Gada pēdējā dienā nu jau tradicionāli apkopojam vienā virtenē tos rakstus, kas izpelnījušies vislielāko lasītāju interesi, un priecīgi apliecinām, ka Latvijas kino saglabā savas pozīcijas ne tikai skatītāju, bet arī lasītāju uzmanības lokā. Tomēr kino ir pasaules māksla, kas ceļo pāri ģeogrāfiskām robežām, un to pierāda arī Kino Rakstu publikāciju spektrs. Lūk, šāgada 15 populārākie raksti!
15. vieta
Viena no aktīvākajām jaunās paaudzes kinematogrāfistēm Latvijā ir Marta Elīna Martinsone, kura gan raksta par kino (arī portālā Kino Raksti!) un runā radioraidījumos (Piejūras klimats!), gan pati uzņem filmas, raksta scenārijus un saņem par to balvas. Kino Raksti jau pavasarī saprata, ka ar tik daudzpusīgi talantīgu cilvēku vajag aprunāties, tāpēc Sonora Broka aicināja Martu uz sarunu – gan par filmām Blakus un 1906, pie kurām viņa strādājusi, gan par talantīgām sievietēm, jauniem viļņiem, pusaudžu filmām un vēl…
Interviju „Neviens nav ne stulbs, ne inteliģents” (17.04.2019.) lasiet ŠEIT.
14. vieta
Kino Raksti vienmēr priecājas, ja tiem kādu rakstu sagādā režisors, pedagogs un vienkārši ļoti erudīts cilvēks Pēteris Krilovs, un šoreiz viņa zināšanas un pieredze ir īsti vietā – rakstā par dokumentālo filmu Spiegs, kurš mans tēvs un Simtgades seriālu Sarkanais mežs. Pētot arhīvu dokumentus un aculiecinieku stāstus par dažādiem Latvijas vēstures periodiem, Krilovs ir pārliecinājies, ka taisnība viņa senajai pārliecībai – gandrīz ikvienas latviešu dzimtas stāsts slēpj sevī daudz vairāk spēcīgas, nesakonstruētas dramaturģijas un paradoksālu sižetu, nekā vidēji statistisks “izdomāts” scenārijs filmai vai seriālam.
Rakstu „Spiegs, kurš mans tēvs, Sarkanais mežs un varaskāre” (13.09.2019.) lasiet ŠEIT.
13. vieta
Diemžēl šajā gadā kinozinātniece Inga Pērkone bija vairāk aizņemta ar jaunas grāmatas rakstīšanu, tāpēc Kino Rakstiem tikai retumis izdevās pierunāt savu ilggadējo autori pieslēgties aktuālā repertuāra procesiem. Prieks, ka recenzijai par Simtgades programmas noslēdzošo filmu, režisora Gata Šmita krimināldrāmu 1906, tomēr laiks atradās, novērtējot, ka šī brīnumpasaka precīzi iederas Latvijas brīvības cīņu melodrāmu rindā.
Rakstu „1906. Māja, ko uzcēla džeki” (17.03.2019.) lasiet ŠEIT.
12. vieta
Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laiks Kino Rakstu gada šķērsgriezumā ir visintensīvākais – autori raksta visvairāk, mēs publicējam visvairāk, lasītāji lasa visvairāk… un uzticas autoritātēm, kā to pierāda fakts, ka no šāgada festivālam veltītajiem rakstiem vislielāko ievērību izpelnījušies kinokritiķes Ditas Rietumas ieteikumi, ko izvēlēties Riga IFF programmā.
Rakstu „Riga IFF. Iesaka Dita Rietuma” (11.10.2019.) lasiet ŠEIT.
11. vieta
Viena no šāgada spožākajām debijām ir stāsts par to, kā aktrise Elita Kļaviņa kļuva par dokumentālā kino režisori, uzņemot savu Nacionālās Filmu skolas absolventes diplomdarbu, pilnmetrāžas dokumentālo filmu Zorjana Horobraja. Turklā šis stāsts bija aktuāls visa gada garumā – no pirmizrādes februārī līdz novembrī saņemtajai Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps par labāko studentu filmu. Sonora Broka sarunā ar režisori apspriež gan izmantotās un zaudētās iespējas, gan intuīciju un radikālismu, gan globalizāciju un lauku dzīvi, gan vēl citas tēmas, ko rosina šī šķietami vienkāršā filma par ģimeni laukos.
Interviju „Zorjana un Elita” (15.02.2019.) lasiet ŠEIT.
10. vieta
Tālākās pozīcijas Kino Rakstu gada topā apliecina, ka lasītāji ļoti pamatīgi interesējas par jaunākajām Latvijas spēlfilmām, kas nonāk kinoteātru repertuārā. Septembrī pirmizrāžu rudens sezonu uzsāka režisora Jāņa Ābeles spēlfilma Jelgava ’94, un publicists Ilmārs Šlāpins to aplūkoja, neaizmirstot, ka filma balstīta ārkārtīgi populārajā Jāņa Joņeva romānā, tomēr apzinoties, ka kinovaloda prasa pavisam citus stāsta, noskaņas vai idejas realizācijas paņēmienus. „Nerealizētās cerības paliek aizķērušās jau pieaugušā varoņa dvēselē, ik pa brīdim atgādinot, ka “tāda jau ir tā dzīve” un savā būtībā mēs visi esam lūzeri – ja salīdzinām ar to, ko tik ļoti gribējām bērnībā…”
Rakstu „Jelgava ‘94. Sentimentālais ir jaunais brutālais” (19.09.2019.) lasiet ŠEIT.
9. vieta
Redakcijai liels prieks, ka lasītāji novērtējuši pavisam negaidīta vārda parādīšanos Kino Rakstu autoru lokā – uz ekrāniem iznākot Jura Kursieša filmai Oļegs, uzrunājām tēmas speciālistu, rakstnieku Vili Lācīti, kurš pats jau ilgus gadus ir viesstrādnieks un savu pieredzi aprakstījis spožajā romānā Stroika ar skatu uz Londonu (2010, Mansards). Dzirkstošo humora izjūtu Vilis Lācītis nezaudēja, arī filmu skatoties, tomēr rezultāts ir ne tikai asprātīgs, bet arī asredzīgs vērtējums – „…kā tas ir, kad tevi, tādu nezinošo Oļegu, ierij milzīgā, nevalodās ļerkstošā Lielā Pasaule ārpus tavas sādžas, kamēr tu, nabadziņš bez prasmēm dzīvē, tik vien gribēji, kā nopelnīt kādu grasīti…”.
Rakstu „Oļegs. Dzīves skola loham” (3.10.2019.) lasiet ŠEIT.
8. vieta
Rudens pirmizrāžu rindā kā trešā parādījās režisora Andra Gaujas spēlfilma Nekas mūs neapturēs, un šis provokatīvais darbs izsauca karstas diskusijas dažādās vidēs. Kinokritiķe un Kino Rakstu līdzredaktore Elīna Reitere novērtēja šo filmu kā tipisku „vīrieša skatienu”, kāds kinovēsturē pazīstams jau kopš klasiskās Holivudas laikiem, un ieviesa aktīvā apritē vārdus un jēdzienus „mizogīnija” un „toksiska maskulinitāte”.
Rakstu „Nekas mūs neapturēs. Varbūt Vitgenšteins” (14.10.2019.) lasiet ŠEIT.
7. vieta
Nav brīnums, ka Kino Rakstu populārāko publikāciju topā ir pat divas recenzijas par Andra Gaujas filmu – Ilmārs Šlāpins savukārt atzīst, ka „filma Nekas mūs neapturēs ir viegli kritizējama, tā ir pilna dzimumu stereotipu un klišeju”, bet uzsver, ka apzināti cenšas „izvairīties interpretēt šo filmu kā stāstu par vīrieša un sieviešu attiecībām, jo tas ir pirmais, kas duras acīs”. Viņa skatījumā „tā ir filma par to, kā mēs nespējam. Nespējam neko kontrolēt.”
Rakstu „Dusmas un nespēja Andra Gaujas filmā Nekas mūs neapturēs” (10.10.2019.) lasiet ŠEIT.
6. vieta
Portāls Kino Raksti publicē ne tikai recenzijas, bet arī visai filmu nozarei aktuālu tēmu pētījumus – piemēram, februārī, kad Latvijas kinovidi satricināja „pērkons no skaidrām debesīm” un uzņēmums Forum Cinemas izņēma no repertuāra divas Latvijas filmas, Kino Rakstu līdzredaktores Kristīne Matīsa un Elīna Reitere ar faktiem, skaitļiem un konteksta izpēti apliecināja, ka arī līdz Latvijai nonākusi cīņa, kas jau vairākus gadus risinās citur pasaulē – digitālā revolūcija saasinājusi konkurenci starp kinoteātriem un interneta tiešsaistes platformām. Vai kinoteātri novārgs nevienlīdzīgā cīņā un kinoskatītāju paradumi mainīsies neatgriezeniski?
Rakstu „Gadsimtu cīņa ir sākusies. Arī Latvijā” (25.02.2019.) lasiet ŠEIT.
5. vieta
Portāla Kino Raksti redakcijas šāgada kopīgais lepnums – mūsu līdzšinējā pieredzē organizatoriski sarežģītākais materiāls, kas tomēr sagādāja arī milzīgu radošu gandarījumu. Augustā Rundāles pils parkā satikās divi gudri vīri, kas abi reizēm izjutuši kārdinājumu aizbēgt no mūsdienu pasaules uz citiem gadsimtiem, – gleznotājs un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis un kinorežisors Dāvis Sīmanis. Apsēdušies pie vīna glāzes un runā par cilvēka dabu, kariem un mākslu…
Sarunu „Imants Lancmanis, Dāvis Sīmanis. Revolūcijas motīvi” (6.10.2019.) lasiet ŠEIT.
4. vieta
Šis ir raksts, kas kalpoja par motīvu portāla Kino Raksti balvai šāgada Lielā Kristapa noslēguma ceremonijā – recenzijas autors Ilmārs Šlāpins aicināja uz skatuves spēlfilmas Blakus veidotājas, režisori Alisi Zariņu un scenārija līdzautori Martu Elīnu Martinsoni, jo tobrīd šai Latvijas filmas recenzijai bija vislielākais lasītāju skaits. „Interesanta ir filmas “nacionālā īpatnība” – ikgadējā aizmukšana no pilsētas uz kādu vairāk vai mazāk nepazīstamu “lauku Jāņu” svinēšanas vietu patiesībā ir ļaušanās visai striktai sociālai konvencijai. Katram latvietim ir nācies atbildēt uz kaitinošo jautājumu: “Kur tu šogad svinēsi Jāņus?”…”
Rakstu „Filma Blakus. Māksla salauzt žanru” (25.02.2019.) lasiet ŠEIT.
3. vieta
Un, protams, novembris gan Latvijas kinoteātros, gan portālā Kino Raksti atnāca ar Dvēseļu puteni – šī filma, kurai decembra beigās ir jau vairāk nekā 225 000 skatītāju, uzrunājusi arī daudzus recenziju lasītājus. Dainis Īvāns atzīst – „Neapstrīdams filmas sasniegums ir tas, ka līdzvērtīgi dedzīgiem aktieriem vienu no galvenajām lomām spējuši nospēlēt tieši masu skatu dalībnieki. Tāpat kā dzīvē.” Un poētiski rezumē: „Apstājos pie viena teikuma romānā: “Ja viņu dvēseles būtu puķes...” Ja mūsu strēlnieku un viņiem dārgo cilvēku dvēseles ir puķes, tās atkal laikam uzziedējušas. Gan filmā, gan notikumā.”
Rakstu „Ja viņu dvēseles būtu puķes…” (11.11.2019.) lasiet ŠEIT.
2. vieta
Šī pozīcija Kino Rakstu gada topā pierāda faktu, ka mūsdienu kinoskatītājs savu pieredzi balsta ne tikai kinoteātru repertuārā, bet arvien vairāk arī straumēšanas platformās. Vēsturnieks un kinomīlētājs Toms Zariņš vasaras sākumā (kad pieņemts domāt, ka ļaudis neskatās ekrānos…) uzrakstīja par ASV kanāla HBO seriālu Černobiļa, kas Latvijā bija pieejams platformā Shortcut un LMT Viedtelevīzijā, un šī recenzija uzreiz izpelnījās vētrainu lasītāju interesi.
Rakstu „Superseriāls Černobiļa. Pļauka melošanas kultūrai” (10.06.2019.) lasiet ŠEIT.
1. vieta
Kino Rakstu Gada apskats apliecina, ka portāls pilnīgi precīzi atspoguļo situāciju Latvijas kinovidē. Ja reiz kinoskatītāju uzmanības degpunktā ir Dvēseļu putenis, tad arī portālā recenzija par to ir vispopulārākais raksts, bet ar cieņu jāatzīst, ka tā autors, pieredzējušais kinozinātnieks Agris Redovičs, nav ļāvies nekritiskai sajūsmai. Viņš ievietojis Dzintara Dreiberga darbu Latvijas nacionāli episko ekranizāciju un strēlnieku filmu kontekstā, atcerējies bērnībā lasīto Aleksandra Grīna romānu, „kas ar noplēstu vāku bija ieslēpts bēniņos”, un jautājis pats sev – vai šodien mēs ietu cīņā par Latviju?
Rakstu „Dvēseļu puteņa nacionālais atvēziens” (9.11.2019.) lasiet ŠEIT.
