Šī nav pārāk parasta prakse – kinoteātris “Splendid Palace” iekļāvis regulārajā repertuārā Nacionālās filmu skolas absolventes diplomdarbu, pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Zorjana Horobraja”. Sonoras Brokas komentārs un saruna ar filmas autori Elitu Kļaviņu atklāj, ka šī nekādā gadījumā nav “populāras aktrises kaprīze” – režisore un operatore šīs filmas tapšanas laikā mācījās dokumentālo kino, pētīja pasaules pieredzi un savus varoņus, cīnījās ar šaubām un nespēja ķerties pie spēlfilmas, jo galvenais vadmotīvs bija - "nedrīkstu gaidīt, ir jāfilmē".
Ievads: Horobraju femīnās telpas
Sonora Broka:
Grizelda Polloka, vizuālo mākslu un kultūras teorētiķe, par femīnām telpām runā impresionisma mākslinieču Mērijas Kesetas un Bertas Morizo gleznu sakarā. Tur redzamas telpas, kurās sievietes vadīja savas dienas – ēdamistabas, viesistabas, guļamistabas, protams, bērnistabas un privātie dārzi; nekādu bāru, kafejnīcu, teātra aizkulišu. Elitai Kļaviņai, atšķirībā no iepriekšminētajām gleznotājām, nesagādātu grūtības iekļūšana aizkulisēs, lai tur filmētu, tomēr citādi viņas Nacionālās filmu skolas diplomdarba filmas Zorjana Horobraja koncepcija ir uzlūkojama kā ideāla ilustrācija Pollokas teorijai.
Filmas ievada epizode sper pirmos, nedrošos soļus varoņu iepazīšanā, kas vienlaikus ir arī Elitas pirmie soļi kino kameras otrajā pusē, nevis kino aktrises ampluā. Kopā ar režisori skatītājs iepazīst ne tikai Horobraju, bet arī pašas Elitas kino pasauli. Filmas sākumā tas ir pavisam nepieredzējis skatiens, bet vienlaikus ar operatora iemaņu apgūšanu nobriest arī kadra stabilitāte un kompozīcija. Iespējams, tieši iesākumā vēl pavisam nedrošais, nestabilais kadrs, kurš neļauj aizmirst to, ka aiz kameras ir cilvēks, kurš tāpat kā skatītājs, tikai vēl iepazīst savus varoņus, ka filmējums nav bezpersonisks, bezkaislīgs, – šis kadrs rada īpašu pirmatklājuma efektu filmā, tādēļ pēc tās noskatīšanās tehniskās nepilnības paliek otrajā plānā. Skatītājs iepazīst filmas varoņus caur vienlaikus gan režisores, gan operatores Elitas Kļaviņas kameras objektīvu. Polloka raksta: “Šķiet, ka Morizo gleznās vieta, no kuras gleznotāja strādājusi, kļūst par daļu no ainas, gleznas priekšplānā radot saspiestības vai pietuvinātības noskaņu. Tas skatītāju noliek tieši tajā pašā vietā, veidojot saikni starp viņu un sievieti gleznā”.
Divu gadu garumā režisore ir vērojusi Zorjanas Horobrajas, viņas mazo dēliņu un mātes Nadeždas ikdienu, kuras telpiskais ietvars, pēc Nadeždas vārdiem, ir “viens hektārs un līdz pašām zvaigznēm”.
Šis hektārs, ko varētu aprakstīt kā ekoloģiskās naturālās saimniecības radošu interpretāciju, ir Nadeždas izlolota mīlestības telpa viņas bērniem un mazbērniem. Filmā dzirdam – kā galveno vecāku misiju viņa redz bērnu dzīvojamās vides pilnveidošanu. Gandrīz pavisam sabrukušās Horobraju mājiņas vide ir bezgala pieticīga, tomēr to caurstrāvo spēcīga dzīvības enerģija – bērni, kazlēni, kaķēni kaut kādā neticami harmoniskā līdzāspastāvēšanā. Elitas izvēlētais filmas nosaukums apliecina vēlmi izcelt priekšplānā nevis Nadeždu, kuras domu graudi daudz precīzāk kā iespējamais (bet neizmantotais) autora komentārs iedod skatītājam kadrā redzamā kontekstu. Zorjana Horobraja (jeb Ausma Drosmīgā, ja atsaucamies uz vārdu tulkojumu no veckrievu valodas) ir tā ideālā pieaugšanas filmas varone, kādu dokumentālajā kino reti notvert.
Turpat pusi no filmas mēs redzam Zorjanu kā Drustu mājiņas femīno telpu labprātīgu ķīlnieci. Tā ir sieviešu pasaule, kurā vīrietis ir uzlūkojams kā ārējs apstāklis vai mitoloģisks tēls. Pavasaris nomaina ziemu, rudens vasaru, bērni aug, kazlēni dzimst, ikdiena pakārtota dabas cikliem. Epizodes, kurās redzams Zorjanas vīrs un viņa darba un dzīves telpa – ātrās ēdināšanas ķēdes restorāns, noplukusi dienesta viesnīca – ir kā svešādi iestarpinājumi gan stilistiski, gan emocionāli, bet tie ir nozīmīgi priekšvēstneši pieaugšanas filmām raksturīgajai iniciācijai caur grūtību pārvarēšanu. Pati dzīve te ir piespēlējusi filmas scenārijam negaidītu pavērsienu, kas neatgriezeniski transformē Horobraju mājas mīlestības telpu.
Uzfilmētā materiāla bijis daudz, to intervijā apliecina arī režisore, un filmā redzamas vairākas gana kolorītas, galvenajam stāstam paralēlas sižeta līnijas, kuras netiek tālāk attīstītas. Acīmredzot, filmas stumbra izskaldīšana montāžas procesā notikusi pamatoti nežēlīgi, jo Zorjana Horobraja spēj emocionāli iekustināt, un atstāj noturīgu pēcsajūtu. Par to, ka nekas nav vienkārši. Par izmantotajām un zaudētajām iespējām.
Saruna: Jutu, ka jāfilmē
Sonora Broka: - Vai tu jau no paša sākuma biji vizualizējusi vai citādi iedomājusies, kā šī filma varētu izskatīties galarezultātā? Vai arī tu vienkārši juti, ka šis materiāls ir jāfilmē, un filmas koncepcija attīstījās vēlāk?
Elita Kļaviņa: - Pirmā doma bija par vērojumu, kuram nebija jābūt garākam par 10 minūtēm – protams, es neko nevizualizēju, nezināju, kā tas notiks. Diemžēl vai par laimi tieši tas materiāls arī bija jāatstāj filmā, jo tas bija pats sākums. Kad viņi stāv uz ceļa, tad es arī viņus arī pirmo reizi ieraudzīju, nebiju pat sasveicinājusies. Tā Zorjanas sarkanā jaka ar kapuci, un tas lielais vēders...
man likās, ka nedrīkstu gaidīt, es izvilku kameru, ar kuru vēl tajā brīdī nepratu rīkoties, un vienkārši sāku filmēt.
Stilistika izkristalizējās laika gaitā. Es zināju, ka negribu daudz runāt, un centos nerunāt, cik vien iespējams. Protams, pirmajā iepazīšanās fāzē man nebija citu iespēju kā uzdot dažus jautājumus un kaut ko noskaidrot, bet vēlāk es parasti biju ļoti klusa. Zorjana man tagad teica – “es lasīju visas tās intervijas, un tā ir pilnīgi cita Elita, ne tā, ko es pazīstu. Ne vairs tāda klusa...” Es aizmirsu, ko tieši viņa teica, bet apmēram – bija tāda pele tur kaktā, aiz kameras paslēpusies, nemitīgi tinkšķina savus setingus. Mums nebija daudz sarunu. Tas gan bija apzināts gājiens, jo – ja es iesaistīšos viņu dzīvē kā cilvēks, tad nevarēšu vairs vērot.
Kāpēc tu biji arī operatore šai filmai? Lai samazinātu svešo cilvēku skaitu, lai varoņi vairāk atvērtos un nejustu grupas klātbūtni?
Es vispār nevaru iztēloties tajā pusotrā istabā filmēšanas grupu – man tur jau vienai bija pagrūti apgriezties. Pirmajā reizē es uzliku statīvu, kurš pēc tam visu laiku iekļuva kadrā, jo tā telpa ir tik šausmīgi maziņa.
Nē, skaidrs, ka sākumā es to darīju tāpēc, ka biju pārpratusi uzdevumu, domājot, ka vajag pašai filmēt, bet vēlāk man jau sāka iepatikties. Jo kamera ir tāds domas pagarinājums. Ja pa vidu ir starpnieks – operators, tad tā spontanitāte ārkārtīgi samazinās. Tā ir liela priekšrocība, ja pats vari to darīt. Es nesaku, ka es to varu, bet skaidrs, ka tā ir liela priekšrocība dokumentālistam. Ja es taisītu vēl kādu dokumentālo filmu, es krietni pamācītos pilnveidot savas operatora spējas. Pašam filmējot, ir daudz lielākas iespējas, īpaši, ja tas ir tāds intīms stāsts – vari piekļūt klāt, stāstīt par ģimeni, tā ir intīma zona.
Un skaņu režisors?
Nē, es biju viena, izņemot tās divas pēcpusdienas, kad man palīdzēja (operators) Aleksandrs Grebņevs. Bija tāds brīdis, kad mana pašapziņa mazliet sašķobījās –vai es vispār varu to novest līdz galam, pilnmetrāžas filmu?! Tas sakrita ar epizodi, kad atstāju datu karti datorā, bet datoru taksī; tas aizbrauca, un es sevi šausmīgi par to šaustīju, domāju – nekad vairs! Jo viena lieta ir filmēt, bet pēc tam taču tie dati ir jāuzglabā, jāatbild par materiālu un tā sakārtošanu! Viss atradās, bet tikai pēc dažām dienām... Taxify šoferis neko nebija pamanījis un aizbraucis uz Latgali, pēc četrām dienām man zvanīja, bet tikmēr es jau biju paguvusi paaicināt Sašu. To jau var redzēt filmā – viņa filmētais ir koku zāģēšana un pēc tam epizode Alfa centrā, kur man bija limitēts laiks filmēšanai un es šaubījos, vai varēšu ar tām dienasgaismas spuldzēm tur visu tā izdarīt...Tās bija divas epizodes, par kurām es zināju, ka tās būs filmā. Zināju, ka gribu ziemu, zināju, ka zāģēs malku. Bija nenormāli barga ziema, kad baterijas izlādējas šausmīgi ātri. Domāju – nē, es tur netikšu galā, jāpalūdz Sašu.
Vēlāk man radās arī iespēja salīdzināt – Saša toreiz iegāja arī iekšā mājā un filmēja. Un… tās intimitātes nebija. Mēs faktiski neko no tiem kadriem neizmantojām.
Kurā mirklī tu saprati, ka tā būs pilnmetrāža?
Tur bija tik daudz interesantas dramaturģiskas līnijas iespējamas…Teiksim, Edgara tēvs parādās filmā tikai vienā epizodē, lai gan ir filmēts vairāk – arī ļoti interesants personāžs, viņš ir no bērnunama. Vēl ir daudzas interesantas lietas, saistītas ar Edgara ģimeni. Filmu varēja strukturēt arī kā tikai jaunā pāra stāstu… bet, protams, Nadja uzvarēja. Es sapratu, ka šeit konflikta ass ir mātes – meitas attiecības, un Zorjana ir pa vidu starp vīru un māti.
Laikam tāpēc, ka esmu pati filmējusies un man visu laiku ir saistība ar lugām – dramatiski strukturējot, meklējot konfliktu –, tāpēc par to visu laiku domāju arī dokumentālā filmā.
Sākumā tas bija tāds meditatīvs vērojums. Būtībā tas vērošanas process vienlaikus bija arī izpēte. Mums skolā mācīja, ka vispirms jābūt izpētes procesam, un tad tu taisi filmu, bet man tas viss bija viena vienīga izpēte. Un tad kādā brīdī es ieraudzīju, ka tur sāk parādīties konflikta iezīmes un attīstība, kas man likās labs materiāls.
Šī filma iekļaujas ārkārtīgi aktuālā plūsmā – tā ir sievietes režisores filma par sievietēm, turklāt vienas dzimtas sievietēm, māti un meitu, un tā ir vadlīnija, ko redzējām jau tavā iepriekšējā filmā, Pinokio. Vai tā ir apzināta un tev svarīga izvēle? - veidot filmu par sievietēm, turklāt pieaugšanas filmu griezumā, fokusējoties uz mātes un meitas nabas saites pārgriešanu.
Jā, es laikam no tā nevaru izkāpt.
Kāpēc tev tas ir tik svarīgi? Viena no fundamentālajām pamattēmām?
Redzi, man liekas, ka vispār tādu fundamentālu pamattēmu nav daudz. Tās ir, banāli sakot, piedzimšana un nāve. Un kaut kā ap to arī jāmeklē, ja grib tādu īstu stāstu. Pārējais ir mazliet garlaicīgi.
Vai tu pati savā prātā iepriekš izvēlējies, kurš būs filmas galvenais varonis? Vai tas kā mainījās filmēšanas laikā?
Nu, kārdinājums sekot Nadjai bija liels. Bet var teikt, ka filmas par tādiem ekstravagantiem cilvēkiem – pusmūža sieviete, ar interesantu domāšanu... Tas būtu drusciņ pārāk paredzami. Kaut arī Nadja tiešām piedāvāja, es būtu varējusi taisīt filmu par viņas dzīvesstāstu, tas arī būtu interesanti.
Tomēr man vienmēr intuitīvi liekas, ka ir jāiet tur, kur grūtāk. Un mani ļoti uzrunāja Zorjana, jo viņa ir centrā, starp māti un Edgaru. Nadja un puisis ir statiski, izvēles te ir jāizdara Zorjanai, tāpēc viņa ir varonis. Nemaz jau nerunājot par to skaisto vārdu – Zorjana Horobraja! Bet Zorjana ir arī absolūti fotogēniska, viņai ir dota interesanta seja, un viņa ļoti jūt kameru, dzimusi kinoaktrise. Viņai tas droši vien arī nav mazsvarīgi. Jo savu dzīvi spēlēt kameras priekšā, tas nav tik... Tur jābūt profesionalitātei, pat ja ne apgūtai, tad kaut kādā iedīglī tam ir jābūt. Un Zorjanai tas bija, ar viņu bija viegli, neko nevajadzēja teikt – viņa jūt.
No filmas varam tikai nojaust, ka Nadeždai varētu būt bijusi ļoti interesanta dzīves pieredze. Dzīve, ko redzam kadrā, šķiet drīzāk kā viņas protesta forma. Vai viņa tevi ielaida kaut mazliet vairāk savā pasaulē?
Viņas pārliecība, var teikt, pat reliģija, ir šī dzimtmuižas ideja. Dzimtas muiža latviski izklausās varbūt mazliet snobiski, bet viņas izpratnē tā ir dzīve dabā. Dzīvot saskaņā ar dabu, ēst ekoloģisku pārtiku, un bērnus neformatēt ar to, ko dara skolas.
Skaistākais, ka Zorjanas mamma uz Drustiem pārcēlās, kad Zorjanai bija deviņi gadi, jo tur bija skola Deviņi balti zirgi – alternatīvs veids, kā mācīt bērnus; tajā laikā tur esot bijis brīnišķīgs direktors, un visa tā atmosfēra… Un Zorjanas mamma, nezinot latviešu valodu, pārceļas uz Vidzemi no Daugavpils, lai savai meitai dotu tādu izglītību. Pārceļas, un viņai nav, kur palikt, sākumā viņas dzīvo kaut kādā skolas istabā, tad vasarā uzzina, ka ir tāda pamesta māja, un, kā viņa teica, “ gulējām zem klajas debess, jo māja nebija apdzīvojama”. Tā pamazām, pamazām, ar saviem spēkiem viņa izkopa to vienu istabiņu. Viņa ir ļoti stipra sieviete, varbūt pat pārāk stipra... Neapšaubāmi, nav viegli Zorjanai, jo Nadeždas pārliecības ir tādas… kā viņa pati teica, "радикализм. Становится трудно" [“radikālisms. Kļūst grūti.”]
Vai tev bija kaut kādi kinematogrāfiski orientieri, veidojot šo filmu? Kādi kino piemēri, kas tevi iedvesmoja? Antropoloģiskais kino, vai varbūt camera stylo? Sarunas ar filmu skolas pasniedzējiem, citiem profesionāļiem?
Sākotnēji man bija trīs filmas kā tādi atskaites punkti. Brīnišķīgs sajūtu dokumentālā kino piemērs, manuprāt, ir Nikolasa Humberta un Vernera Pencela Middle of the moment (1995), kam viņi paši devuši apakšvirsrakstu “A cinepoem about nomadic life”.
Rozs Makelvī (Ross McElwee, 1947) ir vēl viens režisors (un zīmīgi – vienlaikus arī operators savām filmām), kura darbus pētīju.
Bija brīdis, kad apsvēru Zorjanu Horobraju veidot kā esejas tipa filmu ar maniem komentāriem.
Autobiogrāfiskums Makelvī filmās ir izejas naratīvs, ap ko veidot filmas stāstu, to papildinot ar vērojumiem. Rezultātā viņš izstāsta lielo stāstu par sabiedrību, kurā dzīvo, un cilvēkiem sev apkārt.
Tiesa, esejas ideja kaut kā organiski atkrita, jo manā gadījumā filmas centrs un naratīva aktivizētājs ir pati Zorjana un notikumi, kas veidojas ap viņas ģimeni. Tomēr iedziļināšanās Makelvī filmās (īpaši patīk Time Indefinite, 1993) manai filmai deva citu pienesumu – attieksmi pret laiku un pastiprinātu ikdienas norišu fiksāciju. Tāda pievēršanās ikdienišķu darbību atkārtotai fiksēšanai ir raksturīga arī citu etnogrāfiskas ievirzes režisoru rokrakstiem.
Neapšaubāmi, manu filmu ir ietekmējis arī Žana Ruša (Jean Rouch, 1917-2004) mantojums, viņa filma Vienas vasaras hronika / Chronique d'un été (Paris 1960). To var raksturot kā metodi, kas transformē kino mediju – kā patikšana skatīties pārvēršas par mīlestības pilnu skatienu (“a love of viewing the Other transform to a loving view of the Other”)
Pagājušajā gadā, kad vajadzēja nodot maģistra darbu, es arī krietni paskatījos etnogrāfisko kino, tur bija daudz tādu iedvesmojošu piemēru. Deivida Makdugala (David MacDougal, 1939) filmas – tāds ļoti godīgs, tīrs kino. Izrādījās, ka man ļoti atbilst tā etnogrāfiskā kino pieeja, atbilst tam, kas arī man patīk dokumentālajā kino.Mani ir ietekmējusi arī Sergeja Dvorcevoja Maizes diena / Хлебный день (1998), tādas filmas.
Protams, Dvorcevojam bija operators, no turienes tas skaistums – tāpēc jau es arī tiecos uz skaistumu, gribēju, bet ne vienmēr sanāca. Man ir viens kadrs ar māti, kas nes sienu, tas ir tāds kadrs kā Dvorcevojam. Kā Zorjanas māte saka: "я живу в ярком контрасте между тем, как хочу и как могу" [“dzīvoju spilgtā kontrastā starp to, kā gribu un kā varu”]...
Gan tas kadrs, gan vēl citi noķertie mirkļi (un tādu ir daudz) liek jautāt – cik bieži tu ciemojies pie Horobraju sievietēm, kāda bija jūsu sarašana?
Brīnišķīgs apzīmējums – “sarašana”!
Braucu bez īpašas regularitātes, bet uzturēju kontaktu, bieži zvanīju. Kad Zorjana jau strādāja Rīgā, reizēm aizsūtīju whatsapp ziņu – kad tu brauc uz Drustiem? Varbūt šajā nedēļas nogalē?... Un tad es mēģināju tur būt.
Atceros, kā šovasar dežurēju, pāris reizes gaidīju to brīdi, kad viņa ar bērniem ienāks... Jau biju iztēlojusies, ka tā būs tāda dramatiska satikšanās, bet viss iznāca diezgan vienkārši. Tā man bija ar vēl dažām lietām, ko biju izdomājusi, ka tam noteikti jānotiek tā kaut kā īpaši. Arī aizbraukšanas ainu biju iztēlojusies mazliet citādāku – ka māte iznāks ārā, un tad viņa paliek tanī pagalmā... Bet tā nebija. Un tad es pielāgojos.
Dzīve piedāvā daudz interesantākus scenārijus, nav ko vispār iejaukties.
Kopumā pa diviem gadiem varbūt četrdesmit reizes esmu braukusi pie Zorjanas. Divreiz mēnesī, ja mēs tā padalītu. Vienā posmā, pēc dzemdībām, es nezināju, vai vispār turpināšu; Jēkabiņam jau bija pieci mēneši, kad es aizbraucu tur nākamreiz. Visu laiku šaubījos, vai to vajag turpināt – akadēmija gaidīja no manis normālu spēlfilmu, nebija tādas vispārējas sajūsmas, ka te kāda dokumentālā filma varētu sanākt. Pēteris Krilovs ļoti interesējās par šiem cilvēkiem, bet kopumā man nebija pārliecības, ka es to varu izdarīt.
Filmas pirmizrādē tu piesauci savas meitas komentāru – viņa teikusi, ka tev šos divus gadus bija paralēla slepenā dzīve. Kur tu šajā garajā filmēšanas procesā ņēmi drosmi turpināt būt klāt svešu cilvēku dzīvē?
Vispār katru reizi tā bija saņemšanās – izkāpt no komforta zonas, apkrauties ar tiem dzelžiem un kamerām, pielādēt baterijas, nomainīt objektīvus. Dažreiz es tiešām jutos ļoti muļķīgi un nožēlojami. Mani uzturēja pie dzīvības filmas varoņi, man viņi likās tik interesanti, es jutu tur to īstumu. Tikai es brīžiem nevarēju saprast, kur tas viss ved
Tas tomēr nozīmē, ka tu visu to laiku turēji šo projektu galvā, domāji par to kā par filmu.
Jā, jā. Arī tad, kad es domāju, ka tā nebūs pilnmetrāžas filma, jutu, ka man tomēr ir jāaizbrauc uz turieni un jāpafilmē. Pieņemsim, ir vasara, es nofilmēju, kā viņi svin Jāņus kopā ar Edgara vecākiem. Tas nav iekļauts filmā, jo Edgara līniju es noņēmu vispār. Citreiz izdomāju – tā, tagad ir skaists rudens... Es gribēju arī to gadalaiku ciklu izveidot. Aizbraucu rudenī, Zorjana ogas lasīja. Viņa gribēja palikt iekšā, bet es teicu – nē, izejam ārā! Tas nebija inscenēti, viņai vienkārši vienmēr bija kaut kādas lietas darāmas saimniecībā, un tad es teicu – nu, ko tu tagad darīsi? Viņa iešot ogas lasīt. Un es filmēju, arī tad, kad nezināju, ka tā būs pilnmetrāža. Vēl līdz pēdējam brīdim, vēl pavasarī bija šaubas, kas tur sanāks.
Vai bija kādi negaidīti pavērsieni, kam tu nebiji gatava? Krīzes periods attiecībās ar varoņiem, varbūt tavā pārliecībā?
Man krīzes moments bija laikam tajā pavasarī, kad jutu, ka nekādu spēlfilmu akadēmijai es neuztaisīšu, jo mana sirds tur nestāv. Ir kaut kādi scenārija aizmetņi, bet es esmu šeit... mana piesaiste ir pie šiem varoņiem. Es jutu, ka tur kaut kas vēl būs. Man gan pasniedzēji, Krilovs vai Pērkone teica – ko tad es tur tā braukājot, tur jau nekas nemainīsies, tā meditēšana, kaziņas un kaķīši, viss jau ir skaisti, bet kur filmā ir dramaturģiskais materiāls? Tas patiesībā bija risks, palikt pie tās savas sajūtas – nē, tur kaut kad būs, kaut kad būs! Lai gan nekas par to neliecināja, tikai intuīcija teica, ka būs, un tad tas sākās. Bet iepriekš to bija ļoti grūti paredzēt un prezentēt, pierādīt, jo būtībā tas bija tikai tāds minējums.
Tad vēl nebija zināms, ka Zorjana pārcelsies uz pilsētu?
Nē, un tur ir tomēr kaut kāda veiksmes klātbūtne. Kino vispār ir metafiziskākā no mākslām, tur dažreiz ar loģiku ir pagrūti. Bet, lai naudiņu piesaistītu, ir kaut kā jāverbalizē, par ko filma ir. Un tā īstenībā ir ļoti bīstama lieta, jo, līdzko tu kaut ko pasaki, piemēram, „filma ir par ekonomiskām grūtībām, kā jaunieši laukos...”... – tu sāc pieķerties kaut kādiem galīgi nevajadzīgiem vārdiem. Katrā ziņā ir sevi baigi jākontrolē, ka vienu tu saki un otru dari, - jāatceras, ka tas nav gluži viens un tas pats, jābūt elastīgākam.
Man šīs filmas sakarā ir bijis grūti ar sinopsēm. Tik daudz to slāņu un tēmu, ka, izceļot vienu, tas neko nepasaka par pārējām lietām.
Par māti, meitu un paaudzēm, par globalizāciju un Latvijas laukiem. Arī par indivīdu, par māti – viņa jau nav jāliek kaut kādā kategorijā „par lauku sievieti”. Vispār tā ģimene nav ieliekama nekādā kategorijā, viņi vairāk ir spēcīgi indivīdi katrs par sevi. Tā nav tikai sociāla, bet nav arī tikai individuāla drāma. Joprojām – ja man īsi jāpasaka, nevaru.
Vai bija situācijas, kurās tu kļuvi par ko vairāk, nekā novērotāju? Palīdzēji ar padomu, vai kā citādi? Juti vajadzību iesaistīties?
Tagad, kad filma ir beigusies, Zorjana man saka "tu", bet vispār viņa man teica "jūs", un es arī bieži vien Nadju tā uzrunāju. Līdz ar to arī man bija tāda sajūta, ka es nedrīkstu nonākt pārāk čomīgās attiecībās, tad tur sāktos kaut kas cits. Protams, attiecības bija tuvas tādā ziņā, ka viņi man uzticējās. Un tā ir bijusi spēcīga viņu intuīcija – ka es viņus neizmantošu un nepadarīšu visu to stāstu kaut kā sliktāku.
Bija brīži, kad man gribējās palīdzēt, un es to droši vien būtu varējusi, tomēr nedarīju, kamēr filma nav pabeigta. Vienreiz gan. Zorjana bija Drustos, ļoti ilgojās nokļūt pie Edgara, kura darba grafiks bija nežēlīgs, un teica, ka brauks sestdien. Es izbrīvēju laiku un gatavojos braukt filmēt. Piezvanīju un jautāju – es varu braukt autobusā ar tevi? Viņa teica – nē, labāk šoreiz ne, varbūt pēc kādas nedēļas vai mēneša... Es jutu, ka tur ir apakšā kaut kas, bet viņa nevar nosaukt īsto iemeslu. Izrādījās, ka viņai nav biļetei naudas, nebija to četru eiro, un tā bija vienīgā reize, kad es teicu – labi, es tev nopirkšu biļeti.
Tā ka es biju kaut kādā ziņā tāds vēsais cilvēks, es nepieslēdzos arī tādos brīžos.
Filmā ir ļoti atšķirīgi rādītas pilsētas un lauku epizodes. Pilsēta ir fragmentēta, savukārt lauku epizodes ļauj izsekot dabas ritiem, mēs varam pilnīgāk iztēloties gan interjeru, gan eksterjeru. Vai tu pati sevi nofiksēji kādā pozīcijā pret lauku vidi un pilsētas vidi? Vai tev kaut kur gribējās vairāk būt, un tu viņus vairāk redzēji tur kā iederīgus?
Mana sirds bija pie laukiem. Tur bija, kā Krilovs teica, meditācija. Un tad tā Rīga, kur ir tehnoloģijas, datori un Hesburger troksnis... Es to apzināti pretnostatīju, tas ir skaidrs. Tas arī bija brīdis, kurā es sapratu, ka filma būs, - kad Zorjana pārcēlās uz Rīgu un es jutu konflikta iezīmes. Bērni paliek tur, viņa strādā šeit, un Zorjana sāka mainīties kaut kā. Es domāju, ka skatītājs jau arī to redz. Viņa izmainās kā cilvēks, kad sāk strādāt Rīgā.
Filmai it kā ir laimīgas beigas, mēs redzam, ka jauna ģimene izvēlas būt kopā un audzināt savus bērnus, bet vienlaikus kāda pasaule tajā mirklī iet bojā.
Nu, tas ir labi, ka ir tādas duālas sajūtas, tas vienmēr ir labi. Tur nav viss tikai skaisti un gaiši, tas tā nav. Kaut kāda smeldze visā tajā arī ir.
Zorjana filmas pirmizrādē mani un, pieļauju, arī lielu daļu zāles pārsteidza, stāstot, kā abas ar mammu izsmējušās, skatoties filmu. Turpretī man kā skatītājam šķita, ka tā varētu būt diezgan sāpīga pieredze. Varbūt es kaut ko nesaprotu, varbūt viņām ir kaut kāda citādāka attieksme pret visu to? Tu vari izskaidrot Zorjanas reakciju?
Man ļoti patīk, ka Zorjana ir gudra, vieda jauna sieviete, viņa zina, kā sevi aizsargāt, un zina, kā novilkt robežas. Ar šādu atbildi viņa aptur tālākas interpretācijas par to, kā viņa patiesībā jūtas. Bet es domāju, ka pārāk sāpīgi tas nav, tad viņa man to būtu teikusi. Protams, nav arī viss tikai smieklīgi, bet kā tāda pirmizrādes runa – tas bija skaisti! Tas arī noņem spriedzi no skatītājiem – kā par to domāt, kā jūtas varoņi, varbūt izmantoti? Bet viņi tā nejūtas, un vispār viņi ir ļoti gaiši cilvēki. Izsmējušās... nu, tur bija arī daudz arī smieklīgu lietu. Tev nebija brīžiem smieklīgi?
Bija, bija, jā.
Vai filmas varoņu iepazīšanā tev noderēja tavas aktiera zināšanas, iestudējot lomu? Vai tu varēji izmantot šādu metodi?
Tās vairāk noderēja, strukturējot materiālu. Tomēr 25 gadus es esmu trenējusies noturēt uzmanību – tā ir jānotur gan uz skatuves kā aktierim, gan tagad kā režisoram. Ar citiem līdzekļiem, bet ideja ir tā pati. Es, teiksim, jūtu, kad paliek garlaicīgi, kad vajag kaut ko mainīt. Tas ir ļoti līdzīgi, kā strādā aktieri, – uzmanības noturēšanas jautājums.
Tev ir arī pieredze kā kinoaktrisei. Kas mainās tajā mirklī, kad esi kamerai otrā pusē?
Mainās pilnīgi viss – es vienkārši neesmu vairs kameras tajā pusē, es esmu otrā pusē! Kā Zorjana teica – tāda pelēka pele tur krāmējas, ar brillēm... Cilvēks izrādās ļoti ietilpīgs. Mēs jau visi spēlējam dažādas lomas, un man diezgan patīk būt nemanāmai, man tas vienmēr ir paticis.
Es varu iztaisīties tā pa retam, bet kopumā man patīk būt vērotājai, tas ir kaut kāds dvēseles stāvoklis, nesaistīts ar profesiju. Dažkārt man kā aktrisei tas ir traucējis.
Vai bija kādas nozīmīgas epizodes, kuras tu tomēr izlēmi neiekļaut filmā?
Hmm... Es neiekļāvu diezgan daudzas skaistas epizodes – tādas, kurās es beidzot esmu iemācījusies filmēt. Tas bija šovasar, man bija tāds apakšvirsraksts scenārijā – domās, galvā man tāds scenārijs bija. Apakšvirsraksts Idille Drustos, un tur bija tik daudz skaistu filmējumu, vienkārši tā, ka varētu vēl stundu tikai šos te filmējumus skatīties, bet tad nebūtu nekādas attīstības. Tāpēc tie visi lidoja ārā – man par lielu nožēlu, tas bija šausmīgi! Mans iekšējais operators uz mani-režisoru briesmīgi dusmojās.
Man ļoti palīdzēja arī montāžas režisore Sandra Alksne ar savu izcilo virtuozitāti un ritma izjūtu, viņa teica – tev ir jāizšķiras, ņemam ārā! Tādi brīnišķīgi kadri, tur ir stārķi, tur māte un meita sēž, puisīši skrien pa vidu, un sunītis... Garš, garš kadrs, ielido viens stārķis. Tad ielido otrs stārķis. Viens aizlido, otrs aizlido, Zorjana aiziet. Liekas, kaut kāds horeogrāfs no augšas to saorganizējis.
Bet mūsu montāžas galvenais mērķis bija atspoguļot etnogrāfiskās izpētes procesu. Centos nepieļaut klucīšu montāžu, kur skaisti kadri savienoti ar citiem skaistiem kadriem. No filmas matricas izlidoja ļoti daudz, tā teikt, neatkarīgi iegūtu kadru, kas paši par sevi bija lieliski, bet neiekļāvās šajā izpētes procesā vai neradīja iespaidu par to.
Otrkārt, mēs centāmies apstāties pie tādas montāžas versijas, kurā paši filmas varoņi varētu atpazīt situāciju un kontekstu, kādā katra konkrētā epizode tika filmēta. Un treškārt, par labu montāžisku epizodi es uzskatīju tādu, kas restaurē manus personiskos iespaidus, sajūtas, atmosfēru, to filmējot.
Mums bija jābūt arī ļoti godīgiem, te es nevarēju manipulēt ar laikiem – bērnu vecums nodotu, ja materiāls būtu no cita gada ņemts. Tā nu man bija periodi, kur filmēts bija daudz, un bija tādi, kur pavisam trūcīgi. Dzemdību fizioloģija, protams, ir daudz īsināta, bija iespēja safilmēt arī daudz vairāk tādu šokējošu momentu, kas piesaista uzmanību, – piemēram, mums bija epizode, kur placentu apbedīja dārzā. Tomēr tādus momentus izkonkurēja kopējais filmas stāsts. Man liekas, ja to visu atstātu, tad skatītājs ātri ieņemtu pozīciju – aha, šī būs tāda filma, kur mani šokē... un tad režisors nokļūst gūstā un ir spiests to arī visu laiku darīt .
Man gribējās, lai šī ir vairāk sajūtu, noskaņu filma par cilvēkiem un jūtām, kādas visiem kopīgas, nevis stāsts par kādu no mums atšķirīgu un šokējošu ģimeni. Man patika mani varoņi.
Tāpēc arī filmā neiekļuva vairāki supersulīgi mātes izteikumi par znotu – tie bija ļoti atraktīvi un veda uz konfliktu, bet man likās, ka filmā tas saasinātu mātes un Zorjanas attiecības. Mātes jau bieži pasaka kaut ko tādu, ko vēlāk nožēlo… un tie ir tikai dusmās izteikti vārdi, bet filmai kaut kādā ziņā jābūt lielākai par sīku sadzīvisku kašķi. Likās daudz jaudīgāk atstāt šo spriedzi tikai nojaušamu citās ainās – koka zāģēšanā, ieteikumā mainīt uzvārdu...
Es mazliet bažījos, ka varbūt filmas sākums ir par lēnu. Bet likās, ka ir jānodibina attiecības ar to meditatīvo vidi, jo filma jau ir lielā mērā tieši par to – lauki pret pilsētu.
Ja tu pati montētu, iznāktu cita filma?
Kur tad nu pati! Sandra to dara tik labi, ka...
Bet materiāla atlases ziņā?
Mēs visu materiālu skatījāmies kopā, un mums ļoti daudzās lietās sakrita domas. Bet citreiz – piemēram, Sandras mīļākais kadrs ir tas, kur bērniņš torti laiza, bet es teicu – nē, nē, tā taču nebūs filma par bērniņiem un sunīšiem! Nu labi, arī par viņiem, bet nevar taču tik spekulatīvi to izmantot! Sandra uzstāja, ka bērniņš ar torti ir jāatstāj, un es tagad jūtu – nu protams, nu kā mēs būtu varējušas izmest bērniņu ar torti un uzskatīt to par spekulāciju ar skatītāja jūtām!
Jā, nedrīkst par daudz izmantot bērnu pievilcību, bet viņi jau, protams ir absolūti pateicīgi. Ingus man bija labākais draugs, viņš mani vienmēr gaidīja, nesa puķītes un nemaz no manis nebaidījās. Zorjanas mamma teica – izrādās, ja pie viņiem aizbrauc kāds cits, kādi Zorjanas radinieki, viņš slēpjoties. Tas bija liels kompliments – tātad man Ingus uzticas. Jēkabs gan dažkārt tā caur pieri dusmīgi noskatījās – atkal tā ir atbraukusi... Nu, ir viņam tādi skatieni.
Filmēšana notika paralēli tavām studijām. Vai tu juti, kā šajā laikā izmainās tava pieeja filmēšanai, kādi paņēmieni?
Andrejs Verhoustinskis teica, ka esot progress tieši filmēšanas ziņā. Es jau pati sākumā ar kameru skrēju pakaļ visam, kas kustas. Tikai pamazām sapratu, ko nozīmē pacietīgi gaidīt kā medniekam un būt nekustīgam.
Ir tā, ka īsto kadru var sagaidīt?
Vispār var, un dažreiz tiešām liekas – kāds no augšas organizē to visu. Ir tāds kadrs, viņi tur pie akas dauzās, un tad aiziet Zorjana ar Ingusiņu uz pleca, un es zinu... es neredzu, jo pirmajā periodā man nebija viewfinder, ko tikai vēlāk iegādājos, bet tātad zinu, ka Jēkabs ir tālāk un kaut kad viņš arī ies... un es gaidu, un viņš aiziet precīzi tādā labā ritmā, lai nebūtu arī pārāk garlaicīgi.
Reizēm ir deja vu sajūtas par kadriem. Tās veiksmīgās filmēšanas dienas, kad tā kā viss klājas. Citreiz ir jāpacīnās par labu kadru. Bet tiešām bija daudz tādu reižu, kad visa tā horeogrāfija kadrā, viss tik dabiski risinājās, un inscenēts tiešām nav nekas. Nu, varbūt pāris reizes, kad Zorjana tur mētājās iekšā un ārā... Black Magic sensora jūtība ir šausmīgi zema, katru reizi jāpārmaina visi uzstādījumi atkarībā no tā, vai tu filmē ārā vai iekšā, un tad kādreiz es tā kā iesaucos – lēnāk, Zorjana!
Bet, ja notiek kaut kas tāds pa īstam izcils un sensacionāls, kā beigās tā mātes epizode... Es tiešām biju tikko no mašīnas izkāpusi, nepaguvu vēl neko saregulēt – vienkārši filmēju, kā varu. Jā, tajā brīdī es pakārtoju tehniskos parametrus tam, lai dabūtu tos dzīvos mirkļus.
Īstiem operatoriem to nepiedod, bet man tā kā ir cerības, ka varbūt man piedos, un tad es to atļāvos.
Bet bieži daudzas lietas, daudzas emocijas tiek upurētas kadra tīrībai, un tas, man liekas, ir vēl viens grāvis. Liekas, visam jābūt tik šausmīgi perfektam, un tad pazūd kaut kas daudz būtiskāks. Arī spēlfilmās tā ir.
Tu esi studējusi žurnālistiku. Vai juti, kā tevī pamostas arī žurnālista identitāte?
Es biju tiešām par to aizmirsusi. Varbūt tagad, kad man to visu tā atgādina, es arī tā domāju, ka varbūt tur kaut kas tāds ir. Tomēr laikam uz tiem īstajiem cilvēkiem tāda vilkme vienmēr man ir bijusi. Mani gan neinteresē publicistika, tāda sociālā publicistika, man tā meditācija ir vajadzīga, lai mākslas valodā runātu par kaut kādām tēmām. Žurnālistika tomēr ir tiešāka.
Vai tava nākamā būs dokumentālā filma vai spēlfilma?
Nezinu. Es vienkārši gaidu, kad man kaut kā... Pagājušajā gadā sacerēju vienu spēlfilmas scenāriju, trītmenta līmenī, bet tad noliku malā, jo sapratu, ka tā nav īsfilma – tas arī velk uz garāku formātu. Man nedomājas īsfilmas, es tiešām kaut kā neprotu tik konceptuāli domāt, kā nepieciešams īsfilmās, - ir tāda koncepta domāšana, kas man īsti nepiemīt. Varbūt, ja es sajutīšu, ka man atkal gribas ilgus gadus ar to ņemties... Bet varbūt drīzāk taps kaut kas dokumentāls – dokumentālā vide ir ļoti auglīga, es to neizslēdzu. Tas ir arī daudz izdarāmāk, reālāk, lētāk. Mani joprojām biedē domas par tām šausmām, par to industriju, ko spēlfilma aiz sevis nes.
Tomēr es esmu atvērta piedāvājumiem – ne jau lai kāds man kaut ko piedāvātu, es vienkārši tagad varu sākt gaidīt to nākamo materiālu, kurš mani uzrunās. Līdz šim tiešām galva bija piebāzta tikai ar Zorjanu, tur nebija vietas kaut kam jaunam izdīgt.
Vai šī filma ir atstājusi tevī kādu nospiedumu, kaut ko mainījusi?
Mazliet varbūt to pārliecību, ka man vairāk jāuzticas sev, jābūt pašapzinīgākai, jo bieži vien izrādās, ka man ir taisnība. (Smejas.) Es esmu tāds cilvēks, kuru var diezgan viegli izsist no sliedēm ar spēcīgu viedokli. Es vienmēr ieklausos – ā, tev ir taisnība, jā, tā un tā! Tomēr šeit bija daudz tādu situāciju, kurās izrādījās, ka taisnība ir man. Par to savu līniju jau var pārliecināties tikai tādos nopietnos darbos vairāku gadu garumā – nevis darīt to, ko kāds iesaka.
Domājot par filmas varoņiem – vai filmēšanas process ir kaut kā iespaidojis viņu dzīves?
Es domāju, Zorjanai tas bija vajadzīgs, jo viņa bija iestrēgusi Drustos kopā ar māti. Tāpēc viņa piekrita, jo viņa ir ļoti aktīva, sociāla un dzīvespriecīga, komunikabls cilvēks. Viņai vajadzēja kaut kādu izraušanos, un es biju, man liekas, tā iespēja iziet ārā. Es domāju, ka esmu arī kaut ko labu izdarījusi viņiem, ceru, ka filma varbūt arī pievērsīs uzmanību šai situācijai. Zorjanai noteikti nevajadzētu strādāt hesburgeros, viņa ir ļoti radoša, pārāk radoša un talantīga, lai darītu tik rutinētu darbu. Tā ir 21. gadsimta verdzība, vāveres ritenis, no kura vienkārši nav izejas. Es ceru, varbūt šī filma viņai radīs kādas citas darba iespējas. Jo ir grūti, viņa taču nevar tagad ar diviem bērniem sākt mācīties.
Tomēr nevar teikt, ka galvenais filmā ir sociāli ekonomiskais stāsts. Galvenais tomēr ir cilvēki, sociāli ekonomiskais ir tikai fons. Tas ir stāsts par cilvēkiem tādā pelēkajā zonā, no kuras izkļūt ir ļoti grūti. Viņu problēma ir tā, ka viņi ir jauni radījuši bērnus, un tā, ka viņi piedzimuši vecākiem, kuri nevar palīdzēt. Vairāk nekādu problēmu nav – viņi nav dzērāji, viņi nav muļķi, ir tikai šausmīgi grūti izlauzties ārā. Es jau te visu laiku runāju par to Zorjanas mammas pensiju, par tiem simt eiro – vai tas ir normāli? Tas ir jautājums pilnīgi par izdzīvošanu.
Filmas pirmizrāde bieži vien ir kā tāda robežšķirtne – kopš tā brīža tev vairs nav nekādu saistību ar varoņiem. Vai tu tomēr turpināsi sekot līdzi tam, kas ar viņiem notiek tālāk?
Nu protams! Viņi ir bijuši tik nozīmīga manas dzīves daļa, es nezinu, kam būtu jānotiek, lai es pilnīgi vairs neinteresētos un neko negribētu zināt par viņiem. Tas tā nav iespējams. Bet droši vien tas notiks retāk. Man jau tagad tos bērnus gribas redzēt, kad viņi paaugsies, gribas viņus apciemot. Viņi tiešām ir tik gaiši un talantīgi, un tik gudri jau savā vecumā. Braukšu ciemos, vairs nevajadzēs visu laiku slēpties aiz kameras, varēsim parunāties. Citādi līdz šim – Ingus man nes kaut kādu puķīti, bet es esmu tā ļaunā tante, kas nekad nevar ar viņiem mierīgi parunāt... Es pat brīnos, kā viņi tik pacietīgi pret to izturējās.
Filmas Zorjana Horobraja seansi kinoteātrī Splendid Palace – ŠEIT.
