KINO Raksti

Kino Raksti 2022. gadā – TOP 15

31.12.2022
Kino Raksti 2022. gadā – TOP 15
Zīmējums - Lizete Upīte, speciāli Kino Rakstiem

Tradīcija aizejošā gada pēdējā publikācijā apkopot visa gada garumā ievērojamākos rakstus ir arī ļoti noderīga atmiņu lādīte – pāršķirstot šīs lapas, var atcerēties visu svarīgāko, ar ko dzīvojām 2022. gadā. Latvijas filmu pirmizrādes lielā vairumā, nozīmīgas personības un sociāli svarīgi temati, centieni atbalstīt Ukrainu un paplašināt diskursus, jauni autori un jauni akcenti vienmēr stabilajā Kino Rakstu ceļā uz labu kino. Paldies par šo gadu lasītājiem, rakstu autoriem, redakcijas kolektīvam un Kino Rakstu ilggadīgajam atbalstītājam – Valsts Kultūrkapitāla fondam!


15. Žulijens Nuhums Kulibali. “Nemierīgie prāti”. Spirta kompass norāda uz mīlestību (30.04.2022.)

Brāļu Ābeļu pirmā „īstā” spēlfilma jau iecerē tika veidota kā provokatīvs darbs publikas sapurināšanai, un visu cieņu Žulijenam, kurš nebaidījās laisties šajā piedzīvojumā – „savdabīgā un drosmīgā reaģentu buķetē, kas melnajā kubā tikpat labi spētu gan eksplodēt, gan atvērties ar klusu paukšķi.”

“Lai kādi arī būtu mani iebildumi pret Nemierīgo prātu tēlu blīvumu, uzreiz gribu atzīt, ka šis tomēr vairāk ir sprādziens nekā paukšķis – Laurim un Raitim Ābelēm ir izdevies radīt lokālajam kontekstam ne tikai provokatīvu, bet arī stāstnieciski netipisku stāstu, kuru pilnībā iedzīvina teicams Mārča Ābeles operatora darbs, liegi šūpojoties no subjektīvi trauksmainiem tuvplāniem līdz mirdzoši gaišām, dziedinošām ainavām.“


14. Miks Želvis. “Neona pavasaris”. Filma – bezfilma – filma – bezfilma – filma – (15.10.2022.)

Šķiet, pirmo reizi Latvijas kinokritikas vēsturē kāda filma ir recenzēta, izmantojot digitālās kinopētniecības sniegtās iespējas – kvantitatīvu filmas datu analīzi. Šajā gadījumā – salīdzinot dažādu filmu krāsu paletes. Paldies Mikam par inovatīvo pieeju un neparastiem secinājumiem!

“Košās neona krāsu vertikāles, kas acumirklī piesaista uzmanību un īpaši izceļas uz pārējās filmas drūmi duļķainā fona, ir reiva ainas. Zīmīgi, ka ap tām lielākoties koncentrējas ilgāki tumsas – ballīšu, naksnīgu pastaigu u. c. – periodi, un šo stāvokļu konjunkcija filmas naratīvā bieži vien kalpo kā atslodzes brīdis, kurā varonei ļauts satuvināties ar sevi, savām vēlmēm un identitāti, atjaunot un apkopot spēkus cīņai ar dienasgaismas periodu, kurš neizbēgami uzbruks ar personīgajām atbildībām, nelūgtiem pienākumiem, emocionāli aprobežoto un savtīgo vecāku radīto problēmu risināšanu”.


13. Viktors Freibergs, Uģis Olte, Juris Poškus. Gribam ticēt (5.04.2022.)

Kinozinātnieka Viktora Freiberga un kinorežisoru Uģa Oltes un Jura Poškus saruna, kurā visi trīs nelabojamie sinefīli pārrunā savas neaizmirstamākās kino pieredzes, izrādījās arī Viktora atvadu sveiciens mums visiem.

Viktors: - Starp citu, man vakarnakt bija sapnis par šo sarunu. Neatceros, ko teica Juris, bet tu, Uģi, man teici – tu jau nu no filozofijas īpaši daudz neko nesaproti! Tā, protams, ir taisnība, un es domāju – ārprāts, ko lai tagad pasaku nākamo tādu gudrāku?! – bet, par laimi, pamodos.”


12. Elīna Reitere. “Mīlulis”. Bez manipulācijām (22.09.2022.)

Kino Rakstu pieredze ļauj apgalvot, ka Latvijas filmu apmeklētāju skaits kinoteātros korelē ar šo filmu recenziju lasījumu skaitu portālā – jo vairāk skatītāju, jo vairāk lasītāju. Šis ir īpašs gadījums – filmas Mīlulis recenzija ir kļuvusi par vienu no gada lasītākajiem rakstiem portālā, lai gan filmas apmeklējuma dati kinoteātrī ir visnotaļ mazskaitlīgi. Cita Kino Rakstu ilggadīgā pieredze ļauj apgalvot, ka lasītājiem patīk recenzijas, kas neslavē, – šī nav pirmā reize.

