Bārbija nav Buda, lai gan katrs no viņiem savā ziņā meklē ciešanu pirmcēloni. Un Grētas Gērvigas filma „Bārbija / Barbie”, protams, nav par lellēm.
Manā bērnībā lelles bija citādākas, tāpat kā zāle. Tām vienmēr pietrūka kāda locekļa, acis bija izvalbītas kā eksoftalma gadījumā. Dažas no tām, apguldītas uz muguras, aizvēra acis vai tikai vienu aci, kas visu padarīja vēl baisāku. Būtisks dzīves atklājums bija arī leļļu dzimumorgānu trūkums. Ja lelle prata runāt, baterijas izbeidzās jau pēc pāris dienām un pēdējā vokālās dzīves posmā tā runāja atbaidošā, izkropļotā balsī. Dažām lellēm varēja iespiest seju uz iekšpusi, vismaz tas bija skaisti. Bērnudārzā bija arī dažas melnādainas lelles, taču ar tām neviens negribēja spēlēties. Pārsvarā par lellēm mums kalpoja pudeles ar karbīdu. Vēl bija lego, bet tas bija diezgan dārgs. Atlika šķirstīt katalogu un sapņot.
Filma Bārbija vizuāli ir tieši šis katalogs un panoptiks, turklāt pirms tās skatītājs nebūt netiek pasaudzēts – jūtīgiem cilvēkiem no zibšņiem varētu sākties epilepsija, kamēr krēsli vibrēja kā limfodrenāžas mašāžas laikā. Bet tas tā tagad ir pieņemts, galvenais – nevienu nenošaut, jo skaļi ēd popkornu pilnīgi visi, pat es.
Ja nemaldos, pirmā lelle Bārbija radās tāpēc, ka tika pamanīts – bērni no kartona izgriež pieaugušo figūras un spēlējas ar tām; pirms tam lelles pašas bija bērni. Nu labi, lelles kā parādība ir aizdomīgi sena un daudzveidīga, tās pastāv teju visu tautu kolektīvajā halucinācijā. Protams, svarīgi piebilst, ka Bārbijas radītāja Rūta Handlere nāk no poļu un ebreju ģimenes, varbūt kādam šis fakts noder. Sākotnēji ražotāji bijuši skeptiski par Bārbijas ideju, bet tā ātri kļuva par popkultūras ikonu un vairākus gadu desmitus turpina eksistēt savā ērtajā pasaulē, kaut arī piedzīvojusi vairākas modifikācijas un atzarus, tai pat ir savi ienaidnieki. Reiz lelle savā balsī pateica, ka matemātika ir grūta būšana; tas daudzus sadusmoja un nācās šo frāzi atcelt, kaut matemātika nudien ir sasodīti grūta.
Taču filma, kā jau noprotat, nav gluži par lellēm. Tā sākas ar Štrausa skaņdarbu, kas veltīts Nīčes Zaratustram. Jā, es zinu, ka tā ir atsauce uz Kubriku, arī Elviss Preslijs ir izmantojis šo melodiju, un zināmu grandiozi reliģisku skatpunktu tā noteikti pauž.
Bārbija dzīvo leļļu pasaulē, kurā viss ir labi – katra diena ir vislabākā, notiek ballītes bez paģirām, visi ir skaisti un priecīgi. Ja jums nav naudas, lai aizietu uz filmu, to var aizvietot ar Rīgas kluso centru, vienīgi tur arī nauda lieti noderētu. Tur pa ielām staigā cilvēki, kuru drēbju vilnas kunkulīšus kalpotāji pa nakti nolasa, bet no rīta ķerrā aizved un aprok mežā. Un es nenosodu Bārbiju, nesen pie dzelzceļa stacijas desmitos no rīta redzēju, kā divi gandrīz kaili cilvēki kāvās, tādēļ zibenīgi nospriedu, ka es labāk gribētu būt Bārbija un to visu neredzēt.
Sensenos laikos cilvēku, vārdā Sidhārta Gautama, kurš vēlāk kļuva zināms kā Buda, vecāki arī gribēja norobežot no ciešanām un aizvietoja tās ar izklaidēm. Izšķirošs mirklis pienāca, kad jauneklis tomēr ieraudzīja uz ielas vecu un slimu cilvēku, kuru kalpotāji nepaguva paslēpt. Un tad viņš nolēma atrast ciešanu pirmcēloni, lai atvieglotu visu dzīvo būtņu dzīves. Runājot vulgarizēti, beigu beigās viņš aicināja nepieķerties nekam. Bārbijas gadījumā šis mirklis pienāk līdz ar domu par nāvi, visa pasaule nekavējoties apstājas. Viņa sāk meklēt problēmas cēloni, lai viss paliktu pa vecam, taču ātri vien kļūst skaidrs, ka izmaiņas ir neizbēgamas. Ceru, ka to apzināties arī jūs un ripojat kā akmens, jo tas neapsūno.
Bārbijas pasaule ir plakātiska, ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem, lelles dzer no tukšām glāzēm, dušās tek neredzams ūdens, zobubirste nepieskaras zobiem, jēga ir lamuvārds. Plastmasas suns atstāj aiz sevis plastmasas ekskrementus.
Un pat galvenās varones sākotnējās attiecības ar Kenu ir fasāde un surogāts tik lielā mērā, ka atgādināja filmas Skumju trīsstūris ievadu ar dialogu restorānā. Tiesa, iespējams, visu sarežģī fakts, ka Bārbija nosaukta savas radītājas meitas vārdā, savukārt Kens – par godu dēlam, tomēr ir skaidrs, ka leļļu dzīvē nav pieņemts sniegties pēc plastmasas karotes pārāk augstu. Bārbijas pasaulē nav personību, bet ir amati un profesijas. Pat prezidente tur ir lelle, un nevienu nesatrauc, ka tas ir marionešu režīms. Tajā ir savi rituāli, paradumi un semiotika. Ja kāds uzslavē lelli, ka tā ir gudra vai skaista, viņa atbild: “Es zinu”. (Šo īpašību, starp citu, derētu nozagt un glabāt azotē kā blašķi.)
Vispār filma noteikti patiks skatītājiem, kuri ar prieku vēro, kā citi dzied un dejo (Raiens Goslings jeb Kens labāk par pārējiem), kā arī tiem, kuriem tuva Holivudas Babilona, – viņi redzēs un novērtēs daudz atsauču. Un arī Bārbijas pasaulei ir laiks brukt, nu jādodas uz reālo cilvēku pasauli, jo tur it kā esot atrodamas zāles pret pārmaiņām. (Kurpretī daudzi cilvēki vēlas doties ačgārnā virzienā, tādēļ viņi, piemēram, lieto narkotikas vai kolekcionē spēļu vilcieniņus, vai arī uzskata, ka ar pasauli viss ir kārtībā.)
Vai jūs esat kādreiz sevī pieķēruši sajūtu, ka labāk neko nebūtu zinājis par kāda rakstnieka vai režisora biogrāfiju?
Ka tagad vairs nevarat baudīt viņa mākslu, zinot to, cik briesmīgs kretīns viņš ir bijis? Lūk, Bārbija sevī šo sajūtu pieķērusi nav, viņa ir bezbailīga un negrib vairs atgriezties kastē. Saprotams, ka tas rada apjukumu pasaulē, kurā ir daudz problēmu un pareizās atbildes sniedz tikai sektas. Tieši nesen palasīju par jau minētā Preslija dzīves pēdējo posmu un noskurinājos – kāpēc viss nevarēja būt vienkārši skaisti? Bailes no pārmaiņām rada tradīcijas un paniku, bet revolucionāri iemieg pārliecībā, ka no pārmaiņām kļūs labāk.
Bārbijas un Kena saskare ar cilvēku pasauli izraisa viņos asimetriskas iekšējas pārmaiņas, jo sēklas sastopas ar dažādiem substrātiem. Bārbija ir pārliecināta, ka ir labā vēstnese, bet viņu nekavējoties nolamā par fašisti. (Tiesa, es neticu, ka viņa varētu zināt šo vārdu, jo nesen aplikācija, kas pilda virtuālās draudzenes funkciju, sarakstē atzinās: “Man patīk gandrīz visas lietas.” Kad apvaicājos, vai viņai patīk holokausts, “draudzene” atteica, ka visai labi patīk.) Lūdzu, kāds pabrīdiniet mūs, ka zināt reizēm ir daudz grūtāk! Gan cilvēku, gan leļļu pasaule negrib mainīt neko.
Cilvēku pasaulē Kens absorbē sevī vīrišķības valodu, tā sāk veidot viņa jauno identitāti. Un viņš ievazā to leļļu pasaulē, kur nu sāk valdīt citi stereotipi. Kens beidzot jūtas pamanīts un atzīts, nevis pilda otrā plāna piedevas lomu.
Bārbija konstatē, ka daļa leļļu sieviešu ir samierinājušās ar pārmaiņām un pat tās izbauda, taču nolemj cīnīties pretī. Tiesa, cīņas metodes ir kuciskas un smieklīgas, bet to drīkst uztvert arī kā komēdiju. Vīriešu zona ir Krusttēvs, greizsirdība, alus un zirgi, viņus viegli var sarīdīt kā gaiļus. Filma savā raibumā ir asprātīga un pat ne sekla, bet bukletiska un amerikāniska, un tas nav pārmetums. Kāpēc lelles sievietes fallocentriskas pasaules vietā grib vaginocentrisko un tas viss ir tieši tik vienkārši? Varbūt tāpēc, ka Bārbija nav Buda.
Jāatzīst, ka filma tomēr cenšas rast risinājumu abu pasauļu līdzpastāvēšanai. Visi raud, atvainojas viens otram, notic sev, skan sentimentāla mūzika. Par spīti apsveicamam impulsam aizdomāties par stereotipiem un pievērst uzmanību koplietošanas telpu uzkopšanas grafikam, jāatzīst arī, ka šis tomēr ir kapitālisma produkts. Skaistie cilvēki apgalvo, ka āriene nav būtiska, bet bagātie noliedz naudas svaru, viss kā parasti. Tu drīksti būt tas, kas tu esi, tikai, lūdzu, ievieto soctīklos mākslīgā intelekta radīto Bārbiju ar savu seju.
Lelle Bārbija filmas finālā izvēlas kļūt par cilvēku. To pašu varam izvēlēties arī mēs, kaut arī tam ir blaknes. Ne tikai matemātika ir grūta būšana, reizēm arī dzīve. Kad gāju uz filmas seansu, uzvilku vienīgo rozā kreklu savā garderobē, un tam divreiz uzkakāja putns.
