Kino Rakstu 2021. gads publikācijās – raibāks, sarežģītāks, bet tik un tā piepildīts!
Savā ziņā tā bija pat izdevīga sagadīšanās, ka 2021. gada garumā ik pa laikam pārtrūka kino jomas labi izstrādātā rutīna, jo mums kā redakcijai tas lika pārskatīt iespējamo, bet līdz šim portālā mazāk (vai arī nemaz) aplūkoto tēmu loku. No otras puses – pandēmijas rezultātā papildus piešķirtais VKKF programmas KultūrElpa un citu jaunu naudas kabatu finansējums arī filmu nozarē ļāva šogad realizēt projektus, kas agrāk nebija iespējami vai arī nenotika pietiekami jaudīgā kvalitātē. Tādējādi 2021. gadu mūsu portālā raksturo raibāka apskatīto parādību palete, kas atspoguļojas arī gada vislasītāko tekstu “topā”.
Taču šis pandēmijas otrais gads nāca arī ar vēl kādu citu, līdz šim nebijušu pieredzi mūsu redakcijai – vairākkārt gadījās tādi periodi, kad no mūsu autoriem rindā vien nāca īsas ziņas: “Piedod, es šobrīd neko nespēju uzrakstīt. Es vairs nevaru.” Pandēmijas izraisītā pārslodze, izdegšana, radošā krīze – iemesli var būt dažādi, taču tas atgādina, ka labs teksts ne vienmēr var tapt jebkādos apstākļos un arī autors ir cilvēks ar savas varēšanas robežām.
Sirsnīgs paldies visiem, kas mums šogad uzrakstīja, un arī tiem, kas galu galā neuzrakstīja; visiem tiem, kas lasīja, atbalstīja, finansēja (Valsts Kultūrkapitāla fonds un Sabiedrības Integrācijas fonds) vai arī vienkārši dzīvoja līdzi!
Spilgtākie debitanti
Ieva Melgalve
Rakstniece un dramaturģe Ieva Melgalve Kino Rakstos šogad debitēja ar eseju par Alises Zariņas īsfilmu Divas strīpiņas, kas piedzīvoja tik plašu interesi, ka ierindojās mūsu gada lasītāko rakstu topā kā pirmā aiz svītras – 16. vietā. Bet pēc tam sekoja recenzija par Daces Pūces filmu Bedre, un šī publikācija ieņem vienu no vietām uz pjedestāla.
Zem bedres ir bedre (16.09.2021.)
“Filmas veidotāju ieviestais siltums un sirsnība, kas visspilgtāk izpaužas Jūrnieka tēlā, bet epizodiski pavīd arī citos, rada sajūtu, ka šis varētu būt Regīnas Ezeras romāns, ko uzrakstījis Kārlis Skalbe un nofilmējis kāds no latvju kino klasiķiem. (Es gan teiktu, ka tuvu beigām parādījušās pastkartīgās ainas ar miglā skrienošām stirniņām un saulrietu uz lauku ceļa ir drusku par daudz.)”
Inese Strupule
Kino pētniece Inese Strupule analizējusi Latvijas kinoamatieru mantojumu un kontekstualizē to Padomju Savienības kultūras dzīves kopainā, iezīmējot šīs kustības attīstības līknes. Kinoamatieru filmu programmas joprojām pieejamas vietnē redzidzirdilatviju.lv
Kinoamatieri Latvijas PSR: vēsture, ideoloģija un kultūra (28.08.2021)
“Kā pašdarbības nozare mazāk pakļauta varas kontrolei, amatierkino kļuva par auglīgu vidi eksperimentiem, daudzu filmu avangardiskā kinovaloda sasaucas ar sava laika pasaules kino strāvojumiem.“
Marija Luīze Meļķe
Pirmo recenziju par Martas Elīnas Martinsones debijas pilnmetrāžu Tizlenes aicinājām sacerēt dzejnieci un aktrisi Mariju Luīzi Meļķi, kuru no filmā aprakstītās paaudzes sajūtām šķir mazāka laika distance nekā citus Kino Rakstu autorus.
Būt tizlenei (26.08.2021)
“Žanrs, kurā ierakstās Tizlenes, es uzskatu, ir ļoti saudzīgs, un arī brīžos, kad filma pieskaras smagām tēmām (mobings, paškaitējums un citas), tas tiek izdarīts ar zināmu vieglumu. Itin ticami šķiet, ka cits režisors varētu šādas līnijas salikt stāstā ar pašmērķi notikumus it kā izdekorēt, pavirši atzīmēt, ka „jauniešu dzīvē eksistē problēmas”, bet nemēģināt tajās ielikt svaru, un noteikti ne sapratni.”
TOP 12
12. Dita Rietuma. Mirušā alpīnista pārsteigums – film noir un Uldis Pūcītis (31.05.2021)
Apbrīnojamā kārtā šoreiz Latvijas kino skatītāji un lasītāji izrādīja lielu interesi par abās Baltijas kaimiņvalstīs tapušo kino (to viņi parasti nedara) un sparīgi lasīja rakstu par Baltijas kino modernisma filmu skati Ņujorkas Anthology Film Archives.
“Uz trīs Baltijas valstu filmām, kas tapušas 20. gadsimta 60.-70. gados, neviens vēl nebija mēģinājis paskatīties šādā veidā – tās noliekot līdzās, filmu pie filmas, lai konstatētu kopīgo un atšķirīgo.”
11. Orests Silabriedis. Riga IFF. Baņuta apžilbina (10.10.2021)
Pilnībā pievienojamies muzikologa Oresta Silabrieža sajūsmai par Franciskas Kronfotas režisēto operfilmu Baņuta, kas noteikti pieskaitāma visiepriecinošākajiem pārsteigumiem šajā Latvijas kino gadā.
“Nesen izgāzos, vienam komponistam pēc operas pirmatskaņojuma ieminoties, ka nesaprotu, kas notiek viņa galvā. Patiešām biju visa piedzīvotā pārņemts un samulsināts. Tagad līdzīgu valodu uzņemtu, ja satiktu operfilmas dramaturgu Evartu Melnalksni. Nesaprotu nudien, bet tas, kas tur notiek, apžilbina.“
10. Daira Āboliņa. Ieva Jurjāne. Mākslinieka kadrējums (30.07.2021)
Vasaras sākumā Daira Āboliņa intervē filmu mākslinieci Ievu Jurjāni, un šī saruna kopā ar Agneses Zeltiņas atlasīto vizuālo rindu, kas veidota no Ievas Jurjānes privātā arhīva fotogrāfijām un darbu skicēm, pretendē uz žanra etalonu, kā padziļināti izzināt kādu kino profesiju.
„Mēs [ar Viesturu Kairišu] zināmā mērā vienmēr strādājam dokumentāli, es teiktu. Mēs kopā atrodam filmēšanas vietas, kopā veidojas vīzija – kas iecerētajā vietā vēl jāuzlabo, kas tur iederas, kas neiederas, kas jāpieliek klāt. Par to visu mēs runājam, tas notiek ļoti pakāpeniski, un vienmēr ir kaut kāds procents lietu, kuras tiek izmainītas varbūt arī pēdējā brīdī – atkarībā no tā, kā reaģē režisors un operators, ienākot gatavajā telpā. Man ir jābūt pietiekami elastīgai un absolūti kreatīvai piedāvāt kaut ko citu, lai tas būtu kopējās lietas labā.“
9. Kristīne Matīsa. „Emīlija“ un viņas mugurkauls (21.09.2021)
Tuvojoties lielam notikumam – daudzsēriju filmas Emīlija. Latvijas preses karaliene pirmizrādei –, Kino Rakstu redakcija pie viena galda apsēdināja daļu no plašās radošās komandas – operatoru Andreju Rudzātu un režisorus Kristīni Želvi un Andi Mizišu.
„Lielākā problēma Latvijā ir tā, ka šobrīd visi grib ražot ļoti daudz seriālu, arī radošie cilvēki parakstās viņus taisīt, jo grib izmēģināt roku. Bet tālāk viss atduras ļoti mazos budžetos, ļoti sliktā producēšanā un tamlīdzīgi... Tā jau ir tā problēma, neviens jau tīšām netaisa haltūru. Mana lielākā bauda, strādājot šajā projektā, bija tā, ka man nebija jādomā par to, kā aizlāpīt budžeta caurumus, man nebija no mājām jāstiepj rekvizīts.“
8. Dace Čaure. „Sprīdītis”. Ciniķe skatās pasaku (3.02.2021)
Šāgada sākumā spoži rezultējās viens no Kino Rakstu uzsāktās Jauno kritiķu skolas uzdevumiem – katram dalībniekam izvēlēties kādu Latvijas kino klasikas filmu, uz kuru paskatīties ar šodienas acīm.
