Satīra ir tēlojuma veids (daiļliteratūrā, tēlotājā mākslā), kam raksturīgs dzēlīgs nopēlums, nosodījums, atmaskojums. Tā saka Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca, bet reklāmās par „nežēlīgi smieklīgu satīru” tiek dēvēta režisora Rūbena Estlunda jaunākā filma „Skumju trijstūris / Triangle of Sadness” (2022).
Rūbens Estlunds ir zviedru režisors un scenārists, kurš guvis internacionālu uzmanību jau ar pirmajiem diviem pilnmetrāžas darbiem – gandrīz vai klasiskas Ibsena lugas stilā uzrakstīto ģimenes drāmu Force Majeure / Turist (2014) un ironisko drāmu Kvadrāts / The Square (2017), bet šogad strauji slavens kļuva arī Skumju trijstūris / Triangle of Sadness. Par visām trim filmām sabiedrībā runā, ka tā ir satīra, “melnā komēdija” un ļoti, ļoti labas.
Gan Force…, gan Square ir cienījamas filmas. Pirmajai pielipinātā satīras birka gan īsti neturas klāt, jo tur faktiski runa ir par vienu pašu čali, kurš negaidīta pārbaudījuma situācijā sevi parāda kā gļēvuli filmas divpadsmitajā minūtē un pēc tam šajā sakarā mokās visu atlikušo filmas laiku. Filmas sižets amerikāņiem šķitis pietiekami labs, lai 2020. gadā uztaisītu rimeiku Lejup no kalna / Downhill ar Vilu Ferelu galvenajā lomā. Force Majeure galvenais varonis Tomass diez vai reprezentē kādu plašāku šķiru par sevi pašu, līdz ar to nekāds sociālais komentārs tur nesanāk, turklāt humora daudzums filmā tālāk par pāris vīpsnām nepavelk, bet tas arī nav vajadzīgs. Laba, nopietna filma par cilvēku iekšējām vājībām, tāds ir mans skatījums uz Force – bet ne satīra vai komēdija, kur nu vēl “melnā”.
Otrā Estlunda filma, Kvadrāts, jau krietni vairāk velk uz sociālā komentāra un satīras pusi, vietām satur arī tīri jēdzīgus ironiskus jokus. Filmai ir pietiekami biezs sižets, lai būtu interesanti, bet bez pārspīlējumiem. Tā ir filma par ikdienas sāpi un inteliģenta indivīda cīņu ar sabiedrības stulbumu, kam cauri vijas patīkama ironija un intriga; tas ir arī diezgan izdevies komentārs par tik daudz pelto apziņas heroīna šprici, vārdā telefons, kas apdolbī populāciju, pumpējot visiem vēnā sociālos medijus. Īsumā – arī viens labs gabals.
Latviešu tautas gudrība māca, ka visas labas lietas ir trīs. Un kā tad Estlundam gājis ar trešo filmu?
Triangle pirmizrādi piedzīvoja Kannās, kur tā izpelnījās Zelta palmas zaru un stāvovācijas astoņu minūšu garumā (interesanti, ka vienmēr kāds stāv blakus ar hronometru…). Par ko tad tāda atzinība? Un vai pelnīta?
Trijstūris ir patiesi eiropeiska filma – tas nozīmē internacionālu komandu, kuras izcelsme sniedzas tālu aiz Eiropas robežām. Galvenais varoņu pāris ir britu modelis Karls (Hariss Dikinsons, Apvienotā Karaliste) un viņa draudzene, modele un influencere Jaja (Šārlbija Dīna, Dienvidāfrika). Vēl filmā būtiski ir kruīza kuģa kapteinis (Vudijs Harelsons, ASV), galvenā stjuarte Pola (Vikija Berlina, Dānija), tualešu menedžere Abigeila (Dollija de Leona, Filipīnas), un vēl Zlatko Buriča (Horvātija / Dānija) tēlotais krievu biznesmenis Dmitrijs, kurš tieši un sirsnīgi stādās priekšā kā sūdu pārdevējs un “sūdu karalis” – tas ir, viņa biznesa joma ir fertilizatori. Dzimis PSRS, Dmitrijs izplata hedonisku cinismu un vecus padomju jokus par komunisma bezjēdzību, bet pats bezjēdzīgi šķiežas ar naudu pa labi un pa kreisi. Lielākā daļa humora filmā nāk no Buriča elektrizējošā smaida un austrumeiropietim tik atpazīstamajām anekdotēm un frāzēm par mūsu kopējo vēsturi dzelzs priekškara laikos. Vēl kaut ko smieklīgu filmā atrast pagrūti, ja neskaitām kakas un vēmekļus – bet par tiem drusku vēlāk.
Īsumā – filma izseko augšminētā modeļu pāra kašķiem vispirms uz kontinenta (laikam Zviedrijā?), kur Karlam atsaka modelēšanas haltūru, jo viņam virs deguna parādījies “skumju trīsstūris”, kas neiekļaujas mūsdienu feikās laimes kultūrā (tomēr to it kā varot piecpadsmit minūšu laikā atrisināt ar vienu botoksa injekciju, apgalvo filmas režisors). Diezgan stiepts un mazinteresants, pāra kašķiem veltītais pirmais cēliens pāriet otrajā cēlienā, kas risinās uz dārga kruīza kuģa, kur servisa kultūras apsēstā galvenā stjuarte liek apkalpojošajam sastāvam līst vai no ādas laukā, lai tikai izpatiktu viesiem.
Kruīza kuģis ir liels un perfekti apkalpo tos, kam naudas kā spaļu. Ja viesim sagribas Nutellu, to piegādā ar helikopteri. Pietiek viesim vienos peldšortos pasūdzēties par to, ka kāds jūrnieks uzdrošinās karstumā novilkt kreklu, un jūrnieku tūlīt atlaiž. Īsāk sakot, īsts buržuju Titāniks. Situāciju ilustrē saruna starp galveno stjuarti un kapteiņa palīgu:
KP: “Es negribu runāt ar kaut kādiem trakiem krieviem.”
GS: “Tie nav nekādi trakie krievi, tie ir ļoti bagāti krievi.”
Īsāk sakot, sociālās atšķirības ne sliktākas kā starp Džeimsa Kamerona varoņiem Titānikā.
Izteikšu minējumu, ka vislielāko honorāru starp visiem aktieriem saņēmis Vudijs Harelsons. No kurienes man šādas aizdomas? Pirmkārt, Harelsons te ir vienīgais amerikānis. Otrkārt, Vudija tēlotajam kuģa kapteinim tiek piešķirts tas, ko sauc par grand entry, – pirms mums ir tā laime skatīt kapteini vaigā, notiek intrigas kāpinājums, t. i., galvenā stjuarte trīs reizes runā ar kapteini caur aizvērtām durvīm, bet viņš atsakās nākt ārā un vakariņot ar viesiem. Skatītāji dīdās neziņā – dabūs to kapteini redzēt vai nedabūs? Un pēc kā viņš izskatās, pareizāk sakot, kas viņu tēlo? Kā jau pieklājas, laukā no kajītes kapteini izdodas izdabūt tikai pēc ilgas tielēšanās, un arī tad tikai ar vēl viena komandas līdzdalībnieka palīdzību. Kad kapteiņa bārdainais vaigs beidzot iznirst gaiteņa gaismā, varam iesaukties – eu, šito aktieri es kaut kur esmu redzējis! Nu skaidrs, viņš taču ir amerikānis un filmējies dažādos trilleros, bet tos skatās vairāk par visu.
Kapteinis tātad izlien no kajītes un tiek pierunāts vakariņot ar kruīza viesiem. Nu re, un te mēs beidzot esam nokļuvuši līdz vemšanai. Filmas vidū divdesmit divas minūtes tiek veltītas aktīvam vemšanas un pārplūstošu podu farsam ar burtiski eksplozīvām beigām.
Kakas un vēmekļi kā cilvēka, iespējams, pats zemākais pašizpausmes veids lieliski kontrastē ar augstākās sabiedrības izsmalcināto uzpūtību, un humors nostrādā uz šī kontrasta rēķina vien. Man pašam personīgi tāds humors arī nav svešs, varu pat pastāstīt anekdoti – pārpildītā autobusā piedzēries onkulis apvemj dāmu kažokā. Dāma: “Cūka!” Dzērājs: “Pati cūka, paskaties, pēc kā tu izskaties!”
Ha-ha-ha. Vispār jau kas tur tāds īpašs – pasaules kinovēsturē arī vemšanas netrūkst, piemēram, Marko Ferreri pārēšanās satīrā La Grande Bouffe (1973), Montija Paitona The Meaning of Life (1983) aina ar misteru Kreozoti, vai arī nodzēries aktieris marionešu filmā Team America (2004).
Starp citu, ja kādam skatītājam liekas, ka divdesmit divas minūtes ir daudz, tad uz mirkli aizdomāsimies par nabaga aktieriem – režisors savā perfekcionismā esot katrai ainai veltījis vidēji divdesmit trīs dublus. Johaidī.
Bet, ja nopietni, – šī ainu sekvence laikam tiešām uzskatāma par filmas vienīgo daudzmaz smieklīgo daļu, tikai ne jau vemšanas orģijas dēļ, bet aiz tā, kas notiek paralēli: piedzēries kapteinis kliedz kuģa skaļruņos marksistiskus saukļus, pa vidu jaucas tikpat iereibuša oligarha rēcieni. Atzīšos – filmas divu stundu un divdesmit minūšu garumā Vudija Harelsona un Zlatko Buriča duets bija vienīgā epizode, kas tiešām sasmīdināja. Sākuma joks par burām nebija slikts, un arī beigu joks, lai arī mazliet paredzams, tomēr nostrādāja (te paturēšu intrigu, tikai pieminēšu, ka joks patiesi eksplozīvs).
Šā vai tā, drīz pēc vemšanas tad arī beidzas otrais cēliens – dzīve uz kruīza kuģa.
Iestājas sižeta trešā daļa – dzīve uz neapdzīvotas salas. Kardināli izmainītos apstākļos nabadzīgie, apspiestie proletārieši izrādās daudz spējīgāki izdzīvot, nekā izlaistie, hedoniskie buržuji (vienīgi pragmatiskais “sūdu karalis” Dmitrijs rūpīgi nolasa no mirušās laulenes viņas juvelierizstrādājumus). Kā jau var sagaidīt, šis buržuju pulciņš galīgi nav tāds, kā Žila Verna buržuju komanda no Noslēpumu salas (1875), šie te pilnīgi neko nejēdz. Acīmredzot, tāpat kā Mēness kapitālists Skopumfīlds no Nikolaja Nosova romāna par Nezinīti, arī šie bagātnieki sākumā iedomājas, ka čeku grāmatiņa var glābt jebkurā nelaimē. Ironiskā kārtā, nabadziņiem ugunskuru iekur un astoņkāji noķer neviens cits, kā tualešu menedžere Abigeila.
Tēma ir sena – kalpu faktiskais vai daļējais pārākums pār izlaistajiem, kaprīzajiem buržujiem parādās, piemēram, Herberta Velsa romānā Time Machine (1895), Džeimsa Berija The Admirable Crichton (1902, filma 1957) vai Tejas fon Hārbū Metropolis (1925; divus gadus vēlāk Tejas vīrs Fricis Langs to ekranizēja vācu kino klasikā ar tādu pašu nosaukumu), bet P. Dž. Vudhauss šajā premisā balstīja veselu seriālu par Džīvsu un Vusteru (1915-1974). Līdzīgu attieksmes sentimentu arī nesenākos laikos netrūkst, piemēram, Motorhead videoklipos dziesmām Eat the Rich (1987, no kinokomēdijas ar tādu pašu nosaukumu) un Get in Line (2010), kur nu vēl Black Sabbath God is Dead? (2013). Un kur tad vēl Falstafs vai Ēzops, ja gribam iet atpakaļ uz pavisam seniem laikiem…
Sarakstu varētu turpināt, bet skaidrs tāpat – mēs taču visi zinām, ka vientuļās salas scenārija gadījumā nabagiem ir vairāk izdzīvošanas prasmju nekā bagātiem. (Un varbūt tāpēc arī viņi ir tik nabagi? Vientuļo salu pasaulē palicis ļoti maz, bet tāda vide kā sūdu, piedodiet, fertilizatoru tirgus, prasa citas prasmes, nekā iegūt uguni, berzējot divus kociņus. Bet tas tā, neomarksisma diskusijas pēc.)
Atgriežoties pie filmas: problēma tāda, ka uz klasikas fona Estlunda piegājiens šai senajai tēmai izskatās slinks, bāls un viegli paredzams, bet satīra, tā vietā, lai izrādītu sev “raksturīgo dzēlīgo nopēlumu, nosodījumu, atmaskojumu”, ir apmēram tikpat izsmalcināta, kā ar netīru strādnieka pirkstu iebakstīta buržuja monoklī, un stipri velk uz paredzamības garlaicību. Skatītājam nav atstāts daudz, par ko padomāt, bet režisora mākslinieciskais statement šķiet tikpat banālā līmenī, kā vecākās paaudzes Facebook ieraksti par to, ka „sociālie mediji – tas nav labi” un „kad mēs augām, tad tā nebija”.
Visbeidzot, nāk fināls, līdzīgs kā Sopranos, bet ar to atšķirību, ka šeit tas vienkārši nolasās kā – šito jau kāds ir ēdis. Var jau būt, ka mērķis atstāt intrigu ir cēls, taču, ņemot vērā filmas lēno ieskrējienu un teju vai neeksistējošo sižetu (ja tā padomā, tad filmas otrajām septiņdesmit minūtēm tās pirmās septiņdesmit nemaz tā īsti nav vajadzīgas, viss būtu tāpat skaidrs), tad šeit beigas liek domāt nevis par māksliniecisku risinājumu, bet par slinku rakstīšanu.
Bet, johaidī, kā tad ar tām astoņu minūšu stāvovācijām? Kā ar to Zelta palmas zaru? Par ko?!
Laikam izskaidrojums meklējams filmas eiropeiskumā. Amerikāņu (amerikāniskais?) kino ir pārsvarā orientēts uz sižeta notikumiem un balstās filozofijā, ka ikvienai ainai ir jāveic vismaz viena no divām funkcijām, bet ideālā gadījumā – abas, proti: vai nu sižeta, vai arī tēla attīstīšana. Šī filozofija atmaksājas no tāda viedokļa, ka ne tikai ainas saliekas kopā aizraujošā ķēdē, bet arī katra pati par sevi ir kā pabeigts, interesants lielums. Tā kā Eiropas kino bieži vien top finansēts nevis no privātu kapitālistu kabatām, bet caur dažādām kultūru pie dzīvības uzturošām aģentūrām (tāpēc no Eiropas filmas visbiežāk negaida, ka tā varētu finansiāli attaisnot savu eksistenci), tad Eiropas scenāristiem raits, piesātināts sižets īsti nav prioritāte.
Trijstūra sižets ir dikti plāns, tā attīstība ir ģeogrāfiski lineāra (Zviedrija – kuģis – sala), un katrā vidē aktieri izspēlē mazas ainiņas, kuru uzdevums ir caur iesaistīto tēlu dialogiem ilustrēt režisora viedokļus par mūsdienu ekonomisko nevienlīdzību un influenceru kultūras tukšo liekulību. Sižeta virzība šķiet ievērota vienkārši pienākuma pēc, lai varoņiem būtu vide, kurā runāt, bet pilnmetrāžas saturs mierīgi varētu tikt saspiests īsfilmā, ko mēs noskatītos jūtūbē ar palielinātu ātrumu, piekrītoši pamātu – jā, ir tā modes influenceru pasaule galīgi sačakarēta! –, un tad uzklikšķinātu uz video ar kaķīšiem.
Gadījumā, ja apnikušas filmas, kurās sižets un notikumi noklāti biezā slānī, bet joki domāti smīdināšanai, nevis režisora ideju izpausmei, un vispār, ja izklaide nav galvenais, tad jau to Trīsstūri noskatīties var. Par to tad droši vien arī iedeva to zelta zaru. No otras puses, ja jūsu uzmanību piesaistījuši filmas reklamēšanā iesaistītie tegi “satīra” vai “melnā komēdija”, tad diez ko lielas tās dzīres nebūs.
