KINO Raksti

Viktors Freibergs, Uģis Olte, Juris Poškus. Gribam ticēt

05.04.2022
Viktors Freibergs, Uģis Olte, Juris Poškus. Gribam ticēt
Zīmējums: Reinis Pētersons, speciāli Kino Rakstiem

Deivids Linčs teicis, ka kino ir attēls un skaņa, kas plūst cauri laikam. Un vēl kino dod cerību un ticību, ka pastāv arī kādas citas pasaules – ārpus tās ikdienas un realitātes, kura brīžiem jau ir pārāk smaga. Pēc Kino Rakstu aicinājuma vienā sarunā par kino apsēdušies trīs profesionāļi, kas par citām kinopasaulēm zina ļoti daudz un katrs aktīvi veido arī savējo – kinozinātnieks Viktors Freibergs uzrakstījis grāmatu par 30 kinotēliem, režisori Uģis Olte un Juris Poškus uzņēmuši spēlfilmas, kam šogad jānonāk pie skatītājiem. Ko viņi ir sapratuši par kino?

Viktors Freibergs: - Nesaprotu, no kura gala sākt. Negribu sākt ar kaut ko baigi negatīvu – piemēram, pieminēt filmu Anete, tad es jūs abus varbūt satricināšu. Sākumam man ir tāds ļoti banāls jautājums – es sapratu, ka neko gudrāku vairs savā mūžā neizdomāšu, bet mani interesētu atrast kaut kādu kopsaucēju – režisorus, filmas. Jūs abi esat kinorežisori. Kā sākās jūsu ceļš kinorežijā? Varbūt jums bija kāds režisors, kura darbu jūs noskatījāties, vai arī jūs intuitīvā veidā sapratāt, ka vajag taisīt filmas. Bieži vien ir kāds autors, kas ietekmē, – daudzi režisori skaidri un gaiši atzīst, ka viņus ietekmējis tas un tas. Varbūt varam sākt ar šādu plašu tēmu un tad sašaurināt līdz konkrētiem autoriem, atrast kaut ko kopīgu, kas mūs visus interesē.

Juris Poškus: - Mans stāsts ir pavisam vienkāršs – mācījos astotajā klasē, un pie mums uz skolu bija atnācis režisors Ansis Epners, kurš visu ko stāstīja. Es atceros, mani tajā laikā šausmīgi biedēja doma, ka vajadzēs strādāt, un man likās, ka kino ir kaut kas tāds, kur var no darba tikt vaļā – tur taču nekas īpašs nav jādara! Domāju, lai kļūtu par režisoru, ir baigi jāmācās, bet operatoram gan ir vienkārši – paņem kameru un ieslēdz, aktieri visu noaktierē, režisors norežisē, un viss. Bet tad es sapratu, ka kinokameras ir smagas, tās ir jāstaipa, kaut kā nepatīkami tas viss, par režisoru tomēr vieglāk – viņam ir visvienkāršākais uzdevums, jo scenārists uzraksta scenāriju, aktieri nospēlē, operators nofilmē, un režisoram beigās tikai jāpasaka, patīk vai nepatīk. Un tad var mierīgi dzīvot. Tas arī bija galvenais impulss.

Uģis Olte: - Kā rokgrupā – vislabāk būt flautistam, jo tad nav vajadzīgs nekas, lai nokļūtu koncertā. Bundziniekam vajag vai nu braukt pašam, vai arī nepārtraukti kādu sarunāt.

Juris: - Vēl labs amats ir timpānists orķestrī. Viņš piesit timpānu reizi desmit minūtēs, bet pa vidu var iziet ārā, apēst maizīti, atnākt atpakaļ un atkal uzsist savu timpānu vai gongu. Un viņš ir iekļāvies sabiedrībā, skaitās, ka viņš kaut kur strādā, un tad kaut kā vieglāk tiek ar dzīvi galā.

Uģis: - Kad es biju pusaudzis, man vispār nebija nekādu plānu. Brālis katru piektdienu brauca no studijām Rīgā un bija iznomājis divas trīsstundīgās VHS kasetes, kuras mēs pa vīkendu kolektīvi noskatījāmies. Tolaik es nenojautu, ka kino piemīt arī skaņa, jo kasetēs vienmēr runāja tas nazālais krievu dublieris. Bet mana ikdiena bija katru vakaru doties uz kultūras namu un ar džekiem spēlēt mūziku. Es mācījos arī mākslas skolā, bet nekāds kino padomā nebija. Pēcvidusskolas mulsumā netīšām nokļuvu žurnālistikas fakultātē un sāku strādāt par žurnālistu. Tad notika tāds atgadījums, kur es, sakaujoties ar stāsta varoni, jutos šausmīgi slikti, bet gada beigās pēc ekspertu sprieduma izrādījās, ka tā ir pati labākā TV žurnālistika tajā gadā. Un es nolēmu, ka tas nu gan nav nopietni – es jūtos slikti, viņš jūtas slikti, un tas ir labākais profesionālais sniegums?! Tā es pie kino nonācu, caur televīziju mūkot no žurnālistikas.

Viktors: - Tagad, kā saprotu, laika nevienam nav, bet ir taču kaut kādas svarīgas filmas, ko jūs katrs skatāties ik pa laikam? Man arī tādas ir, bet pagaidām par mani nerunāsim, ne es filmējis, ne es filmēšu. Kas ir tie autori vai kādas konkrētas filmas, ne nu gluži ideāls, bet kaut kas tāds, pēc kā tiekties? Kas jums šķiet patiess kino, atšķirībā no ļoti daudzām mūsdienu filmām, ar visām drazām, kas tagad nāk…

Juris: - Bet tu pats izvairījies no sava jautājuma – kas tev lika pievērsties kino kā medijam?

Viktors: - Es nezinu, es arī tā nevaru pateikt. Sāku ar literatūras teoriju, bet bija divi impulsi, kā jau kaut kur esmu minējis. Jūrmalā pirms daudziem gadiem notika Mēmā kino skola, kādu desmit dienu garumā, no deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. To organizēja Juris Civjans, toreiz Latvijā bija Deivids Bordvels, un Kristīna Tompsone gan jau arī bija. Bet tolaik es nemaz nezināju, kas ir Bordvels, tikai nesen no manām pilnīgā haosā saliktajām kaudzēm izkrita Jūrmalas Mēmā kino skolas buklets, un ieraudzīju, ka tur minēts Deivids Bordvels. Toreiz es tikai tulkoju filmas, gan uz krievu, gan uz latviešu valodu.

Otrs impulss bija britu kino klubs, kur katru nedēļu bija viena jauna filma. Likās, ka ar to ir kaut kas jāiesāk. Klubs darbojās gandrīz desmit gadus, bija diezgan liels daudzums filmu, un gandrīz visas es tulkoju. Tagad gan vairs netulkoju kino, pieliku tam punktu.

Viktors Freibergs. Zīmējums: Reinis Pētersons

Juris: - Jūrmalā kādreiz notika arī kinoforums Arsenāls. Es tolaik mācījos tavā fakultātē, mani pamanīja Helēna Demakova un teica – Juri, tu taču studē angļu valodu, bet mums tieši tulks nav atbraucis! Es nez kāpēc savā naivumā piekritu, un viņa mani iegrūda tai kabīnē tulkot vienu dokumentālu filmu par psihoanalīzi, angliski. Es sapratu labi ja katru trešo vārdu, bet tajā pašā brīdī arī sapratu, ka tulkam vissvarīgākais ir nepārstāt runāt, vajag aizpildīt laiku. Un sāku improvizēt. Tēma, par ko viņi runā, aptuveni bija skaidra, un galu galā tas seanss novadījās tīri labi.

Viktors: - Jā, tas ir svarīgi, klusēt nevar, drīzāk kaut kas jāpiedomā klāt, ko viņi tur varētu runāt.

Juris: - Mana atziņa bija tāda, ka kino būtībā ir ļoti vardarbīga māksla – skatītājam nekādā gadījumā nedrīkst būt savas domas, filmai visu laiku jānotur skatītāja uzmanība, kaut vai ar to pašu runāšanu. Ja zālē parādās mobilais telefons un kāds sāk rullēt, skaidrs, ka filmā ir tukšuma mirklis, kur uzmanības noturēšanas princips nav līdz galam nostrādājis.

Uģis: - To šausminošo tukšumu vislabāk var just tad, kad kādam pirmo reizi rāda savu darbu. Var pat pēc tam neapspriest – tu pats būsi sajutis visas vietas, kurās kaut kas vēl nav kārtībā. Tā ir baisa sajūta.

Juris: - Tāpēc man šausmīgi nepatīk pirmizrādes. Mēs vienā pirmizrādē pieļāvām tādu kļūdu, ka pirms filmas devām viesiem dzert alu. Tāpēc seansa laikā kāds visu laiku skrēja ārā, bet es skatījos un domāju – šausmas, viņiem filma tā riebjas, ka viņi grib pamest šo zāli! Lai gan patiesībā tās bija vienkārši cilvēciskas dziņas.

Uģis: - Jāčeko, vai pēc tam skatās acīs. Ja neskatās, tad ar filmu ir ziepes.

Juris: - Vēl ir tāds princips teātrī – ja pēc pirmizrādes viesi paliek uz ballīti, tad izrāde ir izdevusies. Ja paliek tikai aktieri un režisors, tad tur diez kas nav. Man liekas, ar filmām ir līdzīgi.

Viktors: - Negribu minēt konkrēti, bet ir bijušas pirmizrādes, no kurām es klusām aizlavos, jo negribu ne ar vienu runāt un man nepatīk stāstīt muļķības, ka neko tik labu mūžā neesmu redzējis. Pirmizrāde visiem ir svētki, režisoram un visai filmēšanas grupai, ko es jaukšu gaisu ar saviem nīgrajiem komentāriem. Un tad es vienkārši pazūdu no tās filmas. Es tā esmu izdarījis vienu vai divas reizes. Vispār parasti neeju uz pirmizrādēm, jo man nepatīk tā atmosfēra, kas tur valda, lai gan tas nav vienīgais iemesls.
Bet mēs kaut kā novirzījāmies. Negribēju runāt par tulkošanu, bet gan par konkrētiem autoriem. Juri, es zinu, ka tu esi baigais Belas Tāra fans.

Juris: - Nezinu, vai baigais fans. Man liekas, viņš tikai vienu filmu ir uztaisījis, Sátántangó (1994), septiņas ar pusi stundas garu. Bet tajā ir kaut kas tāds… Katru gadu oktobrī to filmu rāda Ņujorkas kinofestivālā, un tie paši cilvēki iet atkal un atkal skatīties. Ļoti ritmiska filma, darbojas mazliet līdzīgi kā mūzika. Man kādreiz likās, ka absolūtais ideāls būtu uztaisīt filmu, kuru varētu skatīties atkal un atkal, kur nevajadzētu paturēt prātā hronoloģiju vai to, kas ir kas stāstā, drīzāk tas būtu kā tāds muzikāls baudījums. Man bija tāds gabals 110 / 220 (1997), kas tajā virzienā kaut kā gāja. Un Tārs kaut kā līdzīgi ir uzfilmējis bezgalību, tur ir, līdzīgi kā Tarantino Pulp Fiction, jaukta hronoloģija. Nezinu, vai esat redzējuši. Kāda meitene ir mirusi, noindējusi sevi kopā ar kaķi, bet pēc kāda laika atkal parādās dzīva un skatās pa kroga logu, kā viņas vecāki piedzērušies dejo. Tajā visā ir kaut kāda ļoti perfekta ritma sajūta, kā mūzikā. Par Sátántangó Tārs ir teicis, ka tango struktūrā ir divpadsmit soļi un viņš mēģinājis filmu strukturēt divpadsmit daļās, katrā daļā divpadsmit apakšnodaļas.

Tas darbojas līdzīgi kā Folkera Šlendorfa Young Torless, kur arī rodas sajūta par bezgalību – ka laiks neeksistē. Sátántangó varoņi dzīvo ciematā, kuram apkārt ir līdzenumi, it kā tā būtu sala jūrā, vientuļa sala, kurā ir tikai ciemata iedzīvotāji. Līdz ar to attiecības viņiem ir ļoti koncentrētas, bet arī mazliet nenoteiktas. Parādās kaut kādi blakusvaroņi – ārsts alkoholiķis, kurš tikai guļ un dzer visu filmu, garas, garas ainas. Tā panāk tādu somnambulistisku, mēnessērdzīgu sajūtu, kas patiesībā ir ļoti patīkama. Dīvainā kārtā šī filma nav garlaicīga, lai gan tur ir kadri ar ārstu, kurš kādas divas minūtes vienkārši guļ, vai arī minūti vai divas gari klejošanas kadri, bet ritms dīvainā kārtā sasaucas vai nu ar sirds ritmu vai citu kādu iekšējo ritmu, un pa šo filmu ir vienkārši patīkami ceļot.

Zīmējums: Reinis Pētersons

Uģis: - Man liekas, tā ritmu sasaukšanās ir pilnīgi reāla, jo bieži arī montējot var salikt attēlus un pēc tam likt klāt pat diezgan nejauši izvēlētu mūziku, un ļoti bieži būs tā, ka atklāsies brīnumainas sakarības.

Juris: - Zini, filmu 110 / 220 mēs montējām kopā ar manu draugu Jesperu, kurš bija operators tai filmai; montējām tikai pa naktīm, jo tolaik naktī bija brīva LNT studija, un tā kā mums pašiem nebija aparatūras, gājām montēt tur. Tā ir stundu gara dokumentālā filma, bet mēs montējām kādus sešus mēnešus. Filmā nav dialoga, ideja ir, ka uz planētu Zeme atbraucis citplanētietis, kā tāds antropoloģijas students, kura uzdevums ir savākt pierādījumus par cilvēku eksistenci. Par paraugu viņš paņēmis divas pārapdzīvotas megapoles, kur ir transporta problēmas, – Losandželosa un Maskava. Viņš iet pa ielām tādā ģeometrijā, kā tās ir būvētas, un kamera slīd un rāda – tādi ir cilvēki, tā viņi sēž, tā viņi iet, tā viņi dzer, tā viņi dejo... Filmā konflikta, protams, nebija, princips bija kontrasts starp kadriem; šis kontrasts dažreiz bija tikai krāsā vai kustībā, ļoti netverams, bet tomēr kontrasts. Un tad bija ļoti svarīgi saprast, cik garam jābūt kadram – 12 vai 13 sekundes. Jo, tikko ritms nojuka, piesātinājums nojuka, tā radās aritmija, un filma nebija skatāma.

Uģis: - Es lasīju par Valteru Mērču, vienīgo cilvēku, kurš saņēmis vienādas balvas gan par montāžu, gan skaņas režiju, un viņam ir tāda teorija, kuru es pats nejauši biju strādājot izfiškojis, – ka acu mirkšķināšana ir cilvēku dabiskā ritma piespēlētas montāžas vietas. Bieži vien tad, kad nogriež kadru, vadoties pēc iekšējās sajūtas, var pamanīt, ka netālu no sākuma ir mirkšķinājiens. Un, noliekot mirkšķinājienu tieši pie montāžas vietas, atklājas, ka uz nākamo montāžas vietu acs atkal samirkšķinās. Mēs katrs esam tādi intuitīvie montāžas režisori, arī dzīvi dzīvojot.

Juris: - Kaut kas tur ir! Jo var samontēt kaut kādu sekvenci no rīta, kad viss liekas par garu, bet, to pašu skatoties vakarā, viss liekas par īsu. Iespējams, ka vakarā acis ir vairāk nogurušas un mirkšķinās biežāk.

Viktors: - Juri, es saprotu, ka tu esi skatījies Belas Tāra filmu bez pārtraukumiem tās septiņas ar pusi stundas?

Juris: - Filmai ir divi starpbrīži, kur paredzēts, ka uz pusstundu var iziet ārā un atkal atnākt atpakaļ. Man to rādīja kino skolā, kur bija šausmīgs antagonisms pret filmu, jo tur nomoka kaķīti, un cilvēki uzskatīja, ka tas kaķis ir patiešām nobendēts. Bija visādi protesti, Bela Tārs pats bija atbraucis, un sacēlās diezgan liels troksnis. Un tad pēc gadiem es aizgāju un noskatījos to filmu ļoti neitrālā gaisotnē.

Viktors: - Uģi, varbūt tev arī ir kāds… man ne pārāk patīk vārds „guru”. No režisoriem, vai varbūt operatoriem?

Uģis: - Es nesen mēģināju sev definēt, kurā brīdī mani sāk interesēt kino – visā tajā 125 gadu garajā kinematogrāfa eksistences taimlainā. Un atklāju, ka mana interese sākas ar tām filmām, kur skaņa tiek lietota abstraktos veidos, piemēram, Mūsdienu apokalipse vai Stalkers. Es laikam tomēr esmu vairāk skaņas cilvēks. Man bieži liekas, ka skaņas un attēla svarīguma attiecība filmā nav 50:50, drīzāk skaņa ir nozīmīgāka. Un, ja kādu filmu esmu paredzējis skatīties vēlreiz, tad visbiežāk nopērku vislabāko pieejamo mājas video datu nesēju. Man plauktā ir gandrīz visi Kubriki, gandrīz visi Tarkovski un gandrīz visi Linči, un tieši Malholandas ceļš ir tā perfektā filma, kuru es vienmēr nopērku, katru reizi, kad tā iznāk atjaunotākā versijā. Tagad atkal būs jāpērk un jāskatās, jo ir notikusi 4K izšķirtspējas restaurācija. Man tā ir perfekta filma – ideālajā balansā starp abstrakciju un stāstīšanu, starp to, cik daudz ir attēla un cik daudz teksta, skaņas, mūzikas.

Juris: - Vai tad DVD vai Blu-ray mūsdienās vispār vēl var nopirkt?

Uģis: - Var, var, tieši Blu-ray es arī pērku. Mēs esam pieraduši klausīties ļoti saspiestu skaņu un ļoti vispārinātu attēlu, bet blūreji vienmēr veļas pāri pierei, gan skaņa, gan attēls.

Viktors: - Par Mūsdienu apokalipsi es pilnībā piekrītu, nedomāju, ka tas ir banāls piemērs. Sākums tai filmai ir pilnīgi satriecošs, tas, kā viņi iznirst no tumsas. Vienreiz mūžā esmu to filmu redzējis uz lielā ekrāna – Londonā. Protams, datorā nepavisam nav tas – man nav tāda skaņas aprīkojuma, ne mājas kinozāles, nekā. Bet kinoteātrī ir tā sajūta, ka tas helikopters tev izlido cauri – no vienas auss uz otru, jo skaņa nāk no dažādiem avotiem. Spēja radīt skaņu un telpu mani filmās vienmēr ir fascinējusi.
Tu pieminēji Tarkovski,

man gandrīz bail minēt Spoguli – tā ir filma, ko esmu redzējis kādas 60 reizes.

Tur arī sākumā ir vēja skaņa, vai, piemēram, ainā, kur viņi sēž uz žoga, ir tālumā vilciena skaņa, baznīcas zvani un kaut kādas suņu rejas, un tas rada… Skaņa mūs ietekmē, pirms vēl mēs saprotam. Attēls arī, bet to mēs redzam. Taču skaņa, lai arī šķietami fonā, tomēr rada ļoti spēcīgu telpas sajūtu, ko nevar panākt ar vienkāršu attēlu. Piemēram, tagad būtu iespējams filmēt kaut ko no droniem, bet tajā laikā tādu iespēju nebija – rādīt milzīgus Krievijas lauku plašumus. Un pat ja būtu – tā nebūtu ne puse no tā iespaida, ko Tarkovskis panāk ar skaņu.

Arī Stalkerā, tajā brīdī, kad viņi brauc uz Zonu, – tur notiek ļoti īsa saruna starp Profesoru, Rakstnieku un Stalkeru. Un tas brauciens mani šausmīgi fascinē no pirmās reizes, kad es to filmu redzēju, viena no man mīļākajām epizodēm.

Uģis Olte. Zīmējums: Reinis Pētersons

Uģis: - Tur ir vilciena klabēšanas skaņa, kas pāriet tādā elektroniskā dūkoņā.

Viktors: - Jā.

Uģis: - Tas bija viens no attēliem, kas man kopš bērnības klejoja pa galvu. Es nezināju, kas tā par filmu, biju to redzējis televizorā, un tas attēls kopā ar skaņu kaut kur nepiesiets peldēja apziņā. Un, kad es pirmo reizi apzinātā vecumā skatījos Stalkeru, man bija tāda atvieglojuma sajūta, ka tas brīvais radikālis galvā pēkšņi atrod piesaisti, – tieši tā braukšana uz Zonu.

Viktors: - Mazliet līdzīgi bija ar Solaris, ko rādīja senajos, drūmajos padomju laikos. Tur arī bija brauciens ar mašīnu, filmēts Tokijā. Izrādās, tajā mašīnā nemaz nebija šofera, sākumā to nemaz nepamanīju. Tā skaņa arī bija tāda griezīga, šo epizodi vēlāk šausmīgi labi atcerējos tieši skaņas dēļ, lai gan filmu redzēju 70. gadu sākumā. Ir jau vēl citi piemēri, kur skaņa ir tik ļoti funkcionāla.

Uģis: - Man liekas, ka skaņa var apiet funkciju; skaņa ir neparasta ar to, ka tā iet garām visiem filtriem. Attēls vienmēr ir jāinterpretē, par to ir mazliet jāpadomā. Bet skaņa un īpaši mūzika, manuprāt, iet pa taisno uz cilvēka sirdi.

Viktors: - Reizēm mūzika tiek ekspluatēta, un dažkārt ļoti pamatoti. Piemēram, Kubrika Mehāniskajā apelsīnā – tur viss ir ļoti loģiski, tas jau arī ir pēc grāmatas. Bet par skaņu es tev pilnīgi piekrītu – tā nav smadzenēs jāapstrādā, un tās iedarbību tu fiksē tikai vēlāk. Tā vieta Spogulī, kur viņi stāv un skatās, kā deg šķūnis, un mēs dzirdam, kā pil ūdens lāses no jumta. Paldies dievam, Tarkovskim pietika prāta… To es atceros jau no bērnības, kad pirmo reizi redzēju, kā spainis čīkstēdams šūpojas akas svērtenī. Ūdens lāses rada tūlītēju klātbūtnes sajūtu, un tikai pēc tam mēs fiksējam attēlu.

Tas, manuprāt, ir ļoti interesants aspekts vispār. Mūzika reizēm ir pārāk skaidrojoša. Protams, ir autori, kam tas ir obligāti, Hičkoks bez tā vispār nav iedomājams. Bet ir arī tādi autori, kuriem muzikālais pavadījums absolūti nav vajadzīgs, tur tas būtu pārāk didaktiski.

Man viena no mīļākajām Teo Angelopula filmām ir Ulisa skatiens, kas daļēji apvieno ļoti dokumentālus notikumus. Filmā ir grieķu režisors, kuram, līdzīgi kā Kafkas varonim, nav vārda, viņš ceļo cauri visiem Balkāniem. Ceļojums ir ļoti nosacīts, ģeogrāfiski tur varētu analizēt un saprast, ka reizēm viņš nonāk teritorijā ārpus telpas un ārpus laika. Bet epizode, kas attiecas uz mūziku, ir samērā vienkārša – ļoti īsa aina, kurā tiek apšaudīta un bombardēta Sarajeva. Kā zināms, tā ir pasaules vēsturē visilgāk aplenktā pilsēta, serbi to bija aplenkuši piecus gadus. Un kad apšaude beidzas, ir gandrīz statisks kadrs, redzam ielu ar degošām mašīnām, uz ielas ir nogalināti cilvēki, bet skaņa ir tikai sprakstoņa no tām degošajām mašīnām. No psihiatriskās dziednīcas nāk ārā cilvēki, arī viņi neviens neko nesaka. Un, paldies dievam, tur nav mūzikas!

Iedomājieties, ja tur uzliktu tādu žēlīgu mūziku, tas totāli sabojātu visu šo dramatiski satriecošo epizodi.

Juris: - Pie manis reiz nonāca Andra Slapiņa dokumentālā filma par šamaņiem (Čukotka. Atmiņu krasts, 1987), un es biju tiešām pārsteigts, cik fascinējoši šī filma darbojas bez paskaidrojošā teksta. Man tas likās ģeniāls darbs, jau kaut kādā metafiziskā līmenī, par to jau arī šī tēma bija. Bet pēc kāda laika, kad Andris Slapiņš bija miris un filma iznāca jau pabeigtā versijā, izrādījās, ka tur visur bija iecerēts diktora teksts. Tas to filmu sagandēja, tā palika ikdienišķa un garlaicīga, pazaudēja noslēpumu, kas tajā bija.

Un vēl es atceros, ka Valentīna Freimane savos kino klubos ļoti mīlēja rādīt ungāru kino, viņas ietekmē es arī daudz skatījos – Milošu Jančo, Ištvanu Sabo un citus. Man patika, cik ļoti melodiska ir ungāru valoda un cik ritmiski tā iedarbojas... Un tikai pēc tam, kad sākās ungāru jaunais kino, es sapratu, ka ungāri nemaz tā nerunā, viņi runā tāpat kā mēs, un viņu valoda ir pavisam citāda. Pazuda tas stils, kas, iespējams, man nezinot, bija diezgan samākslots – tāpat kā mūsu okupācijas laika kino, cilvēki tomēr vecajās filmās runā mazliet citādāk nekā mūsdienās. Tā es piedzīvoju milzīgu vilšanos par ungāru valodas fonētiku, kas man bija likusies tik ļoti īpatna, dziedoša un dzejiska, bet izrādījās, ka tā ir pavisam ikdienišķa. Tā ka dažreiz nevajag skatīties pārāk daudz, lai nebūtu šādas vilšanās dzīvē.

Uģis: - Par to samāksloto runāšanu – agrāk mūsu vietējiem kinoaktieriem tika daudz pārmesta teatralitāte un tendence runāt uz pēdējo rindu, nevis tuvplānam. Bet, man liekas, uztraukumi par to, kā aktieri filmās runā, rodas tikai tad, kad skaties filmas savā dzimtajā valodā – tad liekas, ka ir disonanse starp ikdienas runāšanu un kino. Mēs nekad to nepārmetam angļu vai krievu filmām, jo bieži vien to valodu esam tieši no kino visvairāk dzirdējuši un pieņemam, ka kino skaņa ir arī attiecīgās valodas skaņa. Viktor, varbūt tu kā angļu filologs vari vismaz man ieviest skaidrību par šo tēmu. Vai angļi arī dzīvē runā tā, kā filmās?

Viktors: - Grūti pateikt, tas atkarīgs no filmas. Britiem to samākslotību es neko daudz nedzirdu, nevaru īpaši piesieties. Bet reiz, kad skatījos Godāra Trako Pjero jau nezin kuro reizi, nejauši uzspiedu nevis subtitrus, bet audio tekstu angliski, un tā dublāža bija vienkārši katastrofāli slikta. Tas amerikāņu akcents, kādā runā Pjero, tas piepaceltais tonis un enerģijas pilnā balss man likās tik pretdabiski un kaitinoši, piecās minūtēs mani noveda gandrīz līdz nervu sabrukumam. Vajadzēja uzreiz izslēgt, bet es domāju – varbūt viņam tas pāries. Un, ja es būtu turpinājis skatīties filmu angliski, man būtu pilnīgi cits priekšstats par to, kas ir tas Ferdinands, ko Mariona visu laiku sauc par Pjero. Tas bija šaušalīgi.

Zīmējums: Reinis Pētersons


Citas filmas neesmu skatījies angliski dublētas, parasti tomēr mēģinu atrast ar subtitriem. Lai gan, protams, franču filmām ir grūti paspēt izlasīt subtitrus, jāskatās divas reizes, jo viņi bliež kā no ložmetēja.
Īsti nevaru iedomāties nevienu angļu filmu, kurā būtu kaut kādi pārspīlējumi. Kaut vai Maika Lī Naked – tā ir ļoti dabiska, tur ir dažādi akcenti, dažādi reģioni. Gan britu, gan arī amerikāņu aktieri apgūst attiecīgo reģionālo dialektu. Piemēram, Mančesterā, kur esmu diezgan ilgu laiku pavadījis, ir pilnīgi atšķirīga izruna, arī Londonā ir ļoti dažādi varianti. Bieži vien tas liecina par piederību zināmam sabiedrības slānim.

Uģis: - Man liekas, Dr. Strangelove ir pavisam pārspīlētā manierē.

Viktors: - Jā, bet tur jau tas tā ir domāts.

Uģis: - Un arī Kubrika Mehāniskais apelsīns.

Viktors: - Jā, bet es runāju par filmām, kas darbojas tādā klasiskā naratīvā. Protams, Doktorā Streindžlovā runā pilnīgi citā valodā, un Mehāniskajā apelsīnā jau pati valoda ir izdomāta, daudzie krievu vārdi, kas tur ir salikti iekšā. Savukārt tai pašā Berijā Lindonā runā tā, kā Tekerijs rakstīja literārajā pirmavotā, un tas ir 19. gadsimta romāns par 18. gadsimtu. Jā, tās sarunas ir ļoti samākslotas.

Juris: - Varbūt esat redzējuši kādas Hela Hārtlija filmas – kaut vai to pašu Henry Fool, kur Brehta ietekmē aktieri speciāli runā teatrāli, samāksloti, lai visu laiku atgādinātu, ka tā ir tikai filma, lai neļautu skatītājam piedzīvot identifikāciju. Man liekas, Jānis Putniņš kādreiz aizrāvās ar šo pašu, arī filma Anete, ko mēs pieminējām, cenšas būt tāda, kas visu laiku atgādina mākslīgo, it kā neticamo attiecību modeli. Ar mūzikla paņēmienu viņi rada atsvešinātību, kas bija arī Godāram.
No otras puses, tas ir tāds pašmērķīgs un, atklāti sakot, man personīgi ne visai interesants virziens. To ir interesanti skatīties kā faktu, bet tālāk tas nenonāk. Vienmēr vajag kaut ko jaunu uztaisīt, kaut ko jaunu izdomāt, pārsteigt ar kaut ko nebijušu, un dažreiz tas nebijušais ir labi aizmirsts vecais – kā, piemēram, Larsa fon Trīra mūziklu epopeja, kad pēc viņa Dejotājas tumsā pēkšņi visi sāka taisīt mūziklus, it kā būtu attapušies. Un ar katru nākošo mūziklu viss paliek aizvien vājāks, un beigās tas arī izdzisa.

Uģis: - Viktors minēja Beriju Lindonu, tā ir divsimt gadu sena vēsture. Bet man ir ļoti spilgta pieredze, kur tieši runasveida atsvešinātība ļauj totāli ienirt un izšķīst attālinātā laikā – tā ir filma The Witch, kur ļoti konsekventi lietota 17. gadsimta valoda, ar visu gramatiku, ar visiem vecvārdiem. Ja viņi runātu mūsdienu angļu valodā, tad tas efekts, ar kādu filma aizved uz svešu laiku, ne tuvu nebūtu tik jaudīgs.

Viktors: - Vēl līdzīga filma ir Dženiferai Kentai; viņai vispār ir tikai divas filmas, pirmā bija šausmene The Babadook (2014), un pēc tam viņa uzņēmu filmu The Nightingale (2018). Tur gan stāsts ir pavisam citādāks, bet valodas funkcija ir līdzīga. Stāsts notiek pagātnē Austrālijā, kur izsūtīti īru noziedznieki. (Un Austrālijas vēsture mani diezgan sabiedēja – iznāk, ka tur dzīvo bandītu pēcteči! Bet es, protams, pārspīlēju.) Tur arī galvenā varone runāja tā, ka reizēm ļoti sarežģīti saprast. Bet, ja viņi nerunātu ar tādu īru akcentu, filma lielā mērā zaudētu laikmeta izjūtu.

Turklāt subtitri jau ir domāti ne tikai tiem cilvēkiem, kas labi zina angļu valodu. Atceros, kādreiz skatījos vienu Kena Louča filmu – man viņš ne pārāk patīk, bet britu draugi mani aicināja, un kā tad es teikšu – nē, es neiešu uz Louču!? Pēc tam atzinos, ka būtu noderējuši subtitri, jo brīžam ne visai labi sapratu, un – man par atvieglojumu! – draugi teica, ka viņiem arī tīri labi būtu noderējuši subtitri. Jo tās izloksnes ir tik ļoti atšķirīgas… Un Trainspotting Amerikā arī rādīja ar subtitriem, lai gan valoda tur jau bija ļoti pielāgota plašai auditorijai, tik traki vairs nemaz nebija, ja salīdzina ar Velša romānu. Lūk, tas gan ir gandrīz nepārvarams; kā vispār Elsbergs to iztulkoja, man nav ne jausmas

Juris: - Visas britu filmas, kas nav tīrā BBC English, tomēr ir grūti skatīties kaut vai tāpēc, ka tā saucamais EuroEnglish ir lielā mērā balstīts amerikānismos. Un nevajag uzskatīt, ka angļu valoda ir kaut kas viens un vienāds. Tas, kā runā Teksasā un kā runā Ņujorkā, ir pilnīgi kaut kas cits. Atklāti sakot, es esmu tik ļoti pieradis pie subtitriem, ka arī amerikāņu filmas skatos ar titriem. Es saprotu, bet man kaut kā patīk labāk ar subtitriem – tāds pieradums…
Tomēr pēdējā laikā man vispār vairs nepatīk skatīties filmas kinoteātros. Liekas kaut kā šausmīgi – jāsēž zālē ar svešiem cilvēkiem, tas ir kaut kā nepatīkami.

Uģis: - Man tas ir tās ēšanas dēļ – tas mēdz palikt nepatīkami. Bet toties atkal, kad aiziet tas bass pa grīdu, pilnīgi fizioloģiski sajūtams, to laikam nekad nevar atņemt. Var censties, bet tik lielu gaisa tricinātāju kā kinoteātrī nekur citur jau nav.
Bet visu laiku mēs par skaņu vien runājam.

Viktors: - Neesmu sen bijis kinoteātrī. Pēdējā filma, ko redzēju, bija arī pēdējā, ko tulkoju – Linča Zilais samts / Blue Velvet (1986). Starp citu man arī Malholandas ceļš ir tāds absolūtais kino šedevrs, neatšifrējams. To var atkodēt līdz kaut kādam slānim, bet visu laiku paliek tā fantastiskā sajūta, ka aiz tā visa, ko es saprotu, ir vēl ļoti daudz kā tāda, ko es nesaprotu. Tas ir ļoti fascinējoši. Daudzus tas kaitina, un tie to filmu vairāk neskatās.

Uģis: - Linčs jau gadu desmitiem intervijās stāsta vienu un to pašu – kā nestāties ceļā idejas sākotnējam veidolam. Ka arī

filmēšanas laukumā vienīgais, ko vajag censties darīt, ir attīrīt visu uzslāņojumu, kas pārvērš idejas sākotnējo formu.

Domājot par daudzām redzētām un ļoti iedarbīgām filmām – ja arhetipiskie slāņi ir sakārtoti un nav pretrunā, tad filma vienmēr strādās, vienalga, vai tā ir naratīva vai abstrakta. Bet arhetipiem ir jābūt adekvātiem. Un Malholandas ceļā viss ir tik tīrs un konsekvents, kaut arī beigās tiek mests kūlenis uz pilnīgi pretējo pusi.

Juris: - Kad es novembrī piedalījos Tallinas kinofestivāla Baltic Event, manā akreditācijā ietilpa piekļuve videotēkai, un es mūsu desmit gadus vecajam dēlam Dantem parādīju Upurgu. Viņš noskatījās ar aizrautību un teica – beidzot latvieši arī uztaisījuši tādu filmu! Viņš visu laiku bija skatījies tikai amerikāņu versijas un pilnīgi neticēja, ka mums kaut kāds kino vispār notiek. Uz viņu tā filma diezgan labi iedarbojās, viņš bija fascinēts. Tur ir daudz dabas, un tas tomēr vienmēr darbojas. Tāpēc arī Islandes filmas ļoti veiksmīgi tiek izplatītas – viņi pārdod savu dabu, tas ir viņu resurss.
Bet tie lībieši, kas tajā filmā ir un runā lībiešu valodā, – Uģi, vai tur varbūt ir kāda saikne ar filmu The Witch, ko tu pats minēji?

Uģis: - Nē, saistība pavisam cita, pa aizmugures durtiņām. Man ir šausmīgi grūti piesēsties, lai vispār rakstītu, bet reiz Aiks Karapetjans ieteica, ka vajagot uzrakstīt 300 vārdus dienā, un tad divos mēnešos varot tikt pie scenārija. Es tā arī darīju – uzliku uz papīra visu, kas bija galvā. Iztulkoju. Un tad meklēju svešzemju sadarbības partnerus, kas palīdzētu visu attīrīt un sakārtot.
Viens no cilvēkiem, kam es parādīju pirmo uzmetumu, bija norvēģis Mortens, ar kuru kopā taisīju filmu Liberation Day, mēs jau bijām vienojušies, ka viņš spēlēs vienu no lomām. Un viņš jautā – bet kas es esmu? Viņam vajadzēja atrast reālās dzīves pieturpunktu. Un viņš man pēkšņi atsūta mājaslapas adresi – livones.net. Es domāju – kas tie tādi? Ieraugu, ka lapai ir latviskā versija, uzspiežu, – lībieši! Jēziņ, tiešām! Mēs par viņiem it kā zinām, skolā esam mācījušies, bet ikdienas līmenī viņi reti kad ir iekāpuši. Un tad es sapratu – johaidī, darbība notiek Vidzemes ziemeļdaļā, kur ir Salacas upe, un tās taču ir bijušas lībiešu zemes! Sākot iedziļināties, es sapratu, ka visa Vidzeme ir pilna ar lībiešu vārdiem.
Beigās sūtu Valtam Ernštreitam to scenāriju un prasu – pasaki, vai tie ir lībieši, par kuriem tur ir uzrakstīts? Un viņš saka – protams! Tad sākās jau precīzāka kultūras kodu iestrādāšana, galvenokārt caur valodu. Un pēdējā fāzē mēs atstājām tā – tur, kur runā lībiski, ja tu gribi saprast, ko viņi saka, tad mācies valodu. Vismaz būs pasaulei kaut kāds labums no tā visa. Tā ka tas lībiskums tajā neapzinātajā idejā, kas bija izkāpusi man no galvas, atklājās tikai pamazām un caur svešām acīm.

Viktors: - Starp citu, man vakarnakt bija sapnis par šo sarunu. Neatceros, ko teica Juris, bet tu, Uģi, man teici – tu jau nu no filozofijas īpaši daudz neko nesaproti! Tā, protams, ir taisnība, un es domāju – ārprāts, ko lai tagad pasaku nākamo tādu gudrāku?! – bet, par laimi, pamodos.

Uģis: - Gan jau droši vien es uzbruku, lai nebūtu jāaizsargājas. Man vienmēr tā mazliet kaunīgi – Dāvis Sīmanis ir filozofs un Lauris Ābele ir filozofs, un viņa brālis Raitis Ābele ir psiholoģijas doktors… Un tad es domāju – nu ko es te ar savu mākslas skolu un žurnālistikas fakultāti... Man savukārt liekas amizanti – es atceros no lekcijām pie tevis, ka tu esi angļu filologs, iesācis pa literatūras līniju, bet visas filmas, ko mēs skatījāmies, bija super vizuālas – nogriežot tekstu, tāpat varētu mierīgi dzīvot ar to filmu. Tas tāds paradoksāls kontrasts tavā personībā.
Juri, tu arī esi filologs, ja?

Juris: - Es esmu viskautkas. Man taču kādreiz arī Viktors Freibergs bija pasniedzējs, tajā pašā Visvalža ielā. Es nezinu, kas es vispār esmu.

Uģis: - Viktors man arī bija pasniedzējs, es vēl pagājušajā gadā pabeidzu to lekciju kursu.

Viktors: - Jūtos aizvien vecāks šajā sarunā.

Juris: - Valoda ir sistēma, un filma jau arī ir sistēma. Kāds ir tas slavenais vārds, kas tev, Viktor, ļoti patīk? Semiotika! Dažreiz tas darbojas metafiziskā līmenī. Bet – vai nu apzināta, vai neapzināta, tā tomēr ir sistēma. Ja nav sistēmas, tad iestājas aritmija un procesu vairs nevar uztvert tā, kā to ir iecerējuši filmas veidotāji.

Juris Poškus. Zīmējums: Reinis Pētersons

Uģis: - Tagad jau slēptas zīmes un nozīmes nav modē. Es jau esmu mazliet nogarlaikojies no tās socreālisma renesanses, kas tagad skatāma, sevišķi festivālu uzvarētājfilmās. Viens pakaļ otram – viss, ko var piedzīvot dzīvē, ir uzlikts uz ekrāna, un nekas nav pielikts klāt vai paņemts nost.

Juris: - Visā Eiropas Kinoakadēmijas atlasē vienīgā interesantā sadaļa ir European Discoveries. Tur ir dažas filmas, kas pārsvarā ir režisoru pirmās vai otrās filmas. Pārējā masa ir filmas, kuru pamatā tomēr ir “issues”.

Viktors: - Sociāli jautājumi.

Juris: - Jā, sociāli jautājumi. Un tās filmas ir tādas plakātiskas.

Man kļūst aizvien grūtāk skatīties Eiropas kino, jo tas ir kļuvis diezgan monotons.

Ienāca gan prātā viena ļoti interesanta filma, rekomendēju – Kupeja Nr. 6. Viss notiek vilciena kupejā, kur viena sieviete brauc vākt antropoloģiskus pētījumus kopā ar vienu parastu strādnieku, kurš ir pilnīgā nesapratnē, ko viņa taisās darīt. Būtībā dialogs starp diviem cilvēkiem.
Bet, ja runā par vispārējo spektru, tad – pasaule mēģina būt ļoti pareiza. Vai filma Get Out tiešām būtu saņēmusi Oskarus, ja tēma nebūtu „melnādainie cilvēki pret baltajiem”?

Uģis: - Tā jau bija tāda kā karikatūra. Ar sociālu problēmu, bet tā bija kārtīgi izpreparēta, un atpakaļ sabūvēts absurds. Tiklīdz ir pārspīlējums, tur jau sākas kino teritorija.

Juris: - Tur jau tā lieta! Vispār man tā filma ļoti patika – vairāk tāda klasiska šausmu filma, bet ļoti asprātīga un oriģināla. Tomēr ar Oskara nominācijām amerikāņi tik ļoti cenšas būt politkorekti. Seriālam Černobiļa pārmeta, ka tur nav neviena melnādainā, nav ievērots līdzvērtības princips! Savā ziņā pat diezgan smieklīgi, tomēr bija pat atrasti pierādījumi, ka tur tomēr varējuši būt melnādainie, jo tajā laikā Maskavā mācījās arī studenti no Āfrikas valstīm... Lai cik tas mums liktos absurdi, bet šis arguments dažreiz ir būtisks. Tāpat kā par dzimumu kvotām. Vai ar Me Too kustību, kas pēkšņi sāk dominēt uz ekrāniem tādā plakātiskā veidā. Laikam tāds laiks, parādās aģitkino renesanse.

Uģis: - Līdzīgi, kā ar moci braucot – tu uzgāzē, iet smiltis pa gaisu, bet tad mocītis sāk kustēties, un vairs nav tik ļoti jāgāzē. Gan jau visi šie procesi ir savā ziņā terapeitiski. Vai tie ir interesanti – man, visticamāk, nē. Man tomēr baigi patīk, ka mūžīgākas lietas tiek iztirzātas atkal un atkal. Tas ir daudz noderīgāk dvēselei.

Zīmējums: Reinis Pētersons

Juris: - Tu zini tādu filmu Faults? Tā ir par vienu speciālisti, kas mēģina vienu meiteni izvilkt ārā no sektas. Tur ir kaut kāda līdzība, šī filma arī aiziet ļoti negaidītā risinājumā. Vēl ir tāds gabals Under the Silver Lake, tas arī aiziet pilnīgā pasakā. It kā filma būtu divās daļās, kā Mehāniskais apelsīns, ko, ja nemaldos, kritiķi sauc par hiperdrāmu, – līdz pusei ir pasaka, un pēc tam realitāte. Vai otrādi, kā filmā Šķeļot viļņus, kur sākumā ir realitāte un beigās kļūst par pasaku. Divu žanru kombinācija. Bet man liekas ļoti interesanti, ka gan Faults, gan Under the Silver Lake nokļūst līdz pazemei, kur kā tādā Stalkerā ir pilnīgi citi noteikumi. Tas ir kaut kas svaigs. Nē, nu vispār jau nav nekas svaigs, bet, salīdzinot ar pārējo spektru, – ir.

Uģis: - Bet mani interesē, ko tāda filma izdara ar vietām. Piemēram, Under the Silver Lake ir stāsts, ka zem kalniem bunkuros ir nodrošinājušies superelitārie ļaudis, kuri pārdzīvos visu, kas nāk. Un tu noskaties to filmu, un nekad vairs nav iespējams citādi skatīties uz kalniem arī reālajā dzīvē. Tu tur nokļūsti, ieraugi, un – skaidrs, ka zem tiem ir bunkuri! Filma to ir padarījusi par realitāti. Pirms diviem gadiem pats braucu ar mašīnu pa Mulholland Drive un jutos šausmīgi saviļņots. Ja man nebūtu filmas iespaida, tā būtu parasta, tumša iela, varbūt tā varētu radīt asociācijas ar kaut kādiem Kangaru kalniem Latvijā. Bet filmas dēļ tu pamani skatu uz ieleju, pamani to līkumu, kaktusus, un tas viss strādā daudz emocionālāk, arī renderējot savus sadzīves iespaidus. Tāpat kā Kolka, Juri, mums vienmēr būs arī tava Kolka Cool.

Juris: - Tallinā parasti ved ekskursijā uz to veco termoelektrocentrāli, kur filmēja Stalkeru.  Tā ir absolūti iekonservēta vide, būtībā mākslas telpa, kur ir saglabāts tikai viens elements no filmas – tā milzīgā mašinērija. Ieejot tajā telpā, tu ar savām acīm ieraugi to pašu Stalkeru, ko vairākas reizes esi redzējis, un it kā nokļūsti iztēles ceļojumā.

Uģis: - Man tieši nupat rudenī, Tallinas festivāla laikā, bija tāds svētceļojuma galamērķis – tas skurstenis, kas Stalkerā bija pie ieejas zonā, kur vilciens ved izolatorus un viņi ar džipu uzbrauc aizmugurē. Nonācu tai vietā… Vienmēr, kad es nonāku filmu lokācijās, man ir tāds atvieglojums – paldies dievam, ka eksistē kino optika, kas attēlā spēj aizmukt no reālisma un to interpretēt. Jo filmā tas viss izskatās daudz maģiskāk, daudz gleznieciskāk. Atceros, ka man bija ļoti nepatīkami, pirmo reizi redzot HD projekciju kaut kad 2007. gadā. Materiāls bija filmēts ar videokameru, un es domāju – tas izskatās tāpat, kā pa logu ārā, un kāpēc man būtu uz ekrāna jāskatās kaut kas tāds, kas izskatās kā pa logu?! Tāpēc ir labi, ka eksistē optika. Tas padara dzīvi daudz interesantāku.

Juris: - Un arī krāsu korekcija – prasmīgi to lietojot, var panākt efektu, ko es pat nezinu, kā nosaukt – ka viss izskatās tā, it kā mēs dzīvotu sapnī, nevis realitātē. Ar mūsu atļauju kino ir pārāk reālistisks, tomēr šis slieksnis netiek pārkāpts. Tad ir zināma vilšanās.

Uģis: - Esmu gājis arī pretējā virzienā – noskatījies filmu un tad līdis googlē. Piemēram, es meklēju Blow-Up parku Londonā. Sākumā man bija uzdevums to atrast, daudz neko nezinot, kur tieši, tāpēc es šķirstīju Google Maps un meklēju parkus. Tur bija redzama kaut kāda maģistrāle, beigās atradu arī parku, un man bija ļoti interesanti pētīt to satelīta fotogrāfiju jau ar filmas pārdzīvojumu sevī. Par visiem tiem pikselīšiem var domāt bezgalīgi tikai tāpēc, ka filma jau ir iedevusi kaut kādu bāzi.

Viktors: - Es, starp citu, arī tur aizklīdu, tas man bija vienu gadu bija Londonas brauciena mērķis, tikai man draugi jau bija sagatavojuši karti, kā nokļūt. Un man liekas, ka režisors filmā ir drusciņ mānījies, jo daļa darbības ir uzņemta otrā parkā, bet filmā abi faktiski saplūst kopā.

Bet vēl es gribu iespraukties par filmu Get Out. Nu labi, šo es kaut kā galīgi nespēju skatīties, varbūt jānoskatās vēlreiz, jo man šķiet, ka es aizmigu. Bet tā paša režisora Pīla nākamā filma – Us, latviski Mēs –, tā jau ir tāda īsta, klasiska filma ar atstrādātiem paņēmieniem. Parādās kaut kāda ģimene, nez kāpēc visi sarkanos tērpos, un apgalvo – šī māja pieder mums. Un, protams, visus iedzīvotājus nomušī. Tā tas viss beidzas un tur nekādas sociālas drāmas vairs nav.

Juris: - Es arī to Us mēģināju skatīties. Redz, mums ir puika, kurš visu laiku grib skatīties filmas, jo tas vismaz ir laiks, ko viņš pavada kopā ar ģimeni, kas citādi vienmēr aizņemta darbā. Bet Us viņš nevarēja izturēt, tas esot par daudz. Lai gan vispār viņš ir predisponēts uz šausmu kino, viņam patīk, bet tajā Us bija kaut kas tāds nepatīkams.

Uģis: - Tur bija spriedzīgi, dikti spriedzīgi. Es vispār nevaru turēt spriedzi. Vienreiz skatījos kaut kādu šausmeni, jo biju palicis viens pats mājās un nolēmis darīt kaut ko tādu, kas ikdienā nenotiek, – nu tad skatīšos šausmeni! Bet viņa bija tik šausmīga, ka es apturēju, atvēru Vikipēdiju un lasīju sižetu, lai saprastu, kas tur sagaidāms. Tad varēju mierīgāk skatīties līdz galam.

Juris: - Kas tas bija par gabalu?

Uģis: - The Conjuring. Tur bija kaut kāda ragana…

Viktors: - Un kura daļa? Tā, kas notiek Anglijā, vai Amerikā?

Uģis: - Tur bija māja, un tā ragana bija uz skapja, un tas bija tik drausmīgi…

Viktors: - Tad tā ir pirmā filma.

Uģis: - Jā, man liekas, ka pirmā. Otrajai man nav dūšas. (Visi smejas.)

Viktors: - Otrā ir tieši tāda pati, vienīgi darbība notiek Londonā. Tur tikai vietas mainītas, bet demonologi vai kā nu viņi sevi tur dēvē, ir tie paši. Jā, nu ir šaušalīga, viena no baisākajām filmām.

Pēdējā laikā es nez kāpēc vairs nespēju skatīties šausmu filmas, galīgi negribas.

Juris: - Viens no spēcīgākajiem tēliem, kas man no šausmu filmām palicis prātā, ir tās dvīņu meitenītes, kas filmā The Shining stāv koridorā. Viņas vienkārši stāv, bet nu…

Uģis: - Jo viņas stāv pēkšņi! Cik ilgi tajā filmā tiek uzstrādāts uz to, lai mēs zinātu, ka hotelis ir tukšs… un tad pēkšņi tas nav tukšs! Bet man vēl šausminošākas liekas tās balles skaņas. Vispār tagad, kad izdzirdu tādus bigbendus no trīsdesmitajiem, man vienmēr ir prātā tā aina… ar superlaipno bārmeni.

Zīmējums: Reinis Pētersons

Viktors: - Man liekas, tās meitenes nebija dvīnes, viņas gan ir ģērbtas kā dvīnes, bet viena mazlietiņ vecāka un garāka. Bet tas ir sīkums. Katrā ziņā tas kadrs vienkārši it kā uzplaiksnī – un mēs nevaram paspēt izpētīt. Malholandas ceļā ir viena epizode, kuru es nekad nespēju apstādināt un izpētīt. Tā aina no ēdnīcas, stāsts par vīziju un murgs, kurā aiz stūra parādās tas drausmīgais, bārdainais vīrietis. Un ar katru reizi, skatoties šo filmu, man kļūst baisāk, bet es neesmu sevi vēl piedabūjis apturēt šo kadru un izpētīt to veci, kurš tur parādās, – tad varbūt man nebūtu vairs tik bail. Bet tad es domāju – ja nu kļūst vēl trakāk?

Uģis: - Es šito izdarīju! Izrādās, tā ir sieviete – to bomzi spēlē sieviete ar supergaiši zilām acīm. Un, man liekas, skatiens arī ir tas nāvējošākais šajā ainā. Man tā laikam liekas visperfektākā aina vispār jebkad. Tieši tik vienkārši – tu kaut ko izstāsti, un tad tas sāk notikt, un atveras tik šausminošas dzīles, ka tām knapi var pāri pārrāpties. Un kamera šūpojas, šūpojas, šūpojas...

Viktors: - Jā, un mēs, pat pirmoreiz skatoties, ļoti labi zinām, ka viņš tur parādīsies. Tā aina ir absolūti perfekta, tam es piekrītu. Un vienmēr ar atvieglojumu konstatēju – tā, šis ir garām, tagad var braukt tālāk.

Uģis: - Ar gleznām tā nav.

Juris: - Es reiz Lasvegasā biju pasaules lielākajā roller-coaster, amerikāņu kalniņos. Tu samaksā desmit dolārus, tevi uzved kaut kur 28 stāvu augstumā, tad vagoniņš krīt un pie pašas zemes taisa ļoti asu pagriezienu – es domāju, ka man mugurkaulu salauzīs, un par manu paša naudu! Nokāpu no turienes stīvs, un dīvaini, bet no tā laika man vairs ne visai patīk šausmu filmas. Nepatīk pārsteigumi, kur tev kāds lec virsū, mēģina negaidīti izsist no vietas… Acīmredzot tā fiziskā pieredze sublimējās uz kino skatīšanos, tieši uz šo žanru… Kā to sauca, ir speciāls apzīmējums tam, ka no tumsas tev kāds lec virsū…

Uģis: - Jumpscare!

Viktors: - Nē, nu žanra klasiku jau es skatos labprāt, Kleitona Nevainīgos / The Innocents, vēl šādus tādus, bet vienīgā šī žanra mūsdienu filma, kas man patika, bija Krasinska A Quiet Place, tā man likās diezgan izcila.

Uģis: - Bet tur tēti nogalināja beigās! Man tas likās pilnīgi lieks ideoloģisks gājiens, it kā nevarētu ģimene palikt kopā. Ļoti formāli aizvāc no ģimenes veci, lai bērni paliktu ar māti.

Viktors: - Jā, un otrajā filmā viņš ir dzīvs, bet tas ir prīkvels, kā latvieši tagad saka. Es sākumā nevarēju saprast – pagājušo reizi tak viņu aprija tie monstri! Bet tad sapratu, ka tas viss notiek pirms iepriekšējās filmas notikumiem.
Tiem rollerkosteriem gan es vispār nespēju uzkāpt virsū, mani tas totāli biedē.

Uģis: - Juri, varbūt tev tai kritienā dvēsele izkrita ārā un vēl nav līdz galam tikusi atpakaļ, tāpēc tās šausmenes biedē vairāk.

Viktors: - Jā, kaut kad jau varbūt atgriezīsies.

Uģis: - Kad ar lidmašīnām kaut kur jālido, tad liekas – nez, vai dvēsele paspēj tik ātri atbraukt? Dažreiz tās pirmās dienas liekas tik tukšas, ka jādomā – varbūt tomēr nē, varbūt dvēsele ceļo atsevišķi un lēnāk.

Juris: - Pie Ņujorkas ir Koniailendas izklaides parks, tur ir vecākais rollerkosteris, kas tiek uzskatīts par īpašu svētumu. Tas ir taisīts no koka, tu tur uzkāp, un viss ir tik drebelīgs, ka liekas, tūlīt izjuks. Tiešām ļoti, ļoti nedrošs, nav ne augsts, ne kā citādi pārsteidzošs – un tur tad ir tas psiholoģiskais horrors. Ar tevi visu laiku notiek kaut kas mazliet nepareizs, visu laiku tu jūti, ka tu dari kaut ko nepareizu, ka to nevajadzēja darīt, bet neko vairs nevar apturēt, un process tiek vēl tīšām paildzināts. Atklāti sakot, man ar rollerkosteriem ir bijusi ļoti riebīga pieredze, un dīvainākais paradokss ir, ka es pats par to vienmēr esmu maksājis – par to, lai mani kaut kādā veidā mocītu.

Uģis: - Bet, ja runājam par nepareizību un neparedzamību – es šādā garā esmu izdomājis aizstāvību seriāliem, lai gan mēs sākumā vienojāmies, ka par tiem nerunāsim. Tomēr – man ļoti patīk tie apmēram septiņas stundas garie, kas nav bezgalīgi izpletušies un aizstiepušies, bet nav arī paredzamā dramaturģija uz pusotru stundu. Mani kaut kā jau šausmīgi ir nogurdinājis tas, ka mēs jau zinām, pa kinovēstures simt gadiem esam iemācījušies, kā tā pusotra stunda ir uzbūvēta, un daļēji tas laupa pārdzīvojumu. Bet mini-seriālos, kaut vai tajā pašā Černobiļā, – mēs it kā zinām notikumus, bet tomēr tu nevari būt drošs, kā tie notikumi būs izvietojušies šajās septiņās stundās. Septiņas stundas ir jaunais neparedzamais nogrieznis kino, kuru tagad tik dūšīgi apdzīvo filmu veidotāji.

Juris: - Černobiļu kopā turēja ļoti spēcīga tēma – tā būtībā ir filma par meliem. Tur paradoksāli darbojas viena ļoti gara aina, par tiem klejojošajiem suņiem, kas dīvainā kārtā ieguļas tajā visā kā stāstošā pauze. Tas, man liekas, ļoti labi darbojas arī tādā varbūt nenovērtētā scenārijā kā Andreja Ēķa filma Svingeri – sižeta blakuslīnija par diviem gejiem, kuriem nav nekāda sakara ar galveno stāstu, bet tas darbojas kā papildu ainas, kā pauzes. Tas ir stāstošās pauzes lielais noslēpums. Kāpēc mums tik ļoti patīk dabas skats starp divām intensīvām ainām? Jo mēs skatāmies to ainavu, un tajā brīdī filma ar mums notiek. Tieši kā Černobiļā tie klejojošie suņi – pilnīgi cits stāsts, pilnīgā bezsakarā.

Uģis: - Jā, tas ir kā varonis, kurš pamatlīnijā vispār nepiedalās, bet tiek kā nullīte iemests notikumā un piedzīvo šausminošas lietas. Un mēs tādā veidā uzzinām par visu to, ar ko nākas saskarties filmas galvenajiem varoņiem. Tāds septiņu stundu formāts ļauj pat veselai stundai būt par pilnīgi kaut ko citu.

Juris: - Tam ir atmosfēriska funkcija, un tas arī padara filmas par filmām. Tu sāc tās uztvert kaut kā… pat varbūt muzikāli. Tāpēc es sākumā ieminējos par ungāru valodu – tās filmas ir interesanti skatīties, pat nesaprotot, par ko viņi runā, jo tā dabū sajust atmosfēru.

Uģis: - Līdzīgi kā jaunākā Twin Peaks, kam ir 18 sērijas, ar ainām, kas sagatavo atmosfēru katrai nākamajai sērijai. Notikumi ir ļoti nebūtiski un sekundāri, mēs vienkārši pavadām laiku, ejot cauri atmosfēras kontrastiem. Atceros, Šlāpins reiz stāstīja, kā darbojas joki, – esot tāds mirklis, kur dvēsele iet uz augšu, tad krīt, un rodas tukšums, ko mēs ar diafragmu sajūtot. Tas ir pārdzīvojums, kurš jūtams fizioloģiski. Man liekas, arī filmā visi tie tukšumi vai tā sauktās ieelpas un blakuslīnijas to arī dara – ļauj ieraudzīt kontrastus.

Zīmējums: Reinis Pētersons

Juris: - Varbūt joks darbojas līdzīgi kā “jumpscare” – tas negaidītais, kas tev pēkšņi liek emocionāli reaģēt. Šai gadījumā smiekli ir tā neapzinātā reakcija, kas izpaužas.

Uģis: - Man nekad to nav nācies piedzīvot, bet esot tāds fenomens, ka cilvēki kolektīvās skatīšanās laikā kinoteātrī smejas tur, kur nekā smieklīga nav, – smiekli ir vienkārši reakcija uz kaut ko citu. Īpaši vīrieši, ja jūtas nepārliecināti vai sabijušies, dažkārt reaģējot ar smiekliem tur, kur īstenībā varbūt notiek kaut kas traģisks.

Juris: - Tā ir neveiklības izpausme – ja cilvēks jūtas neveikli savā ādā.

Uģis: - Skatījos Džeinas Kempiones jauno filmu The Power of the Dog, un man sieva uz šo niansi norādīja. Galvenais varonis ir robusts vīrietis, kovbojs, nemazgājas, visu laiku staigā vienās un tajās pašās drēbēs. Bet pēkšņi viņš nonāk pie klāta galda ar galdautiem un trīs dakšiņām, un tas, kā viņš šajā neveiklajā situācijā sāk uzvesties, ir ļoti bravūrīgi un rupji pret apkalpotājiem. Sieva man teica – redzi, interesanti, ka vīrietis neveiklā situācijā nevis samulst un saplok, bet kļūst lielāks un bravūrīgāks. Tas varbūt līdzīgi kā ar tiem smiekliem.

Viktors: - Bet es pēdējā laikā neesmu nevienu jaunu, sakarīgu komēdiju redzējis. Gan arī īpaši neesmu meklējis, bet negadās vairs nezin kāpēc. Varbūt man ir pazudusi humora izjūta, kas to lai zina. Kaut ko šad tad paskatos – piemēram, tā īsti nav komēdija, bet, kad gribas tādu saspēli, paskatos kādas divas sērijas no The Kominsky Method, tur Maikls Duglass plosās, māca jaunos aktierus un aktrises.

Uģis: - To es riju kā semočkas! Reizi gadā iznāk tās īsās sērijas, un tad vienā piesēdienā – hlaupt!... un četras stundas kā nebijušas.

Viktors: - Jā, jo tās sērijas ir ļoti īsas.

Juris: - Kas tas tāds ir, ko esmu palaidis garām?

Uģis: - Netflix seriāls The Kominsky Method, Maikls Duglass spēlē kādreiz daudzsološu aktieri, kurš trenē jaunos. Tas ir attiecību stāsts par viņu un viņa aģentu, kurš ir tāds ļoti veiksmīgs ebrejs, jau kopš jaunības Duglasa varoņa sabiedrotais un gandrīz vienīgais draugs.

Juris: - Tāda kā industrijas pašrefleksija? Kā tā filma What Just Happened??

Viktors: - Protams, kā tad to var aizmirst!

Juris: - Filma par režisora un producenta attiecībām, un de Niro tēlo filmas producentu. Man tā likās ļoti smieklīga un kaut kādā veidā arī atpazīstama. Mēs jau patiesībā galvenokārt smejamies par lietām, kas mums ir kaut vai mazliet atpazīstamas.

Viktors: - Man tā filma nelikās šausmīgi smieklīga un asprātīga, toties Vudija Alena jaunākā filma Rifkin’s Festival, tā gan ir tīri tā neko. Tāda ironija par festivāliem, tieši par Sansebastianu. Visi tie viņa sapņi, kas pamatā ir no Bergmana un Fellīni – nevis burtiski citāti, bet pilnīgi viss pārtaisīts, un viņš pats sevi redz šajos sapņos. Reizēm likās ļoti asprātīgi. Nekas ģeniāls, bet laba izklaide vienam vakaram.

Uģis: - Par filmu What Just Hapened? IMDb datubāze brīdina, ka “profanity severe”…

Viktors: - Nu zini, tie brīdinājumi! Vispār brīnos par tiem. Vienreiz skatījos islandiešu seriālu Katla; man to kāds ieteica (bet savu viedokli nekomentēšu). Tur ir tāda liela ņemšanās, viens vulkāns Islandē, cilvēki pazūd un pēc gada parādās, bet tie vairs nav tie paši cilvēki... Vienā vakarā noskatījos kādas trīs sērijas un nodomāju – nē, nu nevar šitā pamest, man vajag noskatīties līdz galam. Jo es savā muļķībā biju iedomājies, ka tas ir vienas sezonas seriāls.
Un, lūk, tajā seriālā arī bija brīdinājums, kaut ko tādu es vēl nebiju redzējis – pirms pēdējās sērijas parādījās uzraksts, ka šajā sērijā ir atainotas vairākas pašnāvības, vairāki mēģinājumi izdarīt pašnāvības un cilvēki apsver pašnāvības, un ja jums gadījumā galvā ir kādas domas par pašnāvību, tad vēlreiz apdomājiet, vai jūs vēlaties šo sēriju skatīties. Un es domāju – nu kā tad, šī ir pēdējā sērija visā seriālā, kā tad es to neskatīšos?!

Uģis: - Nu re, man patīk, kā mums atšķiras dzelzceļi – man tas seriāls bija viens no Top 10. Ļoti patika – par islandiešiem, kas nāk no ledāja ārā, pelniem apbiruši, nāk sakārtot dzīves šejieniešiem.

Viktors: - Jā, nu tas jau savā ziņā bija prognozējams.

Juris: - Bet patiesībā jau tie brīdinājumi ļoti palīdz, tie ir domāti vecākiem, kas gribējuši varbūt kādu tādu filmu skatīties kopā ar bērniem. Tas ir brīdinājums, lai vecāki nejustos neveikli par tādām tēmām kā sekss vai tas pats “profanity”. Labāk ļauj, lai bērns viens pats skatās, tad tev nevajadzēs izlikties, ka tu tādus vārdus nezini, un nevajadzēs atzīt, ka ir tādas tēmas, par kurām jums ir neveikli vai negribas runāt, bet tu labi zini, ka bērns jau tāpat to zina. Lai aiztaupītu vecākiem šo neveiklību, tad arī droši vien izdomāti tie brīdinājumi.

Uģis: - Bet cik forši būtu dažreiz uzrauties uz kaut ko, par ko nav brīdināts! Piemēram, sekss pazūd no kino. Nesen skatījos 70. gadu filmu, kur Donalds Sazerlends spēlē restauratoru, viņiem ar sievu ir gājis bojā bērns…

Viktors: - Jā, Don’t Look Now.

Uģis: - Un tur pēkšņi ir brīnišķīga seksa aina – kādas piecas minūtes, pilnīgi nevajadzīgi, bet tik jauki! Kur tas ir pazudis? Jo tiešām var redzēt, ka aktieriem patīk, un skatītājiem taču arī patīk.

Juris: - Es domāju – saistībā ar interneta revolūciju sekss ir tik šausmīgi banalizēts, ka tam uz ekrāna vairs nav tādas vērtības. Vairs nevaram atklāt jaunus attēlus, parādot erotiskas ainas, tām vairs nav tā pirmreizīgā snieguma, kas kādreiz bija – kad šie attēli bija pieejami īpašos gadījumos, vajadzēja īpaši piepūlēties, lai pie tādiem tiktu. Mūsdienās vairs nevienam nevajag īpaši piepūlēties, visa masu kultūra taču ir pārbliezta ar tiem. Un varbūt kinematogrāfijā šī ir tāda pretreakcija, jo tas tiešām vairs nav interesanti.

Uģis: - Bet nu tie „interesantā” meklējumi jau arī… Es uz vienu tādu uzrāvos Tallinas festivālā, tur pirmā filma, ko varēju noskatīties, bija visklasiskākais Eiropas festivālu kino, kur vienā no ainām ļoti vientuļš kroplītis, tik neglīts, ka nekad netiks pie cita silta cilvēka, aiz vientulības izdrāž kaut kādu ķirbi. Un es domāju – tad tas ir tas, kas tagad mūs pārsteigs un ko mēs meklēsim? Visa zāle ar neveiklu saskatīšanos kaut kā pārdzīvoja to ainu, bet kam tas vajadzīgs, es nezinu. Tomēr man liekas – ja filmās vēl būtu klasisks sekss, tas būtu forši, varbūt tad radikāli meklējumi tik ļoti neinteresētu.

Viktors: - To Nikolasa Rega filmu Don’t Look Now rādīja Maskavas kinofestivālā, un tad filmas nosaukums esot kļuvis gandrīz vai par festivāla devīzi, jo tolaik visas filmas rādīja bez cenzūras. Un tad visi runājuši, ka festivālam esot jādod nosaukums “Tagad neskaties”. Jā, nu filmā ir diezgan mokoša tā sākuma daļa, kā meitenīte aiziet bojā, ir šaušalīgi to skatīties. Bet tur ir Džūlija Kristi, kas man vienkārši dievīgi patīk, es viņu absolūti dievinu. Katrā gadījumā tai filmai ir interesanta vēsture un pēcvēsture. Filmas pamatā ir Dafnes di Morjē stāsts, viņas stāsti ir vienkārši ārprātīgi. Hičkoka Putni, piemēram.

Uģis: - Rebeka arī ir viņas, vai ne?

Viktors: - Jā, Dafnes di Morjē romāns. Viņa ir baisa, uz viņas stāsta fona Hičkoka Putni izskatās kā tāda komēdija. Un pēc viņas stāsta Nikolass Rogs uzņēma arī savu filmu. Pēc tam britu rakstnieks Īens Makjuens, kas man jaunībā nesamērīgi patika (tagad gan pēdējos romānus neesmu lasījis), iedvesmojās no Roga filmas un uzrakstīja romānu The Comfort of Strangers, tur darbība notiek nenosauktā pilsētā, bet var nojaust, ka tā varētu būt Venēcija. Un pēc kāda laika Pols Šrēders uzņēma filmu, kas saucās tieši tāpat kā romāns – The Comfort of Strangers, tur jau darbība notika Venēcijā un ir daudz epizožu, kas, manuprāt, izskatās kā viens pret vienu no Nikolasa Rega filmas. Sevišķi tās, kur viņi skraida pa pilsētu, meklē, kur ēst, nomaldās it kā labirintā. Bet katrā ziņā Don’t Look Now ir daudz spēcīgāks gabals.

Juris: - Ko vēl Īens Makjuens ir rakstījis?

Viktors: - Viņa pirmais stāstu krājums saucās In Between the Sheets. Toreiz, kad Maskavā rakstīju savu disertāciju, man to iedeva darba vadītāja. Es šausmīgi sapriecājos, ka būs riktīgs porņuks, tagad palasīšu, braucot ar metro, bet nekā tāda tur nebija. Un vēl viņam bija arī tas Atonement, kam ir slavena ekranizācija. Katrā ziņā manā uztverē viņš ir ļoti kinematogrāfisks rakstnieks.

Juris: - Ko tev nozīmē „kinematogrāfisks”? Es tā īsti vēl neesmu sapratis, kā tas tiek lietots, man liekas – katrs cilvēks tam piešķir kādu citu nozīmi.

Viktors: - Man liekas, labākais piemērs ir no daudz senākas literatūras vēstures. Piemēram, Džoisa Dublinieši – tur stāstītāja klātbūtne tikpat kā neeksistē, viss ir fiksēts it kā ar kameru un, manuprāt, diezgan apzināti. Kaut vai stāstā Araby, sākumā viņš apraksta ieliņu, kur dzīvo galvenais varonis,  – Blind Alley, strupceļš, tumšā iela kontrastē ar violetajām saulrieta debesīm, un tamlīdzīgi. Tas viss tiek vienkārši izstāstīts. Tāpat arī beigu stāstā The Dead – tur varbūt ir tikai noslēguma monologs Gabrielam, bet lielākā daļa stāsta it kā vienkārši fiksē, it kā apraksta notikumu. Meitene, kura nespēj dzīvot Dublinā, viņai tur viss liekas ļoti smacīgi un klaustrofobiski, viņa grib braukt prom… bet nav izstāstīti nekādi motīvi, kāpēc viņa pēkšņi pārdomā. „Viņu turēja neredzamas rokas.” Viņa bija jau pa pusei uzkāpusi pa trapu, pēc tam nokāpa lejā un palika turpat, kur bijusi. Bet autors neiejaucas notikumos, un uzsvars ir uz attēlu, kādu rada vārdi, nevis uz stāstītāju.
Amerikā ir viena rakstniece, kas šobrīd noteikti ir kritusi nežēlastībā; viņa jau ir mirusi, nomira ļoti jauna, jo slimoja. Tāda Flenrija O’Konora, man liekas, Juri, tu viņu zini…

Juris: - Protams, bet viņai ir kas cits. Man liekas, es kaut kā pilnīgi citādāk saprotu vārdu „kinematogrāfisks”. Man kinematogrāfisks ir Blaumanis un Vilis Lācis, jo viņiem ir ļoti izteikta dramatiskā struktūra, ko var izmantot filmām. O’Konora arī – viņas stāsts The Lame Shall Enter First… Tur ir tēvs, kas grib būt ļoti pareizs kristietis un grib labu dzīvi savam bērnam. Tāpēc viņš uzaicina pilnīgi mežonīgu, bet ļoti talantīgu puisēnu no specskolas, lai tas būtu draugs viņa paša dēlam, kurš interesējas tikai par to, kā krāt monētas kaudzītēs un burciņā. Un visa traģika rodas no labajiem nodomiem. Stāsts ir ļoti mērķtiecīgi veidots uz kulmināciju, tā tas ir arī Blaumanim, un tas ir kinematogrāfiski, šī struktūra.
Man liekas, latviešu literatūra, kas radusies pēckara periodā, lielākoties ir tāda novērojoša, kā tu minēji, – ne visa, protams, bet tāda tendence ir. Bet tā absolūti nav kinematogrāfiska, jo tur nevar atrast kino, no turienes nevar izlobīt kino! Kad mums reiz bija kinoklubs Horizonts, mēs ar Pēteri Krilovu vienu ciklu veltījām šai tēmai. Pēteris uzskatīja, ka latviešu kino problēma ir pārtrūkusī prozas tradīcija, kas bija aizsākusies ar Blaumani, bet okupācijas periodā tika mēģināts šo visu izgudrot no jauna.

Uģis: - Es lasu [Andra Kalnozola] Kalendārs mani sauc un zinu, ka tu viņu ekranizēsi. Kas tev bija kinematogrāfisks tajā tekstā, kā dēļ tev sagribējās ņemt to un darīt?

Juris: - Vai tu zini tādu filmu Joker?

Uģis: - Zinu, bet neesmu redzējis.

Juris: - Kalendārā ir tā pati struktūra, kas Džokerā, – arī viņš ir autists, arī viņš dzīvo kopā ar māti, arī viņam ir tā saucamā sapņu meitene, ar kuru viņam nav erotisku attiecību. Un arī viņš atbrīvojas tikai pēc tam, kad māte nomirst.

Varbūt dažreiz pateicīgāki ir īsie stāsti, nevis romāni, jo no tiem filma ir jāizcērt, tajos jāatrod – kā tēlnieks izcērt pieminekli no akmens bluķa, kurā tas vispirms jāsaskata.

Blaumanis, protams, ir pateicīgāks, bet Kalendāram ir diezgan izteikta atmosfēra, par ko mēs te runājām diezgan ilgu laiku. Es gan negribu runāt par filmu, kas vēl nav uztaisīta. Bet, atšķirībā no mazliet līdzīgas literatūras, kāda ir Jelgava ‘94, viņam ir izteiktāka struktūra, Kalendārs iet uz zināmu rezultātu. Jelgava ‘94, starp citu, ir daudz nepateicīgāks materiāls, tur viņi tiešām ir izdomājuši klāt tēlus. Piemēram, tā mīlas interese – grāmatā tādas nav, Jāņa Ābeles filmā diezgan daudz kas ir pierakstīts klāt. Un Kalendāram arī mēs ar Kalnozolu rakstām ainas, kuru grāmatā nav. Vikija grāmatā ir pilnīgs “side character”, kaut gan viņa varētu būt sapņu meitenes pretstats – kā Laimdota un Spīdola. Tā struktūra ir jārada, grāmata ir jāpārtulko kino valodā. Adaptācijas uzdevums ne vienmēr ir viegls, bet tas ir interesants process, materiāla ir ļoti daudz.

Uģis: - Nuja, 50 nedēļas…

Viktors: - Es ļoti atvainojos, bet mums laikam jāsāk domāt par sarunas noslēgumu, citādi Kino Raksti varēs šifrēt mūsu sarunas līdz nākamā gada decembrim. Kaut kā būtu jānoslēdz, un es nezinu, kā.

Juris: - Vajag tos lielos gala vārdus pateikt, ko var paņemt „mūžības grāmatā”.

Uģis: - Ja mēs sākumā nevienojāmies par jēdzieniem, tad varbūt beigās? Vai esat sev definējuši tā ērti no kabatas izvelkamu definīciju, kas ir kino? Es laikam esmu piesavinājies no Linča. Viņš teica, ka kino ir attēls un skaņa, kas plūst cauri laikam. Un man liekas, neko labāku savai sajūtai es izdomāt nevaru.

Viktors: - Pēc šādas definīcijas kaut ko sakarīgu piedāvāt būs grūti. Runa, protams, ir par kino kā mākslu. Daudzi par to negrib runāt tādās kategorijās, bet es tomēr uzskatu, ka kino ir māksla. Un papildus Linča minētajam man liekas, ka kino sniedz izdzīvotu pieredzi. Pēc filmas man ir sajūta, ka esmu piedzīvojis – kaut kas ir, varbūt ne radikāli, bet mainījies. Tā es gribētu domāt, ka tā ir ar mani.

Juris: - Man liekas, kino ir tāds kā eskeipisms. Kaut kas līdzīgs tam, kā mēs ticam – piemēram, gribam ticēt citplanētiešiem, lai gan ar racionālo prātu saprotam, ka tur nekāda pamata nav.

Bet mēs gribam ticēt vai vismaz vēlēties, lai pastāv kaut kāda cita realitāte ārpus ikdienas.

Varbūt tieši tāpēc tās filmas, kas ir reālas, bet nav reālistiskas, kurās nav šī skrupulozā reālistiskā attēla, dažreiz patīk labāk nekā tās, kas mēģina attēlot dzīvi tādu, kāda tā ir. Tas fascinē vairāk. Arī reliģija ir kaut kas tāds – mēs gribam ticēt, ka pastāv kaut kas ārpus šīs realitātes.

Viktors: - Par eskeipismu es arī pilnībā piekrītu. Reiz kāds man vaicāja – jūs tik daudz tulkojat filmas, vai tas nav kaitīgi? – jo jūs taču tajā laikā dzīvojat filmā... Bet tas jau ir tieši tas, ko es vēlos! Man gan liekas, tas cilvēks toreiz nesaprata, ko es mēģinu pateikt. Bet jā, tā ticība, ka pastāv kaut kas ārpus sadzīves… Gribas kaut ko vairāk.

Zīmējums: Reinis Pētersons

Attēlu autors - mākslinieks Reinis Pētersons

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan