Aizejošais, 2023. gads Kino Rakstos apstiprināja jau iepriekšējos gados novērotās sakarības. Labi lasa to, ko labi skatās – seriālus un kinoteātros visapmeklētākās Latvijas un pasaules filmas. Labi lasa to, par ko visi runā (pat ja nav redzējuši), neatkarīgi no tā, vai tas ir kas labs vai slikts, vai diskutabls. Tāpat lielu lasītāju interesi izraisa raksti par filmām, kas aktualizē sabiedrībā asi diskutētas tēmas, un Kino Raksti priecājas, ka var dot platformu daudzveidīgai viedokļu apmaiņai. Sarindojot 2023. gada populārākos rakstus portālā, esam pateicīgi par šo ražīgo gadu mūsu lasītājiem, rakstu autoriem un finansiālajam atbalstītājam – Valsts Kultūrkapitāla fondam!
15. Aizturēto asaru eposs. Dzintras Gekas esejas par genocīdu, INGA PĒRKONE (14.06.2023.)
„Raksturīgs filmu caurviju motīvs ir epizodes, kurās intervētie varoņi – represiju upuri vai viņu radinieki –, stāstot par pieredzēto vai uzzināto, cenšas aizturēt asaras. Viņiem aizlūst balss, acis paliek miklas, tomēr cilvēki lielākoties neraud atklāti, bet griežas prom no kinokameras, vai pat iet ārā no kadra. Aizturētas asaras ir viens no spilgtākajiem izdzīvošanas tēliem Dzintras Gekas eposā.”
14. „Pēc saules / Aftersun”. Atmiņu fenomens, KRISTĪNE ŽELVE (12.02.2023.)
“Varbūt skan paradoksāli, bet tieši fragmentētā notikumu un sajūtu reprezentācija filmā rada autentisku reālā laika plūduma sajūtu, tā it kā rotaļīgi un viegli atrisinot uzdevumu, kuru visos laikos kopš kino dzimšanas risinājuši visi kinopasaules nopietnie vīri, – kā filmā notvert, iekapsulēt un nodot skatītājam laika ritējumu.”
13. Pirmais latgaliešu seriāls „Fati”. Vienaldzīgo nav, SONORA BROKA (9.03.2023.)
“Grūti iedomāties vēl labāku laiku, kad nākt klajā ar neticami sirsnīgu un siltu redzējumu par mūsdienu Latgali, kurā latviešu, latgaliešu un krievu valodās runājošie iedzīvotāji kādu laiku parīvē kantes, līdz tomēr saprot, ka visi savā starpā vairāk vai mazāk saistīti, vai viņiem būtu kopīga mazmeitiņa vai bandīts brālēns.”
12. „Anna no Zaļajiem kalniem”. Latviski sapņainā tēlainība, SONORA BROKA (12.01.2023.)
„Vai viss, ko redzam, ir vien sapnis? Vai arī tie ir izkliedēti saules vai Dieva vēlības stari, kas apspīd krietnos Zaļkalnu ļaudis?“
11. „Babilona”. Filma, kuru ienīst un dievināt, MARTA ELĪNA MARTINSONE (5.02.2023.)
“Pašlaik rodas iespaids, ka atzīt savu sajūsmu par Babilonu nozīmē atzīt, ka tev ir slikta gaume. Un šī ir filma, kuru ļoti viegli ienīst. Tā ir uzpūsta, pārspīlēta, pārlieku gara, tā lēkā no vienas tēmas uz citu, tajā ir daudz pārlieku fizioloģisku ainu, un tā brīžiem atgādina balagānu. Bet – ak, vecās Holivudas dievi, cik ļoti jautri ir uz šo balagānu skatīties!”
10. „Viss būs labi”. Vai arī – viss būs tāpat, IGORS GUBENKO (23.03.2023.)
“Esmu pārliecināts, ka Staņislava Tokalova filmas radītā kognitīvā disonanse mums visiem ir vajadzīga. Ne tādēļ, lai mīkstinātu mūsu attieksmi pret agresoru, bet lai līdzcilvēkos, kā Irina, kuriem “viss nav tik viennozīmīgi”, vispirms saskatītu Krievijas upurus, nevis Latvijas ienaidniekus. Apzinos, ka tas nav viegli, bet vienlaikus esmu pārliecināts, ka tā ir vienīgā iespēja ar laiku tuvināt filmas nosaukumā ietverto optimismu realitātei.”
9. „Mana brīvība”. Koridorā starp fikciju un drosmi, ELĪNA REITERE (29.09.2023.)
“Par spīti šim ārkārtīgi skrupulozajam darbam, ienesot filmas fikcionālajā pasaulē reālus faktus (filmas scenārija autores ir Anna Kalniņa un Inga Rozentāle), mani tomēr mulsina kāda nesaderība šī kinodarba iezīmētajās attiecībās starp vēstures faktoloģisko slāni un mākslinieka radošo brīvību.”
