Beļģu režisora Lūkasa Donta (Lukas Dhont) filma „Tuvu / Close” Latvijas kinorepertuārā ienāk kā viens no 2022. gadā Eiropā titulētākajiem kinodarbiem – Kannu festivāla galvenajai balvai un daudzām citām balvām un nominācijām gada nogalē pievienojas arī vairākas Eiropas Kinoakadēmijas nominācijas – labākajai filmai, labākajam režisoram, labākajam scenārijam, labākajam aktierim…
Lūkasa Donta filmu Tuvu es noskatos skatītāju pilnā Splendid Palace Lielajā zālē kinofestivāla Riga IFF seansā. Brīžiem liekas, ka publika pat neelpo, tik blīvs ir emocionālais spriegums un nevēlēšanās ar kādu lieku sadzīvisku troksni vai dīdīšanos ielauzties filmas trauslajā atmosfērā. Pēc beigu titriem un gaismas iedegšanās skatītāji vēl kādu laiku klusēdami sēž, līdz sāk pamest zāli. Filmas radītais pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka pat neatceros, vai pēc filmas skanēja aplausi – Riga IFF laikā tā nereti notiek, pat ja seansā nepiedalās neviens no filmas veidotāju komandas.
Jau mājās, tīmeklī meklējot kādas papildu ziņas un viedokļus par tikko pieredzēto, atrodu video, kas fiksēts pēc filmas pirmizrādes Kannu kinofestivālā, – minūtes desmit ilgst stāvaplausi (realitātei atbilstošākais un parasti lietotais “ovācijas” man šķiet nepiemēroti brutāls filmas smalkajai matērijai), šajā laikā Lūkass Donts paspēj gan apraudāties, gan apskaut visu klātesošo filmēšanas grupu (vispirms jau abu pusaudžu brīnumaini talantīgos atveidotājus), gan finālā angliski pateikt īsu pateicības runu, atzīstot, ka šo filmu par divu zēnu draudzību, pieaugšanas pieredzi un piedošanu vēlējies uzņemt “visu savu dzīvi” (it kā amizanta atzīšanās no 31 gadu veca režisora, kuram šī ir otrā filma, bet kā redzēsim tālāk – ne bez pamata) un velta to visām draudzībām un draugiem, ko pazaudējis savu baiļu dēļ.
Kannu festivāla noslēgumā Tuvu kļūs par Grand Prix laureāti, bet pats Lūkass Donts nostiprinās savu imidžu kā “Eiropas jaunā kino sensācija” – pirms četriem gadiem turpat Kannās tika pamanīta un ar vairākām balvām dāsni novērtēta viņa debijas filma Meitene / Girl (2018), patiesos notikumos balstīts stāsts par trans-pusaudzes Laras drāmu, dzīvojot zēna ķermenī un cenšoties kļūt par balerīnu. Rakstot šo tekstu, es beidzot noskatos arī Meiteni, kuru kaut kā nebiju vīžojusi noskatīties, lai gan to rādīja, gods un slava, gan Rīgas kinoteātru repertuārā, gan Latvijas televīzijā, – šķita, ka tas būs viens no tiem kinodarbiem, kurā skarba sabiedrības problēmu uzšķēršana dominēs pār mākslas kategorijām, turklāt kāds man bija nospoilojis dramatisko filmas izskaņas epizodi.
Tagad, skatoties abas filmas vienu pēc otras (un uzreiz pateikšu – lai gan mani aizspriedumi pret Meiteni izrādījās velti, Tuvu es uzskatu par galvastiesu labāku kino; par iemesliem turpmāk), man jādomā par sekojošām tēmām.
Apbrīnojami, cik ļoti abas šī vēl jaunā, bet profesionāli jau ļoti nobriedušā režisora filmas likās sakņotas savas valsts, Beļģijas, vai precīzāk, beļģu klasiķu brāļu Pjēra un Lika Dardēnu kino tradīcijā –
mūsdienu realitātē balstīts naratīvs, autentiskas faktūras, dokumentāli novērojoša stāstniecības maniere ar cinema verita un šķietamas improvizācijas elementiem; kustīga, jūtīga rokas kamera; visos elementos – gaismojumā, vides iekārtojumā, grimā, kostīmos maksimāls īstuma efekts. Autori runā par tēmām, kas ir svarīgas gan pašiem, gan sabiedrībai. Būtiskākā atšķirība – Donts atļaujas būt personiskāks, intīmāks, izmantot tiešus autobiogrāfiskus motīvus, viņa filmas, īpaši jau Tuvu, nav t. s. sociālais kino. Dardēnu jaunākā filma arī saņēma Kannu festivāla jubilejas apbalvojumu, bet Beļģijas izvēle šī gada Oskariem ir Lūkasa Donta Tuvu.
Iespējams, tieši šie elementi – autobiogrāfisku motīvu izmantošana, intimitāte, godīgums un patiesums tēmu izvērsumā (kvīru tēmu, ja gribam būt precīzi) – liek un ļauj Lūkasu Dontu salīdzināt (vai pretnostatīt, kas gan arī ir salīdzinājums) ar vēl vienu agrīnu kino talantu – kanādieti Ksavjē Dolanu. Abi režisori savās intonācijās nevairās arī no sentimenta un melodrāmas elementiem, tikai Dolans tos izspēlē kā kiču vai pat kempu, kamēr Donts izmanto ļoti tiešā, dažbrīd pat forsētā veidā. Dolana protagonisti ir “katrs par sevi, un Dievs pret visiem”; viņa kvīru tēlu drāmu un traģēdiju veido neiespējamība tikt pieņemtiem no pašiem tuvākajiem. Donts savu tēlu attiecību ārējās izpausmēs šķiet it kā saudzīgāks (gan Tuvu zēniem Leo un Remī, gan transmeitenei Larai piešķirot atbalstošas, mīlošas ģimenes un radus), bet liek ciest no apkārtējās vides sadzīves homofobijas / transfobijas un empātijas trūkuma – nejauši pasprukušiem vārdiem vai bērnišķīgi ziņkāriem jautājumiem, kas sārtiem vaigiem lien otra privātajā zonā, spurdzieniem un ķiķināšanas. Tāda ikdienišķa killing me softly agresija.
Un visbeidzot, salīdzinot „Dontu ar Dontu” jeb abas viņa filmas, Tuvu un Meiteni, kuras šķir četri gadi. Abās filmās režisors izmanto darbības vidi kā divu pasauļu pretnostatījumu. Meitenē tā ir klasiskā baleta pasaule – ļoti ķermeniska un atkailināta gan fiziski, gan emocionāli, bet reizē izteikti bināra, ar skaidri novilktu robežu starp zēniem un meitenēm, un katrs, kas to ignorē, var tikt uztverts kā robežpārkāpējs. Tuvu tas ir pretnostatījums starp paradīzes idilli, kas valda Leo ģimenes krāsainajos dāliju dārzos bez gala un malas un Remī dvēseliskajā mūzikas pasaulē (niansēts komponista Valentīna Hadžadža darbs; Spotify atrodams filmas skaņu celiņš, iesaku) un brutālo, auksto ledus hokeja telpu, kurā Leo, aizslēpies aiz aizsargmaskas režģa, cenšas ierakstīties maskulīnajā sadaļā un norobežoties no sava drauga Remī. Tas, protams, ir ļoti tiešs un acīmredzams uzstādījums, bet dokumentāli novērojošā filmēšanas maniere un abu pusaudžu neticami organiskā esība kadrā neļauj tam kļūt klaji ilustratīvam.
Meitenes Laras tēlā, lai arī tam ir prototips – transdzimuma dejotāja, kura atļāva Dontam izmantot savu stāstu –, tomēr nevar nejust arī zināmu kompilāciju, kas radusies, scenārija tapšanas laikā intervējot dažādus transjauniešus, turklāt stāsta fināls man šķita problemātisks gan savā tiešajā brutalitātē, gan didaktiskumā. Savukārt Tuvu stāsts izaudzis no ļoti personiskiem pārdzīvojumiem un autobiogrāfiskiem (sic! – bet ne dokumentāliem!) motīviem – divu zēnu ļoti cieša draudzība, pieķeršanās un tuvības sajūta, kas mijas ar šaubām un bailēm tikt izsmietam, nesaprastam, nepieņemtam. Atļaušos mazliet komentēt teju visos materiālos par un ap filmu lietoto frāzi “divu zēnu ciešā draudzība” – tieši jautājumi un atbildes par orientāciju šajā darbā netiek ne uzdoti, ne atbildēti. No vienas puses, mēs varam droši apgalvot, ka tas nav svarīgi, un mums būs taisnība – jo katrs no mums ir dzīvojis agrīno pusaudžu gadu trauslajā pauspapīra pasaulē, ticis aizskarts vai ievainots no apkārtējās pasaules izsmiekla vai pazemojuma, izjutis kaunu – par sevi, savu ķermeni, savu draugu vai paziņu loku, vecākiem vai citiem radiniekiem. No otras puses, filmas stāsts kļūst par īpašu emocionālo pieredzi kino skatītājam tieši tāpēc, ka režisors uzdrīkstējies pielaist skatītāju ļoti tuvu savai personiskās pieredzes pasaulei – mulsumam, apjukumam un kaunam par savām jūtām un identitāti. Liela loma ir arī uz ekrāna izspēlētajām fizskajām izpausmēm abu draugu starpā, kad redzam, kā vēl nevainīgā, taču maiguma pilnā ķermeniskā saskaršanās pēkšņi vienā brīdī var zaudēt bērnišķīgo sirsnību un brīvību un kļūst par kauna un baiļu avotu. Drauga atgrūšana, lai iekļautos sabiedrības normatīvā skatiena rāmī, ir ne tikai otra sāpināšana, bet arī vardarbīga sevis noliegšana.
Mazliet no cita plaukta, bet filmas pirmo daļu man gribas salīdzināt ar franču rakstnieces, šīgada nobelistes Annijas Erno prozu –
tā vienmēr izaug no viņas dzīves pieredzes, kuras izmantošanā literārajos tekstos autore tiecas pēc iespējami maksimālas subjektīvās objektivitātes – atturīgi, bez emocijām, afektiem un izskaidrojumiem vai cēloņu skaidrošanas fiksēt savu intīmāko pieredzi, tā tuvinoties realitātei un patiesīgumam, kas atbrīvo. Šāda skatiena tvērumā Tuvu centrālais dramatiskais sarežģījums var izskatīties pārlieku forsēts – it kā režisors būtu baidījies, ka bez tā varoņu pieredze neliksies pietiekami dramatiska vai vērā ņemama. Es ( kaut augusi un veidojusies diezgan afektētā naratīvu stāstniecības tradīcijā) gan labprāt pieturos pie versijas, ka Leo un Remī stāsts režisoram Lukasam Dontam ir satikšanās ar 13 gadus veco sevi, un šīs tikšanās laikā viņš arī skatītāju ļoti meistarīgi izved cauri jaunības jūtu mulsumam, bailēm, kaunam, sevis noliegšanai, vainas sajūtai un piedošanai. Stāsts sasniedz katarsi, un filma kļūst par pašattīrošu pieredzi skatītājam; tie, kas meklē filmas, kas pasauli padara labāku, ū-ū-ū-ū-ū! – lūdzu, te būs! – Tuvu ir tieši tāda filma!
Arī par to es nevarēju nedomāt pēc tā raksta sākumā minētā Riga IFF seansa, – kad tu, cilvēks, atnāc no kino ar vēl nenožuvušām asarām un salauztu sirdi, ieslēdz Domburšovu, bet tur politiķi lemj, kādām būs būt svešu cilvēku identitātēm.
P.S. Un vēl – pilnīgi nekādā sakarā ar šo tekstu – gribu jūs aicināt pievērst uzmanību abu pusaudžu vecāku lomu atveidotājiem. Visi tie ir lieliski, bet, atpazīstot Remī tēva lomā Kevinu Jansenu no Aika Karapetjana Sema ceļojumiem, man liekas svarīgi piebilst – skat, cik plaša ir apdāvināta kinoaktiera amplitūda, cik maza patiesībā ir pasaule, cik mēs viens otram patiesībā esam tuvu.