Isabela Koišeta (Isabel Coixet) ir spāņu kinorežisore ar visplašāko starptautisko pieredzi filmu veidošanā un režisore, kas aizsākusi jaunu ēru Spānijas kino – to, kurā sāk dominēt sievietes (šogad pirmo reizi Spānijas kino vēsturē tikai 40% no nacionālo Goijas balvu nominantiem bija vīrieši, un pati Isabela Goijas balvu vēsturē ir visvairāk apbalvotā sieviete). Katrā ziņā Isabelas Koišetas vārdu būtu vērts zināt arī Latvijas kinoskatītājam, ja reiz Eiropas Kinoakadēmija lēma tieši viņai piešķirt 2023. gada balvu par sasniegumiem pasaules kinomākslā.
„Reizēm tā notiek. Filmas atrod tevī vietu, kur nosēsties, un no turienes tev stāsta dzīvi.
Ir kino, kas kliedz un plātās. Un ir kino, kas lielas patiesības izsaka čukstus,
tik kaili, ka tu vairs nevari tām pretoties.”
Isabela Koišeta (1960) kinoindustrijā aktīvi darbojas jau trīs desmitgades, strādā ar izciliem aktieriem, scenāristiem un citiem režisoriem; viņas darbi tiek iekļauti festivālu programmās un apbalvoti ar statujām, kritiķu viedokļiem un skatītāju pārpildītām zālēm. Tajā pašā laikā Isabelas Koišetas filmas ekrāna piedāvājuma pārbagātībā itin viegli var palikt nepamanītas, tām var paskriet garām straumēšanas platformu sarakstos un līdz Latvijas kinoteātriem tās nemaz nenonāk.
* * *
„Manas filmas labi noveco. Manuprāt, tās labi pārdzīvo laiku, jo nāk no ļoti godīgas un autentiskas vietas. Sirds, ko esmu ielikusi savās filmās, ir jūtama katrā kadrā.” Ar šiem vārdiem Isabela Koišeta uzsāk mūsu sarunu, kuras tematiskā vadlīnija režisorei ir tik skaidra, ka brīžiem pat apsteidz manis gatavotos pieturas punktus un kā zobrats ieķeras īstajās vietās, lai pāris apgriezienos nonāktu pie svarīgākā.
Viss, ko tu nezināji par Isabelu Koišetu bija mana pirmā versija šī teksta virsrakstam, taču, kaut arī režisore daudz stāsta par sevi, bērnību, dzīvi un kino, es drīz vien sapratu, ka manis iecerētais “viss” jebkurā gadījumā būs tikai neliela daļa no tā, ko varu uzzināt, un vēl mazāka daļa no tā, ko varu nodot tālāk. Tad nu šoreiz paliekam pie būtiskākajām pamatlīnijām un manis izraudzītiem pieturas punktiem, kurus Isabela Koišeta maina un sajauc pēc savas patikas. Kā nekā radošā brīvība ir viens no autorei visbiežāk piedēvētajiem raksturlielumiem.
Kino nozīmē kinoteātri
Laiks, kad cilvēkā veidojas tādas vai citas rakstura iezīmes, proti, bērnība, Isabelas Koišetas gadījumā ir bijis īpaši nozīmīgs. Režisore ir dzimusi 1960. gada aprīlī San Adrián de Besós, Barselonas provincē. Viņas vecmāmiņa strādāja vietējā kinoteātra biļešu kasē, un mazā Isabela kopā ar saviem sinefīlajiem vecākiem, bet bieži arī viena pati kļūst par pastāvīgu kinoteātra apmeklētāju, nereti pat skatoties vairākus seansus pēc kārtas, tādējādi miksējot Disneja multfilmas ar vesterniem, romantiskām itāļu komēdijām un spāņu folkloras caurvītiem ekrāna darbiem. Isabela reti kad līdz galam saprata filmas, kuras lielākoties bija paredzētas pieaugušo auditorijai, bet jau tolaik apjauta savu īpašo saikni ar kino. Kad viņa pirmo reizi nokļuva projekcijas telpā un ieraudzīja uz perforētās lentes slīdošos attēlus, lielais dzīves mērķis tapa skaidrs: “Es gribēju būt tā, kas rada kinoteātrī izrādītās filmas.”
Kāda bērnības anekdote saistās ar dienu, kad Isabela pirmo reizi nokļuva īstā filmēšanas laukumā – ne vairāk, ne mazāk kā vietā, kur Orsons Velss 1964. gada pavasarī uzņēma ainas Šekspīra ekranizācijai Pusnakts zvani / Chimes at Midnight (1965). Gaismas, kameras, darbīgā kņada, kas pilnībā sastingst, atskanot režisora saucienam “Action!”, atstāja uz Isabelu spēcīgāku iespaidu, nekā paša režisora pompozais tēls – pilnīgi pretējs tam, kādu Koišeta vēlāk veido ap sevi.
Isabelas mīlestība uz kino nepaliek nepamanīta, un deviņu gadu vecumā kā iesvētību dāvanu viņa saņem savu pirmo Super 8 kameru. Filmu stāsti, kas sakrājušies meitenes galvā, nu varēja pārcelties uz tiem paredzēto formātu. Ņemot vērā, ka kinolente nebija lēts prieks, pirmo reizi Isabela saskārās arī ar nepieciešamību savus stāstus rūpīgi izkārtot noteiktos kadros. Režisore atzīst, ka šī pirmās filmas sajūta viņā atgriežas ik reizi, kad sākas jauna filmēšana.
Pārāk jauna, lai pirmā būtu arī pēdējā
Neskatoties uz to, ka Isabelas ciešā saikne ar kino bija acīmredzama gan pašai, gan ģimenei, tā tomēr netika uzskatīta par pietiekamu pamatu profesionālai karjerai. Apvienojot savu stāstu veidošanas prasmi ar patiku atrasties filmēšanas laukumā, Isabela Koišeta sāk strādāt reklāmas industrijā, filmējot reklāmas klipus gan vietējā, gan vēlāk starptautiskā mērogā. Režisore, kas nav studējusi kino, atzīst, ka reklāmas industrijā gūtā pieredze bijusi izcila skola viņas turpmākajiem darbiem kino. Tā deva iespēju ne vien apceļot pasauli, filmējot gan Eiropā, gan ASV, gan otrpus ekvatoram, bet arī strādāt ar pieredzējušiem profesionāļiem, kas paralēli reklāmai aktīvi darbojās arī kinoindustrijā. Tolaik gūtā daudzkultūru pieredze atstāj neizdzēšamu nospiedumu Koišetas mākslinieciskajā perspektīvā un vienmēr ietekmē viņas pašas ekrāna stāstus, gan izvēloties aktierus, gan vietas, gan veidojot filmas kultūrslāni kopumā.
Kā kinorežisori Isabela Koišeta sevi piesaka ar īsfilmu Skaties un ieraudzīsi / Mira y verás (1984), stāstu par meiteni, kas sazinās ar savu kaimiņu pa caurumu sienā. Šis miniatūrais stāsts ļauj režisorei atsperties, lai tikai četrus gadus vēlāk Spānijas Kinoakadēmija viņu nominētu jaunā režisora balvai par pirmo pilnmetrāžas filmu Pārāk vecs, lai mirtu jauns / Demasiado viejo para morir joven (1989). Filma, kas varēja tapt, pateicoties Spānijas kinoindustrijā realizētajam Miro plānam[1] un tam piesaistītajām dotācijām, ir stāsts par trim jauniešiem, no kuriem katrs dzīvo savā eksistenciālajā labirintā, mēģinot izzināt, kas viņi ir un kurp dodas, kaut arī bezcerīgi paliekot pusceļā.
Filma tiek pirmizrādīta Sansebastianas kinofestivālā, tomēr negūst ne kritikas, ne publikas atzinību un lielākoties paliek nesaprasta. Kaut arī pirmā vienmēr būs pirmā, pašai autorei par šo filmu ir dalītas jūtas: „Tehniski man viss bija skaidrs, bet es pati īsti vēl nezināju, kas esmu. Man bija 26 gadi, es zināju tik daudz par kino, bet vēl tik maz par dzīvi.”
Bija jāpaiet sešiem gadiem, lai Koišeta saprastu, ka viņas ilgi lolotā kino mīlestība tomēr tik drīz nevar beigties, un sāktu visu no jauna. Kā pirmoreiz.
Es iemācīšos peldēt
„Mana pirmā” – tā mūsu sarunā Isabela Koišeta dēvē savu otro pilnmetrāžas filmu, kas pilnībā attaisnoja režisores lēmumu tomēr nemest plinti krūmos un turpināt iesākto kino ceļu. Tas, kas palika nepateikts / Things I Never Told You (1996) top kā Spānijas un ASV kopražojums, stāsta centrā ir attiecības starp diviem savās mīlestībās apjukušiem varoņiem. Viņa (lomā Lilija Teilore / Lili Taylor) apjauš savu mīlestību brīdī, kad tās objekts vairs nav pieejams, bet Viņš (lomā Endrjū Makartijs / Andrew McCarthy) ir tik ļoti pazaudējies savā dzīvē, ka atliek vienīgi saņemties, noskūties un sākt visu no jauna.
Kaut arī ambīciju ziņā neliela, filma ne vien ļauj izskanēt Koišetas vārdam nu jau arī otrpus okeānam, bet arī izpelnās īpašu atzinību par autores spēju šķietami bezpersoniskā vidē atklāt vienkāršu cilvēku lielos stāstus un iepriekš neizpētītas dziļuma dimensijas. Tā kļūst par sava veida pirmo pakāpienu, uz kura stāvot, Isabela Koišeta nojauc jebkādas ģeogrāfiskās robežas attiecībā uz kinoradīšanas procesu un piesaka savu īpašo stāstu veidošanas manieri, kas ar nelielām scenārija vai žanra vajadzībām pielāgotām izmaiņām caurvij visus turpmākos režisores darbus.
Labi atspērusies, Isabela Koišeta iestarpina Spānijā uzņemtu vēsturisko drāmu Tiem, kas mīl / A los que aman (1998) par bērnības mīlestībām un neiespējamiem attiecību trīsstūriem, lai drīz pēc tam atgrieztos okeāna otrā krastā un vienu pēc otras uzņemtu, manuprāt, režisores autentiskākās filmas, kurās ir jūtama autores pilnīga skaidrība par to kāds un kā būtu stāstāms šo filmu varoņu stāsts.
Mana dzīve bez manis / My Life Without Me (2003), kas veidota pēc amerikāņu rakstnieces Nensijas Kinkeidas (Nanci Kincaid) stāsta motīviem, ir sava veida pasaka ar realitātes elementiem. Anna – jauna sieviete, sieva, meita, mamma – uzzina, ka drīz mirs, bet nolemj aiztaupīt saviem tuvajiem agonijas mēnešus un gaidāmo nāvi patur noslēpumā. Vienlaikus Anna cenšas piepildīt visu to, kas atzīmēts sarakstā “viss, kas jāpaspēj pirms nāves”, un pārsteidzošā kārtā viņai tas izdodas. Pat ja viena no lietām, pēc kuras alkst Anna, ir iemīlēties – jo, neskatoties uz laimīgu kopdzīvi ar savas dzīves pirmo vīrieti, Annai pietrūkst tieši tās taureņu sajūtas, kas atver visu pasaules laiku un visas iespējamības. Kaut arī filma ir skumja, tās melanholiskā noskaņa jaucas ar humora un banalitātes mirkļiem, tik ļoti cilvēcīgiem un ticamiem, ka nevilšus liek apstāties un padomāt par šķietami vai pa īstam svarīgo mūsu pašu beztermiņa dzīvē. Filmas centrālo romantisko pāri veido Sāra Pollija un Marks Rufalo.
Kad divus gadus vēlāk uz ekrāniem iznāk Isabelas Koišetas psiholoģiskā drāma Vārdu slepenā dzīve / The Secret Life of Words (2005), viņas vārds Spānijas kino industrijā jau ir nostabilizējies pelnītā virsotnē. Filma, kurā Koišeta atkārto sadarbību ar Sāru Polliju, šoreiz ansamblī ar Timu Robinsu un vienu no spāņu labākajiem aktieriem Havjēru Kamaru, ir stāsts, kas turpina iepriekšējās filmas dramatiski romantisko noskaņu, šoreiz attiecības veidojot ap vietu – dziļjūras naftas ieguves platformu Ziemeļīrijā. Šo mākslīgo salu, kas īsti nav pat sala, Koišeta atklāja savos reklāmas darbu laikos, un šī izolētā vide nekurienes vidū bija kā radīta, lai tajā notiktu Koišetas stāsts. Vienu drāmas pusi veido platformas strādnieki, tostarp ugunsgrēkā smagi cietušais Džozefs, bet otru – Balkānu kara šausmas piedzīvojusī dienvidslāvu medmāsa Hanna, kas uz platformu nosūtīta, lai aprūpētu ievainoto. Filma ir kā trausla un piesardzīga saruna starp šiem diviem cilvēkiem, kas, sākotnēji tālu prom katrs savā pagātnes jūrā, satuvinās tieši caur dziļām un gremdējošām sāpēm.
„Es iemācīšos peldēt…” ir pēdējie vārdi, kas izskan filmā. Jo, lai cik drūmi un bezcerīgi brīžiem var likties Isabelas Koišetas stāsti un to varoņi, vienmēr filmas beigās parādīsies tik ļoti gaidītais glābšanas plosts.
Tu nevari patikt visiem
Turpmākie gadi Isabelas Koišetas kinodzīvē iezīmējas ar pastāvīgu klātbūtni vietēja un starptautiska mēroga festivālos, izrādot filmas, kas formāta un noskaņas ziņā manāmi atkāpjas no pirmajiem kino darbiem, nereti kļūstot par iemeslu pretrunīgi dažādiem viedokļiem par Koišetas kā režisores darbu un personību. Neatstājot lielas gadu spraugas filmogrāfijā, viena pēc otras top Koišetas īsfilmas, romānu ekranizācijas, oriģinālā scenārija spēlfilmas, dokumentālās filmas un pat seriāls. Atkarībā no filmas, uz kuras trāpīsiet pirmās, jūsu priekšstats par Koišetas kino pārsvērsies uz vienu vai otru pusi. Tomēr filmu saraksta pārsātināšana nebūt nav režisores pašmērķis. Teju nepārtraukta atrašanās filmēšanas laukumā drīzāk saistīta ar Koišetas neremdināmo ziņkārību par apkārt notiekošo, dzirdēto, lasīto, un ar dedzīgu nepacietību visu šo dzīves iespaidu kolāžu pārvērst ekrāna darbos. Vēl arī mazliet darbaholisma un mazliet laimes, kādu režisore piedzīvo, ik reizi no jauna atskanot klapītes sitienam.
Ar īsfilmu Bastīlija / Bastille par vīrieti, kas “tik labi tēloja mīlestību, ka patiešām iemīlējās”, režisore piedalās kolektīvajā projektā Parīze, es tevi mīlu / Paris, je t'aime (2006). Divus gadus vēlāk uz ekrāniem nonāk pasūtījuma darbs, ASV uzņemtā Filipa Rota romāna Mirstošais dzīvnieks / The Dying Animal ekranizācija kino ar nosaukumu Elēģija / Elegy (2008) – ar šo filmu Koišetas aktieru sarakstam pievienojas Penelope Krūza, Bens Kingslijs, Pīters Sarsgārds, Patrīcija Klārksone un Deniss Hopers.
