KINO Raksti

“Iļģuciema māsas”. Sievietes pusē

08.03.2022
“Iļģuciema māsas”. Sievietes pusē

Elitas Kļaviņas jaunākajā dokumentālajā filmā “Iļģuciema māsas” sievietes ieslodzījumā kopā ar profesionāliem aktieriem iestudē Čehovu, un lugas teksts pārvēršas komentārā par pašu aktrišu dzīvēm, kur viņas vispirms bijušas upura lomā. Dramaturģe, viena no izstādes un digitālās platformas „Lietisko pierādījumu muzejs” autorēm Laura Stašāne savā recenzijā norāda uz to, ko filma nepasaka – Latvijā no vardarbības ģimenē cieš katra trešā sieviete, bet reti kāds nostājas upura pusē. “Iļģuciema māsu” komanda to izdarījusi rāmi un iejūtīgi.

“Jūs esat tie aktieri?” – nelielai vīriešu grupiņai noprasa apsargs, pirms ielaiž viņus slēgtā teritorijā. Vīrieši ir Jaunā Rīgas teātra aktieri, kuri ieradušies piedalīties lugas iestudējumā sieviešu cietumā, tur viņi un mēs satiekam galvenās varones – trīs māsas Olgu, Mašu un Irinu. Lai gan tie, protams, nav viņu īstie vārdi, un viņas nav māsas. Viņas ir ieslodzītās, un viņu īstie dzīvesstāsti tālāk filmā savijas ar viņu spēlēto lugas varoņu tekstiem tik skaudrā precizitātē, ka šķiet rakstīti tieši viņām.
Filmas gaitā mēs tā arī īsti neuzzinām ne trīs māsu īstos vārdus, ne arī citu ieslodzīto sieviešu vārdus, kuras kameras priekšā izstāsta savu dzīvesstāstu. Anonimitāte sargā, viņas šeit visas ir “māsas nelaimē”.

Es nezinu, cik svarīgi ir atpazīt, ka luga, kas tiek iestudēta cietumā, ir tieši Antona Čehova Trīs māsas, jo filmā tas netiek paskaidrots. Tāpat kā netiek paskaidrots pats brīnumainais fakts, ka cietumā, lūk tā, vienkārši, tiek iestudēta izrāde kopā ar profesionāliem aktieriem.

Man labpatīk domāt, ka skatītājam – arī nezinot, kādas lugas teksti tiek runāti un ka tā ir luga par salauztiem likteņiem; nezinot, ka šajā cietumā ikdienā darbojas vairākas mākslas studijas un filmas režisore Elita Kļaviņa ir aktrise un cieši saistīta ar teātri, –  viss notiekošais šķiet pašsaprotams, tāpat kā cietuma iemītniecēm pašsaprotama nodarbošanās šķiet pagājušā gadsimta lugas iestudēšana. Viņas šajos spēles noteikumos iesaistās ar tādu uzticēšanos un ir tik drošas un jūtīgas kā aktrises, ka rodas pārliecība ne tikai par režisores atdevi, bet arī par to, ka šīs sievietes uz skatuves nav pirmo reizi un ka māksla patiesi spēj sakustināt dziļākus slāņus cilvēkā. Čehova varoņu mazliet arhaiskā valoda ieslodzīto sieviešu mutēs skan svešādi, bet nesamāksloti, un mēs pakāpeniski kļūstam par lieciniekiem tam, ka viņas runā ne tikai lugas tekstu, viņas runā un raud par sevi. Filmā ir aina, kur varones savā starpā sarunājas ar lugas tekstiem jau ārpus skatuves, un tas ir brīnišķīgs dokumentalitātes un iestudējuma robežu sapludinājums.

Teātra izrādes iestudēšanas process, sākot no mēģinājumiem, dažādiem vingrinājumiem, tekstu lasīšanas līdz kostīmiem, frizūrām un pirmizrādei, ir fascinējošs šīs filmas un satikšanās virzītājs, tomēr tas nav galvenais filmas stāsts. Kamera vienlīdz seko gan izrādes iestudēšanai, gan cietuma ikdienai, kurā ir tik daudz normālības, cik vien iespējams, – sievietes mazgā grīdu, strādā šūšanas cehā, skatās televizoru, pastaigājas, ada, dzied, lūdzas, sarunājas, pucējas un krata sirdi cita citai. Šajā filmā, kura no pirmā līdz pēdējam kadram notiek cietumā, ir neticami daudz apskāvienu, raudāšanas azotē, mierināšanas, uzklausīšanas, savstarpējas sapratnes un rūpju. Un nemaz nav konfliktu, agresijas vai intrigu, kas taču neizbēgami pastāv tik noslēgtā vidē kā cietumā.

Filmas autores izvēlas skatīties uz ieslodzītajām sievietēm un viņu dzīvēm ar maigumu, atsakoties iedziļināties cietumnieču subkultūrā, un tā ir izvēle, ko nevar nepamanīt.

Vardarbība, kuru mēs potenciāli sagaidām kā neizbēgamu cietuma vidē, nav salīdzināma ar to vardarbību, ko filmas sievietes ir piedzīvojušas pagātnē, un visas kā viena to ir ilgstoši piedzīvojušas ģimenē no vistuvākajiem cilvēkiem. Kad šie stāsti nāk gaismā (un tie nāk gaismā, jo varones ir runātīgas un līdz zināmai robežai ļoti atklātas), tie vēsta par tik zvērīgām sāpēm un apkārtējo vienaldzību, ka šķiet – kā gan cilvēks to var izturēt un turpināt funkcionēt?!

Diemžēl es zinu arī to, ko filma nepasaka – Iļģuciema māsas nav nelaimīgs izņēmums, jo Latvijā no vardarbības ģimenē dzīves laikā cieš katra trešā sieviete. Tā var būt gan fiziska un seksuāla, gan emocionāla un ekonomiska vardarbība, vajāšana un vardarbīga kontrole. Esmu uzklausījusi daudzu sieviešu vardarbības pieredzes stāstus, un – jūs negribēsiet to zināt, bet viņu vidū netrūkst stāstu, kas piedzīvoto šausmu ziņā neko daudz neatšķiras no tiem, ko atklāj filmas varones. Iznākums ir cits, jā. Vienām tas ir bijis traģisks un viņas sēž cietumā, citas cietu seju soļo cauri dzīvei, tiek ar visu galā un visvairāk uztraucas par to, lai nenodotu vardarbības mantojumu tālāk saviem bērniem. Bet rētas paliek visām. To nespēj noslēpt arī rūdītās ieslodzītās, kad, kārtējo reizi atstāstot pagātnes notikumus, viņu sejas sastingst vai pār vaigiem nevaldāmi sāk birt asaras, vai tad, kad viņas savā starpā saprotoši apspriež biežos nakts murgus, kuros pakaļ dzenas varmāka.

Iļģuciema māsas ir rāms un iejūtīgs sievietes skatījums uz sievietēm bezizejas situācijā un uz baisu, neatbildamu jautājumu par vardarbības nezūdamību un slogu. Esmu pateicīga režisorei, ka viņa šo tēmu skata bez šoka un drāmas, kā to nereti mēdz darīt mediji, ka neurķējas stāstos, lai tiktu līdz galam, un respektē mirkli, kad sievietes apklust un saka: “Viss, es tālāk neko nestāstīšu”. Tāpēc mēs arī neuzzinām trīs galveno varoņu stāstus pilnībā, vēl mazāk – par ko viņas notiesātas, kaut gan sieviešu teiktajā ir pietiekami daudz detaļu, atklātu un aprautu teikumu, lai vienā brīdī pie ekrāna sastingtu un ar mokošām aizdomām saprastu, ka, iespējams, visu līdz galam mums labāk tiešām nezināt. Vai mēs spētu izjust to pašu empātiju pret šīm sievietēm, ja zinātu visu? Cik tālu sniedzas mūsu katra empātijas un līdzcietības robeža?

Skatoties filmu, es, protams, nevaru nedomāt par to, ka varones ir notiesātas par smagiem noziegumiem; ka ne jau pirmo reizi viņas stāsta par piedzīvoto un ir izveidojušas savu naratīvu; ka ģimenes vardarbības upuri ļoti bieži kļūst par līdzatkarīgajiem; ka cilvēkam pat bezcerīgās situācijās ir iespēja izdarīt izvēli... Tomēr vairāk, un tas ir filmas nopelns, es domāju par to, ka viņas patiešām ir izdzīvotājas (šis termins, ko starptautiski lieto, runājot par vardarbības upuriem, vismaz uz vienu no viņām attiecas burtiskā nozīmē), bet arī

pilnīgi normālas sievietes, kam nācies cīnīties ar nenormāliem apstākļiem un zaudēt.

Viņas bija upuri, pirms kļuva noziedznieces, bet toreiz, kad viņas sodīja, un vēl pirms tam, kad viņas brutāli un ilgstoši pazemoja brāļi, tēvi un vīri, likumā pat nebija paredzēta tūlītēja aizsardzība pret vardarbību ģimenē (Latvijas Civilprocesa likumā pagaidu aizsardzība pret vardarbību ģimenē tika noteikta tikai 2014. gadā).

Lai saprastu, kāpēc tam ir nozīme, pievērsiet uzmanību stāstam par policijas rīcību ģimenes vardarbības situācijā, ko izstāsta viena no filmas varonēm. Tas diemžēl ir tipisks piemērs un atkārtojas pārāk daudzu cietušo sieviešu stāstos, kurus esmu dzirdējusi, – policija ierodas, aizved varmāku un pēc pāris dienām palaiž mājās, lai gan visiem ir skaidrs, kuru viņš vainos un kam atriebsies. Sievietei tā ir dzīve stindzinošās bailēs, katra diena pavadīta ar apziņu, ka tu neskaities, neviens tev nepalīdzēs un tu esi pilnīgi viena pret varmāku un viņa uzbrukumiem.

Mēs visi vēlamies dzīvot pasaulē, kur likums, atbildīgās iestādes un sabiedrība aizstāv tos, kas cieš un kuru cilvēktiesības tiek pārkāptas, bet ģimenes vardarbības gadījumos ļoti bieži upuru pusē neviens nenostājas. Režisore Elita Kļaviņa kopā ar operatori Baibu Kļavu un pārējo filmas komandu to izdara, un sievietes viņu filmā atplaukst. Skaistums, kādu savās Iļģuciema māsās saredz Elita Kļaviņa un parāda mums, ir kā maigs cilvēcības triumfs. 2022. gada martā, kad guļos un ceļos ar ziņām par karu un postu Ukrainā, kad ir bail un sāp, jo šķiet, ka kļūst tikai ļaunāk, šis ir tik ļoti nepieciešams atgādinājums.

P.S. Runājot par Iļģuciema sieviešu cietumu, nevar nerunāt par tā kapelāni Rudīti Losāni (kura ir minēta filmas titros) un viņas izveidoto un vadīto resocializācijas programmu Mirjama, kas jau divdesmit gadus nenogurstoši iesaista ieslodzītās sievietes dažādās mākslas nodarbēs un tādā veidā cenšas dziedēt viņu dvēseles ievainojumus un sagatavot atgriešanos sabiedrībā. Pateicoties Rudītei Losānei un šai programmai, cietumā var darboties teātra studija, notikt dejas un mūzikas nodarbības un daudz kas cits, kamēr vien ir mākslinieki un pasniedzēji, kas gatavi darboties kopā ar notiesātajām.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan