KINO Raksti

„Upurga”. Takas mežā un vadātājs

09.10.2022
„Upurga”. Takas mežā un vadātājs

Režisora Uģa Oltes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma „Upurga” (2021), kas tiek reklamēta kā “mitoloģisks trilleris”, ir īsti piemērota veļu laikam, kurā tā piedzīvo pirmizrādi. Šobrīd laiks gan aiz loga, gan dvēselē ir tāds, lai īpaši spēcīgi iejustos filmas piedāvātajā pasaulē – slapjā, noslēpumainā mežā, kurā loku apmetīs ne vien upe, bet arī skatītājs.

Gandrīz jādomā, ka, par Upurgu rakstot, man piemetās vadātājs. Es riņķoju pa brikšņiem un mētrām, nespēdama atrast īsto taku – visas, uz kurām spēru kāju, beigās apmeta cilpu un aizveda atpakaļ. Beidzot, tā vietā, lai sekotu maldugunīm, nolēmu apzināt citas latviešu pilnmetrāžas spēlfilmas, kas tiešā veidā vēršas pie dabas un pārdabiskā. Tomēr izrādījās, ka daudz tādu nemaz nav. Kaut gan latvieši dabu filmās iekļauj ļoti labprāt, lielākoties tā kalpo kā varoņu emocionālā stāvokļa atveidotāja vai kā norāde uz seno latvietību, uz mītisko latvieša viensētu, „dzimtenes siliem” un tamlīdzīgi. Kinozinātniece Inga Pērkone aktierkino teritorijā ievieš nošķīrumu “zemes / lauku filmas” un “jūras filmas”, kurās izvēlētā darbības vide nosaka filmas žanru, sižetu, raksturus.[1] Upurga intuitīvi šķiet ietilpstam kādā trešajā kategorijā – „meža filma”. Kaut gan sižeta centrālais objekts ir upe, to iekļaujošajam mežam ir daudz spēcīgāka ietekme uz manu skatītāja prātu. Tieši mežā plaukst reibinošais zieds, kas atņem prātu un atraisa instinktus tā aromātu ieelpojušajiem. Ar mežu intīmā sakarā nonāk galvenās varones-sievietes, kam spēku dod ekoseksuālais rituāls, tā atbrīvojot mežonīgo iekšējo būtību. Savukārt vīriešiem iniciācijas rituāls jāiziet ūdenī – jāiegrimst vecupē, kur, starp citu, viņus arī sagaida sievietes tēls (tātad dabiskais, pirmatnējais), kura varā ir jānomirst, lai pēc tam atgrieztos, uz mūžu ar to saplūdis.

Šāda neslēpta sievietes seksualitāte kā pārdzimšanas rituāls parādās arī Vasilija Masa Zirneklī (1992) – jo vairāk kontaktā ar savu sievišķību nonāk Vita, jo mazāk varas pār viņu ir bailēm. Taču vīrietim ar dabu saplūst, šķiet, ir sarežģītāk; viņam tā ir jāuzvar vai jātiek tās uzvarētam. Visuzkrītošākais konflikts “cilvēks pret dabu”, domājams, parādās romāna Nāves ēnā ekranizācijā (Gunārs Piesis, 1971) – stihijas nepielūdzamības priekšā izkristalizējas cilvēku (vīriešu) rakstura esence, vispatiesākā traģēdija. Alberta Bela romāna Būris ekranizācijā (Ansis Epners, 1993) galvenā varoņa nonākšana gadalaiku varā ir otršķirīga, jo priekšplānā likts nedabiskais ieslodzījums būrī un tā mitoloģijā, ko izveido Edmunds pats. Viņš ir nonācis lūzuma punktā, kurā viņam – tāpat kā Upurgas Andrejam – jāsaskaras ar savām bailēm, spēju (vai nespēju) pārlauzt pagātnes uzliktās važas.

Savukārt misticisms, tautas māņticība īpaši tiek apspēlēti filmās Vilkaču mantiniece (Gunārs Cilinskis, 1990) un Vilkatis Toms (Ēriks Lācis, 1983). Lai arī tajās figurē tāds kā “Skubija Dū motīvs” – aiz pārdabiskajiem notikumiem slēpjas dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm –, to pietuvinātība folklorai noliek filmas Upurgai kaimiņos. Filmā Vilkatis Toms daba ir glābiņš, vieta, kurā drošību raduši visi no sabiedrības izstumtie, turklāt viņi šo glābiņu prot izmantot tā, lai radītu bijību citos, kas no mežonības šķietami norobežojušies. Arī Vilkaču mantiniecē daba reprezentē nepieradināto, bīstamo – ne velti kaimiņi šausmās saraujas, kad par raganu uzskatītā Vilkaču saimniece uz zirga aiztraucas tiem garām, un arī sabiedrībai nepieļaujamo attiecību kulminācijas aina notiek tieši mežā.

Nav pārsteidzoši, ka visas šīs filmas ir ekranizācijas. Šausmu un mistikas žanru tradīcijas, kaut arī visai marginālas, Latvijā vairāk rodamas literatūrā, bet manas zināšanas ir nepietiekamas, lai varētu pilnvērtīgi vilkt paralēles, tādēļ būtu ļoti interesanti redzēt analīzi, kas veidotu plašāku, ārpus kino izejošu kontekstu Upurgas stāstam. Mežs, kurā ļaudis dzīvo kā dabas un pārdabiskā sastāvdaļa, ir ļoti atpazīstams sižets folkloru mīlošajā latviešu literatūrā. Literatūrzinātniece Bārbala Simsone par vietējām fantāzijas un mītiskā izpausmēm saka šādi: “Latviskā fantāzijas vēstījuma tradīciju raksturo orientācija uz pārdabiskā meklēšanu līdzās, nevis paralēlajās realitātēs, bagātīgi izmantoti folkloras motīvi, dominē ikdienišķs varoņa tēls, nostalģija pēc teiksmainās pagātnes.”[2] Šie elementi kā metaforiski paņēmieni ir manāmi vairākās Latvijas spēlfilmās, bet, šķiet, tikai Upurga[3] iegrimst tajos līdz ausīm, izmanto tos izveicīgi un bagātīgā slānī.

Mītam raksturīgā stāsta struktūra, kas vēsta par varoņa veikto ceļojumu uz pārdzimšanu, ir acīmredzama, un arī režisors pats tās esamību neslēpj. Filmu pavadošajā (gandrīz) dokumentālajā seriālā aktrise Inga Tropa saka – iniciācija notiek tad, kad cilvēks saprot, ka vairs nevar tālāk iet tāds, kāds viņš ir, un spiests veikt transformāciju.[4] Kā jau minēju, šo rituālu kaut kādā mērā iziet visi galvenie varoņi, tikai dažādās intensitātēs. Piemēram, Riharda Sniega Matiass pieredzi no apziņas izslēdz, bet centrālais varonis Andrejs (Igors Šelegovskis) nekad vairs nebūs tāds kā agrāk. Viņš ir veicis varoņa ceļu “kā pēc grāmatas” – iesāk to, visos iespējamos drošības līdzekļos satinies, kopā ar veģetāro desiņu mārketinga komandu, un noslēdz principā viens, dubļiem klāts un realitātes apskrambāts, toties sazemējies un savu būtību (šķiet, vīrišķību) atradis. Ne velti Upurgas iedzīvotāji ir savā esamībā integrāli, bet tās viesi skatītājam tiek pasniegti kā dažu rakstura īpašību kopumi ar skaidri definētu motivāciju, bet bez dvēseles. Skaidrs, ka tas ir arī komentārs par Rīgas sojas desiņu ēdājiem, bet es nolēmu šo ne pārāk veiklo humoru atbīdīt malā un fokusēties uz mežonīgās dabas un tās “savaldītāju” pretnostatījumu. Galu galā tieši noskaņa un mitrie rudens meži ir tie, kas saglabājas atmiņā, ne dialogi.

Diemžēl jāatzīst, ka augstākminētā iemesla dēļ arī varoņi no atmiņas diezgan strauji pagaist. Bārbala Simsone šausmu žanra pētījumā Monstri un metaforas, kurā ielūkojas arī latviešu literatūrā, norāda, ka nav iespējams just līdzi karikatūrai, kuras apdraudējumam līdz galam nenoticam, un citē publicistu Valdi Felsbergu, kurš vaicā, “kuru gan aizrauj svešas šausmas”.[5] Līdz ar to, kaut gan Andrejs nav “līdz galam” karikatūra, sākumā viņa šausmas mani neaizrauj, ar viņu grūti identificēties. Varbūt tāpēc, ka es esmu sieviete un Rīgas sojas desiņu ēdāja, bet varbūt tāpēc, ka ārpus traģiskā notikuma viņa pagātnē mēs par Andreju neko nezinām, viņš ir vienkārši kaut kāds čalis mežā. Svarīgi, ka tēls kļūst pievilcīgāks, kad viņa interese pārslēdzas no glābšanas misijas uz izpēti – t.i. kad Upurgas mistērijas viņu pārņem savā varā. Tad man viņu lasīt kļūst aizraujoši, viņa šausmas ir manas šausmas.

Par šo ceļojumu filmas dzīlēs izteiksmīgi raksta Rvīns Varde tepat Kino Rakstos. Arī viņš uzsver to, kā diezgan strauji zūd hiperreālisms, dodot vietu “dubļu un pielipušu lapu pasaulei”. Tajā pastāv teju saožams slapjums, parādās mistiskas vīzijas un ir sastopami no vecupes izlīdušie slīkoņi, kuros nu mīt avots, kurā peld viss, kas bijis un ir. Kad daba pārstāj būt tikai fons varoņu spilgtajam ekipējumam, ir daudz vieglāk brist kopā ar Andreju – un vecupē piedzīvot viņa pārdzimšanu. Tāpat kā vietējie, arī es viņu esmu pieņēmusi. Viņš ir izpelnījies cieņu, no kaut kāda čaļa mežā kļūstot par individualitāti.

Tā nu, lūk, es esmu spērusi kāju uz dažādām takām Upurgas apkārtnē, bet neviena mani nav novedusi kādā galamērķī. To te ir daudz, var staigāt bezgalīgi. Skaidrs ir tikai tas, ka šī ir filma, par ko es domāšu, kad šoruden bridīšu mežā.

Atsauces:

1. Pērkone, Inga. Estētika. No: Pērkone, Inga (zin. red.), autoru kolektīvs. Inscenējumu realitāte: Latvijas aktierkino vēsture. Rīga: Mansards, 2011. 150. lpp 
2. Simsone, Bārbala. Iztēles ģeogrāfija: Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2010. 191. lpp. 
3. Šajā salīdzinājumā apskatu pilnmetrāžas spēlfilmas, bet aicinu mani labot un papildināt, ja kļūdos. - Aut. piezīme 
4. Upurga: Seriāls par filmu, 3. sērija, 00:02:51-00:03:36 
5. Simsone, Bārbala. Monstri un metaforas: Ieskats šausmu literatūras pasaulē. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2015, 255. lpp. 

Komentāri

Olafs
17.12.202209:04

Kā var tādu sūdu uzņemt?Es sapratu domu,tikai izlasot.Nu vecais psc,ja es būtu aktieris,man būtu kauns ka esmu taja sūddā filmējies.

PiiipiiiPiii
14.01.202420:31

līdz 30 minūtei cerēju, ka režisors "saņemsies"un BEIDZOT filma būs skatāma, bet nē, pilnīgs sūds. Aktieri nekādi, nauda izšķiesta, jēgas nekādas. var nominēt kā gada sūdīgākais darbs. "malači" ar treknu mīnusa zīmi.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan