Filma par Aušvicu ir baisa savā banalitātē, bet no tās nav iespējams atrauties. (Brīdinu, ka teksts satur spoilerus, ja vien šāds vārds šai filmai vispār būtu piemērojams.)
Džonatana Gleizera filmas Interešu zona darbība gandrīz pilnībā norisinās Hesu ģimenes mājās un krāšņajā dārzā. Tieši blakus Aušvicas nometnes viegli atpazīstamajiem mūriem, kuriem pāri kā karātavu zari pārliekušies elektrības vadi. Tie tur atrodas vēl joprojām. Filma sākas ar mūziku, kura uz mirkli apklusina pareto popkorna kraukšķēšanu kinoteātrī. Un, ja pirmajā ainā redzam saulainu pikniku pie upes un vienu no brutālākajiem masu slepkavām peldbiksēs, šķiet, ka nekur tālāk mums neizdosies atkāpties un novērsties.
Filma paredz, ka skatītājs ir vismaz atvēris vikipēdijas lapu un izlasījis vienu šķirkli par Aušvicas nometnes komendantu Rūdolfu Hesu (tādā vārdā sauc divus nacistus, meklējiet to, kuru pakāra Osvencimā 1947. gadā). Rūdolfs Hess bija tas, kurš no vecām armijas kazarmām Polijā izveidoja Aušvicas Birkenavas nometni un organizēja nāves industriju ar Ziklon-B gāzi, kas spēja nogalināt 2000 cilvēku stundā. Līdz kara beigām Aušvicas nometnē tika nogalināti 1,1 miljons ebreju, 20 000 romu, desmitiem tūkstošu poļu un krievu politieslodzīto.
Hess bija viens no lielākajiem masu slepkavām pasaules vēsturē, bet Gleizera filmā viņš ir vīrietis, kuram ir darbs un kolēģi, viņš dzimšanas dienā iedzer pa glāzei, ēd torti, rukšķ gultā blakus sievai,
saudzīgi cilā zīdaini un pieskata savu mēnessērdzīgo meitu, kas mēdz naktī klejot pa māju. Viņš arī liek pie mājas darbināt motociklu, lai tas slāpētu kliedzienu un šāvienu troksni. Komandantu filmā atveido Kristians Fridels, kurš ilgstoši bija atteicies spēlēt nacistu lomas, kaut labi apzinājies, ka vizuāli pat atgādina Rūdolfu Hesu.
Pelēkā māja, kas celta 1937. gadā, ir Hesu ģimenes ligzda. Bērni rotaļājas dārzā vai augšstāvā, kalpi un vergi piegādā pasūtījumus un turpat ebrejiem nometnē atņemtās mantas, bet ģimenes māte Hedviga priecājas par dālijām un kolrābjiem. Viņa nevienam nekad tur nesaka paldies, aukle un kalpones saņem sievietēm nometnē atņemto zīda veļu. “Katrai tikai pa vienam!”, viņa stingri nosaka.
Šie banālie notikumi šķiet aizraujoši šausminoši, dārza otrā pusē mēs redzam Aušvicu I – nāves nometni –, krematorijas degošie skursteņi redzami arī no bērnu guļamistabas logiem, nometnes skaņas ir visur. Kliedzieni un šāvieni, vaidi un pelni. Tie tiek bērti upē, kur peldas Hesu bērni, ar tiem arī mēslo ģimenes paradīzes dārzu. Lai mēs saprastu, kas tie par pelniem, ik pa laikam kamera ļauj skatītājam pamanīt kādu žokli vai zobu. Ar zelta zobiem spēlējas arī Hesu vecākais dēls Hanss. Vienā no baisākajām filmas ainām Hanss iesprosto mazo brāli siltumnīcā, ņirdz par viņu, šņāc un sēc kā gāzes deglis. Skatītājs paliek nezinot, vai puika, kurš hitlerjūgenda formas tērpā drasē uz zirga kopā ar tēvu pa nometnes apkārtni (kas arī ir Aušvicas KZ "interešu apgabals" – interessengebiet), savos klejojumos ir redzējis, kas tieši notiek ar visiem tiem cilvēkiem, kurus ik dienas atved vilcienu vagonos. Dēla “kurlumu” filmā ilustrē arī viņa spēja nepamanīt ieslodzīto kliedzienus, bet sadzirdēt lielo dumpi. Putnu, nevis cietumnieku sacelšanos.
Mājas tuvums nometnei ir vēsturiski precīzs, Hesa ģimene dzīvoja tieši pie Aušvicas vārtiem. Lai filmētu, Džonatans Gleizers mājā uzstādīja vairākas statiskas kameras, kas kā realitātes šovā vēsi seko filmas tēliem, tās gandrīz nepārtraukti filmē aktierus. Ikdienas garlaicība mijas ar skaidras nežēlības ainām. Kad Hedviga uzmēra no nometnes atnesto kažoku un ar kabatā atrasto sarkano lūpukrāsu uzkrāso lūpas, viņa, visticamāk, kažoka iekšmalā atrod kādas paslēptas dārglietas. Kad filmu skaties otro un trešo reizi, vari kā detektīvs izsekot viņas kustībām. Jo kur citur viņa būtu atradusi dārgakmeņus, kurus paslēpt pūdernīcā un nosūtīt vīra priekšnieka sievai?
Sandra Hillere, kura filmā ar zemniecisku prastumu atveido Hedvigu, intervijās stāsta, ka režisora balss filmējot skanējusi kaut kur no augšienes un aktieri nekad nav īsti zinājuši, kad tieši viņus filmē. Gleizers kadrā gribējis panākt ikdienišķas mājas dzīves ritmu, tējas dzeršanu, zābaku pucēšanu, sarunas par to, kā viena tukla nacistu kundze tomēr nevarēja iespraukties smalkā ebrejietes kleitā un kāda cita nav zinājusi, kas ir “Kanāda”, cik jautri, vai ne? “Kanāda” ir Aušvicas milzīgās drēbju un mantu noliktavas. Kad pandēmijas laikā biju Aušvicā un Birkenavā, mūs pie ieejas viscaur dezinficēja, bet vietā, kur stāvēja noliktavas, joprojām pa zemi mētājās kreklu pogas un kleitu āķīši. Pagājuši gandrīz 80 gadi, nacisti barakas atkāpjoties nodedzināja, bet pogu bijis tik daudz, ka tās joprojām mētājas smiltīs.
Filmas radošā komanda izdarījusi visu, lai māja pie nometnes sienas līdzinātos Hesu ģimenes reālajai dzīvesvietai. Sākotnējā ēka, tagad pazīstama kā Hesu villa, bija palikusi neskarta, īpašnieki pat bija gatavi izīrēt to filmēšanai. Mēs te prātojam, kurš Rīgā varētu dzīvot Stūra mājā, bet Osvencimā pie pašiem nometnes vārtiem dzīvo parasti cilvēki. Kad mākslinieks Kriss Odijs sāka strādāt pie filmas projekta, Hesu māja bija vairāk nekā 80 gadus veca; vēsturiskā ēka filmai būtu piešķīrusi senatnīgu patinu, radot skatītājam ilūziju, ka tas noticis sen, holokausts palicis pagātnē. Tāpēc Odijs izvēlējās 1937. gada māju, gan interjeru, gan eksterjeru, uzbūvēt no jauna – tajā pašā ielā, turpat aiz nometnes vārtiem, citā pamestā mājā.
Filmā bērnu baseinam pāri karājas duša, atgādinot, ka turpat aiz mūra atrodas viltus dušas, no kurām ar gāzi indēja cilvēkus. Uz sienas Aušvicas muzejā joprojām palikuši cilvēku nagu skrāpējumi, kad tie slāpstot kāpa viens otram virsū. Varbūt tāpēc Gleizers filmas noslēgumā mūs negaidīti aizmet uz Aušvicas muzeja ikdienu. Ja ir ļaunuma banalitāte, pastāv arī labuma banalitāte – muzeja darbinieku rūpīgais un brīžiem garlaicīgais darbs, lai šo vēstures liecību saglabātu.
Filmā Hess pēc savādas sarunas ar neapmierināto sievu sākumā vemstās kā kaķis, kas sarijies spalvas, tad skatās mums virsū un ieslīgst tumsā; tajā parādās neliela actiņa, kas izrādās gāzes kameras metāla durvis. Tieši caur šo actiņu uzraugi vēroja, vai visi jau noindēti. Tagad smagās durvis ver čaklas muzeja darbinieces, kas tīra un saglabā matu ērkuļus un bizes, kurpes, koferus, spieķus un protēzes, ar putekļu lupatiņu viņas saudzīgi noslauka krematorijas krāsnis.
Apbrīnojama ir režisora Gleizera spēja filmā ne mirkli neļaut aizmirst, kur skatītājs atrodas. Rūdolfs dārzā apmierināts aizsmēķē cigāru, tā gailošais spīdums atdarina liesmas, kas no krematorijas dūmu skursteņa viņam aiz muguras veļas naksnīgajās debesīs. Iznākot no filmas, šķiet, ka pasaule vibrē un rūc, tu nejūties savā ādā.
Saimnieciskā Hedvigas māmuļa meitas karaliskajā dārzā atceras kādu ebrejieti Esteri Zilbermani, “kura laikam arī ir aiz žoga”, – pie tās viņa strādājusi par kalponi un diemžēl vairāksolīšanā nedabūjusi Zilbermaņu smukos aizkarus. Kāda neraža! Bet pat viņa, naktī redzot degošos skursteņus un jūtot nemitīgo nometnes smaku, no kuras neviens pilsētā nevarēja izvairīties, slepus kā zaglis dodas prom, pamet meitu un mazbērnus, atpakaļ neskatoties. Kā Gleizers saka intervijā Film Stage – “viena lieta ir pirkt steiku Sainsbury veikalā, cita lieta ir doties uz kautuvi”. Neviens negrib redzēt, kā nokautās govs asinis līst uz viņa kurpēm.
Hesu pāra nelokāmā atteikšanās atzīt, kas viņi patiesībā ir, uz kā balstās viņu dzīve un – Rūdolfa gadījumā – kādus masu iznīcības augstumus viņš apņēmies sasniegt, ir galvu reibinoša. Rūdolfs pavēl padotajiem saudzīgi izturēties pret ceriņiem, nedzīvām ziedošām būtnēm, kamēr dzīvās būtnes nometnē netiek pat uzskatītas par cilvēkiem. Gleizers filmā ar oskaroto skaņu partitūru un Mika Levi mūziku panāk vēlēšanos, lai arī tev izmazgā acis un ausis, līdzīgi kā Hesu bērniem, kuri upē nopeldējušies sadedzināto cilvēku pelnos. Levi mūzikas baisais smagums liek pat Lūcijas Garūtas kantātei Dievs, tava zeme deg! skanēt kā mīlīgai dziesmiņai.
Džonatans Gleizers izvēlas Aušvicas nežēlību neparādīt tieši – pateicoties rūpīgam kadrējumam un skaņu režijai, skatītājs šausmas pamana it kā kadra malā, kā vizuālās zemsvītras piezīmēs. Kad mēs redzam, ka Hedvigas skaistajā dārzā plaukst puķes, kas izaugušas no mirušo ebreju pelniem, šī aina izraisa īslaicīgu filmas sabrukumu – ekrāns kļūst sarkans un sastingst. Sastingst arī skatītāji. (Viļņas kinoteātra pārpildītajā zālē es, protams, nodomāju, ka lietuviešiem ir problēma ar filmas kopiju!) Ļaunums, tāpat kā dālijas, var uzplaukt visparastākajos apstākļos.
Filmā ir aina, kurā Hess un vēl trīs cilvēki sēž birojā un runā par to, kā tiek būvēta jauna krematorija. Viņi sēž uz Hesa ģimenes oriģinālajiem krēsliem. Kad Hess runā un kliedz, sēdēdams uz zirga, viņa balss ir ierakstīta tieši tādā veidā, jo cilvēka balss uz zirga rezonējot savādāk, nekā studijā pie mikrofona, - tā kādā intervijā stāsta skaņu režisors un dizainers Džonijs Bērns, kurš par savu skaņu partitūru filmai saņēma Oskaru. Varbūt tieši šī apsēstība ar detaļām un precizitāti rada sajūtu, ka filma tevi apņem kā vibrējoša migla un tu netiec no tās vaļā.
Turklāt filmas veidotāji skatītājiem it kā rada viltus solījumu, ka tā ir Aušvica bez nometnes un ebrejiem. Tas ir mānīgi. Pēc paziņojuma, ka ieradies Holandes transports, pie Hesa aizsūta garmatainu rudu meiteni, kuru Hess izvaro. Režisors saudzē skatītāju, izvarošana notiek ārpus kadra, bet pēc tam Hess maniakāli ilgi dezinficēs savu dzimumlocekli. Poļi pēc kara apcietinātajam Hesam lika rakstīt savu autobiogrāfiju, kur pieminēts arī tas, ka viņam bijuši sakari ar vismaz vienu ieslodzīto (Eleanor Hodys). Viņa palika stāvoklī, tad Hess kā kārtīgs nacistu ģimenes tēvs piespiedis viņu taisīt abortu, tad ieslodzījis šaurā cietuma cellē. Komandants arī raksta, ka darbs nometnē radījis stresu, viņš dzēris. Filmas izskaņā pēc ārsta vizītes Hess uzvedas kā saindējies cilvēks, varbūt tāpēc, ka ķermenis jūt, bet prāts ne. Hess turpinās iesākto, un viņa vārdā Himlers nosauks Ungārijas ebreju iznīcināšanu 1944. gadā.
Aina, kur Hedviga, saukta par Aušvicas karalieni, koķetē ar palīgstrādnieku, arī nav nejauša. Krietnajai ģimenes mātei bija romāns ar Karolu Boneru, vīrs viņus reiz pat pieķēris siltumnīcā.
Saprotama ir abu aktieru vēlme atveidot galvenos tēlus ar atturīgu, reizēm pat automātisku intensitāti. Jo šī nav filma par to, kā darbs traucē ģimenes dzīvei.
Režisors intervijās stāsta, ka gandrīz pametis filmu pusē, jo nav varējis izturēt tās absolūto bezcerību. Bet tad viņš turpat Osvencimā saticis 90 gadus vecu polieti Aleksandriju, kura kara laikā ieslodzītajiem slepus nesusi ābolus. Filmā izmantota arī viņas kleita un velosipēds, bet filmas pirmizrādi Aleksandrija nesagaidīja. “Tas bija mazs pretošanās akts, vienkāršs, gandrīz svēts darbs - atstāt ēdienu,” intervijā stāsta Gleizers. “Tas bija izšķiroši, jo tas ir viens gaismas stars. Brīdī, kad es domāju, ka nespēšu uztaisīt šo filmu.”
Poļu meitene ir vienīgā, kas filmēta ar termokameru. Es domāju – varbūt tāpēc, ka tā ir vienīgā siltā un īstā persona, kura dara labu visā ļaunuma staignājā. Vai varbūt tāpēc, ka Gleizers izvēlējās nefilmēt ar mākslīgo apgaismojumu, un kā gan citādi naktī viņiem izdotos kaut ko nofilmēt? Poļu meitene arī atrod 1943. gadā sarakstīto, metāla vācelītē paslēpto Jozefa Vulfa dziesmu Saules stari, tieši viņa atrod ieslodzītā balsi. Mēs to dzirdam, kad meitene spēlē melodiju uz klavierēm, bet uz ekrāna parādās dziesmas vārdi.
Kāpēc gan vēlreiz likt skatītājiem ko tādu izdzīvot? Kādēļ mums ir vajadzība atcerēties un inscenēt Aušvicas šausmas no jauna?
Galu galā Interešu zona strādā tikai tad, ja jūs jau esat redzējuši vairākas filmas par holokaustu un varat iztēloties, kas notiek otrpus Hedvigas rozēm un dārza sienai. Varbūt atbilde atrodama Džonatana Gleizera slavenajā Oskara runā par Gazu un 7. oktobra upuriem, kad viņa darbs saņēma balvu kā labākā ārzemju filma. Dehumanizācija attiecas uz mums visiem, un tā notiek vienkāršāk, nekā mēs gribētu iedomāties. Arī stāvot Oranienburgā uz kādas pils balkona, Hess var tikai mēģināt aprēķināt, kā ar gāzi varētu nogalināt visus tos smalkos ļaudis, kas apakšā dejo un sarunājas. “Tas būtu grūti,” viņš atzīst sievai, „te ir augsti griesti”.
Hesa sieva Hedviga nodzīvos garu mūžu, bet pirms tam viņa poļiem nodos vietu, kur pēc kara paslēpies vīrs tēlo nevainīgu dārznieku. Hedviga apglabāta Amerikā, un uz viņas kapa rakstīts „Mutti 1908-1989”. Kas notika ar viņas aukli, ķēkšu, kalponēm, guvernanti, dārzniekiem, šoferiem - mums atliek tikai minēt.
