Visa Eiropa, arī Latvija, 13. novembrī svin Eiropas Mākslas kino dienu / European Art House Cinema Day, ar to sākas Eiropas kino mēnesis – filmu un balvu sezona līdz 10. decembrim, atzīmējot Eiropas filmu fantastisko daudzveidību. Arī visa gada garumā ir iespējams piedalīties dažādās iniciatīvās, pat aizbraukt un pastrādāt Venēcijas kinofestivāla žūrijā „Giornate Degli Autori”, kā to šogad izdarīja skolniece Juta Jākobsone.
Eiropas Kino akadēmijai cenšoties attīstīt kino rezonansi gan pasaules, gan lokālajā kultūras telpā, tika radīts Eiropas Filmu mēnesis – vadošie kinoteātri 35 valstīs aktualizēs Eiropas filmas, piedāvājot īpašas programmas, pasākumus un retrospektīvas. Arī Latvijā 13. novembrī Mākslas Kino dienu ar īpašiem seansiem izceļ gan Splendid Palace, gan K. Suns, turklāt kinoteātri visa mēneša garumā skatītājiem piedāvās noskatīties godalgotas Eiropas režisoru jaunākās filmas, seansus repertuārā izceļot ar īpašu atzīmi.
Grezns noslēgums mēneša norisēm būs Eiropas Kino balva, kas šogad tiks pasniegta Reikjavikā, tur arī tiks paziņotas piecas filmas, kas nominētas LUX skatītāju balvai, un ar to aizsāksies jauns posms kino atklāšanā. Lai visus šos procesus varētu popularizēt un raisītu interesi dažādās auditorijās, regulāri tiek radītas iespējas jebkuram kaismīgam kinoskatītājam ienirt pašā kinoindustrijas sirdī.
Piemēram, jau trīspadsmito reizi Eiropas Parlamenta LUX filmu balva sadarbībā ar Europa Cinemas, Giornate degli Autori un Cineuropa izveido grupu ar nosaukumu 27 Times Cinema, kurā ir divdesmit septiņi jaunieši vecumā no 18–25 gadiem (agrāk divdesmit astoņi, bet pēdējo gadu politiskie notikumi mainījuši ES valstu skaitu). Viņi kļūst par dalībniekiem Giornate Degli Autori žūrijā – neatkarīgā organizācijā, kas ir daļa no visiem pazīstamā un pārlieku prestižā Venēcijas kinofestivāla. Izklausās neizsakāmi baisi, un gandrīz tā arī ir – līdz nonākšanai Lido salā, kur dzīvo festivāla dvēsele, ir sevi jāpierāda daudzās jomās.
Pieteikšanās tiek atklāta pavasara vidū, ziņas par to atradu kinoteātra Kino Bize mājaslapā un Instagramā. Pretendējot uz dalību žūrijā, jāatbild uz jautājumiem par nesen redzētām filmām, jāapraksta dažādi režijas veidi, jāuzraksta vairākas recenzijas un ar īsas autobiogrāfijas palīdzību jāpiesaista uzmanība tieši sev, jāpastāsta, kādēļ esi labāks par pārējiem pretendentiem. Jāizveido arī īss video par kino nozīmi savā dzīvē – te var izpausties nākotnes režisori. Angļu valodas prasmēm jābūt smalki izkaltām – jāraksta un jārunā būs daudz un dikti, pieteikšanās anketa ir tikai mazs ieskats valodas zināšanu nozīmē.
Festivāla laikā galvenais pienākums visiem ir viens – izvēlēties vienu no desmit filmām, kura saņems 20 000 eiro; puse no tiem tiks dota režisoram, otra puse – izplatītājiem visā Europa Cinemas kinoteātru tīklā. Galvenā pienākuma ietvaros tiek uzdoti individuāli uzdevumi – intervēšana, fotografēšana, recenzijas, video dienasgrāmatas. Šķiet, ka visa jau par daudz? Vēl nepieminēju, ka programmas sastāvā ietilpst arī meistarklases, apmācības, kokteiļu un “tīklošanas” jeb networking pasākumi.
Šogad man bija tas gods un prieks dzīvot sajūsmā par faktu, ka biju Latvijas un kinoteātra Kino Bize pārstāve Giornate Degli Autori žūrijā. Nebiju gaidījusi, ka tikšu programmā, – ne jau tāpēc, ka nebūtu pārliecināta par savām zināšanām, bet gan tāpēc, ka pieteikšanās laikā man bija vēl tikai 17 gadu. Pilngadību sasniedzu festivāla pirmajā dienā, tādēļ cerēju un lūdzos, lai manu dzimšanas datumu apskata rūpīgi. Dienā, kad mūsu kolektīvs tika svinīgi jo svinīgi izziņots publikai, biju pirmā, kas visiem uzreiz rakstīja un apsveica ar iekļūšanu žūrijā, izsakot milzīgu prieku satikt gara radiniekus. Jau drīz tika izveidota WhatsApp grupa, kurā dienas laikā notika sarunas 1537 ziņu apjomā… un jā, tas ir uz faktiem balstīts apgalvojums.
Es esmu redzējusi visas Selīnas Siamas filmas. Un tu?
Viens temats, kas mūs visus satuvināja pirmo tiešsaistes sarunu laikā, bija Selīna Siama, francūziete, kura ieguva Zelta palmas zaru 2019. gada Kannu festivālā par filmas Lēdijas portrets ugunī scenāriju. Cik dažādi un emocionāli stāsti tika atklāti šīs sarunas laikā, un vai tik tā nebiju es, kas pateica, ka gadījumā, ja rastos iespēja Selīnu satikt, es noģībtu. Un tad mēs uzzinājām, ka viņa būs mūsu žūrijas prezidente... Režisori pirmo reizi satiekot, mani pārņēma savdabīga sajūta – pilnīgi kā sapnī, no kura drīz jāmostas.
Pirms Venēcijas Selīna Siama bija sveša būtne, tāla un nesasniedzama. Pēc Venēcijas viņa kļuva par “žūrijas mammu”, kas mums ikkatru dienu seansu laikā tina cigaretes.
Tomēr pati spilgtākā atmiņa ir moments, kad Karels Ohs, Karlovi Varu festivāla mākslinieciskais direktors un Giornate Degli Autori diskusiju moderators, izklāstīja balsošanas principus, pēc kuriem Selīnai ir piecas balsis, kamēr mums divdesmit septiņiem – katram pa vienai. Pret šo režisorei bija pretenzijas: “Bet es taču esmu tāda pati, kā viņi! Es negribu piecas balsis! Ja man ir piecas, tad lai katram no mums ir piecas. Man tāda autoritāte nepatīk.”
Giornate Degli Autori programmā tika iekļautas desmit filmas, kuras pārstāvēja visus iespējamos pasaules nostūrus (tas, protams, ir raksturīgi jebkuram kinofestivālam). Lai gan mūsu grafiks bija pārpildīts, atradām laiku arī Venēcijas festivāla oficiālās programmas filmām. Vienīgie brīvie brīži bija agrie rīti un vēlie vakari, tāpēc es katru rītu ap 7:30 devos uz pašiem pirmajiem seansiem, kas bija paredzēti preses pārstāvjiem. Otra iespēja skatīties filmas bija dienas nobeigumā, tādā veidā man izdevās apmeklēt Tī Vesta filmu Pearl kopā ar pašu režisoru un galveno aktrisi pusnakts seansā.
Rezultātā režīms bija visai haotisks – noskaties pusi filmas, skrien uz tikšanos ar žūriju, dodies uz meistarklasi par tulkošanu, tad obligāto seansu, noskaties vēl vienu pusi kaut kādas filmas slavena aktiera dēļ, tad vēl vienu obligāto seansu, pēc tam jau var mēģināt tikt iekšā pirmizrādē Sala Grande, apmuļķojot apsardzi, un tad vakarā ir divi varianti – doties mājās vai uz pludmales ballīti. Neaizmirsīsim arī iekavētos darbus, par kuriem atceries tikai ap diviem naktī, un tad tie ātri jāiesūta, lai rītā nebūtu nepatikšanas. Šādā saspringtā grafikā nav pārlieku viegli funkcionēt, tādēļ seansos netīšām sanāca ik pēc laika iemigt.
Neskaitot mazus noguruma momentus, viss noskatītais atstāja spilgtus nospiedumus atmiņā. It īpaši Greiema Foja filma The Maiden, kurā idilliska vasaras diena beidzas ar traģēdiju, – neticami spēcīga filma, ne tikai kā režisora debija. Filmas sākumā jutos neapmierināta ar filmas atturīgo raksturu brīžos, kad runa ir par neticami valdzinošiem varoņiem, taču pārdomājot nospriedu, ka šī ir brīnišķīga izvēle bēdu atainošanai. Un vēl fakts, ka filma uzņemta uz 16mm lentes, Ērika Romēra krāsu paletē.
Gribu minēt arī japāņu filmu Stonewalling, kas sākotnēji daudziem nepatika sava garuma dēļ – divas stundas un 30 minūtes. Tomēr ar laiku šī filma kļuva par mūsu zelta standartu, kuram centāmies pielīdzināt visu. Savukārt 2022. gada balvas laureāte Vilks un suns / Lobo e Cão kļuva par gandrīz vienbalsīgi noteiktu uzvarētāju, aizkustinot visu publiku. Tā ir režisores Klaudijas Varežo pirmā spēlfilma, audiovizuāls baudījums un skaists sajūtu ceļojums, kas piepildīts ar cildeniem attēliem, sapņainām sekvencēm un neparastu kinematogrāfijas stilu. Filma nepaļaujas uz emocionālām manipulācijām, bet iemūžina universālu stāstu par smacējošu stagnāciju vietā, kurā galvenie varoņi dzimuši, tomēr saglabājot vēlmi palikt uzticīgiem sev.
Tā noteikti ir kļūda, to neviens nevarētu skatīties
Giornate izvēlas ne tikai tādas filmas, kas tipiski apmierinātu sabiedrību; šīs iniciatīvas mērķis ir raisīt sarunas un debates par to, kas patiesi ir kino. Tāds piemērs bija Abela Fereras Padre Pio, kura laikā Selīna Siama pat pameta zāli. Dīvaina, diezgan mulsinoša filma – skarbs un askētisks, pārlieku stilizēts, teatrāli slikts stāsts par tēva Pio personīgajām mokām, seksuālajām tendencēm pret svēto atainojumiem un viņa garīgo agoniju. Bet – tādēļ jau kino ir radīts, lai raisītu debates.
No filmām, kas pretendēja uz Zelta lauvas balvu, daudzas palika sirds dziļumos, piemēram Toda Fīlda filma Tár, kuru veido brīnišķīga kinematogrāfija un aktuāli dialogi par Šopenhaueru, Māleru vai Glenu Gūldu (…vai jebkuru mūziķi, ko vien var iedomāties, te nav svarīgs konkrēts vārds, bet gan tas, kas mūziķiem sakāms par savu darbu un noteiktiem domāšanas veidiem). Arī viens no maniem elkiem, Martins Makdona, pasaulei parādīja The Banshees of Inisherin, kurā viņš sev raksturīgajā absurdajā un groteskajā veidā stāsta skatītājam stāstu par savdabīgas draudzības beigām Īrijā pagājušajā gadsimtā. Kā jau no Makdonas var gaidīt, dialogi ir nevainojami un ļoti smieklīgi; Martins Makdona ir pārtraucis eksperimentēt un atgriezies pie sava stila, ko pieteica ar Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017).
Ko darīt tagad?
Tā manas divas brīnumiem piepildītās nedēļas Venēcijā kļuva par pagātni. Sāpes, nebeidzamas asaras un ilgi apskāvieni pie lidostas ieejas ar manu kuplo divdesmit septiņu cilvēku ģimeni plēsa sirdi uz pusēm. Rūgti saldas atmiņas piepildīja mūsu dvēseles. Tomēr izrādījās, ka tās nav beigas. Tagad priekšā Reikjavika, kur notiek Eiropas Kino balvas pasniegšana (uz to uzaicināta esmu arī es, un varēja būt ikviens no jums), tuvojas Berlināle un vēl daudzi projekti un pasākumi, kuros tiksimies. Pašā kalna galā ir LUX Skatītāju balva. Tomēr tagad atkal esmu atpakaļ pie nebeidzamām sarakstēm un videozvaniem par to, kas gaidāms tālāk. Ciao, Venezia! Grazie!