Tikai gadu vēlāk seko Japānā filmētais, gastronomiski erotiskais, ar visu īsti un šķietami japānisko pārsātinātais trilleris Tokijas skaņu karte / Map of the Sounds of Tokyo (2009) – par zivju tirgus pārdevēju, kas nakts stundās pārtop sērijslepkavā. Filma ir savdabīga Koišetas mīlestības vēstule Tokijai un Japānai vispār – tur, viņasprāt, sakopota pasaulē unikālāko skaņu, garšu, cilvēku raksturu un lietu izpratnes esence.
Šajā kinoeksperimentu laikā ekrānos pavīd arī līdz šim vienīgā (tiesa, gan ne pārāk veiksmīgā) Koišetas režisētā šausmu filma – Otrs es / Another me (2013), vēl viena labi iecerēta romāna ekranizācija, kas tomēr izmalta caur ASV producentu gaļas mašīnu un no pašas režisores saglabā vien vārdu filmas titros.
Kaut arī jau daudz tuvāka Koišetas stāstījuma manierei, īsti nepieķeras arī otra 2013. gadā izlaistā filma, Spānijā uzņemtā futūristiskā (jo norisinās četrus gadus tuvā nākotnē) divu aktieru drāma Vakar nebeidzas nekad / Ayer no termina nunca (2013). Tā veidota kā estētiski minimāls ekrāna duets starp iecienītiem spāņu aktieriem Havjēru Kamaru un Kandelu Penju; viņi izspēlē pārrauto attiecību stāstu par pāri, kas pēc bērna zaudējuma reiz devušies pretējos nākotnes virzienos – viņa paliek un grimst, viņš dodas prom un sāk dzīvi no jauna, un nu abi satiekas piecus gadus vēlāk, uzplēšot rētas, ko katram atsevišķi ir neiespējami sadziedēt.
Par pazudušām jūrām un vienu dienu dzīvē
Kontrastējot ar spēlfilmu piesātinātajiem stāstiem, Koišeta pamanās iestarpināt arī saujiņu dokumentālo filmu, kas vienmēr ir cieši saistītas ar pašai režisorei tobrīd aktuālām tēmām vietējā vai starptautiskā mērogā. Reālās dzīves notikumi, kas kalpojuši par iedvesmu vai fragmentāri parādās Koišetas spēlfilmās, reizēm ir tik pašpietiekami un svarīgi, ka ir pelnījuši paši savu stāstu, ar īstiem vārdiem, uzvārdiem un ģeogrāfiskām koordinātēm.
Tā 2010. gadā uz ekrāniem nonāk dokumentālā filma Arāls. Pazudusī jūra / Aral, The Lost Sea – Koišetas veltījums stāstam par brīnumaino jūru, kuru no bērnībā redzētām kartēm atminas kā zilu lagūnu sauszemes vidū, bet šodien no tās pāri palicis vien dubļu līcis un atmiņas par viļņiem un zvejnieku stāstiem. Baltais paisums / Marea blanca (2012) savukārt ir filma, ko autore velta tiem 300.000 brīvprātīgajiem, kas piedalījās Galīsijas krasta tīrīšanā pēc tankkuģa Prestige avārijas 2002. gadā.
Politiskā vide un cilvēktiesības ir vēl divas tēmas, kas iezīmējas Koišetas dokumentālajā kino. Par globālo sasilšanu var runāt daudz un skaļi, bet, ja godīgi, no režisores pozīcijām tā īsti neko daudz mainīt nav iespējams, bet ar dokumentālo filmu Dzeltenie griesti / El techo amarillo (2022) Isabela Koišeta ir lieciniece kino reālam spēkam, panākot, ka filmas rezultātā tiek atjaunota apsūdzība par seksuālu vardarbību, ko harizmātisks teātra pasniedzējs vērsis pret nepilngadīgām studentēm Leridas (Lleida) teātra skolā.
Dokumentāls iestarpinājums Isabelas Koišetas daiļradē ir arī amatiervideo kolāža Spānija vienā dienā / Spain in a Day (2016), Spānijas televīzijas un Ridlija Skota kopproducēta lokālā versija par Kevina Makdonalda un Skota projektu Dzīve vienā dienā / Life in a Day (2011). Koišeta šo projektu uztver kā patīkamu izaicinājumu, jo, pieradusi radīt un kontrolēt katru kadru savās filmās, šeit saskaras ar tūkstošiem citu cilvēku filmētu video, kuriem kopīga ir vien galvenā ideja un daži tehniski parametri. Koišetas uzdevums ir šos video samontēt kaut cik sakarīgā secībā, veidojot savdabīgu kolāžu par Spānijas iedzīvotājiem šeit un tagad.
Par spīti visam un visiem
Kaut arī Koišetas kino nebūtu raksturojams kā izteikti feministisks, sievietes režisores persona tomēr nav no tā atdalāma. Pirmajās filmās šī sievišķība izpaužas vairāk romantiskās sajūtās, emocijās, reizēm mātišķās rūpēs, bet pēdējās desmitgades filmās Koišetas sievietēs pamostas pašapziņa, tās ir spītīgas, mērķtiecīgas un, pat airējot pretstraumē, skaidri apzinās savas prāta, sirds un ķermeņa vēlmes.
Filmējot Ņujorkā, Koišetas rokās nonāk kāds avīžraksts – stāsts par pusmūža sievieti, kura iemācījusies vadīt auto pēc šķiršanās no vīra, kas līdz šim bijis ģimenes šoferis. Šķietami kuriozā anekdote Koišetas rokās kļūst par perfektu karkasu stāstam par muļķīgiem pieņēmumiem, statiskām lomām un bezjēdzīgām ērtībām, kurās kā tauriņa kokonā mēs laimīgi dzīvojam līdz brīdim, kad kokons plīst un nekas cits neatliek, kā vērt vien tos savus spārnus vaļā un lidot. Filmā Mācoties braukt / Aprendiendo a conducir (2014) Koišeta atkārto aktieru duetu starp Patrīciju Klārksoni krīzē nonākušas rakstnieces lomā un Benu Kingsliju – viņas auto instruktoru, kas paralēli izdzīvo arī savu stāstu par iespējami neiespējamo imigrantu dzīvi Ņujorkā un mīlestību, kas ne vienmēr sākas ar iemīlēšanos. Manuprāt, lielisks ir Koišetas radītais kontrasts starp Klārksones ņujorkieti, kas atgūst pašapziņu, šķērsojot Manhatanas tiltu pie auto stūres, un tolaik vēl mazpazīstamās Saritas Čaudrijas (Sarita Choudhury) tēlu – analfabēta indiešu sieviete, kas uz Ņujorku atsūtīta kā Kingslija varoņa sarunātā sieva un savu balsi sāk apjaust brīdī, kad saņemas izlīst no ierādītās dzīvesvietas puspagrabā. Viegli skatāma filma Isabelas Koišetas kino jaunatklājējiem.
Nākamā filma strauji aizved no Ņujorkas ērtībām uz Ziemeļpolu; 2015. gada Berlināles konkursu atklāj vēsturiska drāma Neviens negrib nakti / Nobody Wants the Night (2015), kuras centrā ir stāsts par ziemeļu pētnieka sievu Žozefīni Pīriju – viņa spītīgi dodas pretī baltajam nezināmajam, lai satiktos ar savu vīru brīdī, kad tiek piepildīts viņa sapnis – Ziemeļpolā sāk plīvot ASV karogs. Aristokrātiskas, stūrgalvīgas un filmas gaitā kā ledājs kūstošas 20. gadsimta sākuma lēdijas lomā – Žiljeta Binoša; viņas varone reizēm egoistiski un akli, bet līdz kaulam mērķtiecīgi izaicina tālaika priekšstatus par dzimuma lomām un robežām. Līdzās fiziskām grūtībām Žozefīnei nākas tikt galā arī ar uzspiestu draudzību – izrādās, viņa nav vienīgā sieviete pētnieka dzīvē, kas gaida atgriežamies savu mīļoto. Eskimosu sieviete Allaka, kuru atveido iepriekš Tokijas skaņu kartē atklātā japāņu aktrise Rinko Kikuči, ir nasta, bet vienlaikus arī vienīgā iespēja pārdzīvot polāro ziemu.
Kaut arī vizuāli spēcīga, filma tomēr netiek līdz galam saprasta ne Berlinālē, ne ārpus festivāla. Bet varbūt tieši tāds bija Koišetas mērķis – radīt stāstu, par kuru nevar būt tikai viens vienpusējs viedoklis.
Par grāmatām Isabelas Koišetas dzīvē varētu rakstīt gari un plaši, tās režisores iedvesmas plauktos ieņem svarīgu vietu jau kopš bērnības. Kamēr citi bērni skolas pagalmā lapojuši komiksus, Isabela ļāvusies Marsela Prusta laika izpratnei caur kēksiņu prizmu un savu grāmatatkarību nav mazinājusi arī šodien, turpinot lasīt, rakstīt un pārvērst rakstītus vārdus ekrāna stāstos. Īpašs veltījums šai režisores literārajai pusei ir viena no autores pazīstamākajām filmām Grāmatnīca / The Bookshop (2017), kas veidota pēc Penelopes Ficdžeraldas tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Filma stāsta par Florenci Grīnu (lomā Emīlija Mortimera), jaunu atraitni, kas ierodas konservatīvā piekrastes ciematā ar mērķi atvērt grāmatnīcu. Šķietami ikdienišķs akts izvēršas par vietēja mēroga revolūciju, atklājot literatūras ietekmi uz sabiedrisko domu un ierasto kārtību, tāpat arī pašas Florences, 50. gadu sievietes bez vīra un bērniem, drosmi un mērķtiecību sekot savai kaislībai un īstenot savus sapņus, neskatoties uz grūtībām un pretestību. Tiešākā pretiniece Florences Grīnas darbībām ir Patrīcijas Klārksones atveidotā sabiedrības dāma Violeta – pašpasludināta ciemata dzīves noteicēja, kamēr Bila Naitija turīgais vientuļnieks Edmunds Brundišs, kas grāmatās atradis patvērumu no reālās dzīves, kļūst par simbolisku piemēru literatūras spēkam mainīt domas, viedokļus un izvilkt cilvēku no tumsas.
Mūsu sarunā Isabela Koišeta norāda – ja nu ir viena vispiemērotākā filma, ar kuru sākt iepazīt viņas kino, tad tā noteikti ir šī, Grāmatnīca. Pirmkārt tāpēc, ka tā ir šķietami vienkārša romantiska drāma par saprotamiem cilvēkiem atpazīstamās situācijās. Otrkārt, tā ir sava veida izdomāta autobiogrāfija – proti, kaut arī laiks un notikumi ir citi, Isabela Koišeta ir tā pati Florence Grīna savā kino, savā sabiedrībā, ar savu viedokli par mākslu, cilvēkiem, politiku un pasaules kārtību kopumā. Viņa ir tā, kas īgnos ciematos ienes krāsaino grāmatu pasauli, un tā, kas skolas pagalmā starp kaušļiem lasa Prustu.
Poētiski melnbalta atkāpe Isabelas Koišetas krāsainajā filmogrāfijā ir vēl viens sieviešu pretestības stāsts, kura centrā šoreiz ne vairs viena, bet gan divas sievietes Galīsijā, 20. gadsimta pašā sākumā. Elisa un Marsela / Elisa y Marcela (2019) ir režisores interpretācija par patiesiem notikumiem – sensāciju par divām jaunām skolotājām, kas pārkāpa visas sabiedriskās un reliģiskās normas, ne vien uzsākot kopdzīvi, bet arī ar baznīcas svētību kļūstot par laulātu pāri. Pašsaprotami, ka 1901. gada Spānijā, kad šis fakts kā nosodāms un teju dēmonisks grēks tiek minēts vietējās avīzēs, divu sieviešu laulība nebija iespējama. Lai stātos pretī sabiedrības neiecietībai un diskriminācijai, Elisa kļūst par Mario un Marsela ieņem bērnu no ciematā satikta vīrieša, tādējādi cenšoties apmānīt visus, ko sastop savās bēgļu gaitās no Spānijas caur Portugāli uz Argentīnu.
Gan patiesais, gan filmas stāsts var raisīt jautājumu – vai tiešām bija tā vērts? Bet mīlestībā, it sevišķi tajā, kas uzplaukst ierobežotības un vēl nenobriedušas pasaules izpratnes apstākļos, sirds skrien pa priekšu prātam, un vairs nekas nav neiespējams.
Gastrorandiņš, androīdi un vispēdējākais romāns
Kā rūdītai lielā ekrāna skatītājai Isabelai Koišetai kino pakāpeniskā pāreja uz mazajiem ekrāniem, kas izvietoti pretī dīvāniem, gultām un reizēm pat iegulst vilcienā braucošā plaukstā, raisa divējādas izjūtas. No vienas puses, tā ir filmas pakļaušana destrukcijas riskam – pārtīšanai, apraušanai, nolikšanai fonā. No otras puses, tehnoloģiju attīstība ļauj filmām pārdzīvot kinoteātru programmas nedēļas un atklāties ekrānos arī tajās pasaules vietās, kas nav atzīmētas izplatītāju kartē. Un, tā kā Koišeta ir mūsdienīga sieviete, kas iet līdzi laikam (it sevišķi, ja laiks ir saistīts ar kino radīšanas iespējām), arī viņas kopražojumu kontā ir pa kādam Netflix un HBO. Tieši platforma Netflix pēc vairākiem neveiksmīgiem producentu piesaistes mēģinājumiem deva iespēju tapt filmai Elisa y Marsela. Savukārt ar HBO Koišetu saista sadarbība, veidojot režisores pirmo un līdz šim vienīgo seriālu Gardēžu mīla / Foodie Love (2019), romantisku komēdiju par diviem četrdesmitgadniekiem, kas iepazīstas internetā un savu attiecību stāstu veido caur izteikti gastronomisku prizmu. Seriāls ir vizuāli kārdinošs mīlas stāsts, kur līdzās abiem varoņiem sava loma ir arī pāra apmeklētajiem bāriem, kafejnīcām, izsmalcinātiem restorāniem un šķērsielas ēstuvēm.
Ja pieņemam, ka Grāmatnīca ir Koišetas veltījums literatūras pasaulei, tad Gardēžu mīla pavisam tiešā un nepastarpinātā veidā atklāj režisores attiecības ar garšu pasauli. Līdzīgi kā grāmatas, kas Isabelas Koišetas filmās kalpo ne vien kā saturiskā iedvesma, bet ir arī pastāvīgi klātesošs elements viņas filmās – viņas varoņi lasa, dāvina, meklē un pārdod grāmatas –, arī viss, kas saistīts ar vēdera baudām, ir neatraujams no Koišetas varoņu dzīves ikdienā un īpašos dzīves pavērsienu brīžos. Filmā Tas, kas palika nepateikts tas ir Häagen-Dazs saldējums, filmā Vārdu slepenā dzīve tas ir kontrasts starp Hannas fabrikas pusdienām un mielastiem, ko gatavo naftas platformas pavārs. Tokijas skaņu kartē, protams, stāsts vijas ap suši un ramen, kamēr polārās ziemas vidū Žiljetas Binošas Žozefīnei nākas pārtikt no jēliem vaļa taukiem. Koišetas stāstos ēdiens nav tikai ikdienišķs fona elements, bet atklāj arī vienu vai otru varoņu rakstura šķautni un ir gastronomiska interpretācija par varoņu dvēseles stāvokļiem – vientulība, sāpes, kaisle, rūpes, draudzība, apņemšanās, izdzīvošana, dzīves baudīšana.
Režisores nākamā filma atgādina, ka ikvienam spānim un lielai daļai ceļojošo eiropiešu pensijas vecumā ar dzīves baudīšanu saistās viena konkrēta vieta Spānijā – Benidorma. Pilsēta, kur 60. gados tika izvērsts īpašs tūrisma attīstības plāns, lai mazapdzīvoto piekrastes teritoriju pārvērstu par brīvdienu galamērķi tūkstošiem vāciešu, britu un ziemeļvalstu tūristu, šodien ir savdabīgs androīds, kas no pustukšu debesskrāpju logiem skatās Vidusjūras viļņos un īsti nevar saprast, vai ir dzīves telpa vai sezonāls atrakciju parks. Brīdī, kad tūristiem starp citiem tūristiem sāka palikt par šauru un viesnīcām, restorāniem un izklaides vietām pārsātinātajās ielās ārpus vasaras sezonas sāka svilpot vējš, Benidormai nācās izvērst jaunu attīstības plānu, proti, pielāgoties tai paaudzei, kas pilsētā atgriežas jaunības atmiņu straumē.
Tas bija tikai laika jautājums, lai Isabela Koišeta veltītu filmu šai vietai, kas, līdzīgi kā naftas platforma dziļjūrā, ir tik unikāla, ka tajā var notikt jebkas. Tāpēc arī Benidormā snieg / Nieva en Benidorm (2020). Filma ir pilsētas kolāžai atbilstošs trilleris-drāma-komēdija par vientuļu, nupat pensionētu baņķieri Pīteru (lomā britu aktieris Timotijs Spols / Timothy Spall), kas ierodas Benidormā, lai apciemotu savu brāli – bet tas, izrādās, ir ne vien pazudis, bet arī īpašnieks kabarē klubam, kurā strādā dejotāja Alex (Sarita Čaudrija), noslēpumaina sieviete, kas līdzās meteoroloģiskām parādībām kļūst par Pītera apmātību. Benidorma ar savu neticamo ģeogrāfiju un savdabīgo iedzīvotāju spektru, kur sajaukušies atvaļināti briti ar spāņu carpe diem pensionāriem un pagātnes aurā iesprūdušiem vietējiem iedzīvotājiem, kļūst par vietu, kur Pīters atklāj, ka dzīve, patiesa dzīve, var sākties pat tad, kad šķiet, ka viss jau sāk beigties.
Ar filmu Grāmatnīca Isabela Koišeta plānoja pielikt punktu literāru darbu ekranizācijām un turpmākajā daiļradē nodoties tikai pašas vai citu rakstītiem īpaši kino rakstītiem stāstiem. Tomēr, kad režisores rokās nonāca Sāras Mesas romāns Mīlestība / Un amor, tas izrādījās pārāk kārdinošs, lai paliktu tikai grāmatas lappusēs un lasītāju galvās. Tā pagājušajā gadā uz ekrāniem nonāca Isabelas Koišetas līdz šim jaunākā filma un līdz šim vispēdējākā romāna ekranizācija ar tikpat vienkārši visaptverošu nosaukumu Mīlestība / Un amor (2023). Filma ir stāsts par Natāliju, jaunu sievieti, kas par visām varītēm mēģina aizbēgt pati no sevis. Pirmais solis vienmēr ir fizisks, tāpēc Natālija no pilsētas pārceļas uz kādu no pustukšajiem Spānijas ciematiem, kur zem maitu putnu pārlidotām debesīm atrod māju, kas izrādās tikpat izpostīta kā tās jaunā iemītniece. Drīz vien Natālija apjauš, ka pat šķietami tukšā vietā nav nemaz tik viegli palikt vienai. Un vēl jo mazāk, ja esi jauna, skaista, vīrieša nepieskatīta sieviete. Naktīs kaucoši suņi, ziņkārīgi kaimiņi, naidīgi noskaņots namīpašnieks un virspusēji jauki cilvēki, kuri savas vājības slāpē ar mākoņos sastumtu ego, ir tas ciemata dzīves arsenāls, ar kuru Natālijai nākas sadzīvot un kurā kā dziļa ala, kas vienlaikus biedē un sniedz patvērumu, atklājas Andreass, enigmātisks vīrietis ar zelta rokām, kurš bez puķēm un aplinkiem piedāvā salabot Natālijas pilošo jumtu, “(..) ja man ļausi uz brīdi iekļūt tevī." Natālijas un Andreasa lomās Laia Kosta (Laia Costa) un Hoviks Keučkerjans (Hovik Keuchkerian).
Pāri abpusēji izdevīgam ķermeniskam darījumam starp diviem vientuļniekiem, kas var palikt tikai darījums vai arī pārkāpt verbalizētā līguma robežas, filma ir stāsts par pieķeršanos, uzticību, emocionāliem trūkumiem un to pārvarēšanu. Tā ir dziļa, skarba, tieša un neērta, jo ne vien neļauj īsti nostāties ne pieņemšanas, ne nosodījuma pusē, bet arī liek saprast, ka tā īsti nošķiramas šīs puses nemaz nav.
Tas, kas palika nepateikts
Visi šie stāsti un filmas, ar kuru izklāstu aizpildītas iepriekšējās rindkopas, ir tā daļa no Isabelas Koišetas pasaules, kas atradusi vietu, laiku, līdzekļus un cilvēkus, lai no iespaidu un stāstu kataloga pārtaptu kinodarbos. Autordarbos, kurus, kaut arī reizēm krasi vien atšķirīgus, Isabela Koišeta pārliecinoši paraksta ar savu vārdu un uzvārdu.
Koišeta ir režisore ar skaidru vīziju un viedokli par savām filmām un to radīšanas procesu; režisore, kas nebaidās riskēt ne ar formātiem, ne pretrunīgiem tēliem, ne filmu budžetiem, kas reizēm var šķist nenopietni, bet Koišetas pasaulē ir pietiekami, lai ļautu ilgi lolotam stāstam nokļūt līdz ekrānam. Isabela Koišeta ir Goijas balvām[2] visvairāk titulētā režisore sieviete Spānijas kino industrijas vēsturē, spāņu režisore ar visplašāko starptautisko pieredzi filmu veidošanā, un režisore, kas ieminusi drošu taku jaunākās paaudzes kino režisorēm, tostarp Pilārai Palomero, Karlai Simonai, Estivalisai Urresolai, Elenai Martinai, kuru vēl tikko pirmās filmas jau piesaka jaunu ēru Spānijas kino.
Kā režisore sieviete viņa apzinās savu lomu industrijā, kurā vēl paies paaudzes, līdz varēsim runāt par vienlīdzību, kad dzimums nebūs šķērslis sarunās ar lieliem producentiem un vērtējams lielums publisko dotāciju pieteikumos. Kamēr šīs lietas kārtojas, Isabela Koišeta mērķtiecīgi turpina darbu, piedāvājot savu versiju ne vien par stāstu pārvēršanu kino, bet arī par režisora lomu filmēšanas laukumā.
Viņas komanda nemēdz strādāt virsstundas vai brīvdienās, viņa nekliedz un nav „pompozs dievs ar ruporu piepaceltā režisora krēslā”,
viņa nemēdz pārfilmēt ainas neskaitāmas reizes, jo skaidri zina, ko grib, un pati to arī filmē. Jā, viena no īpatnībām Isabelas Koišetas darbā ir tā, ka viņa filmas uzņemšanai seko līdzi nevis caur attālinātu monitoru, bet gan notikumu punktā esošo kameras aci – viņa nav galvenā operatore savās filmās, tomēr pati arī filmē visās, kur tas iespējams (un medijos vienmēr piemin, ka viņai zināmais vienīgais režisors, kurš arī filmējis savas filmas, esot Stīvens Soderbergs). Mūsu sarunā Isabela saka: „Man patīk kameras. Man patīk justies kā kameras daļai, kad mums ir viens skatu punkts. Mana režisores pieredze ir cieši saistīta ar operatores pieredzi, un tā man palīdz. Manuprāt, arī aktieriem ir vieglāk, zinot, ka esmu turpat kopā ar viņiem.”
Un vēl Isabelai Koišetai piemīt īpaša maniere darbā ar aktieriem. Viņas filmās tie mēdz atkārtoties, bet reti kad vienā un tai pašā tēla ampluā; lieli aktieri bez zvaigžņu sindroma un visām ar to saistītajām neērtībām. Koišeta lielākoties strādā ar aktieriem, kas iepazīti no otrā plāna lomām, vai arī režisores redzeslokā nokļuvuši vēl pirms lielā pagrieziena uz slavas pusi. Koišeta atzīst, ka viņa izvēlas strādāt ar aktieriem, ar kuriem izveidojas patiesa un atklāta saikne, kas pieļauj konstruktīvu kritiku, radošu brīvību un vienotu izpratni par filmu, pie kuras tiek strādāts.
Isabela Koišeta ir kino režisore, kuras filmas, kā viss šajā pasaulē, var patikt un var nepatikt. Bet, manuprāt, ir vērts pamēģināt. Un te daži ieteikumi:
1) ja pirmā Koišetas filma, kuru atrodi tīmeklī, neiet pie sirds, mēģini vēlreiz. Ir gandrīz neiespējami ekrānā satikt vienu un to pašu Isabelu Koišetu;
2) sāc ar Grāmatnīcu, nesāc ar Tokijas skaņu karti vai filmām, kurām šajā rakstā esmu veltījusi mazāk par rindkopu;
3) literāros darbus, pēc kuriem veidotas Koišetas ekranizācijas, lasi pēc filmu noskatīšanās;
4) filmas skaties paēdis, ar atvērtu sirdi, skaidru prātu un ļaujot stāstam iekļūt tevī – redzēsi, cik drīz tas sāks spoguļoties;
5) skaties filmas kinoteātrī vai tam atbilstošos skaņas un gaismas apstākļos. Skaties, un ieraudzīsi!
