Dokumentālās filmas „Melnās pirts māsība” starptautiskie panākumi kārtējo reizi apliecina, ka pasaule ir jāiekaro ar pārliecību par to, ka var izdarīt to, ko it kā nevar. Ka var uzņemt filmu, kādai kinovēsturē nav precedenta, līdz ar to nav pārliecības, ka to kāds vispār skatīsies.
Viss ģeniālais esot vienkāršs. Ne vienmēr, es domāju, tomēr attiecībā uz filmu Melnās pirts māsība uztvere kā pirmo piefiksē tieši šo nosacīto formas vienkāršību – filmas darbība norisinās melnajā pirtiņā un ap to; pirtī, kas arī pie mums no seniem laikiem un it īpaši Latgales pusē labi pazīstama – tāda, kur dūmi tiek izvadīti nevis pa skursteni, bet pa logu, durvīm vai lūkām, un pirts telpā pēc vēdināšanas paliekošais dūmu aromāts un daļa sodrēju darbojas attiecīgi kā labs dezinfektors un absorbents. Dienvidigaunijā, kuras kultūrai kā piederošu šo fenomenu savā kultūras mantojuma listē iekļāvis UNESCO, dzimusi un augusi arī filmas režisore Anna Hints. Pirts svētības rituālus viņa apguvusi kopā ar savu vecmāmiņu un citām dzimtas sievietēm, tāpēc lieliski zina, kas notiek, kad cikliski kā nedēļas, mēneši, sezonas un paaudzes satiekas, mazgājas, dziedējas un savā starpā runājas sievietes.
No kurienes viss šis kauns?
Filmā fiksētās sieviešu pirts sarunas par dzīvi sniedz veselu pasauli aptverošu vēstījumu, kurā brīnumainā kārtā sarūmējušies teju visi svarīgākie cilvēces sievišķās puses dzīves posmi, sākot no bērnības, meitenības, jaunības atklājumiem – attiecības ar vecākiem, sastapšanās ar vīrieti, sastapšanās ar sievieti –, neizvairoties ne no pārsteigumiem, ne no traumām, kas gūtas šajos saskarsmes brīžos. Līdz ar miesas porām vaļā veroties arī apziņai par sastapšanos ar sevi, šajā vidē tiek dota iespēja ar to dalīties – dabūt to ārā, izrunāt, un tādējādi, iespējams, dziedināt. Tā ir milzīga režisoriska veiksme un atbildība – radīt tik specifisku drošības sajūtu filmas varonēm un, galvenais, tās nepievilt. Tikai tādos apstākļos var darboties šis vintage psihoterapijas kabinets, kur smiekli mijas ar asarām, un rokām mazgājot un beržot, dvēseles dziedinās un dzied, reizēm plikšķinot pavadījumu pa plikām, valgmes apņemtām ciskām.
Bet pats svarīgākais un unikālākais, manuprāt, šajā filmā ir tas, ka formas ziņā tā it kā ved pa taisno iekšā tradīcijā; te ir paaudžu saikne un pārmantojamība, visi “pirmtautas” un “iezemiešu” elementi – daba, cilvēks dabā, folklora, saknes. Un tajā pašā laikā saturs ir mūsdienīgs – tās ir mūsdienu sievietes ar savas paaudzes uzskatiem, viņas nav vairs ar mieru būt labās sievietes patriarhāli noskaņotā sabiedrībā, bet zina savu vietu un vērtību šajā pasaulē.
No kurienes ceļas viss šis kauns? – tas ir viens no centrālajiem pirts padomes jautājumiem. No bērnības ieaudzinātā neērtība par to, ka neatbilsti, piemēram, vispārēji atzītam skaistuma ideālam vai vecāku gaidām par kādu īpašu talantu. Vai kauns par izvēlēto pāra attiecību modeli vai pat, nedod dies’, par šādu attiecību iztrūkumu. Par fizioloģiskiem, sievietes bioloģijā balstītiem procesiem, kas jāslēpj. Tie ir personīgi, bet tik daudziem un daudzām atpazīstami pārdzīvojumi (režisore pēc filmas esot saņēmusi krietni daudz vēstuļu ar atklāsmēm, cik ļoti skatītāji un visvairāk jau skatītājas atpazinuši sevi šajā filmā un cik ļoti tā viņus uzrunājusi), un, manuprāt, filmas varones, daloties ar saviem stāstiem šajās kopābūšanas iedrošinātajās tuvībās, sniedz visai ticamu un pamatotu atšifrējuma ķēdīti, kuras posmus gan katram skatītājam ir iespēja nolasīt pašam.
Iepriekšējās paaudzes, kas augušas un veidojušās citā laikmetā un citā situācijā, šai paaudzei nodarījušas dažādas bērnības traumas; uzskatu maiņa nāk ar skarbumu, noliegumu un sāpēm.
Tipiski, piemēram, ka pirms gadu desmitiem svarīgākas par bērna apmīļošanu likās bailes to izlutināt un mīlestības vārdus novalkāt.
Paaudžu konflikti, kādus ik uz soļa vērojam arī mūsu kultūrtelpā (piemēram, izpratnē vai neizpratnē par feminismu un tā veicināto iepriekšējās paaudzes darbu un uzskatu pārskatīšanu un interpretēšanu pēc šodienas kritērijiem), bieži vien sakņojas nespējā iedziļināties, uzklausīt vienam otru; sadursmes rodas, nemēģinot palūkoties uz lietām no citas paaudzes (lasi – cita laikmeta, citu kultūras kodu un citas audzināšanas) skatu punkta. Neviena paaudze jau neizveidojas tāda pati no sevis. Katrā laiktelpā ir notikumi, kas veicina sabiedrības virzību uz vienu vai otru pusi, un tas, ka vienas uzskatu paradigmas, paaudzēm mainoties, nomaina citas, ir normāli. Normāli ir arī nepiekrist, bet runāt un domāt par to ir svarīgi. Tā secinu arī filmas iespaidā, kad pirts dūmos kā gars (vizuāli kolosāls skats!) projicējas vēl senākas paaudzes pārstāve – vecmāmiņa, kas stāsta par “saviem laikiem” un to, kā bija būt par sievieti tolaik, kad mēnešreizes vēl bija pieņemts uzskatīt par slimību. Šī dūmu veidotās pasāžas vizuāli ir vienkārši brīnumainas, jo dabiskajā dūmu mutulī nereti var saskatīt arī pa kādam stāstā ievītam tēlam.
Raganas no dziednieču dzimtas
Kad uztieptais kauns atklāts un izmazgāts, dikpiki apsmieti, režisore un pirtnieces dramaturģiski precīzi audzē jaudu ar raganīgu dziesmu un spēka vārdiem, uzdodot toni tai attīrošajai uguns-dūmu-ūdens-tvaiku-miesas simbiozei, kas vienubrīd saslēdzas un ieņem vadošo lomu, it sevišķi “garu pirtī” – arī tāda tur ir, parastajām pirts reizēm pa vidu. Tajā brīdī prātā nāk Malleus Maleficarum. Jaunais līgums – brīnumains piedzīvojums, ko šajā vasarā uzbūra kāda cita sieviešu kopība. Tas bija septiņu mākslinieču un režisores Ivetas Poles kā Igaunijas (atkal tie igauņi!) Mūzikas un teātra akadēmijas Laikmetīgās fiziskās performances kursa beidzējas diplomdarbs, kura pamatā ir 15. gadsimtā sarakstītais Raganu veseris, kas izvērš juridiski teoloģisku teoriju par sievietes dabu, to attēlojot kā normālās, t. i., vīriešu pasaules apgriezto spoguli.
Būtībā šie abi darbi pārlūko un uzšķērž viduslaiku kristietības uzspiesto izpratni par raganām kā ļaunām burvēm, jo pie mums – un šeit latvieši var droši identificēties ar igauņiem – dziednieces (proti, tās, kas prata ārstēt ar vārdiem un zālītēm, un īpaši tās, kas reģes) tika pasludinātas par raganām ar visām no tā izrietošajām sekām viduslaiku izpratnē. Noticēšana tā laika autoritātēm un bailes vilka šo ticību sev līdzi gadsimtiem un gadsimtiem, kaut gan liela daļa no viņām vienkārši prata dziedināt vairāk un labāk nekā vidusmēra dakteri. Arī ar pirts dziedinošā ceļojuma palīdzību.
Režisore Anna, kurai vecmāmiņa bijusi šāda dziedniece (igauņu nõid) un kura pati pirms filmu studijām studējusi folkloru, reabilitē šīs prasmes kā vērtīgu kultūras sastāvdaļu.
Godīgi un izturīgi
Filmas pirts ir pilna ar kailiem ķermeņiem, un to attēlojums rada juteklisku, bet ne seksualizētu iespaidu. Kaut ko tādu ir ļoti grūti panākt, bet režisorei Annai Hints un operatoram Antam Tammikam tas ir patiešām izdevies. Vairākās intervijās Anna uzsvērusi, cik ļoti grupa rūpējusies par šo aspektu un strādājusi – pati uz sevis testējusi vizuālo kodu, lai atrastu īsto filmēšanas atslēgu, lai varones būtu drošībā un netiktu pakļautas vīrieša skatienam (male gaze) seksuālā izpratnē. Un, cik noprotams no intervijām, Anna arī pati filmējusies šajā pirtī, daloties nežēlīgā jaunības pieredzē par pārciestu seksuālu vardarbību, tātad atkailinot pati sevi un savas traumas vēl lielākā mērā nekā citas filmas varones, nevairoties padarīt sevi par filmēšanas objektu un tādējādi nostājoties līdzvērtīgā māsības pozīcijā.
Melnās pirts kadri ir vārdos neaprakstāmi gleznaini. Izsmalcinātās vizuālās valodas veidošanā piedalās gan poētiski daiļrunīgās dūmu vērpetes, gan migla, gan mākoņi, gan tvaika pērles uz ādas. Šādu kadru kopumā miesīgais pārtop garīgajā, ikdienišķais sakrālajā, un kinokamera un montāža tam ne tikai spējusi izdzīvot līdz, bet pacēlusi to mākslas augstajā plauktā.
Tas neapšaubāmi bijis īpaši grūti, ja ņem vērā ekstrēmos filmēšanas apstākļus – pirtī valdošo karstumu un mitrumu, kas aizsitīs ciet jebkuru nesagatavotu lēcu. Intervijā portālam cineuropa.org Anna stāsta, kā operators Ants Tammiks un skaņu operators Tanels Kadalips izveidojuši paši savu aparatūras atvēsināšanas sistēmu, kas bijusi jādarbina vismaz sešas stundas pirms filmēšanas. Kā likuši ledus maisus ap kameru, un visu laiku gatavībā ar ūdeni bijis īpašais ūdens asistents. Kā vairāki pieredzējuši operatori pirms tam teikuši, ka tas neesot iespējams un temperatūra jāpazemina, bet Anna ietiepusies, jo skaidri zinājusi, ka īstais pirts karstums ir vitāli nepieciešams, lai vispār šo filmu uztaisītu.
Filmas skaņas dizains, ko veido režisores pašas grupa Eeter (viņa ir arī atzīta mūziķe) un islandiešu komponists Edvards Egilssons, vēlreiz, jau savā kategorijā, savieno seno ar mūsdienīgo – folkloru un mūsdienīgu elektronisku mūziku, kopā veidojot filmai ārkārtīgi atbilstošu, skaistu noskaņu ārpus materiālās pasaules.
Varēt to, ko it kā nevar
Filmas panākumi ne tikai Igaunijā, bet arī pasaulē kārtējo reizi pierāda, ka jaunajai paaudzei (nosacīti jaunajai, jo Annai ir mazliet pāri 40, bet mūsu platuma grādos kinoražošanas kontekstā tā nereti izrādās patiešām jaunība – šī ir režisores debijas pilnmetrāža) ar grūtībām un sviedriem (šoreiz gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē) jāizcīna iespēja īstenot savu vīziju, uzņemt savu filmu. Pasaule faktiski jāiekaro ar pārliecību par to, ka var izdarīt to, ko it kā nevar. Ka var uzņemt filmu, kādai igauņu kino vēsturē nav precedenta, līdz ar to nav pārliecības, ka to kāds vispār skatīsies. Ka uzfilmēt filmu ar feministisku vēstījumu un kailām sievietēm tā, ka viņām ir labi un droši, var arī apģērbts baltais vīrietis aiz kameras. Ka finansējumu piešķirošās institūcijas nereti kļūdās, vilcinoties atbalstīt projektus, kas vēlāk izrādās blokbāsteri – Melnās pirts māsība ir hits pasaules nozīmīgākajos kino festivālos, uzvarējusi prestižo Sundance festivālu, kas faktiski paver tai iespējas ieiet globālajā filmu izrādīšanas tirgū. Un filma ir arī šā gada Igaunijas pieteikums Oskara balvai, kuru tā neapšaubāmi ir pelnījusi.
Filmas seanss trešdien, 18. oktobrī, 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
