Nekas mūs neapturēs. Varbūt Vitgenšteins

Filma “Nekas mūs neapturēs” ir tipisks “vīrieša skatiena” paraugs, kādu to redzējām 20. gadsimta klasiskajā Holivudā. Kur šajā stāstā ir vieta sieviešu kārtas skatītājai? Un kas ir tā ideoloģiskā konstrukcija, kuras definīciju te redzam kā uz delnas?

Režisors Andris Gauja filmas uzņemšanas laukumā ar aktieriem Kristīni Nevarausku (Madara) un Andri Keišu (Ralfs). Foto: Aija Melbārde

Andris Gauja savas jaunākās spēlfilmas Nekas mūs neapturēs mārketinga kampaņas ietvaros sniegtajās intervijās retoriski vaicā par filmas galvenā varoņa, mūzikas producenta Ralfa tēlu: „Ko iesākt jaudīgajam vecim, kad sabiedrība tādu vairs neņem pretī?”

Šī recenzija gan nespēs sniegt atbildi uz režisora jautājumu, jo Kino Raksti nav portāls Praktiskās Dzīves Padomi Īstiem Večiem. Taču es, balstoties filmas Nekas mūs neapturēs attēla analīzē un ņemot vērā savu bekgraundu kino teorijā, mēģināšu noskaidrot, ko režisors varētu būt domājis ar jēdzienu “jaudīgs vecis”, kur šajā filmā ir vieta man kā sieviešu kārtas skatītājai un kādu ideoloģiju šī filma propagandē.

Mans sapņu vīrietis?

Andra Keiša atveidotais Ralfs Andra Gaujas jaunajā filmā savas sievietes sauc par skuķiem: “Klausās, skuķi!” Filmas preses relīze šo tēlu piesaka kā harizmātisku mūzikas producentu. Kā var noprast, tas ir veiksmes izlutināts vīrietis, kurš radis visus pakļaut savai gribai, jo viņš vienmēr zinās, kā ir vislabāk. Kā ar singlu iekļūt Billboard čārtos, kā gabals pareizi jāspēlē un ko sievietes vēlas jebkurā diennakts stundā. Tāpēc Ralfs lauž rokas savām sievietēm, pavēloši un neciešot ierunas, nosaka viņu dzīves pavērsienus un paziņo, ka “tagad būs tā”. Un filmas dramaturģiskais izejas punkts ir Ralfa paziņojums “es mīlu jūs visas”, liekot zem viena jumta sadzīvot gan sievai, gan mīļākajai, gan pusaugu meitai.

Uzteicama ir režisora izšķiršanās tautā mīlētajam aktierim Andrim Keišam šajā filmā ļaut atveidot negatīvo tēlu. Lai atceramies Rolanda Kalniņa viltīgo gājienu, pieņemot lēmumu Eduardu Pāvulu filmēt fabrikanta Cepļa lomā, tādējādi kādreizējo Dailes teātra Romeo, par kuru bija trīsējusi neviena vien skatītāja (skat. Gunāra Pieša filmu Kārkli pelēkie zied, 1961), padarot par savtīgu un blēdīgu, bet ļoti harizmātisku fabrikantu.

Taču Ralfa harizmātiskumu es nekādi nespēju saskatīt – cita starpā tāpēc, ka tas ir viendimensionāls tēls. Viņa panākumiem skatītājam ir vienkārši jānotic, jo mūsu acu priekšā, izspēlētajās situācijās un izrunātajos tekstos ir tikai savus kolēģus–mūziķus skarbi aizvainojošs priekšnieks un sievietes vardarbīgi pakļaujošs egomāns.

(Starp citu, arī Andra Gaujas iepriekšējā spēlfilmā Izlaiduma gads (2014) galvenais vīriešu tēls Maksis, kas manipulēja ar jauno skolotāju, lai lauztu viņu savu iegribu apmierināšanai, uzrāda tuvu līdzību ar Ralfu).

Atšķirībā no Cepļa, kura tēlā apvienojas pozitīvas īpašības un nelietīgums, šīs filmas autori Ralfa absolūto varas pozīciju, šķiet, nekādi neapšauba. Tāpēc kļūst žēl Andra Keiša, jo viņa atveidotajam tēlam ir iedots visnotaļ šaurs darbības diapazons un emociju gamma.

Jūsu sapņu sieviete?

Ralfs dzīvo kopā ar trim sievietēm – savu pusaugu meitu Alisi (Dārta Stepanova šajā lomā darbojas kā zivs ūdenī), sievu Madaru un mīļāko Emmu. Ralfa dzīvē viņas visas eksistē tikai viņa priekam un iegribām – ārpus Ralfa viņām nav savas autonomijas (Alise pret to gan saceļas, bet arī viņai, kā rāda filmas fināls, neizdodas izlauzties).

Kā intervijā izteikusies Elza Gauja, viņas varone Emma cīnās par vīrieti ar sievišķīgi ļoti indīgiem paņēmieniem un psiholoģisku manipulāciju. Emmas tēls, šķiet, ir režisora mēģinājums parādīt pašapzinīgu sievieti, kura apzinās savu vērtību, bet arī tas noiet greizi, jo ne Ralfs viņai ļauj aiziet, ne viņai pietiek pašapziņas, lai izdarītu to pati. Ralfam viņa ir jāpakļauj, jo patriarhālos naratīvos pašapzinīga sievišķība nedrīkst pastāvēt. Un arī viņas seksuālā iekāre ir pieļaujama tikai tiktāl, cik tā apmierina vai nu vīrieša skatienu (epizode ar Madaru ballītē), vai arī viņa vēlmi pēc jauniem iekarojumiem (epizode viesnīcā). Emmas seksualitāte neeksistē kā pašvērtība, tāpēc arī šo tēlu nevar vērtēt kā emancipētu sievieti. Taču jāuzsver, ka Līgas Krāsones Emmai izvēlētie tērpi ārkārtīgi piestāv šim, vismaz uz āru demonstrētajam neatkarīgi domājošas sievietes tēlam.

Kā filmas recenzijā jau norādījis Ilmārs Šlāpins, “filmas varoņi stāsta gaitā nemainās, viņi neko neiemācās un netransformējas.” Izspēlētās situācijas veido kaleidoskopu, demonstrējot dažādus momentus, kuros Ralfs mēģina kontrolēt savu sieviešu dzīves. Taču man svarīgāk būtu bijis mēģināt izprast, kādi ir bijuši šīs toksiskās maskulinitātes rašanās iemesli. Ir tīri cilvēcīgi ļoti žēl šī tēla, kas, kā var noprast, ir arī ļoti talantīgs cilvēks, tomēr diemžēl pārāk maz spēj mīlēt sievietes sev apkārt, lai atskārstu, ka arī viņām ir savas vēlmes un pašrealizācijas nepieciešamība, kas jārespektē pat viņam.

Arguments, ka ne jau par to ir šī filma, protams, ir vietā.

Nekas mūs neapturēs ir klasisks vīrieša skatiena piemērs, ko, rakstot par Holivudas kino, jau vairāk kā pirms 40 gadiem definēja Lora Malvija. Viņa savā ietekmīgajā publikācijā Visual Pleasure and Narrative Cinema formulēja, ka Holivudas filmās sieviete ir tā, uz kuru skatās, bet skatiens vienmēr pieder vīrietim.[1] Vēlāk viņa modificēja savas tēzes, uzsverot, ka skatītājai-sievietei raksturīgs transvestītiskums, jo viņa gūst prieku arī no šāda kino, regulāri mainot skatītāja pozīciju no vīrieša uz sievietes skatienu.[2]

Tad kur Gaujas filmā ir vieta man kā sieviešu kārtas skatītājai?

Es esmu Madara

To es atrodu Kristīnes Nevarauskas atveidotajā Ralfa sievas Madaras tēlā, kas darbojas kā tukšs projekcijas laukums, kurā mēs (vismaz skatītāju auditorijas sievišķā daļa) varam projicēt savus priekšstatus par šo varoni. Tieši neviennozīmīgums,  noslēpumainība un atturīgums, ar kādu Nevarauska nospēlē šo varoni, un izlaidumi varones biogrāfijā, ar kuriem scenārija autors Andris Gauja tīši vai (spriežot pēc intervijām) drīzāk netīši  ir apveltījis savu varoni, palīdz man šo filmu noskatīties līdz galam. Piemēram, mēs uzzinām, ka visi īpašumi ir uz Madaras vārda. Advokāts Ralfam saka – vislabāk būtu, ja Madara šķiršanās prasību tiesā neiesniegtu, un es, būdama pieredzējusi kinoskatītāja, neko pozitīvu kā iespējamo situācijas risinājumu iedomāties nevaru – tā ir mana kino pieredze, kas man visu liek mālēt melnāku.
Madaras versiju par līdzšinējiem notikumiem (vai to, ko nozīmē „šahermahers ar dokumentiem”) mēs neuzzinām, arī šis ir tāds baltais plankums varones biogrāfijā, kas man palīdz būt viņas pusē – Madara man nav viennozīmīgi negatīvs tēls, kāda viņa ir advokāta un daļēji arī Ralfa acīs.

Tādā veidā defekts (tēla biogrāfijas vai priekšvēstures trūkums) manās acīs ir kļuvis par efektu, jo iedod man kā skatītājai vietu šajā tik maskulīnajā priekšstatā par veiksmīgu, bet vardarbīgu mūzikas producentu. Ja Nevarauskas varone šajā naratīvā nefunkcionētu kā projekcijas laukums, kuru man aizpildīt ar saviem priekšstatiem un savu sievietes skatījumu, tad stāsts par toksisko vīrišķību (kuru es, atšķirībā no filmas režisora, neredzu vajadzību kultivēt, ja nu vienīgi attīstīt izpratni par tās rašanās iemesliem) man laikam nebūtu pietiekams pamatojums, lai šo filmu skatītos.

Jūs iebildīsiet, ka šai filmai taču ir astoņas nominācijas Lielajam Kristapam, tai skaitā kā gada labākā pilnmetrāžas spēlfilma. Jā, arī par filmas profesionālajām kvalitātēm ir jārunā.

Šeit visi ir profesionāļi

Kino tapšana ir ļoti ilgs, dārgs un darbietilpīgs process – Andris Gauja un viņa komanda pie filmas Nekas mūs neapturēs esot strādājuši piecus gadus. To, ka ieguldītās pūles pilnībā atmaksājas, demonstrē nominācijas Lielajam Kristapam, tai skaitā septiņās profesionālajās kategorijās. Mākslinieka Jurģa Krāsona radītā filmas darbības vide, uzbūvējot piecstāvīgu skaņu studijas dekorāciju un veselu māju pie Āraišu dzirnavām, kārtējo reizi apliecina viņa absolūto degsmi par savu profesiju un būtu viens no maniem favorītiem uz balvu. Mākslas departamenta radītā pasaule operatora Aleksandra Grebņeva kamerai sagādā neierastus filmēšanas lenķus, un viņa darbs arī vērtējams kā izcils.

Gan Kristīne Nevarauska, gan Elza Gauja nominētas kā labākās aktrises, un tā esot reta reize Lielā Kristapa vēsturē, kad šajā galveno lomu kategorijā sacenšas divas aktrises no vienas filmas. Savukārt filmas mūzikas celiņa izstrādātība būtu jāizanalizē kādam mūzikas kritiķim, bet Juris Kulakovs ballītes viesa statusā ir atrakcija pati par sevi.

Vārdu sakot – arī tad, ja man nav simtprocentīgas pārliecības, vai visi šie, katrs pats par sevi izcilie elementi darbojas vienotas koncepcijas ietvaros, ir skaidri redzams, ka šeit visi ir augstas raudzes profesionāļi, kas strādājuši pēc labākās sirdsapziņas. Bet mani – skuķi - vienalga nelaiž vaļā kāds jautājums.

Uz ko gan skatāmies?

Kino nekad nav tikai tā veidotāju tehniskās varēšanas un radošuma demonstrācija. Tas vienmēr ir arī stāsts. Kā minēts filmas apakšvirsrakstā – par lepniem cilvēkiem. Bet klātesošs ikkatrā filmā vienmēr ir bijis arī trešais faktors – tās ideoloģiskās konstrukcijas, kas aizslēptas aiz vēstījuma virskārtas. Ideoloģija šajā gadījumā jāsaprot kā mākslinieciskajā tekstā implicīti iestrādātās varas attiecības.

Filma Nekas mūs neapturēs, kas pieteikta kā kaisles drāma un sieviešu cīņa par vīrieti, savā inscenējumā reproducē maskulīno skatienu un patiesībā ir mizogīns kino. Es šajā gadījumā lietoju Keitijas Menas definīciju, kura uzsver, ka mizogīnija nav vienkārši vīriešu naids pret sievietēm.

Mizogīnijas koncepcijā ikkatra sieviete vienmēr tiek vērtēta tikai un vienīgi kā devēja, kurai dominējošais vīrietis ir jāatbalsta ar jebko – morālo atbalstu, apbrīnu, uzmanību, taču saņemt to pašu pretim viņai nav ļauts.

Un, ja viņa nedos pietiekoši, nedos īstajam vīrietim, īstajā laikā vai veidā, viņu sodīs. Vēl vairāk, ja viņa uzdrošināsies pieprasīt sev tādu pašu uzmanību vai atbalstu, tad riskē sevi pakļaut mizogīnam aizvainojumam, sodam vai sašutumam.[3] Savukārt tās sievietes, kas pilnībā pakļaujas šai patriarhāta prasībai būt tikai devējai, tiek slavētas kā morālais piemērs un balvā saņem labās meitenes apzīmējumu. Mizogīnija ir sistēmisks fenomens, kura funkcija ir nostiprināt patriarhālo ideoloģiju, kontrolēt sieviešu pakļaušanu un turpināt vīriešu dominanci.[4]

Filmā Nekas mūs neapturēs galveno tēlu koncepcija šķiet kā norakstīta no šīs definīcijas. Vēl jo vairāk, piešķirot Andrim Keišam mizogīna varmākas lomu, režisors – varbūt pats to neapzinoties – savās interesēs izmanto himpathy fenomenu. Šis angļu vārds ir saliktenis no vietniekvārda him (he – viņš) un sympathy (simpātijas). Mena to dēvē par mizogīnijas spoguļattēlu, jo tas apzīmē jebkādu rīcību, ar kuru mēs piedodam, ignorējam, noliedzam, aizmirstam toksisku vīriešu pāridarījumus, kad tie uzvedas dominējoši attiecībā pret sievietēm.[5]

Jo Gauja taču zina, ka mēs kā skatītājas Keišu mīlēsim vienmēr – lai ko viņš darītu uz ekrāna (vai uz skatuves).

Starp citu, var iebilst, ka vērtēt filmas ideoloģisko naratīvu nav tik svarīgi, jo galvenais, lai tā būtu izcila māksla. Bet kino ir arī mūsu sapņu, ilgu, iedomu un ticības mašīna, kas mūs var darīt laimīgus, likt mums noticēt saviem spēkiem, iedrošināt iet jaunus ceļus. Un kino var mums arī pateikt – te nav tava vieta, te tu esi nekas, te tev nav paredzēts nekas cits kā tikt iznīcinātai. Un tas uzliek atbildību.

Es kaislīgi aizstāvu viedokli, ka mums ir vajadzīgi visādi stāsti. Taču mums, jo īpaši antifaktu un viltus ziņu laikmetā, ir jātrenē sava kritiskā domāšana un nepārtraukti jāanalizē, ko mums piedāvā jebkurš no medijiem. Šīs filmas pēdējais teikums – pēc visa, kas tajā notiek ar sievieškārtas varonēm, – skan: “Viss taču ir labi!” Pēc Hārvija Veinstīna skandāla, #metoo laikmetā, ar katastrofālo Latvijas statistiku par vardarbību pret sievietēm ģimenē šādas filmas finālā apgalvot, ka viss ir labi, – tas mudina domāt, ka filmas fiktīvais naratīvs, kas, izmantojot himpathy stratēģiju, grib, lai mēs attīstām solidaritāti ar vardarbību un toksiskas attiecības propagandējošu varoni, nav pamanījis, kā izmainījusies reālā pasaule mums apkārt.
Nē, Ralfa tipa vīrieši vairs nav jāpieņem kā norma, un par to tiek runāts aizvien plašāk. Bet, atgriežoties pie raksta ievadā minētā Andra Gaujas jautājuma, jāuzsver – lai gan intervijā režisors atzīst, ka sabiedrība šāda tipa varoni vairs nepieņem, visu filmas vēstījumu caurauž solidaritāte ar Ralfu.

Prinstonas universitātes filosofijas profesors Harijs G. Frankfurts savā esejā par blēņām atstāsta šādu atgadījumu: Ludvigs Vitgenšteins apciemojis savu krievu valodas skolotāju Faniju Paskālu pēc mandeļu operācijas. Fanija viņam teikusi: “Es jūtos kā suns, kuru sabraucis auto!” Šokētais Vitgenšteins iebildis: “Bet jūs taču nemaz nezināt, kā jūtas sabraukts suns!”[6] Frankfurts uzsver – Vitgenšteina sašutuma iemesls bija fakts, ka viņa skolotājai bijis vienalga, kā viņas izteikums attiecas pret īstenību.

Un parādību, kad izteikuma autors neinteresējas, kāda ir viņa izteikuma sasaiste ar īstenību, Frankfurts apzīmē ar jēdzienu bulšits – blēņas[7]; tas ir arī viņa grāmatas nosaukums.

Andra Gaujas filmas vēstījumā implicēti iekodētais aicinājums bez ierunām pieņemt šādus Ralfa tipa vīriešus-egomānus nekādi neatbilst reālu sieviešu priekšstatiem par cieņpilnām attiecībām. Tāpēc augstāk minēto Frankfurta grāmatas nosaukumu pilnībā var attiecināt arī uz filmu Nekas mūs neapturēs.

Atsauces:

1. Laura Mulvey. Visual Pleasure and Narrative Cinema, grāmatā Laura Mulvey. Visual and Other Pleasures, 1989, 14.-26.lpp. [↩]
2. Laura Mulvey. Afterthoughts on  [↩]
3. Kate Manne. Down Girl. The Logic of Misogyny, Oxford, 2018, 29.lpp. [↩]
4. Turpat, 19.–20. lpp. [↩]
5. Kate Manne. Sympathy for the Rapist: What the Stanford Case Teaches. www.huffpost.com [↩]
6. Harry G. Frankfurt. Bullshit, Suhrkamp, 2014, 21.-22. lpp. [↩]
7. Turpat, 27. lpp. [↩]
Filmas foto: Aija Melbārde

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi