Ar pieciem bezmaksas kinoseansiem „Splendid Palace” Mazajā zālē arī Latvijas skatītājiem tiek dota iespēja nobalsot par labāko Eiropas filmu, kas saņems gadskārtējo Eiropas Parlamenta LUX balvu. Kino Rakstos par šīm norisēm stāsta LUX balvas pārstāve Latvijā Juta Jākobsone, kura pie šāda amata tikusi, strādājot Venēcijas festivāla jauniešu žūrijā.
Kopš pirmās dienas LUX skatītāju balvas pārstāves amatā (par to, kā Juta nokļuva Venēcijā, stāstīts Kino Rakstu publikācijā ŠEIT) es zināju, ka turpmākā gada laikā būs trīs būtiski posmi. Vispirms bija Eiropas kino mēnesis novembrī, kura laikā vairākas reizes kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē skanēja mani ievadvārdi pirms jauniešu seansiem – par to, kāpēc jāskatās tieši Eiropā veidotas filmas un kā var iekļūt Eiropas kinoprocesu pasaulē. Īpaši gaidīju vienas dienas pievakari, kurā norisinājās Zoom saruna ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, – man un maniem Venēcijas jauniešu žūrijas 27 Times Cinema kolēģiem nosauca piecas filmas, kas šogad tiek nominētas LUX skatītāju balvai. Jā, lai gan tikai pāris nedēļas vēlāk devāmies uz Reikjaviku, kur norisinājās 2022. gada Eiropas kinoakadēmijas balvas pasniegšana un šis Briselē pieņemtais lēmums tika svinīgi paziņots, es biju septītajās debesīs, jo biju starp pirmajiem, kas uzzina šo informāciju, –
un sapratu, ka esmu uzvarējusi vismaz trīs derības, precīzi pareģojot, tieši kuras filmas tiks izvirzītas balvai.
Otrais posms LUX balvas procesos sākas tagad. Atzīšos, ka pati tikai šovasar uzzināju, kas ir šī LUX balva, kuru esmu te jau minējusi pat vairākas reizes. Konkursu organizē Eiropas Parlaments un Eiropas Kinoakadēmija sadarbībā ar Eiropas Komisiju un kinoteātru tīklu Europa Cinemas, konkursā apvieno Eiropas sabiedrības un ES deputātu vērtējumu, tādējādi veidojot vienu no lielākajām Eiropas kino žūrijām. Šogad, lai piesaistītu lielāku interesentu skaitu, ieviestas pārmaiņas – ierasto trīs filmu vietā balsojumam izvirzītas piecas.
Balsot par filmām var mājaslapā https://luxaward.eu/lv/. Par katru nominantu var balsot vienu reizi, to novērtējot no vienas līdz piecām zvaigznītēm. Lai gan līdz balsojuma slēgšanai (12. jūnijam) un LUX balvas pasniegšanai (14. jūnijam) vēl ir daudz laika, Eiropas Savienība, motivējot skatītājus piedalīties projektā, veido ikgadējās Eiropas Parlamenta LUX filmu dienas. Rīgā šogad tās notiek no 31. marta līdz 4. aprīlim Splendid Palace kinoteātra Mazajā zālē; šajā laika posmā bez maksas var noskatīties piecas LUX skatītāju balvai izvirzītās Eiropas filmas.
Alkarrasa / Alcarràs
Atceros, kā toreiz Venēcijā vienu vakaru jutos nogurusi no konstantiem darba pienākumiem un domāju – kā atpūsties no filmu festivāla? Protams, doties uz kinoteātri, kur rāda filmas, kas nav festivāla programmā. Tā arī es rīkojos un pametu Lido salu uz pāris stundām. Devos uz pirmo kinoteātri, kas pagadījās manā ceļā, ar cerību, ka vismaz kaut ko jēdzīgu tur rādīs. Un nonācu izvēles priekšā – starp Alkarrasu un ne man, ne aplikācijai Letterboxd nezināmu itāļu ražojumu.
Pagājušā gada Berlīnes kinofestivāla Zelta lāča laureāte, Karlas Simonas filma Alkarrasa nosaukumu ieguvusi no režisorei pazīstamas kataloniešu pilsētiņas, kurā viņas vecāki audzēja persikus. Saskatu līdzības ar Simonas nostalģiski dzirkstošo debiju 1993. gada vasara – abas filmas ir sentimentālas, nostalģiskas un ataino autobiogrāfiskus stāstus. Filmā ir neaizmirstami personāži, kuri kopā veido ģimenes portretu traģiskā brīdī – viņi ir soļa attālumā no tā, lai zaudētu savu lauksaimniecības zemi un līdz ar to identitāti, kas šajā zemē sakņojusies jau kopš Spānijas pilsoņu kara. Režisore izveidojusi aizraujošu un dzīvības piesātinātu kolektīvo drāmu, kurā skatītāja uzmanība izklīst vairākos virzienos, bet vienmēr atgriežas pie zemes – tajā balstās gan varoņu privātā dzīve, gan materiālais statuss, tādējādi arvien svarīgāks kļūst jautājums, kas viņi būs, kad tiks piespiesti doties prom no šīs zemes.
Pēc seansa sēdēju vaporetto pieturā ar neprātīgu vēlmi atrast kādu cilvēku, kuram steigšus pateikt, lai dodas uz tuvāko kinoteātri un noskatās Alkarrasu. Un atcerējos jautājumu, kurš filmas laikā izskanēja man blakus kinozālē. Cik daudzas vietas ir palikušas nemainīgas, kopš mēs tur bijām bērnībā?
Burning Days
Režisors Emins Alpers daudzās intervijās un paneļos (ieskaitot sarunu, kuru vadījām mēs, jauniešu žūrijas kolēģi) ir norādījis, ka filma Burning Days radusies, reaģējot uz autoritāro režīmu Turcijā, kurš pēc 2016. gada kļuvis vēl stingrāks, un uz labējās politikas uzplaukumu visapkārt pasaulē.
Lai gan filmas panākumus, lielisko aktiermākslu un spriedzi raisošo partitūru var novērtēt ikviens, tomēr vislabāk filmu sapratīs skatītāji, kuri vismaz pēdējo desmit gadu laikā ir dzīvojuši Turcijā. Šo niansi izpratu tikai pēc dialoga ar kādu turku sievieti, kuru satiku Berlināles laikā; viņa jau kopš 2015. gada dzīvo pavisam netālu no mums – Viļņā, no Turcijas aizbēgusi pēc 2014. gada vēlēšanām, kad prezidenta amatā nāca Redžeps Erdogans. Uzdevu lērumu filmas izraisītu jautājumu par Turcijas valsts iekārtu un kultūru, un turciete skaidroja – iespējams, daudzas detaļas, kuras atainojis Alpers, neko daudz neizteiks ne man, ne cilvēkiem citos reģionos, mēs pat varētu apšaubīt dažas sižeta izvēles un varbūt nesapratīsim skaidras atsauces uz Turcijas politisko ainavu. Burning Days ne tikai parāda korumpēto pašvaldību politiku, bet arī mazas pilsētiņas uzskatus par to, kam būtu jānotiek ar cilvēkiem, kas rīkojas morāli nepareizi, izaicinot uzstādīto kārtību.
Filmas scenārists, pats Emins Alpers, izveidojis niansētus centrālos tēlus, parādot, ka “labie varoņi”, ar kuriem tiek identificēta Turcijas opozīcija un minoritātes, nav pilnīgi tīri un nevainīgi. Filma uzdod jautājumus par viņu rīcību un motivāciju, izceļot vēstījumu ārpus valsts sociālpolitiskās struktūras reprezentācijas.
Jāpiemin, ka uz ekrāna parādītās homoseksuālās attiecības tikušas vairākkārt kritizētas par to, kā tās uzrakstītas; arī savu kolēģu grupā dzirdēju viedokļus, ka tās nav pietiekami precīzi atainotas un kļūst par filmas motīvu, kuram nav jēgas. Tomēr jāatceras, ka Turcijā darbojas cenzūras mehānismi, bet šai konkrētajai filmai pat valsts kultūras ministrija pieprasījusi atmaksāt ražošanai piešķirto valsts naudu, tāpēc domāju, ka režisors ir tīšām vairījies izrādīt vairāk fiziska un emocionāla kontakta starp Emri un Muratu, – īpaši redzot to, kā viņu kopīgās ainas tiek kadrētas. Sarunā ar režisoru uzdevu jautājumu par abu varoņu attiecībām, un Emins Alpers atzina, ka gribējis, lai abu vīriešu mīlestībā virmo baiļu un neziņas sajūta.
Tuvu / Close
Šī ir filma, kas apbūrusi gan skatītājus, gan žūriju Kannu filmu festivālā, izcīnot Grand Prix balvu (Kristīnes Želves recenzija par filmu Kino Rakstos – ŠEIT). Manā redzeslokā tā nonāca uzreiz pēc pirmizrādes – Parīzē vasaras sākumā radās iespēja noskatīties filmu kopā ar tās režisoru Lūkasu Dontu, kurš sēdēja kinozālē tikai pāris rindas man priekšā.
Tuvu ir filma, kas attēlo bērnības nevainību un nebeidzamo prieku, ko divi zēni – Leo (Edens Dambrins) un Remi (Gustavs De Waele) – piedzīvo, skrienot pa ziedu klajumiem, braucot ar velosipēdiem un spēlējoties kopā. Šis laimes stāvoklis liecina par dziļu savstarpēju saskaņu starp draugiem, viņi ir kā kopums, kas radīts viens otram. Tomēr stāsts atklāj, ka nevainojamā saskaņa tiek apdraudēta, kad zēni saskaras ar jaunām jūtām un vēlmi būt pieņemtiem sabiedrībā, kas bieži ir biedējoša un aizspriedumaina.
Rémi rīcību visas filmas laikā var asociēt ar brazīliešu filozofa Klovisa de Barosa frāzi: "Es jūtos ļoti labi, ja kāds jūtas labāk manis dēļ, jo tad es patiesi eksistēju.” Būdams jauns, puisis bieži rīkojas impulsīvi un ļaujas jaunības kārei darīt kaut ko nezināmu un nepareizu.
Arī pats režisors Lūkass Donts, būdams tikai 31 gadu vecs, paliks gan manā, gan manu kolēģu atmiņā uz ilgu laiku. No mūsu pirmās satikšanās Reikjavīkā uz sarkanā paklāja līdz jauniešu žūrijas Zoom sarunai par filmu es vēroju, kā viņš spēj sajūsmināt jebkuru cilvēku.
Mans kolēģis Davids, Vācijas pārstāvis 27 Times Cinema projektā, pirms Eiropas kinoakadēmijas balvas ceremonijas Dontam uzdeva jautājumu par to, kā viņš definētu mīlestību (jo šī gada LUX balvas sauklis ir Show your love for European film, lai gan latviešu valodā tas pārtulkots kā Baudi Eiropas kino). Režisora pirmā atbilde bija dziļa ieelpa un 15 sekunžu pauze. Un tad starp mums visiem sākās gara diskusija par to, vai uz šādu jautājumu vispār ir iespējams rast pilnīgu atbildi.
Skumju trīsstūris / Triangle of Sadness
Par Skumju trīsstūri man tika dots uzdevums izveidot 30 sekunžu video, kas domāts LUX skatītāju balvas popularizēšanai sociālajos tīklos. To es darīju Varšavā, kas janvārī bija pārpildīta ar filmas plakātiem uz katra stūra. (Kino Rakstos filmu recenzējuši Vilis Lācītis ŠEIT un Ieva Raudsepa ŠEIT).
Filmai kaut kādā veidā izdodas izsmiet katru populārāko politisko piederību un katru paaudzi, tādējādi kļūstot par piemērotu jebkurai gaumei – tas ir Eiropas grāvējs, kas pārsniedz kontinenta robežas. Varšavā pirms filmas seansa satiku kādu interesantu pārīti – poli un ungāru; abi dievināja Estlundu. Viens no viņiem, ungārs, Skumju trīsstūri aprakstīja spilgtāk, nekā es jebkad varētu, to novietojot līdzās Fellīni filmai La Dolce Vita un Sorentīno filmai La Grande Belleza. Nevaru pat apgalvot, ka patiešām piekristu kam tādam, tomēr šis salīdzinājums man palicis prātā un atceros to ikreiz, kad pieminu filmu. Polis savukārt teica – šī filma viņu pārliecinot, ka kino nav miris.
Savukārt filmas sākuma aina, kur modeļi fotosesijā klausa komandām un smaida vai nesmaida, izdzirdot H&M vai Balenciaga, ir jau kļuvusi par tādu kā folkloras elementu – piemēram, fotografējoties Eiropas kinoakadēmijas balvas ceremonijā, pirms katra kadra kāds kliedza viena vai otra zīmolu nosaukumu, un tagad visas 27 Times Cinema kopbildes manā albumā ir iedalāmas divās grupās…
Līdz šim Eiropas kinoakadēmija ir sarīkojusi jauniešu žūrijai Zoom sarunas ar visiem režisoriem, izņemot Estlundu, – viņš jau otro reizi to atcēlis, lai gan savu moderatora sagatavošanās darbu esmu izpildījusi jau sen. Viena nenotikušā zvana laikā ar vairākiem kolēģiem nolēmām nedusmoties un vienkārši noskatīties Skumju trīsstūri kopā attālinātā formātā. Protams, visi bijām neapmierināti par to, ka kārtējo reizi nenotiek ieplānotais, bet visiem pašsajūtu uzlaboja iespēja redzēt turīgus cilvēkus bezpalīdzīgās situācijās, meklējot palīdzību no (viņuprāt) zemāka līmeņa cilvēkiem.
Will-o'-the-Wisp
Kā precīzi aprakstīt šo kinodarbu? Romantika? Aizliegta mīlestība? Politiskā satīra? Komentārs par klimata krīzi? Savdabīgā, bet galu galā emocionālā filma Will-o’-the-Wisp ir stāsts par kādreizējā Portugāles prinča seno lēmumu kļūt par ugunsdzēsēju un viņa homoerotisko ceļojumu pa ugunsdzēsēju depo, kas pārpildīts ar muskuļotiem vīriešiem. Neskatoties uz tik provokatīvu uzstādījumu, tomēr režisora Rodrīgeša stils ir pieklusināts, vairāk koncentrējoties uz eksperimentāliem izmēģinājumiem. Muzikālās fantāzijas žanrs ir diezgan specifisks, bet smieklīgais un simboliskais veids, kā Rodrīgešs pasniedz stāstu, patiešām piesaista uzmanību.
Satraucošākas, iespējams, ir bažas par filmas vēsturisko kontekstu, ņemot vērā koloniālisma paliekas Portugālē. Sociālajiem jautājumiem, kas parādās filmā, netiek sniegtas skaidras atbildes, un Zoom sarunas laikā ar Rodrīgešu secināju, ka šāda sajūta radusies ne tikai man, - gandrīz katrs jautātājs lika režisoram iepīties garās atbildēs par to, kādēļ viss uz lielā ekrāna redzētais nav jāuztver nopietni.
Atgriežoties pie LUX balvas lielajām norisēm, – trešais posms būs īss, tikai pāris stundas – LUX skatītāju balvas pasniegšanas ceremonija, kas norisināsies 14. jūnijā. Šobrīd, kamēr sākusies skatītāju balsošana par filmām, notiek arī turpmākie organizācijas un plānošanas darbi, kuros cenšos iesaistīties arī es, tiek pirktas aviobiļetes un rezervētas viesnīcas Strasbūrā. Tomēr līdz tam ir vēl daudz laika, bet tagad jāskatās LUX filmas, jābalso par saviem favorītiem un jācer, ka vēl kādas derības tiks uzvarētas.
LUX filmu seansi kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē:
Alkarrasa – piektdien, 31. martā 17:30
Skumju trīsstūris – sestdien, 1. aprīlī 16:00
Tuvu – svētdien, 2. aprīlī 16:00
Will-o'-the-Wisp – pirmdien, 3. aprīlī 18:00
Burning Days – otrdien, 4. aprīlī, 18:00
