Vācu aktrise Sandra Hillere (Hüller) ir pievienojusies Amerikas Kinoakadēmijas balvai Oskars nominēto aktrišu šaurajam lokam, un šis fakts ir īpaši nozīmīgs – tikai retai no Eiropas aktrisēm tas izdevies.
2023./2024. gads šķiet Sandras Hilleres karjeras kulminācijas laiks. Pateicoties franču režisores Žistīnes Triē filmai Kritiena anatomija, kas patlaban skatāma arī Rīgā, Sandra Hillere ir kļuvusi par globāli atpazīstamu vārdu. Tas viss sākās pērnā gada Kannu kinofestivālā, kur konkursa programmā bija pat divas filmas ar Sandras Hilleres piedalīšanos – jau minētā Kritiena anatomija un arī britu režisora Džonatana Gleizera Interešu zona / The Zone of Interest, kas Rīgā parādīsies marta beigās. Abas filmas Kannās tika apbalvotas – Kritiena anatomija saņēma galveno balvu, Zelta palmas zaru, Interešu zonai piešķīra Grand Prix.
Sandra Hillere šajās filmās virtuozi nospēlē sarežģītas un ļoti atšķirīgas lomas. Kritiena anatomijā viņas varone ir rakstniece, vārdā Sandra – brīva, talantīga, radoša sieviete, kura nonāk uz apsūdzēto sola, jo viņu tur aizdomās par līdzdalību vīra nāvē, tātad slepkavībā. Rakstnieci Sandru tiesā par viņas iespējamo vainu noziegumā, bet būtībā – par izvēli būt pašpietiekamai, neatkarīgai, spītējot tradicionālo ģimenes lomu sadalījumam; tā ir arī filma par sāncensību divu radošu cilvēku savienībā. Filma, kas sevī apvieno gan psiholoģiskas, gan tiesu drāmas iezīmes, ir kļuvusi par nopietnu mūsdienu sievietes sociālo lomu analīzes piemēru; jā, arī par feministisku darbu, kurā izpaliek patoss un primitivizācija. Filmā centrējošā loma ir tieši rakstnieces tēlam un Sandras Hilleres aktrises darbam.
Kritiena anatomiju droši var uzskatīt par aizvadītā gada nozīmīgāko Eiropas filmu. Šo apgalvojumu pamato gan Kannu festivāla balva, gan tai sekojušās piecas Eiropas Kinoakadēmijas balvas, Britu Kinoakadēmijas balva BAFTA, pieci Francijas augstākie kino apbalvojumi Cēzars, un arī piecas nominācijas Oskaram, tai skaitā labākās filmas kategorijā. Kā jau minēts, uz Oskaru pretendē arī Sandra Hillere, kura, starp citu, sacentās pati ar sevi Eiropas Kinoakadēmijas balvu nominācijās – uz labākās Eiropas aktrises balvu viņa bija nominēta dubultīgi, gan par lomu Kritiena anatomijā, gan par Aušvicas koncentrācijas nometnes komandanta sievas lomu filmā Interešu zona.
Šajā sarunā, kas tapusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu piešķiršanas laikā, Sandra Hillere pieskaras abām lomām, kas aktualizējušas pieredzējušās vācu teātra un arī kino aktrises starptautiskos panākumus. Lai gan būtu pārspīlēti apgalvot, ka pasaule par Sandru Hilleri iepriekš neko nezināja. Protams, zināja. 2016. gadā par vienu no Kannu festivāla savdabīgākajām un publicitātes lolotākajām filmām kļuva vācu režisores Marenas Ades Tonijs Erdmans / Toni Erdmann – niansēta, traģikomiska filma par korporatīvā darba izcilnieces (lomā Sandra Hillere) saskarsmi ar savu ekstravaganto un vientuļo tēvu. Tomēr, neskatoties uz filmas kvalitātēm un sekojošām piecām Eiropas Kinoakadēmijas balvām, arī balvu Sandrai Hillerei kā gada labākajai Eiropas aktrisei, viņas atpazīstamība bija krietni pieticīgāka, salīdzinot ar šo atzinības lavīnu, kas aktrisi pavada pēc Kritiena anatomijas. Tikšanās ar Sandru Hilleri notiek Berlīnē, kādā no luksusa viesnīcām, kas kalpo kā interjers interviju sesijām.
Amerikas Kino akadēmijas Oskaru ceremonija notiks 10. martā.
Dita Rietuma: – Kas noticis jūsu dzīvē kopš Kritiena anatomijas un Interešu zonas panākumiem Kannu kinofestivālā 2023. gada maijā?
Sandra Hillere: – Daudz, ļoti daudz kas. Nu, ir notikušas daudzas lietas, par kurām es nestāstīšu, bet īsumā – šis ir bijis ļoti intensīvs un piepildīts laiks, visu šo gadu esmu daudz ceļojusi un saņemu dubultu atgriezenisko saiti.
Kannās minējāt, ka jūs gaida darbs izrādē Hamlets – Hamleta loma...
Jā, tā ir 2019. gada izrāde, mēs to spēlējam Schauspielhaus Bochum, kā arī Leipcigā. Te spēlējam arī Eņģeli – iznīcinātāju / The Exterminating Angel, kas veidota pēc Luisa Bunjuela filmas motīviem. Un vēl es vasarā kopā ar Natju Brunkhorstu strādāju pie filmas, kuras nosaukums ir Divi vienam / Two to One.
Gan Kritiena anatomija, gan Interešu zona ir izcilas filmas, jūs popularizējat abas, daudz runājat ar žurnālistiem. Vai nevarētu būt tā, ka vienu bērnu – vienu filmu un lomu tajā – jūs tomēr mīlat vairāk?
Nē, man tās abas tik ļoti patīk, un es tik daudz ko esmu iemācījusies, tās veidojot! Tomēr fakts, ka Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā es konkurēju pati ar sevi, ir gaužām savāds. Jāsaka, konkurence mākslā man vienmēr ir šķitusi dīvaina.
Vai, filmējoties Kritiena anatomijā, jūs zinājāt, vai jūsu varone rakstniece ir vai nav vainīga vīra nāvē?
Atklāti sakot, es to nezināju. Kad lasīju scenāriju, es sev šo jautājumu nemaz neuzdevu. Zināju, ka filma būs dažādi interpretējama; man būs savs viedoklis par rakstnieci Sandru, skatītājiem – savs… Starp citu, darba process bija ļoti sarežģīts. Mēs centāmies radīt filmu tā, lai skatītājiem būtu interesanti sekot rakstnieces Sandras tēlam un tā attīstībai. Filmas režisore Žistīne Triē rīkoja daudz pārbaudes sesiju vai testa seansu ar dažādiem skatītājiem. Daži no viņiem uzskatīja, ka Sandra ir vainīga, citi bija pretējās domās, un tas viss bija atkarīgs no filmas montāžas versijas. Režisorei bija jāatrod līdzsvars, lai varones vaina vai nevainība paliktu atklāts jautājums.
Par otras jūsu gada filmas, Interešu zonas varoni arī varētu uzdot līdzīgu jautājumu. Vai šī kundzīte, Aušvicas nometnes komandanta sieva, ir vainīga, nevainīga vai līdzvainīga holokausta noziegumos?
Par Hedvigu Hosu, Aušvicas komandanta sievu, gan nav nekādu šaubu. Viņa ir vainīga. Filmā gan nemēģināju viņu kaut kādā veidā portretēt, jo mēs neveidojām biogrāfisku filmu. Un, ja tāda būtu bijusi režisora Džonatana Gleizera iecere, es šādā filmā nebūtu piedalījusies, jo neredzu jēgu portretēt šos monstrozos cilvēkus. Domāju, ka Džonatans Gleizers gribēja uzņemt filmu par “nezināšanas fenomenu” un par to, cik izplatīts un visaptverošs tas ir šodien. Mēs mēdzam izslēgt visdažādāko informāciju, kas var traucēt dzīvot mierīgu dzīvi. Diemžēl tas ir tik viegli… Līdzīgi Hedviga Hosa izslēdza informāciju par to, kas notiek aiz žoga, kurš šķir viņas ģimenes māju no Aušvicas nāves nometnes.
Kā jutāties, spēlējot masu slepkavas sievu?
Hm-m… es nespēlēju, ja tā var teikt. Bija daudz tehnisku elementu, kas man palīdzēja veidot šo lomu. Arī tas, ka mans filmēšanas periods nebija garš, daudz īsāks nekā manam partnerim Kristiānam Fidleram, kurš spēlēja komandantu Rūdolfu Hosu. Viņam un arī pārējai filmas komandai bija daudz grūtāk, jo viņi šajā tik baisajā Hosu mājā pavadīja ilgāku laiku. Filmēšana gan nenotika autentiskajā Hosu namā, kas tiešām atradās pie Aušvicas nāves nometnes žoga, bet gan līdzīgā ēkā, kas tika pārbūvēta filmēšanas vajadzībām. Tā tika veidota, balstoties uz informāciju, kas tika iegūta no Džeimsa Vilsona un Džonatana Gleizera sešu gadu ilgajiem pētījumiem par Aušvicas nāves nometni.
Lai kādu patiešām nospēlētu, ir jāiejūtas tēlā, bet šajā filmā es to apzināti nedarīju, turklāt Džonatans Gleizers man to ļāva. Šajā filmā būtisks ir kameras, precīzāk – daudzu kameru darbs. Visā ēkā tika uzstādītas tādas kā novērošanas kameras, kas bezkaislīgi fiksēja Hosu pāra dzīvi. Kameras bija tikai novērotājas, tās neveica nekādas kadrēšanas, glamurizēšanas, fetišizēšanas funkcijas, nemeklēja kādus īpašus leņķus un rakursus. Šis paņēmiens filmai piešķir īpaši vēsu atsvešinājumu. Es savā ziņā darīju to pašu, veidojot Hedvigas lomu. Es arī vienkārši atsvešināti veicu darbības un arī vienlaikus vēroju šīs sievietes izpausmes.
Kāpēc jūs nevēlējāties iejusties viņas raksturā, viņas emocijās?
Manuprāt, tas ir diezgan pašsaprotami. Es nevēlos būt šāda cilvēka, šādas personas emocionālajā telpā.
Filmā Interešu zona Hedviga Hosa dzīvo savu ikdienišķo dzīvi, audzē dārzeņus, rīko ballītes, lepojas ar dārza baseinu, ar draudzenēm pielaiko nogalināto ebreju sieviešu kleitas… Par baisajām norisēm koncentrācijas nometnē liecina tikai attālas skaņas un šāvieni, ko filmas varoņi dzird, bet izliekas nemanām. Vai tiesa, ka šīs skaņas tika ierakstītas jau pēcāk?
Jā, Džonatans Gleizers un filmas skaņu celiņa veidotājs Džonijs Bērns / Johnnie Burn vienmēr atsaucas uz “pirmo” un “otro” filmu. Pirmā filma bija vizuālā, kas bija gandrīz pabeigta, kad viņi sāka pievienot otro filmu – audiālo. Džonijs Bērns bija vācis materiālu vairākus gadus, viņš bija radījis īpašu skaņu karti, kurā bija norādīts, kādi trokšņi nāk no katra konkrēta objekta, kas atrodas noteiktā attālumā no Hosu mājas – aiz žoga, kas šķīra māju no nāves nometnes.
Kāda izskatījās šī filmēšanas vajadzībām uzbūvētā Hosu māja?
Mājā stiepās vadi vismaz desmit kamerām un, šķiet, 60 mikrofoniem vai kaut kam tamlīdzīgam – māja bija pilna ar mikrofoniem, kurus gan atslēdza, kad mums bija filmēšanas pārtraukumi. Fokuspulleri – operatora asistenti – atradās nama pagrabā, un mēs, aktieri, būtībā bijām vieni paši šajā namā. Mūs filmēja ar slēptajām kamerām, tās fiksēja arī mūsu ceļu no vienas istabas uz otru. Arī nama ārpusē bija kameras, lai, kur vien cilvēks ietu, viņu varētu redzēt. Nevienā brīdī nebija iespējams paslēpties, viss tika fiksēts.
Hosu ģimenes māja tika radīta, izmantojot daudzu gadu garumā veikto izpēti un savākto informāciju. Ir zināms, ka 40. gados tā bija jauna māja, kas uzcelta trīs mēnešu laikā, Hosu ģimene nesen bija uz to pārcēlušies. Tur bija izveidots dārzs, izrakts baseins… Jā, šī Hosu māja ir saglabājusies, taču mēs tur nefilmējām, jo namā dzīvo ģimene, un tas būtu bijis ļoti sarežģīti. Tāpēc tika atrasta cita māju simts metru attālumā, kas izskatījās gandrīz tāda pati, un to pārbūvēja filmēšanas vajadzībām.
Baisās Aušvicas nāves nometnes skaņas gan nedzirdējām, lai gan režisors mums pastāstīja, kāda veida skaņu celiņu viņš vēlas pievienot pēc tam. Viss, ko filmā var redzēt aiz sienas, aiz žoga – baraku jumti, dūmi –, ir pievienots vēlāk, tomēr pati siena tika uzbūvēta, lai mēs varētu reāli redzēt, cik tuvu nāves nometnei dzīvoja šie cilvēki. Un mēs, aktieri, visu laiku ļoti labi apzinājāmies, kur atrodamies, pat ja to nedzirdējām. Tas tik un tā bija it kā ierakstīts mūsu ķermeņos. Un nebija neviena brīža, kad kāds no mums to būtu aizmirsis.
Vai jums ir kāda aktiermeistarības metode, kā jūs veidojat savus tēlus? Vai sākat ar psiholoģiju un tad pārejat uz tēla fiziskajām izpausmēm?
Es gandrīz nekad nedomāju par fiziskumu. Parasti esmu ļoti psiholoģiska aktrise, bet šajā gadījumā man nebija nekādas vēlēšanās iedziļināties Hedvigas Hosas psiholoģijā, es arī negribēju par šo sievieti ievākt nekādu padziļinātu informāciju. Man gan bija vairāki pieturas punkti. Viens no tiem – Nirnbergas prāvas skaņu ieraksts, kurā viņa apgalvo, ka neko nav zinājusi par Aušvicas nāves nometni, kur strādāja viņas vīrs, un par to, kas tajā notiek. Tātad man bija iespēja ieklausīties viņas balsī un viņas akcentā, kas ir ļoti dīvains un nav raksturīgs Bauzenei (Bautzen), no kurienes viņa nāk. Tas ir kaut kas tāds, ko viņa it kā pievienoja savai runai. Es to nedarīju – nolēmu neatdarināt Hosas runasveidu, jo man tas šķita pārāk mākslīgi. Negribēju arī pielikt pūles, lai būtu precīza. Tas būtu bijis mīlestības akts, un es to negribēju darīt.
Otra lieta ir tā, ka es gribēju zināt, vai viņai tomēr bija informācija par to, kas notiek nāves nometnē. Ir dokumenti, kas liecina, ka viņa tur bijusi. Domāju, viņa visu zināja un par to arī runāja. Un jā, to var redzēt arī filmā, kad Hedviga Hosa lūdz vīram atnest mantas, kas piederējušas nogalinātajiem upuriem.
Jūs teicāt, ka nevēlējaties iejusties Hedvigas Hosas lomā. Vai tas maina pieredzi – spēlēt varoni, būtībā to nespēlējot?
Jā, process kļūst tehniskāks, bet tas arī atstāj telpu kaut kam citam. Es domāju, ka šajā gadījumā tas bija ļoti svarīgi, jo, kad tu atņem visas savas jūtas varonim, tev tās ir jāieliek kaut kur citur, un man tās vienmēr bija kopā ar cilvēkiem “aiz sienas”. Šīs sievietes atveidošana man šķita tāda kā sava veida atriebība viņai. Jo stulbāku, neglītāku, garlaicīgāku, tukšāku es viņu padarīšu, jo tas būs godīgāk pret tiem cilvēkiem, kuriem no tā nācās ciest.
Kādas bija sajūtas, izdzirdot, ka filma Kritiena anatomija saņem Zelta palmas zaru Kannās?
Es biju ļoti, ļoti laimīga. No sākuma pat nesapratu, ko saka Rūbens Ēstlunds, [zviedru kinorežisors, 2023. gada Kannu kinofestivāla žūrijas vadītājs]. Viņš teica: „Jastīn Zee…”, un es nesapratu – domāju, kas ir tā Jastīne Zē! Bet izrādījās, ka tā ir izrunas neprecizitāte un, protams, tā bija Žistīne Triē. Tas bija ļoti, ļoti laimīgs brīdis.
Ko jūs domājat par režisores visai skandalozo un politiski kontraversālo runu, saņemot Kannu apbalvojumu?
Viņa man jau iepriekš teica, ka teiks kaut ko politisku, viņa mūs brīdināja. Lai gan mēs nedomājām, ka filma saņems tik augstu apbalvojumu, arī Žistīne Triē negaidīja Zelta palmas zaru. Tāpēc, manuprāt, viņa arī pati bija nedaudz pārsteigta par ietekmi, kāda bija šai runai. Es cienu viņu par drosmi. Domāju, ka ir jāizmanto būtiskas platformas, lai veicinātu lietas, kurām mēs ticam un par kurām vēlamies cīnīties. Un, manuprāt, viņa to izdarīja ļoti labi.
Jūs esat minējusi, ka vēlaties, lai Interešu zona tiktu uztverta kā laikmetīga filma. Kā, jūsuprāt, šajā filmā rezonē šodiena?
Kā jau teicu, filma liek mums apzināties, ka starp “mums” un “viņiem” ir plāna robeža. Tā liek apzināties mūsu pašu izvēles, kad dodam priekšroku ērtībām, nevis vēlamies ieraudzīt patiesību, atzīt to, kas reāli notiek, un rīkoties. Mēs gribējām uzsvērt šo cilvēku banalitāti, vienkāršību, to, ka viņi ir pavisam parasti cilvēki, kuri ir gatavi iesaistīties prātam neaptveramās zvērībās.
Šis aspekts holokausta drāmu Interešu zona padara par ļoti laikmetīgu darbu.
Vai jūsu lomu izvēle kaut kā ir saistīta ar situāciju Vācijas kinoindustrijā, varbūt krīzi? Abas filmas, par kurām pamatā runājam, ir tapušas ārpus Vācijas.
Nē, nekādā gadījumā. Šā gada laikā esmu strādājusi arī austriešu filmā Sisi un es / Sisi & Ich, bet tā nav krīzes pazīme.
Vai jūsu tēlotās varones atstāj kādu nospiedumu jūsos kā personībā?
Jā, droši vien tā var teikt. Man patīk spēlēt svešvalodās. Valodas ir brīnišķīga iespēja nodarbināt smadzenes un daudz ko atklāt. Darbs ar lomu citā valodā var būt atbrīvojošs. Svešvalodā es nevaru būt pārliecināta par valodas niansēm, jo tā nav mana dzimtā valoda. Man daudz vairāk jāpaļaujas uz cilvēkiem, kuri ir ap mani, – tas ir iekļaujoši, attīsta komandas sajūtu.
Kā jūs pārslēdzaties no tēliem, kā jūs ar to tiekat galā, lēkājot starp lomām?
Tik traki jau nav, par lēkāšanu to īsti nevar nosaukt, jo starp filmēšanas periodiem bija arī vairāku nedēļu pārtraukumi. Jūs zināt, mēs uzvelkam kostīmus, un esam citi.
Visām šīm lomām man bija jāpārkrāso mati, tā ka transformācija ir arī tīri fiziska.
Sākām ar Interešu zonu, no varones, kas vispār neapjēdz lietu sakarību, tad sekoja bērnišķīgā, rotaļīgā, dzīvespriecīgā loma filmā Sisi un es, kas bija ļoti atšķirīga, un tad arī nāca Kritiena anatomija. Mana varone šajā filmā ir ļoti nobriedusi personība, kas uzņemas atbildību. Tā bija sava veida attīstība no necilvēka uz spēcīgu, intelektuālu personību, kurai ir iespēja izpaust sevi. Sandra filmā Kritiena anatomija ir sieviete, kas mani fascinē. Es gribētu būt spējīga darīt visas tās lietas, ko filmā spēja izdarīt mana varone – rakstniece.
Domāju, ka viss, ko mēs darām, visi mūsu darbi piedāvā iespēju augt un mainīties pašam kā cilvēkam, kā personībai. Visas šīs lomas man ir ļāvušas pilnveidot arī manas aktierspēles nianses.
Kā strādājat ar scenārijiem? Vai jums ir nepieciešams zināt daudz detaļu, ieguldīties pētniecībā, vai varbūt tas ir lieki?
Ir dažādas lomas un dažādi apstākļi. Ja runā par Kritiena anatomiju, es neesmu rakstniece, nekad nevarētu uzrakstīt romānu un diez vai to manā gadījumā arī vajag. Vienmēr ir jāsamierinās ar to, ka būs kaut kas tāds, ko es kā aktrise nezinu par savu varoni, bet es uzticos cilvēkiem, kas strādā pie filmas. Filmā Kritiena anatomija es tiešām nezināju, kā tiks veidots stāsts – vai varone ir vai nav vainīga sava vīra nāvē. Es zināju tikpat maz kā mana varone, tāpēc viegli varēju iejusties tāda cilvēka situācijā, kurš ir nonācis traģisku apstākļu un notikumu virknē un ir spiests domāt – velns un elle, kas te vispār notiek un kā es no visa tikšu ārā?!
Es uzticējos Žistīnei Trijē, kura kā scenāriste kopā ar vīru Artūru Harari bija veltījuši daudz laika sava stāsta, savas filmas radīšanai. Zinu, ka Žistīni interesē Francijas tiesu sistēma, tās nianses, viņa tajā patiešām ir iedziļinājusies. Un es uzticējos Džonatanam Gleizeram Interešu zonā, viņš bija veltījis ilgus gadus Aušvicas pētniecībai.
Vai tā jūs izvēlaties režisorus – testējot, vai viņiem var radoši uzticēties?
Tas būtu ideāli, tikai diemžēl ne vienmēr tā notiek. Bet tā ir brīnišķīga pieredze, ja tas notiek tieši tā – filma dzimst abpusējā radošā uzticībā.
