Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju manā telefonā pavadīja nemitīga mirgošana ar prieka vai (lielākoties) vilšanās iekrāsotām ziņām. Vaininieks bija čats ar nosaukumam “EUFA” pievienotiem zemeslodes un kinokameras simboliem; tajā apvienojušies divdesmit pieci studenti no divdesmit piecām Eiropas valstīm. Mēs decembra sākumā satikāmies Hamburgā, lai nobalsotu, kurai filmai tiks piešķirta Eiropas Universitāšu kino balva (European University Film Award).
Vispirms tehniskā informācija. Eiropas Universitāšu kino balva jeb EUFA pastāv kopš 2016. gada un jau trešo gadu ir oficiāla Eiropas Kinoakadēmijas balvas (EFA) kategorija. Žūrijā šobrīd piedalās divdesmit piecu valstu studenti, kuri savās studiju programmās vairāk vai mazāk studē kino. Kinoizglītības īpatsvars mūsu studijās variē – es studēju kinoteoriju, bet citiem, piemēram, mediju izglītības programmā var būt tikai viens kino kurss. Šķiet, nav pat oficiāla noteikuma, ka dalībniekam noteikti jāstudē kino, tomēr neviens ārpusnieks starp mums neatklājās. Arī pārstāvja atlases process ir atkarīgs no augstskolas – daudzi bija rakstījuši esejas, citi (ieskaitot mani) tika izvirzīti pēc pasniedzēju iniciatīvas, bet dāniete, lai tiktu izvēlēta žūrijai, bija uzrakstījusi dzejoli par savu mīlestību pret kino. Galu galā vienīgais īstais priekšnoteikums ir tas, ka tava skola ir EUFA dalībniece, un Latvijas Kultūras akadēmija tāda ir.
Visu šo laiku kopš EUFA žūrijas satikšanās es neesmu varējusi atbildēt uz jautājumu “kā tev gāja?”. Vienmēr saku – intensīvi. Abas dienas Filmfest Hamburg ietvaros bija blīvi aizpildītas ar debatēm, bet naktīs gulēt neļāva debašu neformālie turpinājumi pie vīna pudeles (vai divām, vai trim). Es, būdama faktiski jau seniore starp šiem lielākoties 20-22 gadus vecajiem jauniešiem, mēģināju iemigt laikus, bet kopmītņu burvība ir tāda, ka tu piedalies notiekošajā arī tad, ja atrodies aiz divām sienām. Līdz ar to mēs visi dienas vadījām vieglā delīrijā. Var tikai apskaust, piemēram, čehu puiša spriestspēju pēc apmaldīšanās naksnīgajā pilsētā un četrdesmit minūšu ilga naktsmiera. Jāsaka gan – gadus piecus nostrādājot festivālā, esmu novērojusi, ka tāds ir jebkuras žūrijas darba režīms, neatkarīgi no vecuma. Tātad balvu sadalīšana vienmēr ir drošās rokās.
Pirmajā dienā iešūpojāmies ar visu piecu nominēto filmu apspriešanu, fokusējoties uz katras stiprajām pusēm.
EUFA 2022 nominētās filmas bija Alkarasa / Alcarràs (rež. Karla Simona, par kuras iepriekšējo filmu Frīdas vasara / Summer 1993 es rakstīju savas Kino Rakstu karjeras sākumā), Tuvu / Close (rež. Lūkass Donts, Kristīnes Želves recenzija ŠEIT), I-ā / Eo (rež. Ježijs Skoļimovskis), Aptumsums / Formørkelsen (rež. Nataša Urbane; šī ir izlasē vienīgā dokumentālā filma) un Skumju trijstūris / Triangle of Sadness (rež. Rūbens Estlunds, Viļa Lācīša recenzija ŠEIT).
Pirmās kolektīvās balsošanas rezultāti tika izziņoti pusdienās uz kuģīša – tie, kas redzējuši Skumju trijstūri, sapratīs, cik smalka ironija tā ir (arī tad, ja nebija tā domāta). Apkopojot balsis no mūsu universitāšu kursa un/vai programmu biedriem, aiz strīpas palika abas sieviešu veidotās filmas – tā “gadās” regulāri visādos balsojumos, un nevar nedomāt par to, ko mēs esam ieaudzināti uzskatīt par labu filmu.
Bet nākamo dienu mēs sākām tieši ar to – ar kritērijiem. Es nezinu, kā notiek darbs lielajās, svarīgajās žūrijās, bet ceru, ka arī tajās vispirms tiek noteikts rāmis, kurā ir svarīgi skatīties attiecīgo izlasi, un tikai tad sāktas īstās debates. Un galu galā es gribētu, lai kritēriji tiktu publicēti blakus balvas pasniegšanas pamatojumam (jury statement), jo man regulāri rodas jautājumi par starptautisku un vietēju žūriju domu gājienu. Kas bija tie elementi, kam tieši šajā nominantu izlasē žūrija pievērsa uzmanību? Par ko viņi domāja, kādas vērtības izvēlējās izcelt? Eiropas Kinoakadēmijas balvā, piemēram, visas nominācijas sākas ar vārdu “Eiropas” – Eiropas režisors, Eiropas vizuālie efekti, Eiropas aktrise, Eiropas skaņa un tā tālāk. Bet ko tas vispār nozīmē?
Studentu balvas žūrija vismaz daļēji centās par to domāt. Katrs no balvas nosaukuma vārdiem kļuva par definējamu lielumu, un mums bija jāvienojas par to nozīmi tieši mūsu izpratnē. E – Eiropas (European). Ko mums nozīmē eiropeiskums un kas ir raksturīgs Eiropas kino? U – universitātes (University). Kāpēc ir būtiski, ka šo balvu piešķir tieši studenti? Turklāt mēs visi lielākā vai mazākā mērā studējam kino, tātad tā ir izglītotu studentu balva. F – filma (Film). Kas mums ir svarīgākais kinomākslā? Kas ir laba filma? A – balva (Award). Ko uzvarētājam dos šīs balvas saņemšana?
Visinteresantākais elements ir eiropeiskums. Par zināmiem kino kvalitātes rādītājiem mēs varējām vienoties (galvenais – vai filma sasniedz pašas uzstādīto mērķi), un studentu aspekts ir pašsaprotams (jauni cilvēki meklē jaunus paņēmienus), bet par eiropeiskumu runājām daudz. Viss sākās diezgan mierīgi, uzsverot sadarbību, daudzvalodību, ražošanas kvalitāti, sociālas tēmas un citas viegli nosaucamas pazīmes, bet tad kāds pieminēja “vēsturisko atbildību”, un roku pacēla Itāliju pārstāvošā brazīliete, kurai radās jautājums, kā tieši Eiropas kino uzņemas atbildību par, teiksim, koloniālismu. Viņasprāt, Eiropa pati sevi ir nostādījusi par pasaules morālo kompasu un kino visaugstāko latiņu, bet joprojām darbojas patriarhālās koloniālisma struktūrās, no kurām tā gūst labumu (un nejūt vajadzību mainīties). Šajā ziņā arī austrumeiropiešiem ir daudz ko teikt.
Nav tāda viengabalaina “Eiropas kino”, un šo augstprātīgo skatījumu, par ko runā ārpus Eiropas dzīvojošie, izjūt arī tepat, Austrumeiropā.
Ne velti kinozinātniece Aniko Imre, kas šogad ar lekciju viesojās Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF, runāja par to, kā Rietumi izmanto Eiropas austrumus. Šeit daudz ko var lēti safilmēt, bet atainot Austrumeiropu tādu, kāda tā ir, neviens, izņemot mūs pašus, negrasās uzņemties. Līdz ar to – par kādu “Eiropas kino” mēs vispār varam runāt?
Šajā kontekstā interesants ir Skumju trijstūra fenomens. Tā ir izteikti rietumnieciska filma, kas kritizē Rietumu sabiedrību, bet tai pat laikā baidās kādu pa īstam aizvainot. Es atļaujos minēt, ka Estlundam patiesībā tīri labi patīk šai sabiedrībā apgrozīties un piedzīvot savu filmu pirmizrādes Kannās, tādēļ viņam nav izdevīgi būt pa īstam riebīgam. Un kinoindustrija ir ar to mierā. Skumju trijstūris ir saņēmis veselu birumu balvu, ieskaitot arī Eiropas labākās filmas titulu, taču ir vērts palūkot, kā tam veicās jauniešu auditorijā. Pirmās dienas noslēgumā, apmēram divos naktī, izveidojās divas ļoti skaļas un neizkustināmas alianses – I-ā pret Skumju trijstūri. Jo skaļāk visi kliedza, jo vairāk likās, ka galvenā cīņa būs tieši starp šīm divām filmām. Taču nākamajā dienā, kad notika balsošana, Skumju trijstūris saņēma tikai četras balsis. Izrādījās, ka filmas aizstāvji lielākoties nevis argumentēja par to, ka šī ir gada labākā filma, bet gan iebilda pret citu negatīvajiem apgalvojumiem, taču, kad bija jāpieņem lēmums, žūrijas dalībnieki pievērsās vai nu emocionālam līdzpārdzīvojumam (Tuvu), vai veiksmīgiem tehniskajiem risinājumiem (Iā). Skumju trijstūris palika aizmirsts. Skoļimovska I-ā uzvarēja ar vienas balss pārsvaru.
Domājot par visiem nominantiem, prātā nāk saruna ar Vācijas pārstāvi. Mēs abas secinājām, ka pēc kolektīvā balsojuma izziņošanas nav vairs būtiski, kura filma balvu saņems. Gan Estlundam, gan Skoļimovskim tāda studentu balva bijusi nebijusi, arī Donts tīri labi tiek galā pats. Jebkurā gadījumā mēs apbalvosim maskulīnu stāstu, balstīsim jau pastāvošas struktūras un neko jaunu nepateiksim. Varbūt tāpēc manī arvien spēcīgāka kļūst sajūta, ka mītiskais “Eiropas kino” ir sevi izsmēlis un turpina atražot, radot ļoti labi uzbūvētas filmas, kurām nav nekā jauna, ko pateikt. Un mēs beidzot sākam skatīties ārpus ierastās teritorijas – gan ģeogrāfiski (tālo Austrumu kino aktualizēšanās Rietumu kultūrtelpā), gan sistemātiski (skaļākas kļūst sieviešu un kvīru balsis) –, lai nepaliktu garlaicīgi.
Noslēgt šādus atskatus pieņemts ar atskaiti par iegūto (EUFA žūrijas darba īsais konspekts Instagram rullītī – ŠEIT). Bez šaubām, uzstādījums prasa uzskaitīt vērtīgo pieredzi, jauniegūtos kontaktus un tamlīdzīgi. Taču žūrijā pavadītais laiks ir atstājis mazliet sāju pēcgaršu, kuras īsto iemeslu vēl neesmu noteikusi, un garas pārdomas par manām attiecībām ar eiropeisku kino. Kopā ar tām es no Ziemassvētku tirdziņa sarkano lukturu rajonā mājās atvedu arī vulvas formas sveces un sievietes ķermeņa aprišu auskarus. Turklāt es nedabūju kovidu ne kopmītnēs ar divdesmit pieciem dažādu valstu pārstāvjiem, ne pārbāztā taizemiešu karaokes bārā vai šaurā itāļu restorānā. Tas mani sagaidīja tepat mājās.