Jāatzīst, uz “Bārbiju” es devos visai īgnā noskaņojumā. Nu kas tur var būt, Holivudas pēckovida lielbudžeta filmā? Industrijas smagnējā, dārgā smarža šim projektam vēlās pa priekšu, neskatoties uz ziņām par scenāristu un aktieru streikiem vai uz faktu, ka filma risinot “sieviešu tēmu”. Zinām mēs tās jūsu glancētās, smukās sieviešu tēmas, mēs te, savā sūrajā neamerikā.
Bārbija, filmēta tieši turpat, kur uzsprāga MeToo? Īgnums vilkās pakaļ kā jakas kabatā ielipusi konfekte, ar kuru nav iespējams remdināt izsalkumu.
Kinoteātra ērtajā krēslā es mēģināju turēties pretim rozā skaistumam, deju numuriem, dziedāšanai un Kena baltajai kažokādai. Tas viss beidzās ar apmulsuma sajūtu, kas nepārgāja vairākas dienas… bet tieši tā taču mākslai būtu jādarbojas, es sevi mierināju. Līdz neizbēgami izkristalizējās jautājums – kā gan tas nākas, ka vispirms tiek izgudrota un masveidā saražota kāda lelle, un tad mēs šo lelli sākam ienīst, turklāt ienīst no visas sirds, jo ar viņu tiek saistīts viss banālais, negaumīgais, vienkāršais un nesarežģītais? Kas īsti ir šī Rietumu pasaules izlolotā Bārbija, tēls, ko spējam atpazīt acumirklī – tieši tāpat kā, piemēram, Jēzu Kristu vai Šerloku Holmsu? Bet vai mēs Kristus vai Holmsa tēlu jebkad spētu nīst ar tādu kvēli kā Bārbiju? Bārbijas tēlā ir iekodēts palaidējmehānisms, nospriegota laika bumba, kas agrāk vai vēlāk ar savu uzbāzīgo tikšķēšanu pārmāks ārpasaules trokšņus savu īpašnieču istabās.
Melnais zirdziņš viņa ir, nevis rozā lelle.
Reiz es pabiju kādā par sevi vecākas sievietes guļamistabā, kur uz sniegbaltas kumodes no bārbijām bija izveidots īsts altāris – ar svecēm un mākslīgajiem ziediem. Uz manu mēmo blenšanu altāra īpašniece izmeta – bet viņa taču ir skaista, vai tad tu neredzi? Un mūsu bērnībā nekā tāda nebija.
Jā, protams, Bārbijas tolaik nebija. Bet es atceros sajūtu, kad mana roka ar manis vadīto lelli ir viens veselums, mani nervu gali ieauguši viņējos – un mēs burtiski esam viens ķermenis, kas, pārvarot gravitācijas un visus citus likumus, dzīvo nesalīdzināmi interesantāku dzīvi nekā atšķirtībā vienai no otras. Kur visas tās lelles palika? Kas ar viņām notika? Es izaugu un nespēju pat atcerēties, kur un kā tās izmetu. Vienīgais, ko es skaidri zinu – šo leļļu vairs nav. Bet doma, ka sazin kāda neiespējama brīnuma rezultātā es varētu tās atkal paturēt rokās, uzdzen vārgumu un raudulību.
Kāpēc? Kas īsti notiek, kad mēs atsakāmies no savām lellēm? Kur pagātnē meklējams tas brīdis, kad mēs pēkšņi vairs nespējam paciest savu iepriekšējo versiju – to, kura nevarēja dzīvot bez savas lellītes? Kurā brīdī mēs kļūstam cieti, daudz cietāki par Bārbijas plastmasas ķermeni, kura slaidie locekļi tā vien uzprasās, lai tos izgrieztu un atrautu citu no cita tad, kad esam pārstājuši viņu mīlēt? Vai protests, ko vēršam pret Bārbiju, nav kaut kas daudz sarežģītāks un arī senāks, nekā mūsdienu feministiskajā apziņā balstītais, pamatotais protests pret Bārbiju kā nereālu skaistuma standartu, kas apdraud sieviešu realitātes izjūtu un pašapziņu? Bet kas gan pirms tam ir noticis ar šo apziņu, ja to tik iespaidīgi spēj sašūpot viena rozā lelle? Kurš ir tas pirmais, ar apziņas adatu caurdurtais brīdis, kad jauna sieviete uzsāk kluso un nenovēršamo sevis apšaubīšanas ceļu? Un Bārbija kļūst par liecinieci šim brīdim, tik spēcīgi uzlādētam un apkaunojošam, ka lieciniekus nākas iznīcināt vispirmām kārtām.
Grētas Gervigas filmas kompozīcija veidota kā klasisks pieaugšanas stāsts. Filmas galvenā varone lelle Bārbija spiesta šķērsot pāreju no vienas pasaules citā, no ierastā apziņas stāvokļa uz jaunu, un, piedzīvojot nāves draudus, viņai jāspēj iniciācijas brīdis izturēt – lai godpilni pārdzimtu pilnīgākā sevis veidolā. Filmas finālā Bārbija no lelles kļūst par dzīvu sievieti, atšķirībā no Kena un citām Bārbijzemes lellēm, kas iniciācijas ceļu neveic. Tomēr filmā ir pārsteidzošs pavērsiens, kurš izsit skatītāju no ierastā pieaugšanas stāsta. Filmas pasaule paredz, ka ikviena Bārbija bezrūpīgajā Bārbijzemē neredzamām saitēm ir saistīta ar savu cilvēku tur ārā, Īstajā pasaulē, kuru apdzīvo cilvēki, nevis lelles. Tikko kaut kas ne tā sāk notikt ar cilvēku, tas atbalsojas viņa lellē. Cik var noprast, Bārbijas piedzīvotie dīvainie simptomi – domas par nāvi un plakanā pēda, kurā vairs nevar uzvilkt augstpapēžu kurpīti, – Bārbijzemē atgadās samērā reti. Ja pieņemam, ka Bārbijas ir saistītas ar cilvēkiem, kas ir mazas meitenītes, tas savukārt ļauj domāt, ka parasti meitenītes pieaug “normāli”, pārāk nenomokot savas Bārbijas. Bārbijzemē ir tikai viena jocīgā Bārbija, kas vizuāli atšķiras no visām pārējām – ar īsiem, spurainiem matiem un izkrāsotu seju. (Filmā tiek izteiksmīgi parādīts, ko mazā meitene savai lellei nodara – nosvilina matus un padarbojas ar flomasteriem). Klasiskais pasakas uzbūves princips paredz, ka tieši Jocīgā Bārbija ir ciema šamane, pie kuras vēršas tikai krīzes brīžos. Jocīgā Bārbija, kā jau ragana, dzīvo mazliet nostāk, neapmeklē pludmali, bet spēj izsniegt instrukciju, kā nokļūt līdz cilvēku pasaulei, – un, protams, brīdināt Bārbiju, ka sava cilvēka atrašana nebūs viegls ceļš.
Tomēr izrādās, ka Bārbija sev un skatītājam par lielu pārsteigumu nav saistīta ar dumpīgu pusaugu meiteni (kas sāk pieaugt ne tā, kā vajadzētu), bet gan ar viņas mammu, pieaugušu sievieti, kas strādā Bārbiju fabrikā, milzīgā, vīriešu pārvaldītā korporācijā nebūt ne tai redzamākajā amatā. Izsīkuma un paguruma brīžos mamma, vārdā Glorija, sāk zīmēt Bārbijas – visdažādāko likstu pārņemtas Bārbijas, izrotātas ar, piemēram, Nāves eņģeļa spārniem; tādas Bārbijas, kuru ražošana šajā korporācijā būtu neiedomājama.
Šajā filmas brīdī es stāstam spēju pieslēgties ar pilnu uzmanību, jo kļuva skaidrs, ka Gerviga darina daudz sarežģītāku ainu, nekā pirmajā acu uzmetumā varētu likties. Viņas uzsvars uz Bārbiju nevis kā bērnības vai pārejas posma atribūtu, bet gan kā pieaugušas sievietes dzīvu avatāru, ir izšķirošs. Mammas Glorijas dzīve ārēji rit pēc nosvērtas un pārticīgas dzīves standartiem – viņai ir darbs, partneris, pat diezgan smalka mašīna, kas demonstrē savu izturību, palīdzot Bārbijai bēgt no saniknota korporatīvo vīriešu bara, – tomēr Glorijai ir kāds ievainojamības punkts, kas viņu atšķir no visiem pārējiem filmas varoņiem abās pasaulēs. Tas ir viņas bērns, viņas pusaugu meita Saša.
Interesanti, ka Bārbijzemē nav mammu.
Pašā filmas sākumā kā joks pazib Bārbija Midža – lelle gaidībās –, bet aizkadra jeb Dieva balss Helēnas Mirrenas izpildījumā uzreiz pavēsta, ka Midža, vēsturiski eksistējoša Bārbijlelle, ražošanā bijusi pavisam neilgu brīdi. Tas ir pirmais skaidrais signāls, ka mātes koncepts Bārbijzemē ir faktiski neiespējams. Ideālai pasaulei tas ir pārāk sarežģīts, un tādēļ paradīze vairs nebūtu nekāda paradīze. Arī Ieva savā paradīzē, tajā visvecākajā un no mums vistālākajā, drīkstēja uzturēties tieši tik ilgi, kamēr nebija iespējams mātbūšanas koncepts kā tāds.
Tādējādi lelles vēsturiskās radītājas Rutas Handleres Bārbijai dotais sauklis “You can be anything” patiesībā nedarbojas. Tas, kā filmā neuzbāzīgi tiek attēlots, nedarbojas nekur – ne cilvēku pasaulē, nedz Bārbijzemē. Ja sieviete patiešām spētu kļūt par jebko, tad viņai, ja nu sagribētos, vajadzētu varēt tapt arī par māti – un tādēļ netikt padzītai no paradīzes. Bet par māti, izrādās, spēj kļūt tikai pats lielākais leļļu ražošanas korporācijas priekšnieks – kādā filmas epizodē viņš maigi, bet noteikti liek sevi dēvēt par “māti”. Tomēr brīdī, kad kāds firmas darbinieks aicinājumu uztver burtiski, vēloties savu priekšnieku kā māti apskaut, “māte” ar vāji slēptu riebumu izvairās.
Arī pats filmas sākums asprātīgi, bet nepārprotami norāda uz neapgāžamo likumsakarību – vai nu tu pieņem piedāvājumu “kļūt par jebko” kopā ar Bārbiju, vai arī tu bez Bārbijas turpini vecmodīgo spēli “mammās” ar morāli novecojušajām un garlaicīgajām lellēm kā zīdaiņiem. Mazās meitenes, kas Bārbijlelles piedāvāto iespēju gaismā sadauza pret akmeņiem savas lelles-zīdaiņus, lika man sarauties sirdij. Es saprotu, ka šādā veidā kā radikāls solis tiek attēlota izraušanās no vienīgā dzīves modeļa, kas sievietei bija atvēlēts pirmsbārbijas ērā (Bārbija tiek radīta 1959. gadā), tomēr meitenīšu niknums ir pārāk izteiksmīgs, pārāk ticams, lai to norakstītu kā vienkāršu, filmu iesildošu joku. Niknums jau nekur nepazūd, tas vēlāk, gudri vadīts, vērsīsies pret pašu Bārbiju.
Jo tieši bērns, Glorijas pusaugu meita Saša, cenšas izmest visas savas rotaļlietas, mammai par mata tiesu paspējot paglābt vien kādu Bārbiju. Tobrīd skatītājs vēl nenojauš, ka izglābtā Bārbija visu meitas rotaļu laiku ir bijusi mammas Bārbija, jo mamma, izrādās, ir spēlējusies ar savu bērnu no visas sirds, nevis kāda no ārpuses nākuša pienākuma vārdā. Saša ir klases visdrūmākā un asākā intelektuāle, tērpusies, protams, melnā, un rozā Bārbiju viņa spēj publiski izsmiet un pazemot ar tādu nežēlību, kādu no Īstās pasaules patriarhāta spožuma apreibušais, Bārbijai līdzi atkūlies Kens varētu vien pamācīties. Mamma Glorija pārdzīvo, ka viņas meita vairs nespēj paciest ikrīta atsveicināšanās glāstu pie skolas, viņa jūt, ka bērns pakāpeniski, soli pa solim kļūst cietāks un skarbāks ar katru dienu… Un pret šo neizbēgamo nocietināšanās ceļu viņa nekādi nespēj pretdarboties, gluži otrādi – tas viņu ievaino otrreiz. Pirmā reize ir pašas pieaugšana, otrā reize norit šobrīd – noskatoties savā meitā.
Kura reize ir sāpīgāka? Kura reize izprovocē sievieti uz aktīvu darbību?
Ne jau Kens metas Bārbijai palīgā, kad viņu kastē grib ieslodzīt satrakojies korporācijas vīriešu bars,
kas dziesmiņu par mazu meitenīšu sapņu piepildīšanu turpinās dziedāt vien tik ilgi, kamēr meitenīšu mammas izmisumā turpinās piepildīt korporācijas kabatas, pērkot arvien jaunas lelles.
Bārbiju divreiz izglābj mamma Glorija. Vispirms cilvēku pasaulē, paglābjot viņu no ieslodzīšanas rūpnīcā ražotajā kastē, pēc tam Bārbijzemē, kurā cilvēkzemes nežēlīgajos likumos vīlusies Bārbija atgriežas un burtiski sabrūk, ieraugot, par ko Bārbijzemi ir pārvērtis Kens, sasmēlies iedvesmu “vīriešu un zirgu” pārvaldītajā cilvēku pasaulē. Tieši mamma Glorija kaislīgā, lellēm veltītā monologā spēj norādīt – vienalga, kādā krāsā tu tērpsies, rozā vai melnā, tas attieksmi pret tevi kā sievieti nemainīs. Vienalga, cik izglītota un veiksmīga tu būsi, tevi jebkurā gadījumā spiedīs sevi apšaubīt; un ja kas sāks notikt greizi, tad tu pati būsi pie vainas, nevis korporatīvie likumi ar to viltus mātēm. Savā īsajā runā Glorija atkārtoti uzsver – pat tad, ja sievietes nojauš, cik visa patriarhāta sistēma ir greiza, “viņām tāpat ir jāizrāda pateicība”, vienmēr. Pat ja tā ir tikai tāda pusdzīve, viņas ir spiestas izrādīt pateicību par to pašu, par nedzīvošanu pārāk šaurā rūpnīcas kastē.
Filmā ir kāds pārsteidzošs tēls, kas uzmanīgā un ļoti iejūtīgā veidā zem visas ārējās rozā jezgas un pakaļdzīšanās nostiprina meitas un mātes līniju. Jau minētā Ruta Handlere, Bārbijas izgudrotāja, “kā spoks” dzīvo kaut kur lielajā Bārbiju korporācijas debesskrāpī – tā pusčukstus cits citam vēsta korporācijas vīrieši. Viņi, protams, knapi spēj atcerēties vien Rutas vārdu, bet ar lepnumu uzsver, ka “firma ir ļoti pozitīvi noskaņota pret sievietēm” – jo kaut kad “tā Ruta” te laikam ir strādājusi. Vēsturiskā Ruta Handlere Bārbiju radīja savai meitai kā iedrošinājumu izvēlēties savus, nevis citu mērķus dzīvē – un filmā Rutas spoks palīdz Bārbijai atrast ceļu ārā no debesskrāpja un “pret sievietēm pozitīvi noskaņotās” firmas vīriešu ķetnām. Tātad Ruta ir otra māte, kas palīdz Bārbijai – un, tieši tāpat kā mamma Glorija, viņa, būdama māte, ir izslēgta no paradīzes (proti, no aktīvas, darbīgas dzīves lauka) un spiesta dzīvot spoka pusdzīvi; tomēr, tieši tāpat kā Glorija, viņa ir gatava iesaistīties, lai tikai Bārbija izspruktu sveikā.
Lūk, kur atklājas viss filmas smagums. Ir loģiski, ka mēs uzbrūkam Bārbijām. Ir loģiski, ka sievietes jau laikus, pusaudžu gados, sāk uzbrukt Bārbijām, savām bijušajām sabiedrotajām, tāpat kā pirms tam uzbruka savām lellēm-zīdaiņiem. Viņas nojauš, ka kaut ir kāda fundamentāla neatbilstība starp Bārbijas piedāvāto sapni un realitāti – nu nevar taču būt, ka būšana sievietei ir tik šizofrēniska, tik ikdienišķi, smieklīgi nepanesama.
Bārbija ir rozā grēkāzis, pārāk izdevīgs un tepat pie rokas, tiešs, atklāts mērķis, un viņas asinis, lai cik tumšas un biezas būtu, paliks neredzamas. Uzbrukums Bārbijai, sievietes manifestācijai, kas negribēja būt mamma, bet ticēja, kas spēs kļūt par visu ko citu, sabiedrībā ir nostiprināts kā leģitīms. Tas pat tiks apsveikts un uzskatīts par gaumīgu soli. Pusaudze Saša uzbrūk Bārbijai bailēs no apkārtējo vienaudžu viedokļa – bailēs, ka viņa pietiekami ātri vai pietiekami kruti nepierādīs, ka viņai, atšķirībā no Bārbijas, piemīt gan smadzenes, gan stils. Kamēr mamma Glorija norāda, ka tieši tur jau ir tā problēma – sievietes tiek nemitīgi spiestas domāt vispirms par citiem; par to, kā izskatīsies citu acīs. Un tieši tas viņas notur pie sevis uzraudzīšanas un apstrīdēšanas ķēdes, neatstājot laiku nekam citam. Rozā sievietēm ir sava ķēde un melnajām – sava; detaļas, protams, atšķirsies vienmēr.
Bet vienīgi mamma Glorija – ievainotā, redzīgā dvēsele – ir spējīga norādīt uz visa krāsu spektra kopīgo problēmu.
Vēl vairāk – nosaucot problēmu vārdā, viņa spēj izdziedēt Kena hipnozei pakļautās, par kalponēm pārģērbtās Bārbijas Bārbijzemē. Tad nu sanāk, ka izpostītā paradīzē līdzsvaru kaut cik spēj atjaunot vienīgi no tās izraidītie un nepiederošie – savu meitu ciešanu ievainotās mammas.
Pasaulē, kurā maigāk un žēlsirdīgāk izturētos pret sievietēm, nevienam nebūtu jāienīst šo sieviešu lelles. Arī pašām sievietēm ne. Nebūtu jāsašķaida nedz vakardienas lelles-zīdaiņi, nedz jādedzina šodienas Bārbiju garie, blondie mati; un vīriešiem ar bijību vai bailēm nebūtu jāsačukstas par “to spoku Rutu”. Lelles spēj būt mūsu ceļa biedri uz kādu laiku, mūsu slepeno, iztēloto dzīvju iemiesojumi. Iznīcinot lellīti, mēs neatrisinām neko – vien kādu brīdi jūtam vandāļa karstās asinis uzriņķojam savā miesā, noturot to par dzīvības atgriešanos, bet patiesībā vien īsa atvieglojuma vārdā novirzām uzmanību no paša galvenā. Ne jau Bārbija ir vainojama pie tā, ka Nobela prēmija, prezidentes amats vai pat vienkārši dzīve, kurā nebūtu jākļūst par bezpalīdzīgu liecinieci savas meitas pakāpeniskam sastingumam, vēl arvien ir diezgan nesasniedzami un tāli mērķi.