“Ļaujot kamerai varoni tikai vērot, izšķiroša kļūst apkārtējā vide un cilvēki, ar kuriem viņš mijiedarbojas. Arī tad, ja garajiem plāniem tradicionāli pieraksta dokumentēšanas sajūtas radīšanu, Mīluļa vēstījuma uzbūve tomēr šķiet kā mēģinājums reproducēt tradicionālu, notikumos un to savstarpējā attīstībā balstītu stāstu, izceļot tikai naratīva mezglpunktus”.


11. Ivo Briedis. Antons Doļins. Ilūzijas ir izplēnējušas (11.03.2022.)

Tūlīt pēc Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā ievērojamais krievu kinokritiķis, līdzšinējais žurnāla Iskusstvo kino galvenais redaktors Antons Doļins pārcēlās uz Rīgu. Ivo Briedis intervēja Antonu uzreiz pēc viņa ierašanās Latvijā, Kino Raksti bija pirmais no daudziem medijiem, kas publicēja sarunu ar Doļinu, un šī saruna pavasarī izraisīja milzīgu lasītāju pieplūdumu portālā. Tagad, desmit mēnešus vēlāk sarunu pārlasot, gar acīm nozib viss, kas sekoja pēc 24. februāra… (Starp citu, Iskusstvo kino, kas bija vecākais kinožurnāls pasaulē, nupat paziņojis, ka 2023. gadā pārceļas no papīra uz tiešsaistes formātu, kā to Kino Raksti izdarīja pirms astoņiem gadiem…).

“Mobilitāte un plastiskums ir ļoti svarīgi faktori visur. Tiesa, tie it kā dod noziedzniekiem cerības nesaņemt sodu, jo šī, putinistu izpratnē, ir jau tā saucamā “hibrīdpasaule”, kurā hibrīdformas ir gan morālei, gan ētikai. Jāsaka tomēr – tieši pretēji šim uzstādījumam pēdējo 20 gadu kinematogrāfijas svarīgākais sasniegums ir atgriešanās pie ētiskajiem jautājumiem. Tie bija svarīgi 20. gadsimta pirmajā pusē, bet pēc tam, līdz ar Otro pasaules karu, novecoja un radās (Adorno) jautājums par dzeju pēc Aušvicas. Pēc kara bija mēģinājums atgriezties, to pirmkārt iesāka neoreālisti, bet drīzumā kino nonāca pilnīgā postmodernisma relatīvismā, ko vainago Tarantino vai Trīra filmas. Līdz beidzot šī gadsimta sākumā kino atgriežas pie ētikas – Haneke, brāļi Dardēni. Bez viņiem mūsdienu eiropiešu kultūru un apziņu saprast nav iespējams, lai gan ne visi to saprot. Protams, ne tikai eiropieši to dara, piemēram, Džafars Panahi Irānā dara to pašu. Krievijā vai postpadomju telpā ar to visās savās filmās, gan dokumentālajās, gan spēlfilmās, nodarbojas Sergejs Lozņica. Uzskatu, ka viņš varbūt ir svarīgākais režisors, kas vēstī par sabrukušās impērijas sekām.”


10. Rvīns Varde. Upurgatorijs (4.10.2022.)

Ja jums pēc kādas filmas noskatīšanās galvā sāk knosīties visādas labas domas, tad, pirmkārt, pierakstiet tās un, otrkārt, izstāstiet par to vai nu filmas režisoram, vai pa taisno Kino Rakstiem! – tieši tā mūsu autoru lokā šogad nonāca lieliskais Rvīns Varde, un ceram, ka uz palikšanu!

“Otrs būtisks filmas elements ir cilvēks uz dabas fona. Šovasar man vajadzēja nofotografēt zaļās vārnas tādā veidā, lai kadrā ir redzami putnu gredzenu rādītāji, tas rada kustoņiem mazāk stresa. Tiku pabrīdināts, ka snaipera kostīms negarantē rezultātu, zaļās vārnas tāpat būs ļoti piesardzīgas pret nezināmu objektu un vismaz stundu nelidos barot mazuļus. Un tā arī bija, putni izdvesa trauksmainas skaņas, kamēr es sēdēju nekustīgi, saplūdis ar sūnām un mežu. Vienbrīd izdzirdēju čaboņu pa labi no sevis un lēnām pagriezu galvu, lai ieraudzītu, ka tante vāc zaļumus dažu metru attālumā un par manu eksistenci nenojauš. Par laimi, viņa pati aizgāja prom un piedevām bez infarkta."


9. Kino Raksti. Skatāmies Ukrainas filmas! (28.02.2022.)

Visu gadu kopš 24. februāra regulāri esam atgādinājuši par nepieciešamību skatīties Ukrainas filmas – gan jaunākos kinodarbus, gan klasiku. Tā ir viena no iespējām pārliecināties, ka Ukrainas kinematogrāfija pieder pie interesantākajām parādībām pēdējo gadu Eiropas kinomākslā. Turpinām atgādināt, atbalstīt un iepazīt!

„Iepazīstoties ar ukraiņu autoru stāstiem un vēstot tos tālāk, mēs neļaujam tiem izzust un tikt iznīcinātiem – arī tā ir pretestības forma agresora vēlmei iznīcināt brīvu valsti un tās cilvēkus. Lai vai kur šobrīd atrastos šo filmu veidotāji, tas, kas viņiem ir svarīgi viņu filmās, tagad ir svarīgi arī mums.”


8. Ilmārs Šlāpins. “Suflieris”. Bez igauņu akcenta (15.09.2022.)

Latvijas filmu Rudens maratona sākumgalā uz ekrāniem parādījās Latvijas un Igaunijas kopražojuma filma Suflieris, kuru Latvijas puses producenti, studija Film Angels Production, bija riskējuši dublēt latviešu valodā. Prieks, ka šie ieguldījumi attaisnojās, kā to pierāda gan filmas apmeklējuma rādītāji kinoteātros, gan Kino Rakstu lasītāju interese par Ilmāra Šlāpina recenziju.

“Šī filma ir par to, ka svarīga un liktenīga var būt ikviena mūsu rīcība. It īpaši izšķirošos vēsturisko pagriezienu punktos. Un, protams, protams, visvairāk tad, ja mēs strādājam specdienestos”.


7. Dace Čaure. “Upurga”. Takas mežā un vadātājs (9.10.2022.)

Upurgas recenzēšana Dacei izrādījās krietns izaicinājums. Meklējot potenciālās pieejas šim ekotrillerim, autore aizkadrā nāca ar dažādām idejām, kuras varētu vai nevarētu attīstīt, un galu galā tapa raksts par pašu recenzēšanas procesu.

“Es esmu spērusi kāju uz dažādām takām Upurgas apkārtnē, bet neviena mani nav novedusi kādā galamērķī. To te ir daudz, var staigāt bezgalīgi. Skaidrs ir tikai tas, ka šī ir filma, par ko es domāšu, kad šoruden bridīšu mežā.”


6. Elīna Reitere. Mūsu iespēju topogrāfija. Dažādi Latvijas kinokritiķi Kannās (15.06.2022.)

Fakts, ka Antons Doļins šogad Kannu kinofestivālā tika piereģistrēts kā Latvijas kinokritiķis, vedināja Elīnu Reiteri uzrakstīt redakcijas komentāru par šo dīvaino situāciju, kurā pēc būtības pareizi fakti tomēr veido maldinošu priekšstatu par realitāti. Teksts tika publicēts gan latviešu, gan angļu valodā, tomēr tā mērķauditorija galvenokārt bija starptautiskā kinokritiķu, pētnieku un kinodarbinieku sabiedrība, kam šāds skaidrojums acīmredzot palīdzēja saprast, „ko tie latvieši ņemas”, – mediju un kino kritiķis Kevins B. Lī to nosauca par izcilu piemēru, kā ģeopolitika ietekmē kinokritiku.

"Latvijas situācijas dēļ radies paradokss, ka Screen International Kannu kinofestivālā kā Doļina piederības valsti norāda Latviju, taču tam ir sarežģītākas implikācijas, kas sniedzas tālāk par cietajiem faktiem (Doļina aktuālā dzīvesvieta vai valsts, kurā reģistrēts izdevums Meduza). Darbībai pārceļoties starptautiskajā kinoindustrijas arēnā, sevi sāk demonstrēt citas varas attiecības un citi konteksti."


5. Laura Stašāne. “Iļģuciema māsas”. Sievietes pusē (8.03.2022)

Nesen publicēti dati, kas apliecina, ka Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā tādu sieviešu skaita ziņā, kuras nogalinājis viņas intīmais partneris. Šo statistiku, aiz kuras stāv reālu sieviešu dzīves un dzīvības, varētu samazināt, ja Latvija ratificētu Eiropas Padomes Konvenciju, kas aicina novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, taču tas vēl joprojām nav noticis. Elitas Kļaviņas dokumentālā filma Iļģuciema māsas un Lauras Stašānes recenzija par šo filmu ir (kārtējais) atgādinājums, kāpēc nepieciešama tā sauktā Stambulas konvencija.

“Filmas gaitā mēs tā arī īsti neuzzinām ne trīs māsu īstos vārdus, ne arī citu ieslodzīto sieviešu vārdus, kuras kameras priekšā izstāsta savu dzīvesstāstu. Anonimitāte sargā, viņas šeit visas ir “māsas nelaimē””.


4. Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runa Kannu kinofestivāla atklāšanā (18.05.2022.)

Vēl viena liecība par kolektīvās domas un kolektīvā darba spēku – Kino Raksti operatīvi uztvēra kinovides kolēģu ideju un Kannu festivāla otrajā dienā dažu stundu laikā iztulkoja svaigi publicēto Ukrainas prezidenta runu, tikmēr dažas portāla pastāvīgās autores lika lietā savu pieredzi kinoklasikā, atpazīstot konkrētās filmas, kuras citē Zelenskis, - Kino Raksti ir vienīgais avots pasaulē, kur šīs filmas norādītas atsaucēs!

“Šī kauja sākās ar vilciena pienākšanu, no vilciena izkāpa varonis un antagonists. Tā ekrānā parādījās konfrontācija, kas vēlāk pārcēlās uz realitāti. Vispirms kino ienāca mūsu dzīvē, pēc tam kļuva par mūsu dzīvi. Un vēlāk arī kino sāka ietekmēt to, kāda būs mūsu nākotne.
Mans stāsts šodien ir tieši par šo cīņu. Par kauju. Un par nākotni.“


3. Vilis Lācītis. “Skumju trijstūris”. Ar netīru pirkstu buržuja monoklī (18.09.2022.)

Rūbena Estlunda jaunākā melnā komēdija Skumju trijstūris ir viens no lielākajiem šī kinogada uzvarētājiem – Zelta palmas zars Kannās, Eiropas kino balva trīs kategorijās, tagad visnotaļ reālistisks ceļš uz Oskariem. Bet Vili Lācīti kā vēstījuma tehnoloģijas pārzinātāju nekāda ārējā spozme nespēj apmānīt!

“Lielākā daļa humora filmā nāk no Zlatko Buriča elektrizējošā smaida un austrumeiropietim tik atpazīstamajām anekdotēm un frāzēm par mūsu kopējo vēsturi dzelzs priekškara laikos. Vēl kaut ko smieklīgu filmā atrast pagrūti, ja neskaitām kakas un vēmekļus”.


2. Elīna Reitere. “Janvāris”. Vai viegli būt jaunam otrreiz (15.11.2022.)

Protams, populārākās Latvijas filmas izpelnās arī lielāko ievērību no Kino Rakstu lasītājiem, un apmeklētāju skaita ziņā šogad Viestura Kairiša Janvāri nav pārspējis neviens, tomēr nav mazsvarīgi arī tas, kurš un kā recenzē. Kinozinātņu doktore Elīna Reitere, kā vienmēr, rok dziļi un pamatīgi, izcilājot kinematogrāfisko metaforu slāņus šajā filmā.

“Skatot Janvāri caur kinematogrāfisko afektu prizmu, būs vieglāk rast atbildi uz jautājumu, kāpēc filma, kas izmanto plaši zināmu un aprobētu metaforu slāni, tomēr nešķiet kā vispārzināmu klišeju otrais uzlējums, bet gan izceļas ar inovatīvu spēku.”


1. Agris Redovičs. “Krimināllieta iesācējiem”. Viņi ir tepat (16.03.2022.)

Ja recenzējamās filmas laikmets un ar to saistītie stāsti iesniedzas tālu pagātnē un kinovēsturē, tad neaizstājams autors ir Agris Redovičs, un to novērtē arī Kino Rakstu lasītāji. Jo, protams, kas gan vēl vairāk būtu piemērots šī autora „spalvai”, ja ne kvalitatīva daudzsēriju filma labākajās „Brenča un Kolberga tradīcijās”, turklāt ar mūsdienīgu skatu uz 90. gadu sarežģīto vēsturi Latvijā. Jāpiebilst, ka recenzijas lasītāju skaits pamanāmi vairojās katru reizi, kad filma parādījās publiskajā telpā – gan kinoteātros, gan tiešsaistes formātos, gan televīzijā.

Notiekošais mūsdienu Eiropā liek pārdomāt attiecības starp īstenību un šķitumu, starp sabiedriskās dzīves ainu, kādu mums rāda, un to, kādi spēki darbojas zem mediju pārklātā deķa. Arī Armanda Zvirbuļa jaunās daudzsēriju filmas Krimināllieta iesācējam akcenti tagad iegūst papildu jēgu. Filmā nepārprotami jaušam Krievijas spiegu garās rokas, kas jau kopš atjaunotās neatkarības sākotnes rosās Latvijas politiskās elites un ierēdniecības aizsegā. Varbūt šī atgādne tagad ir svarīgāka par filmas mākslinieciskajiem komponentiem?“

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan