Blenžu datorā. Nezinu, ko lai rakstu par Deividu Linču (1946–2025), kurš aizgāja mūžībā 15. janvārī. Par Linču ir rakstīts tik daudz, par Linču es pati esmu rakstījusi daudz…
– gan jaunībā jūsmīgus tekstus, vispirms pastarpināti atklājot sev viņa nevaldāmo, izaicinošo talantu – Linča filmas –, gan nedaudz vēlāk, cītīgās reportāžās no Kannu kinofestivāla, kur satikos ar Linča kino 90. gadu sākumā un biju klāt viņa triumfam ar filmu Malholandas ceļš / Mulholland Drive 2001. gadā (tas bija triumfs, kas dzima no neveiksmes – lielas ASV TV kompānijas norakstīta, tā arī netapuša seriāla pilotsērijas). Esmu pat mēģinājusi ietilpināt Deivida Linča kaislīgo dabu un nepieradinātās filmas stingi enciklopēdiskā formātā (skat. šķirkli Nacionālajā enciklopēdijā ŠEIT).
Vai tagad virpināt vārdus, veidojot elēģisku, skumju tekstu par meistara aiziešanu, piesaucot viņa filmu tēmas un nosaukumus? Meistars aizgājis pa Malholandas ceļu, izzudis sarkanajā istabā, pārkāpis robežu starp reālo un nereālo – un linčisti tik lieliski zina, ka sarkanā istaba kā īpaša, mistiska telpa ir caurviju motīvs teju visās Linča filmās. Linčisti zina arī to, ka reālais un irreālais / sirreālais Linča filmās saplūst vienā veselumā.
Deivida Linča mūžu par īsu nenosauksi, 20. janvārī viņam būtu apritējuši 79 gadi. Protams, var dzīvot ilgāk, bet daudzu ģēniju mūžs ir bijis arī īsāks. Un tomēr, mani pārsteidza tik daudz personīgu, izjustu ierakstu sociālajos tīklos – Facebook un IG lentē Deivida Linča portreti, kustīgo bilžu fragmenti šajās dienas virpuļo īpaši intensīvi. Slovēņu filosofs Slavojs Žižeks uzrakstījis Deividam Linčam un viņa filmām veltītu eseju. Paralēli meistaram veltītajiem nekrologiem vadošajos pasaules medijos, sižetus par Linču veidojuši arī lokālie mediji, kas gan, jāsaka, ar īpašu sekošanu pasaules kultūras procesiem neaizraujas (mīļās @LTV kultūras ziņas, Deivids Linčs nav radījis neo noir, tas ir bijis jau pirms Linča, bet lai nu paliek...).
Viss iepriekšminētais ir tikai pavisam niecīga daļa no Linča aiziešanai veltītajiem tekstiem un attēliem. Skumji pajokot mēģinājis The New Yorker – karikatūrā
pie paradīzes vārtiem stāv Deivids Linčs, kuram svētais Pēteris uzdod jautājumu – bet kurš tad galu galā nogalināja Loru Palmeri?!
Protams, tā ir atsauce uz Linča leģendāro seriālu Tvinpīka / Twin Peaks (1989–1991), kas būtībā aizsāka jaunu ēru seriālu vēsturē. Būdams atzīts, radikāls kinorežisors, Linčs izvēlējās veidot TV seriālu, un tolaik vārds “seriāls” nebūt neskanēja cēli. Straumēšanas ēra un kvalitatīvo seriālu zelta laikmets vēl bija diezgan tāla nākotne, tālab jo īpaši būtiski, ka tieši Deivids Linčs bija tas režisors, kurš klišejiskajā Amerikas TV seriālu tradīcijā ienesa kaut ko pilnīgi un absolūti jaunu. Šķietami triviāla detektīva sižetu un atbildes meklēšanu uz šķietami vienkāršo jautājumu „kurš tad nogalināja Loru Palmeri?” viņš pārvērta par Amerikas provinces tikumu un likumu uzšķērdumu. Turklāt Tvinpīkas pasaulei viņš piešķīra to unikālo netveramību, to biedējošo sajūtu, kad realitāte pārplūst instinktu un mistikas telpā.
Iespējams, tā ir būtiskākā Linča stila iezīme – vizualizēta pārliecība, ka mūsu apziņas un gribas kontrolētajai telpai ir ļoti konkrētas robežas, taču aiz tām eksistē cita realitāte un citas likumības, kuras mums (labi, viņa filmu varoņiem) nav lemts kontrolēt.
Paradoksāli, ka Deivida Linča aiziešanu ļoti daudzi ir uztvēruši absolūti personīgi, privāti, kā zaudējot tuvu paziņu, draugu. Iespējams, tas ir paaudžu jautājums, jo manā nu jau vismaz padsmit gadus ilgajā pasniedzējas darbā tikai pāris studenti ir vēlējušies iedziļināties Deivida Linča daiļradē un filmās. Linča pasaules izjūta, viņa filmu mulsinoši komplicētie naratīvi, stāsta labirinti likušies pārāk neizdibināmi un biedējoši.
Kuras ir Linča svarīgākās filmas? Un kāpēc tieši filmas, ja Linčs taču bija arī mākslinieks un tēlnieks – viņa pamatizglītība bija māksla, un tieši mākslas skolā viņš pirmoreiz iekustināja attēlu. Linča pirmā filmiņa ir īsa animācija ar nosaukumu Sešiem vīriem paliek slikti / Six Men Getting Sick (1967), – sešu vemjošu vīriešu figūru vizualizācija, ko Linčs izveidoja, mācoties Pensilvānijas Mākslas akadēmijā, Filadelfijā.
Kustīgie attēli mēdz būt viltīgi, tie pārņem prātu, tie nelaiž vaļā, tie noved no izraudzītā mākslinieka ceļa. Viss pārējais jau ir vēsture. Sešiem vemjošajiem vīriem sekoja virkne īsfilmu, kuras Linčs veidoja 60.–70.gadu mijā, un viņa īsfilmas ir ideāls mācību materiāls, ja gribat izsekot kāda režisora stila un paņēmienu attīstībai. Viņa agrīnajās īsfilmās, kas formāli būtu ierakstāmas eksperimentālā kino kategorijā, jau iezīmējas vēlākajam Linčam raksturīgie paņēmieni, tēmu un to risinājuma radikālisms. Linčs ir spoguļojies savās filmās, īpaši savās jaunības filmās – viņa bailes, nedrošība, fobijas kļuva par materiālu eksperimentālai izteiksmei, kas tomēr balstījās ne tik daudz montāžas vai vizuālajos eksperimentos, bet arī aktierspēles spēkā.
Par Linča agrīnā perioda summējumu un arī ārkārtīgi personīgu filmu kļuva viņa pilnmetrāžas debija Gumijgalva / Eraserhead (1977), kas tapa studiju laikā Amerikas Filmu institūtā (American Film Institute). Filmas galvenais varonis ar spuraino matu ērkuli, ko atveidoja aktieris Džeks Nance, bija attāli līdzīgs pašam jaunajam režisoram, tobrīd arī jaunajam tēvam, kurš filmas uzņemšanā bija ieguldījis pats savus sūri grūti krātos līdzekļus un sponsoru naudiņu. Neizdzēšams atmiņā palicis šīs melnbaltās filmas šokējošākais personāžs – jaundzimušais, kurš līdzīgs citplanētietim –, un tieši šīs būtnes-mazuļa ienākšana filmas varoņa ģimenē bija Gumijgalvas sižeta atspēriena punkts. Filmas biedējoši, klaustrofobiskā sajūta īpašu noskaņu iegūst epizodē, kurā improvizētā skatuves telpā saldi dzied “sieviete no radiatora” un uz ģeometriski dekoratīvās skatuves grīdas krīt tārpiem līdzīgi radījumi.
Neesmu Gumijgalvu pārskatījusi jau daudzus gadus, taču filmas satraucoši dramatiskā noskaņa un vientulīgais, realitātē apjukušais varonis (ar Linča frizūru) ir spilgti saglabājies atmiņā. Protams, Gumijgalvu 1977. gada Padomju Savienībā, tātad arī Latvijā, nemaz nerādīja; droši vien desmit gadus vecam bērnam (man tolaik) tā būtu radījusi šoku.
Deivida Linča atklāšana Latvijā, arī manā dzīvē, notika 80. gadu izskaņā, visdrīzāk ar kādu puslegālu VHS kasešu palīdzību.
Tolaik Deivids Linčs pilnīgi un noteikti bija viens no skandalozākajiem amerikāņu režisoriem, un viņa filmām – gan tolaik aktuālajām, gan jau agrāk veidotajām – pēc rietumvalstu kino izslāpušie pievērsa pastiprinātu uzmanību.
80. gadu vidū tapa Linča Zilais samts / Blue Velvet (1986) – šī bija tā filma, kas fokusēja uz Deividu Linču plašu starptautisku uzmanību, saņēma festivālu balvas, tika nominēta vairākiem Zelta globusiem, savukārt Linčs tika nominēts Oskaram kā labākais režisors. Būtībā jau vajadzētu izturēties līdzsvarotāk pret šīm ASV svētajām kinobalvām, kuras, gribi vai negribi, pieņemtas par talanta vērtību mēru. Jā, Linčs ir bijis četras reizes nominēts Oskaram un nevienu reizi nav to saņēmis – taču, iespējams, šajā pasaulē aiz sevis atstājis daudz vairāk sērojošu sava talanta un filmu cienītāju, nekā viens otrs Oskara laureāts.
Zilais samts definēja Linča interesi par Amerikas mazpilsētu universu – šīs pasaules lakoto virskārtu un slēptajiem instinktu un noziegumu bezdibeņiem. Filma sākas ar neciešami skaistu kadru – sarkanām dekoratīvām puķēm uz balta žoga un zilzilām debesīm –, tas ir kādas jaukas Amerikas mazpilsētas skats. Taču Linču vienmēr interesējusi nevis lietu virskārta, bet gan tā ellīte, kas aiz tās slēpjas. Šajā gadījumā – kas slēpjas aiz nogrieztas cilvēka auss, kuru zālītē atrod filmas galvenais varonis Džefrijs (lomā Linča iecienītais aktieris Keils Maklahlans), ieliek turzā un aizstiepj uz policiju. Drīz vien viņš pats kļūst par aizrautīgu amatierdetektīvu, kurš tiek ierauts mazpilsētas grēku gaņģos.
Zilais samts ir arī dziesma, ko Linča filmu komponista Andželo Badalamenti klavierizpildījuma pavadījumā dzied Izabella Rosellīni –
Ingrīdas Bergmanes un Roberto Rosellīni meita, tolaik arī Deivida Linča mūza. Brīnišķīga aktrise, kura turpina filmēties un ir pat aktīva sociālajos tīklos. “Es tevi tik ļoti mīlēju, Deivid! Paldies par brīnišķīgajām īsziņām!” pēc Linča nāves savā IG profilā bija ierakstījusi Izabella Rosellīni. Sociālajos tīklos tika šēroti fascinējoši attēli – Amerikas fotomākslas klasiķa Helmūta Ņūtona fotogrāfijas ar trauslo Rosellīni, tolaik arī populāru modeli, un radikālo režisoru Deividu Linču. Tolaik viņi abi bija kopā, bet Zilais samts krietni pabojāja Izabellas modes karjeru – skaistuma industrijai un modeles darba devējiem viņas atveidotās dziedātājas Dorotijas kailskati šķita nepieņemami.
Arī šis viss ir palicis pagātnē. Izabella Rosellīni 2024. gada izskaņā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu un nospēlējusi spilgtu lomu filmā Konklāvs / Conclave (2024), kuras nosaukums tiek minēts dažādos prestižu balvu sarakstos. Savukārt Zilais samts sen kļuvusi par vienu no būtiskākajām 80. gadu amerikāņu filmām. Jāsaka gan, teju visas Linča filmas ir ierakstītas Amerikas kino vēsturē un noteikti būs atrodamas grāmatās par attiecīgās desmitgades nozīmīgākajām filmām. 70. gados tāda ir Gumijgalva, 80. gados – Zilais samts; šajā desmitgadē Linčs uzņēma arī diviem Oskariem nominēto sentimentālo un emocionālo Ziloņcilvēku / The Elephant Man (1980) un tolaik par neveiksmi uzskatīto fantastikas žanra darbu Kāpa / Dune (1984).
80. gadu beigas iezīmēja Mežonīgie sirdīs / Wild at Heart (1989), kas atnesa Linčam Kannu festivāla galveno balvu, nostiprinot viņa globālo atpazīstamību. Tieši Mežonīgie sirdīs ar Loru Dernu un Nikolasu Keidžu – azartisks žanru mikslis, gan šokējoša pasaka, gan ceļa filma par diviem bēgošiem mīlētājiem –, kļuva par filmu, kas kritiķiem lika radīt jēdzienu “neo barbarisms”. Atšķirībā no “neo noir”, “neo barbarisms” tik labi nav iedzīvojies kritiķu terminu arsenālā, bet šis jēdziens būtībā summēja to šoku un apbrīnu, ko profesionāļos raisīja Linča filmas un viņa prasme radīt kinematogrāfisku veselumu, kur sadzīvo traģiskais, kroplais, biedējošais, mistiskais, bet arī skaistais un sentimentālais. Ja atminaties filmas finālu, Linčs tajā neiztika bez “burves burbulī” – eleganta citāta no amerikāņu kino klasikas, Oza zemes burvja / The Wizard of Oz (1937).
Šajā pašā 1989. gadā Deivids Linčs sāka darbu pie jau minētā seriāla Tvinpīka (1989–1991), kas savieno abas desmitgades – astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus, nozīmīgāko laiku režisora radošajā darbībā.
Pirmo reizi ar Linča filmu “aci pret aci” sastapos 1992. gadā, savā pirmajā Kannu kinofestivālā, –
filmas Tvinpīka: Uguns seko man / Twin Peaks: Fire Walks With Me pirmizrādē. Filmas preses konferenci, tikšanos ar Linču un filmas komandu atceros miglaini, prātā gan palikusi nikni nīgrā noskaņa – kritiķiem filma nepatika. Kritiķiem parasti nepatīk filmas, kas ir veidotas kā seriālu “esence”, un tieši tāda arī bija šī filma. Tas, ka sakompresēt seriāla 30 sērijas vienas pilnmetrāžas filmas garumā ir izaicinājums, droši vien bija skaidrs arī Linčam, tomēr divus gadus pēc Kannu triumfa ar Mežonīgajiem sirdīs meistaru Kannu festivālā uzņēma ļoti dzestri... Tā notiek, bet Linča gadījumā šī epizode bija pārejoša.
Jau kopš 80. gadu izskaņas Linčam ar Kannu festivālu bija īpašas attiecības – viņš bija kļuvis par vienu no tiem pasaules elites līmeņa režisoriem, kuru katru nākamo filmu iekāro un izrāda pasaules nozīmīgākais festivāls, protams, nodrošinot filmai globālu publicitāti. Un tā Linča filmām vienmēr bijusi nepieciešama, jo režisors visu mūžu ir saglabājis savu no Holivudas studijām neatkarīga mākslinieka statusu, atrodot investorus savām filmām ārpus sistēmas. Ja nu kāds amerikāņu režisors ir maksimāli tālu no Holivudas klišejām, tad tas ir Linčs. Un viņš to ir varējis atļauties.
90. gadi kļūst par to desmitgadi, kurā tapušās Linča filmas maksimāli apgāž Holivudas klasiskās tradīcijas, klasiskā stila pamatpostulātu – proti, nepieciešamību piedāvāt loģisku, likumsakarīgu, skaidru un saprotamu stāstu, to svēto storytelling prasmi un pārliecību, ka skatītāju nedrīkst nekādā gadījumā mulsināt ar neskaidrībām un neloģiskumu.
Linčs vienmēr pratis nospļauties uz stāstniecības klišejām, un divas viņa filmas, kuras kritiķi nereti dēvē par neo noir, – Ceļš uz nekurieni / Lost Highway (1997) un Malhollandas ceļš / Mulholland Drive (2001) – ir stāsti kā labirinti. Stāsti, kuros vieni un tie paši aktieri spēlē vairākas lomas, turklāt režisors tā arī nepaskaidro stāsta un varoņu attīstības loģiku.
Iespējams, atpazīstamāka ir Malholandas ceļš, ko pirms dažiem gadiem restaurētā versijā rādīja arī Forum Cinemas – man bija tas gods teikt dažus vārdus pirms filmas, turklāt arī pārliecināties, ka filma nav zaudējusi ne kripatas no savas jaudas un intrigas kopš pirmizrādes Kannu festivālā 21. gs. sākumā. Šo pirmizrādi atceros krietni labāk, arī jauniņo Naomi Votsu (toreiz nepazīstamu aktrisi no Austrālijas) un seksapīlo Loru Herringu, kura, šķiet, pēc Malholandas ceļa neko dižu vairs kino nav paveikusi. Atminos Deividu Linču, viņa balss tembru un stāstījumu par sarežģīto Malholandas ceļa tapšanu – arī par depresiju pēc atteikuma saņemšanas no ASV televīzijas kompānijas (jau minēju – sākumā bija iecerēts seriāls), par mēģinājumiem atrast neatkarīgus finansētājus, kuri palīdzētu izbrāķēto seriālu pārvērst pilnmetrāžas filmā. Linčam izdevās – naudu filmai viņš atrada Francijā, valstī, kur mīl izcilus autorus un Kannu festivāla varoņus. Linčs atbilda šiem kritērijiem, un neveiksme pārtapa veiksmē – vienā no visu laiku spēcīgākajiem darbiem par Holivudas industrijas aizkulisēm un vienā no visu laiku mīklainākajām filmām – tās naratīva struktūras dēļ. Kas ir Loras Herringas varone, kāpēc Naomi Votsa spēlē divas tik atšķirīgas sievietes, no kurām viena ir mirusi, bet varbūt viss tas ir tikai sapnis vai murgs? Par Malholandas ceļu Linčs vēlreiz tika nominēts Oskaram, ko nesaņēma. Pirms tam gan viņš saņēma Kannu festivāla balvu.
Kannās 90. gados tika pirmizrādīta arī viena no Linča netipiskākajām filmām – Streita stāsts / The Straight Story – rimts, secīgi veidots darbs, ceļa filma par kādu sirmu vīru, vārdā Alvins Streits, kurš dodas tālā ceļā pa Ameriku ar savu traktoriņu. Filmas nosaukumam ir divējāda nozīme – tas ir gan varoņa uzvārds, gan arī norāde uz Linčam neraksturīgu filmas struktūru – jo šis patiešām ir “taisns”, tiešs stāsts, nekādas mistikas un labirintu. (Filma tapa ar Disney studijas atbalstu – arī ļoti netipiski Linčam.)
Pēcāk Linča attiecībās ar Kannu festivālu iestājās pauze. Viņa filmu Iekšējā impērija / Inland Empire (2006) pirmizrādīja Venēcijas festivālā, kur Linčam pasniedza arī balvu par mūža ieguldījumu. Iekšējā impērija gan stāsta uzbūvē, gan stilā bija vēl linčiskāka nekā viss iepriekšējais meistara devums.
Tomēr Deivids Linčs vēlreiz atgriezās Kannu festivālā 2017. gadā – festivāla septiņdesmitajā, jubilejas reizē, turklāt ar seriālu – leģendārā seriāla Tvinpīka turpinājumu, kas bija tapis pēc vairāk nekā 25 gadu ilgas pauzes. Atļaušos nelielu pašcitātu no 2017. gada Kultūras Dienas: “Ir vērts piebremzēt šo skrējienu pāri Kannu festivāla vēsturei, apstājoties pie Deivida Linča. Kannu festivāla 70. jubilejas gads ir īpašs mūžam nepieradinātā, neatkarīgā amerikāņu režisora Deivida Linča karjerā. Šo režisoru, kas daudziem 90. gadu bērniem joprojām ir kulta statusā, pasaule iepazina, pateicoties viņa ekstrēmajiem darbiem, viņa filmām, kas cita pēc citas kļuva par Kannu festivāla notikumiem. (..) Visas šīs filmas, kas piedāvā ekstrēmus izteiksmes līdzekļus, rafinēti sapiņķētu, strukturētu vēstījumu, Linčam radīja skaļu slavu. Kritiķi pat izveidoja jēdzienu «neobarbars», mēģinot atrast rāmīti, kurā iekļaut režisora unikālo talantu.
Linčs, kā visas 80.–90. gadu režijas slavenības, sen vairs nav jauneklis – pēdējos gadus viņš bija pieklusis, panīcis, par spīti tam, ka savulaik tieši viņa radītais TV seriāls Tvinpīka 90. gados aizsāka mākslinieciski kvalitatīvo TV seriālu ēru. Tālab ir tikai loģiski, ka Kannu jubilejas gadā Deivids Linčs te atgriežas no jauna. Atgriežas ar sava leģendārā seriāla Tvinpīka turpinājumu, kas tiks izrādīts īpašā seansā. (Arī šī ir laikmeta zīme – pat elitārākie festivāli vairs neignorē TV produkciju, kas ilgu laiku tika uzskatīta par otršķirīgu.)”
Citāta beigas.
Par meistara sanīkumu – tas bija pārspīlēti. Deivids Linčs gadiem ilgi ir meditējis, gleznojis, veidojis skulptūras, pat niekojies ar sociālajiem tīkliem – piemēram, vienu laiku viņš ikdienas sociālajos tīklos ievietoja īsu vēstījumu – laika ziņas, kas liecināja, ka ar Linča ironiju un stila izjūtu viss ir vislabākajā kārtībā. (Režisora filmogrāfijā šīs mikroepizodes ierakstītas kā Weather Report – tās Linčs veidojis no 2005. gada līdz 2021. gadam, kopumā – 152 epizodes.) Savukārt Linča stila un pašironijas izjūtu spilgti apliecina arī Netflix atbalstītā 17 minūšu īsfilma Ko izdarīja Džeks? / What Did Jack Do? (2017). Tas ir meistara dialogs ar pērtiķīti, kurā Linčs iejūtas detektīva lomā, bet pērtiķītis ir nopratināmais. Filma ir melnbalta, tajā perfekti imitēta film noir estētika. Film noir Linčam vienmēr ir paticis, galu galā šī virziena ietvaros tapušās filmas mēdz būt gan radikālas, gan arī atvērtas eksperimentiem, tai skaitā arī eksperimentiem ar vēstījuma struktūru. Deivids Linčs, nenoliedzami, sakņojas arī šajā kino kultūras periodā un tā leknajā augsnē. Tāpat kā Deivida Linča filmu augsnē barojas daudzi mūsdienu kino autori.
Paldies, Meistar, par Tavām filmām, ironiju, balss tembru, spurainību, nepieradinātību un konsekvenci vienmēr būt Deividam Linčam!
