Jā, es esmu ēdusi kinobiļetes, jo manā bērnībā nebija popkorna. Jā, es to darīju, jo, skatoties filmas, uztraucos – galvenokārt tāpēc, ka pa dienu uz kino gāju bastojot, nevis filmu dēļ.
Par spīti tam, ka uz mazās, zaļam tualetes papīram līdzīgās skrandas bija skaidri rakstīts “Saglabāt līdz seansa beigām”, es diezgan bieži attapos ar pusapēstu biļeti rokā. Uz kinolektorijiem un festivāliem mēs lavījāmies iekšā, nopērkot divas biļetes un tad tās nesot ārā citiem biedriem, – tas arī bija satraucoši, bet tās biļetes nedrīkstēja ēst, tās bija svētas.
Mani bērni fizisku kinobiļeti rokās nav turējuši. Kad mēdzu viņiem stāstīt par to, kā es ēdu biļetes un ar brāli gāju uz Queen filmu, bastojot skolu, viņi visi uz mani skatās nedaudz ilgāk un ciešāk. Kāpēc, es nezinu.
Kino skatīšanās pieredze manas dzīves laikā ir diezgan pamatīgi mainījusies. Sākot ar manu vecmāmiņu, kas Disneja Sniegbaltīti redzēja kā melnbaltu trofeju filmu un esot bijusi tādā sajūsmā, ka likusi manai mātei zvērēt pie pirmdzimtā, ka noskatīsies to krāsainu, – līdz manām meitām, kuras jau piedzimušas ar kustīgu attēlu rokas stiepiena attālumā.
Sinefilija mūsu ģimenē, šķiet, ir iedzimta, tikai katrā paaudzē tā izpaužas citādi. Vecmāmiņa skatījās trofeju filmas un sapņoja kļūt par animatori, mamma strādāja par kinomehāniķi, es režisēju un rakstu scenārijus, manas meitas taisa videokanālus WhatsApp un dēls mācās par operatoru.
Varētu pieņemt, ka mēs ejam uz kino kā traki. Nav taisnība.
Mēs esam pieraduši, ka visa pasaules kinovēsture un kinonākotne ir dažu soļu attālumā. Esam neapmierināti, ja kustīgais attēls ieķeras, nav pietiekami labā izšķirtspējā vai vienkārši ir „tīri ne tas”. No kino kā kopīgas pieredzes esam pārgājuši uz steidzīgu filmu, seriālu un arvien īsāku formātu rīšanu. Skatāmies paātrinājumā, pārlecam satraucošās vai, tieši otrādi, garlaicīgās vietas. Un mums par to ir kauns. Vismaz man.
Tāpēc dažreiz mēs saņemamies un aizejam uz kino. Tas nav viegli un ir diezgan dārgi, īpaši tad, ja lielākā daļa cilvēku mājsaimniecībā vēl nejaudā sev nopirkt biļetes.
Jo kinoekrāns ārstē.
Tas ārstē no trakās ekrānu burzmas un steigas, no ekrānu rijības, pārsātinājuma un nemitīgas izvēles. Izklausās pēc absurda, vai ne? Viss pasaules kino ir pieejams visapkārt, bet mēs speciāli pērkam biļeti, lai divu stundu garumā nevarētu neko pārslēgt.
Bet varbūt tieši tāpēc kino joprojām ir vajadzīgs.
Pirms dažiem gadiem pāvests Francisks, uzrunājot Itālijas katoļu kopienas kinoteātru vadītāju asociācijas (ACEC) pārstāvjus, kinoteātrus nosauca par sava veida humānisma skolu. Viņš runāja par kinoteātru spēju savest cilvēkus kopā, par nepieciešamību saglabāt radošumu un visvairāk – par spēju skatīties uzmanīgi. Nevis tikai redzēt, bet ieraudzīt.
Un kinoteātris ir skatīšanās skola. Kinoteātris māca noskatīties stāstu no sākuma līdz beigām – tādā ātrumā, kā stāstnieks ir paredzējis. Filmu nevar patīt uz priekšu, nevar izvēlēties citu filmu, ja šī kļūst garlaicīga. Nevar pierunāt zāles publiku, ka varbūt tomēr skatāmies kaut ko citu. Toties var kopā un skaļi smieties, baidīties, komentēt un pēc tam strīdēties, kāda bija kura filma. Un var atklāt, ka stāstu var izstāstīt arī bez neviena vārda.
Tieši tas manām meitām šķita īpaši aizraujoši RIGA IFF Kids Reel filmās. Vairākas filmas bija bez dialogiem, un abas ļoti labi pamanīja, cik daudz iespējams pateikt ar attēlu, skaņu, kustību un mūziku. Īpaši filmā Papaija / Papaya, kurā nebija ne paskaidrojumu, ne vārdu, tomēr tā radīja skaidras emocijas un stāsts virzījās uz priekšu dinamiski un nepārprotami. Gandrīz kā Straumē, viņas teica.
Festivāla filmas skatījos kopā ar savām meitām Miu (12) un Monu (8). Viņu recenzijas esmu gramatiski pielabojusi, bet neko vairāk. Kāpēc viņas filmas vērtēja ar zvaigznēm, es nezinu. Nav mums tādas prakses.
Un tagad par filmām. Vispirms īsfilmu programma.
Džimpiņ rimpiņ
Mona: – Ļoti patika, kā filma izskatījās. Stāstā patika tas, ka čalis iemācījās nomierināt to saules čali. Ne īpaši patika skaņas. Kopumā 9/10.
Mia: – Ļoti patika animācija un tas, ka viss bija vienkārši un labi saprotams. Patika grieķu mitoloģijas stāsti un mīti. Ļoti patika viena skaņa, kas skanēja, kad mazais saules dievs nomierinājās; arī tas, ka tētis atbrauc ar karieti, bet skan motocikla skaņa. Vizuāli forši, ka mazais saules puisis un cilvēku puisis bija līdzīgi. Krāsas arī bija ļoti labas. 8,5/10.
Mākoņzivs
Mona: – Patīk zivs zīmējumi, krāsas un stāsts. 9/10.
Mia: – Nekas revolucionārs, kārtējais stāsts “esi jauks pret citiem”. Animācija normāla. 6,5/10.
Atradu!
Mona: – Interesantāk, nekā es domāju. Mūzika baigi labā. Vispār 10/10.
Mia: – Jauks stāsts. Patīk, ka izskatās kā uz papīra un it kā to būtu zīmējis bērns. 5/10.
Piccolo piccolo
Mona: – Iemāca bērniem nepadoties. Patīk, ka ir izgriezts no papīra. 10/10.
Mia: – Jauks un jūtīgs stils. 7/10.
Lapsa un Feneks. Sniega diena
Mia: – Likās ļoti mīlīgi. Pavisam mazo bērnu stāstiņš, vairāk bērnudārza bērniem. Patika tas, ka lapsai nebija apģērba, jo viņai jau ir kažoks. Kopumā bija diezgan labi. Pietrūka stāsta, gribējās, lai viņi kaut ko vairāk dara, ne tikai priecājas par sniegu. 6/10.
Mona: – Viss patika – gan vizuāli, gan tas, ka viņi iesprūda sniega bumbā un apēda cienastu. 10/10.
Uz mākonīša
Mia: – Nebija nekas īpašs, vienkārši okei. Gribējās vairāk iepazīties ar meiteni, jo viņai nebija īsti rakstura. Patika galvenā doma par mākoni. Labs maziņš stāstiņš.
Mona: – Ļoti patika ilustrācija, stāsts un animācijas veids. Ļoti patika tēli. 10/10.
Mazā sapņotāja
Mona: – Es īsti nesapratu, ko viņi darīja. Likās drusku smieklīgi, bet patika.
Mia: – Dažās vietās bija grūti saprast, kas notiek. Patika, ka tā bija papīra animācija, un patika stils, visvairāk patika, kā viss izskatījās.. Skaņas nebija nekas īpašs.
Skapsēdis un kaija
Mona: – Tā bija mana trešā mīļākā filma. Patika stāsts, tēli un zivs. 9/10.
Mia: – Man patika dažādās tehnikas, kas tika izmantotas. Suns bija zīmēts ar zīmuli, mošķīši izskatījās vairāk ar ūdenskrāsām gleznoti. Vienkārši jauks stāstiņš – prikolīgs, bet neliels notikums.
* * *
Un pilnmetrāžas filmas.
Papaija
Mona: – Vizuāli patika krāsas un formas, patika, kā viss bija uzzīmēts. Patika spāre un tas, ka viss beidzās labi, īpaši tas, kā sēkla beigās kļuva par taureni. Ne īpaši patika sākums. Bija forši, ka Mušmire ņēma enerģiju un deva to citiem augiem, bet nepatika, ka viss pārāk atkārtojās. Vidū bija bišķīt bailīgi.
Mia: – Pirmā daļa bija diezgan laba, kad rādīja augu ciklus, kā sēkla novīst un pēc tam viss sākas no jauna, piemēram, pienenei. Patika tas, ka sēne caur saknēm iedod enerģiju un ka zem zemes ir liela ekosistēma. Nepatika tas, ka daudzas lietas pārāk daudz reižu atkārtojās.
Otrās daļas sākums ļoti patika, jo tur bija skaisti – spāres un varavīkšņainā pasaule. Gribējās vairāk ievada stāsta dramatiskajai daļai, kas drusku vilkās. Patika, ka beigās daba, putni un bites uzbruka fabrikai, atbrīvoja augus, un tur izveidojās jauns mežs un jauna ekosistēma. Patika arī, kā Papaijas sēkla mainījās no sākuma līdz beigām.
Dzelzs zēns
Mona: – Man nepatika, jo iedod nepriecīgu sajūtu.
Mia: – Ļoti patika animācijas stils, jo man ļoti patīk anime. Bija forši. Patika, kā parādīja, ka tad, kad tu esi laimīgs, viss lido, bet, kad esi dusmīgs, viss krīt. Man dažkārt tiešām tā ir. Un tā doma, ka cilvēki var būt laimīgi, pazaudējot veco un iegūstot jauno. Ļoti patika ērģeles un tas, ka izmantota īsta baznīcas mūzika.
Misija: atrast vecākus
Mona: – Patika sākums ar animācīju, īsti nepatika stāsts un vizuālais. Filmā bija daudz krāsu, un man vispār patīk, ja ir daudz, bet te bija tādas bēšīgas. 3/10
Mia: – Bija ok. Nebija nekā tāda, kas īsti nepatiktu.
* * *
Un kas patika man?
Man patika ar meitām kopā skatīties filmas, lai gan sākumā nācās saņemties un viņas pierunāt, pat piekukuļot ar labumiem, tomēr beigās mēs kopā analizējām gan attēlu, gan skaņu, un nonācām pie ļoti dažādiem vai pat pilnīgi pretējiem secinājumiem.
Man pašai ļoti patika pilnmetrāžas, gan Papaija, gan Dzelzs zēns.
Papaija ar savu ģeometrisko maģiju skaidri apliecināja – kādu laiku vērojot kvadrātu, apli un trijstūri, mēs ieraudzīsim, kādas attiecības veidojas starp tiem. Filma ļoti uzskatāmi rāda to, kā mēs ietekmējam dabu, cik būtisks tajā ir cikliskums un empātija. To visu mēs uzzinām, sekojot harizmātiskai un mīlīgai papaijas sēklai, kurai mēs jutām līdzi gandrīz uzreiz. Uz šo filmu var iet ar visu vecumu un valodu bērniem un pieaugušajiem.
Filma Dzelzs zēns stāsta par kādu puiku, kas slimo ar skoliozi vai ko tamlīdzīgu un ir spiests valkāt dzelzs korseti, ejot cauri pusaudzības postam un trakumam. Man ļoti trāpīja tās vietas, kurās viņš dusmojas vai arī ir ļoti laimīgs, viss apkārt levitē. Es esmu daudz domājusi par dusmu un laimes amplitūdu, gan savā, gan savu pusaudžu kontekstā. Tāds anime stilā veidots Forests Gamps, kurš mācās spēlēt ērģeles. Pusaudžiem noteikti patiks.
No mazajām filmiņām mans totāls favorīts bija Džimpiņ rimpiņ. Kopš bērnības un Kurta Fridrihsona mīlu flomastera līniju, tomēr šeit tā strādā pavisam citādāk, ir bauda vērot gan līniju, gan mītiski-dauzonīgos tēlus. Iepriecina, ka animācija var būt tik neklišejiska un pavisam viegli uztverama, jo balstās mītiskos tēlos, kuri pieredz ikdienišķas lietas. Patiks visiem kam ir acis un sirds.
Tomēr tas, kas visā šajā man patika visvairāk, bija – kopā ar meitām skatīties filmas no sākuma līdz beigām un par tām runāt. Tagad es drusku labāk saprotu, kā viņas redz, un mani tas dara priecīgu. Ejiet arī uz tiem kinoteātriem, kuros nepārdod popkornu, un dariet sevi un savus bērnus priecīgus! (Un var pamēģināt viņiem iebarot kādu biļeti – ja nu iegaršojas?)
Animācijas īsfilmu programmas seanss –
sestdien, 17. oktobrī, 11:00 Splendid Palace Lielajā zālē un
sestdien, 24. oktobrī, 11:00 Forum Cinemas 12. auditorijā
Filma Dzelzs zēns –
sestdien, 17. oktobrī, 14:00 Splendid Palace Straumes zālē,
svētdien, 18. oktobrī, 16:00 un svētdien, 25. oktobrī, 14:00 Forum Cinemas 12. auditorijā,
svētdien, 25. oktobrī, 12:00 kultūras centrā Siguldas devons
Filma Papaija –
svētdien, 18. oktobrī, 13:30 Splendid Palace Straumes zālē,
svētdien, 25. oktobrī, 11.00 Forum Cinemas 12. auditorijā
Filma Misija: atrast vecākus – sestdien, 24. oktobrī, 14:00 Splendid Palace Straumes zālē
