No liela līdz mazam, no sena līdz vēl neatvērtam – tik plašā amplitūdā mērojami kinoteātri, kuru pārstāvji satikās „Europa Cinemas” laboratorijā, lai mācītos cits no cita un mainītos līdzi jaunajai realitātei, – arī Janeta Henzele un Māra Cēbere no Latvijas kinoteātriem „Kino Bize” un „Auseklis”.
Janeta Henzele: Kā sapņus pārvērst panākumos
Kinoteātru tīkla Europa Cinemas rīkotā inovāciju laboratorija ar nosaukumu Moving forward – Reviewing old habits and exploring new models / Virzība uz priekšu, pārskatot vecos ieradumus un atklājot jaunus notika Sofijas sirdī, viesmīlīgajā G8 kinoteātrī, un sapulcināja 31 dalībniekus no 15 Eiropas valstīm un 24 kinoteātriem. Kinoteātru dažādība ir tikpat raiba, kā pa ceļam uz G8 skatlogos redzamie izšūtie bulgāru tautas tērpi, – te ir lieli un mazi, sākot ar Cines Renoir, piecu kinozāļu art-house gigantu Madridē, un Nīderlandes kino meku – Kino Rotterdam, līdz pat četrkājaino draugu favorītam, brīvdabas kinoteātrim Athinea Atēnās un vēl durvis neatvērušajam Fanagoria Bulgārijas dienvidu mazpilsētā; ir arī kaimiņi – Tartu Elektriteater un Kauņas Romuva. Turpat esam arī mēs – omulīgā Rīgas mazākā kinoteātra Kino Bize pārstāve Janeta un Māra, Talsu kinoteātra Auseklis vadītāja, kas nupat pievienojusies Europa Cinemas tīklam.
Kas vieno kinoteātrus tik dažādos reģionālajos kontekstos un attīstības stadijās? Ko mēs varam mācīties cits no cita? Darbnīcas vadītāji, Havjers no CineCiutat Spānijā un Marijana no Kino Urania Horvātijā, atgādina – neskatoties uz dažādo kultūras fonu un katram pieejamiem līdzekļiem, nepieciešams iedvesmoties un mācīties no citu pieredzes. Laikā, kad tik strauji mainās auditorijas tendences, tehnoloģijas un programmēšanas stratēģijas, pieredzes un viedokļu apmaiņa ir vienīgais veids, kā kinoteātriem pilnvērtīgi turpināt pastāvēt.
"Bezgalības bezdibenis nav tik jauks, kā mēs domājām", atzīst Havjers, kad diskusijas kārtējo reizi atgriežas pie tiešsaistes kino platformu draudiem aizstāt kinoteātrus un pandēmijas laika straujās paradumu maiņas. Kinoindustrijas mainīgā daba liek kinoteātriem nerimstoši attīstīties līdzi jaunajai realitātei, uzsverot programmas veidošanas un kuratora darba nozīmi. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šīs formālās atziņas? Aiz kinoteātriem esam mēs, kinoteātra darbinieki, kuri cenšas skatītāju ievilināt savos tīklos, kā nu prot. Teiksim, pavadot neskaitāmas stundas debatēs par to, kā motivēt potenciālo skatītāju atnākt uz kārtējo lēno un, iespējams, viegli depresīvo arthouse filmu. Laboratorijas dalībnieki dalās ar idejām, kas sākotnēji šķitušas pārāk lieli sapņi, tomēr laika gaitā vainagojušās ar iespaidīgiem panākumiem. Piemēram, Oslo kinoteātris Vega Scene ar nelielām biļešu cenu izmaiņām un lojalitātes programmas ieviešanu pārvērtis pirmdienas (parasti tās ir dienas ar viszemāko apmeklējuma skaitu) par visintensīvākajām nedēļas dienām ar izpārdotiem seansiem. Cinema Troisi Romā no maza, nelegāla kinoteātra kļuvis par leģitīmu bezmaksas kino izrādīšanas vietu ar misiju izglābt arī citus pamestus kinoteātrus Itālijā. Tāpat ievērības cienīgs ir jau minētais Athinea, kas ziemas mēnešos, kad brīvdabas kinoteātris ir slēgts, izmanto savas telpas, lai izmitinātu un aprūpētu uz ielām nonākušos suņus un vāktu tiem ziedojumus.
Radoši eksperimenti un ieteikumi nebeidzas līdz ar pasākuma oficiālās daļas prezentācijām, tie patiesībā tikai atdzīvojas naksnīgajās sarunās, kurās atklājas visdažādākie brīnumi. Piemēram, grandiozo tematisko ballīšu aizkulises pēc filmu Moonage Daydream un Babilona pirmizrādēm vai kāda kurioza performance pirms filmas Parazīts seansa, kur kinozālē ieradies animators parazītu iznīcinātāja aizsargtērpā, lai ietītu skatītājus miglainā dūmakā.
Būtu naivi domāt, ka minētie aizraujošie projekti un iniciatīvas top lielās komandās, kur neviens nestrādā brīvdienās un naktīs pieklājīgi guļ astoņas stundas. Ironiski, ka vairāki kinoteātru vadītāji dalās stāstos par to, ka, tiklīdz viņi atrod īsu brīvā laika sprīdi, lai aizbrauktu kinoteātru apmācībās, mājās kinozālē pēkšņi aizdegas projektors, sprāgst lampas, pazūd skaņa… jeb gluži vienkārši viss saiet grīstē. Uz jautājumu, kā īstenot tik daudz kinoprogrammu, strādājot četru cilvēku komandā, Kino Urania vadītāja Marijana atbild – viņa jau sen ir par miegu aizmirsusi, esot jābūt patiesi trakam, lai to visu uzņemtos, taču gala gandarījums ir tā vērts. Tendence darīt neskaitāmus darbus vienlaicīgi, kas nereti sekmējas ar izdegšanas periodiem, diemžēl ir pazīstama visiem. Jau pirmajā dienā, runājot par vecajiem ieradumiem, lielākā daļa apņemas vairāk rūpēties tieši par mentālo veselību darba vidē. Tā kļūst par nozīmīgu tēmu, par kuru ne tikai dalīties kopīgajās sajūtās, bet kurai meklēt risinājumus, uzklausot dažādās pieredzes par produktīviem darba modeļiem un tehnoloģiju pielāgošanu savām vajadzībām, nevis otrādi (darbnīcas vadītājs Havjers saķēra galvu, uzzinot, ka dažviet seansu sākuma un beigu laiki tiek aprēķināti manuāli, un par nedēļas lielāko zvaigzni kļuva Andress no Elektriteater – viņš izveidojis programmatūru Kinola, kas ļauj gada svarīgākās atskaites aizpildīt nieka pāris stundu laikā!)
Protams, daļa dzirdētā paliks par pārāk ambicioziem un ne tik viegli īstenojamiem sapņiem, taču, paturot tos prātā un sākot ar maziem solīšiem, varu atgriezties Elizabetes ielā ar motivācijas pilnām kabatām, lai rastu iedvesmu ikdienas darbiem sev un pacienātu ar to kolēģus, turpinot ik dienu satikt un, galvenais, sadzirdēt mūsu skatītājus. (Starp citu – tieši pēc iepriekšējās Europa Cinemas rīkotās laboratorijas, kas notika Boloņā pagājušā gada jūnijā, mūsu kinoteātra Kino Bize pārstāves Agnese un Paula atgriezās ar ideju par kinoprogrammu senioriem; tā kopš rudens ir īstenojusies Senioru kinoklubā Sudraba Bize, kur katru otro trešdienu satiekas seniori, lai skatītos īpaši izvēlētas filmas, satiktos ar filmu veidotājiem un uzkavētos kafejnīcā pie kafijas un uzkodām.)
Māra Cēbere: Kā es aizbraucu uz Sofijas kinofestivālu un neredzēju nevienu filmu
Europa Cinemas ir kinoteātru apvienība, kuru 1992. gadā dibinājusi Eiropas komisija kopā ar Francijas Nacionālo kino centru. Sākotnēji organizācijā iesaistījušies 30 kinoteātri, šobrīd tā izaugusi līdz 1217 kinoteātriem ar 3059 ekrāniem 42 valstīs. Europa Cinemas pamatmērķis ir veicināt un atbalstīt Eiropā veidota kino izrādīšanu, Latviju šajā organizācijā pārstāv trīs Rīgas kinoteātri (Splendid Palace, Kino Bize, K.Suns) un kinoteātris Auseklis Talsos. Organizācija rīko nozīmīgas nozares profesionāļu konferences un seminārus, atbalsta dalībnieku pieredzes apmaiņu un kopīgu projektu rašanos; šāgada seminārs tika rīkots Sofijas kinofestivāla ietvaros. Lai nokļūtu Sofijā, nākas lidināties pa visu Eiropu krustu šķērsu, un tas atpakaļceļā izraisa manī nopietnas pārdomas, jo zaļais kurss un klimata pārmaiņas bija arī Sofijas tikšanās neatņemama sastāvdaļa.
Pilsēta mūs sagaida ar pavasari, ziedošām magnolijām un skatu uz kalniem. Festivāla organizatori ir parūpējušies par visu, tiekam sagaidīti lidostā, izmitināti viesnīcā, visas turpmākās četras dienas baroti un apčubināti. Kādu iedvesmo daba, citu pilsētas, bet mani – cilvēki, tāpēc festivāla filmu vietā izvēlējos sarunas ar tikko iepazītiem, aizrautīgiem kinocilvēkiem no visas Eiropas. Jau iekāpjot transfēra busiņā, priecīgi iepazīstos ar Alisiju no Madrides un Drū no Londonas, kuras angļu valoda ir tik mulsinoši perfekti britiska, ka uzreiz sakaunos par savējo. Par laimi, Drū nav mūsu darba grupā, bet gan pie filmu izplatītājiem. Kaut gan jāsaka – otrajā dienā jau mana mēle ir ielocījusies un angļu valoda plūst brīvi, to veicina arī mūsu grupas draudzīgā gaisotne un vadītāji, kas jebkurā brīdī gatavi steigt palīgā.
Maldīgs būs jūsu priekšstats, ja domājat, ka Eiropas kino rūp vairs tikai daudz pieredzējušiem, mazliet sentimentāliem vecūkšņiem.
Domāju, ka vidējais dalībnieku vecums bija ap 30, un atšķirības izjutām tikai naksnīgās Sofijas baudīšanā, kad „galdiņš 40+” mazliet agrāk sagurst jeb „sāk gatavoties rītdienai”.
Europa Cinemas inovāciju laboratorija patiesībā ir tāda kā darbnīca, kurā izkopjam savas aroda prasmes. Visas četras dienas uzturamies mazā semināru telpā kinoteātrī G8, ir tieši tik šauri un mājīgi, ka nevari neiesaistīties – vienalga, vai esi runātāja vai klausītāja lomā. Šajās dienās kaut kā pavisam mazsvarīgs kļūst vecums, dzimums, nacionalitāte vai seksuālā piederība, jo mūs vieno kinomīlestība, un ierobežotais laiks sarunas padara piepildītas, intensīvas un atklātas.
Pirmā diena veltīta tam, lai iepazītos, atzītos savos trūkumos un izteiktu savas vēlmes. Neskatoties uz to, ka esam ļoti atšķirīgi, centāmies saprast, kur katrs atrodamies, kādas problēmas gribam atrisināt un kādas idejas paņemt līdzi uz mājām. Otrajā dienā arī es dalījos ar prezentāciju par savu kinoteātri un aktuālo jautājumu – kā piesaistīt jauniešu auditoriju Eiropas art-house kino baudīšanai (jo Talsos, līdzīgi kā citviet Eiropā, šī nav jauniešu prioritārā izvēle). Jāatzīst, ka šajā jautājumā daudz gudrāka netiku – tas izrādās tikpat sarežģīti arī citviet Eiropā, ja vien neesi pazīstams art-house kinoteātris lielā pilsētā, kur publika var izvēlēties gan multizāļu monstrus, gan kaut ko atšķirīgu. Veidot jauniešu kinoklubu? Iesaistīt skolas un skolotājus? Nonāku pie jau sen apjaustas domas, ka „viens tu neesi cīnītājs” (ar kultūrizglītības trūkumu mūsu valstī), bet, neko nedarot, nekas jau arī nemainīsies, tāpēc turpinām lēnām un pamazām piedāvāt skatītājiem izvēles iespējas. Jo cilvēks nevar mīlēt to, ko nepazīst.
Kā rast spēkus un uzpildīt savu radošumu? Kā uzrunāt skatītāju? Kādus mārketinga rīkus lietojam?
Kas kādai auditorijai efektīvāks – Facebook, Instagram vai TikTok? Ar kādiem tehniskiem rīkiem varam atvieglot kinoteātra darba organizēšanu? Kā veidot attiecības ar filmu izplatītājiem? Kā atlasīt filmu programmas un kā tās pārdot? Kā veidot zaļi domājošu kinoteātri? Europa Cinemas kā ikviena atbildīga Eiropas institūcija savās pamatnostādnēs ietvērusi nopietnu attieksmi pret klimata pārmaiņām un kinoteātru kā kopienas centru iesaisti sabiedrības informēšanā; neizpaliek arī sarunas par dzimumu līdztiesību un iekļaujošu sabiedrību. Šajā grupu diskusijā nopelnu mazos pašapziņas bonusus, jo protu arī kinoprojicētāja darbu, kas ierasti joprojām tiek uzticēts vīriešiem. Patiešām no sirds diskutējam par to, ko mēs katrs varētu darīt zaļās lietas labā, izņemot jau ierasto atkritumu šķirošanu. Svarīgas ir arī tādas mazas lietas – vai varam ierobežot papīra lietojumu? Vai vecās afišas varam atdot bērnudārzam radošiem darbiem? Vai, izvēloties kino našķu iesaiņojumu, domājam par tā otrreizējo pārstrādi? Vai izvēlamies demonstrēt filmas par vides jautājumiem?
Kas ir kino pieejamība? Šis jautājums Latvijas kontekstā likās tik sāpīgs un nerisināts, ka atļaušos pastāstīt par Poznaņas kinoteātra Kino palacowe projektu Kino bez barjerām. Ar kinoteātra pieejamību Latvijā ierasti saprotam liftu un uzbrauktuvi ratiņkrēslam, bet vai kādreiz esam domājuši par iespēju kinoteātri apmeklēt vājdzirdīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem? Vai esam domājuši par vājredzīgu cilvēku iespēju lasīt kinoteātra mājaslapu? Poznaņas kinoteātris to dara, ir iegādājies speciālu aparatūru un regulāri rīko jaunāko filmu seansus ar surdotulkojumu un audio aprakstu. Protams, tās ir papildu izmaksas, bet galvenais jau ir vēlme kaut ko darīt. Šādam principam būtu jābūt tik pašsaprotamam 21. gadsimta demokrātiskajā sabiedrībā, kura taču ir atvērta un iekļaujoša. Vai esmu pārāk naiva? Tomēr, kad Auseklis tiks pie savas mājaslapas, es ceru, ka nebūšu zaudējusi entuziasmu – varēsim to padarīt pieejamu ikvienam un galu galā arī kļūt par kinoteātri bez barjerām. Jo atgriežos tur, kur sāku, – katrs viens cilvēks ir svarīgs.