8. „1960. gada meitenes” – izturīgās sievietes, ANNA ŽABICKA (6.03.2023.)
“Lai arī Unas Celmas filma ir par sievietēm, to caurvij sarunas par vīriešiem un ieskati ikdienas dzīvēs, kuras fundamentāli ietekmējuši vīrieši vai, precīzāk, viņu klātesamības un noturības trūkums. Dzirdot un nojaušot filmas autores uzdotos jautājumus savām varonēm, top skaidrs, ka filma ir apzināti veidota uz dzimtes lomu attiecību pretmetiem, kam gāja cauri 60. gados dzimušo sieviešu paaudze.“
7. „Bārbija”. Viss no plastmasas, izņemot problēmas, RVĪNS VARDE (3.08.2023.)
“Bārbija dzīvo leļļu pasaulē, kurā viss ir labi – katra diena ir vislabākā, notiek ballītes bez paģirām, visi ir skaisti un priecīgi. Ja jums nav naudas, lai aizietu uz filmu, to var aizvietot ar Rīgas kluso centru, vienīgi tur arī nauda lieti noderētu. Tur pa ielām staigā cilvēki, kuru drēbju vilnas kunkulīšus kalpotāji pa nakti nolasa, bet no rīta ķerrā aizved un aprok mežā. Un es nenosodu Bārbiju, nesen pie dzelzceļa stacijas desmitos no rīta redzēju, kā divi gandrīz kaili cilvēki kāvās, tādēļ zibenīgi nospriedu, ka es labāk gribētu būt Bārbija un to visu neredzēt.”
6. „Saule spīd 24 stundas”. Par to, kur nekā nav, RVĪNS VARDE (2.03.2023.)
“Kā var runāt par bezjēdzīgumu bez cinisma? Režisoram nenoliedzami tas izdodas, viņa acīs pilnīgi visi cilvēki zināmā mērā ir ķerti (un tā tas arī ir). Tie pat nav jēgas meklējumi un solījumi to atrast, tā ir dzīvošana ar jēgas trūkumu fonā.”
5. Riga IFF 2023. Iesaka DITA RIETUMA (18.09.2023.)
“Savā Riga IFF programmas izlasē pamatā akcentēšu filmas, kas jau saņēmušas starptautiskas balvas un veido aktuālos pasaules kino procesus. Īpašs uzsvars – šāgada Kannu festivāla konkursa darbi.”
4. „Ekstāze” un kaimiņiene bez orgasma, AIVA BIRBELE (9.12.2023.)
“Filmas Ekstāze saturu īsumā varētu atstāstīt šādi – sekss ar vīru Efejai pieriebies, sekss ar mākslinieku no augšstāva ir lielisks, bet tad kretīni izrādās gan vīrs, gan kaimiņš, tāpēc dikti jācieš un jābrauc atkopties pie jūras, kur sekss ar kaitotāju treneri it kā ir lielisks, bet tomēr nav TAS. Tāpēc jāmaina profesija un jāpamet valsts.”
3. „Viss būs labi”. Cilvēki aiz stikla, KRISTA BURĀNE (16.03.2023.)
“Staņislavs Tokalovs un Valdis Celmiņš ar savu darbu uzdod sarežģītus jautājumus, bez kuru atbildēšanas nav iespējama saliedētas sabiedrības izveidošanās Latvijā. Filmas autori gan apgalvo, ka viss būs labi, bet to, kad tas būs un, kā to panākt, īsti nesaka.”
2. „Mātes piens”. Meitu laiks, INGA PĒRKONE (3.02.2023.)
“Gan Latvijas kinomākslā, gan arī citās mākslas jomās un citās zemēs vērojams, ka dzīvās vēstures vēstītājas arvien biežāk ir tieši sievietes (Latvijas kino šī virziena aizsācēja ir Dzidra Ritenberga, daļēji arī Ada Neretniece), un viņu skatpunktu var dēvēt par meitu vai mazmeitu skatpunktu, jo viņu stāsti bieži reflektē ģimenes iepriekšējo paaudžu sieviešu pieredzi un tās ietekmi uz pašu autori.”
1. „Mātes piens”. Ceļš starp paaudzēm vai skiču burtnīca, ILZE JANSONE (2.02.2023.)
“Maijas Doveikas būvētais tēls sevī iemieso pārlaicīgu un ne ar kādām vēstures peripetijām nesaistītu stāstu par sievieti, kura no savas dzīves pasaules realitātes, kurā nav atļauts būt tam, kas viņa alkst būt, bēg lētu vīnu, zāļu ampulu un tablešu izraisītā miglā. Šeit Doveika ir precīza katrā kustībā, katrā grimasē, un, raugoties uz viņu ekrānā, skatītāju pārņem saltas šausmas – iespējams, apzinoties, ka tāda varētu izskatīties arī viņa paša (vai viņa mātes / māsas / vecmāmiņas / draudzenes / utt.) dzīves anatomija.”