„Varonis iziet cauri dažādiem pārbaudījumiem, uzvar velnu (vai pūķi, vai milzi) un iegūst balvā puskaraļvalsti un princesi par sievu. Princese gan šajos stāstos lielākoties ir bezrakstura būtne, kuras vienīgais mērķis ir tapt glābtai, un trešais tēva dēls no nopelnītās algas nekad neatsakās. Tādā ziņā Sprīdītis, kurš saprot, ka svešajā, naidīgajā pasaulē laimi neatradīs, ir pārsteidzošs.”
7. Kristīne Matīsa. Andris Keišs. Līdz cilvēces beigām (27.04.2021)
Kino Rakstu galvenā redaktore pirmoreiz pārkāpa pāri pašas nospraustajam principam nepublicēt sarunas ar aktieriem, un par pirmo (!) Kino Rakstos intervēto aktieri kļuva Andris Keišs.
“Un vēl viena lieta, kas man palīdz – sevišķi kinolomās, jo tās ilgst kādus pāris mēnešus, un tikmēr vajag saglabāt to iekšējo sajūtu, – ir mūzika, kas skan tevī pašā. To es atklāju jau Kāzās, tur mans varonis bija basģitārists, un man tad visu laiku skanēja galvā viens basa soliņš no U2 dziesmas – tas ietekmē gan gaitu, gan visu pārējo. Seržantam Lapiņam savukārt ir maršs, tāds tram-pam-para-pampam, – vienalga, vai viņš iet, vai stāv un vienkārši skatās apkārt, bet tāds visu laiku uzvilkts, ar taisnu muguru un izbolītām acīm…“
6. Lāsma Bērtule. “Puika”. Kur mājas? (6.01.2021)
Viena no Kino Rakstu pirmajām 2021. gada publikācijām – režisores un analogā kino ekspertes skatījums uz Aivara Freimaņa 1977. gada darbu Puika – gada beigās izrādījās arī atvadu vārdi šīs filmas mūzikas autoram Mārtiņam Braunam.
“Šajā filmā, izrādās, ļoti precīzi notverta tā sajūta, kā ir būt pavisam mazam – kad pasaule tevi tā īsti nopietni neuztver, toties tu pasauli uztver ar tik ārkārtēju nopietnību, ko citi pat nenojauš. Tu pamani visu, viss ir vienlīdzīgi, unikāli svarīgs, bet līdz ar to arī tāds kā peldošs vai planējošs, bez noenkurojuma skaidri sasniedzamā un izstāstāmā kārtībā.”
5. Elīna Reitere. Kur vedīs ceļš. Labāk ar zirgu (7.10.2021)
Vesterns nav lēnīgajiem latviešiem piemērots žanrs?! Lielā interese par Kino Rakstu līdzredaktores Elīnas Reiteres recenziju Matīsa Kažas filmai Wild East. Kur vedīs ceļš? apliecina pretējo.
“Tad kas satur kopā šo visdažādāko žanra elementu, stāstniecisko pavedienu, emociju un attieksmju miksli? Protams – režisora redzējums, un noticēt Kažam un viņa komandai ir vislielākais izaicinājums, ko šī filma izvirza skatītājam.“
4. Marta Elīna Martinsone. Tizlums nav grēks. Režisores dienasgrāmata (14.07.2021)
Režisore Marta Elīna Martinsone pēc Kino Rakstu aicinājuma sāka rakstīt piezīmes par savas debijas pilnmetrāžas filmas Tizlenes tapšanu, un raksts izpelnījās plašu ievērību pat vēl pirms filmas pirmizrādes.
“Varbūt jums šķiet, ka filmēšanas laikā esmu rakstījusi baigās pārdomas par kino esenci un metafizisko spēku. Nope. (..) Kopumā man šķiet, ka es neko uz laukuma nedaru, ka visu izdomā operators, to novada mans asistents, bet es tizli jokoju un kaut ko lupīju monitorā, krītot uz nerviem mākslai ar nemitīgu piesiešanos sīkumiem. Vēl, protams, man patīk runāties ar dzīvniekiem, kad tie ir uz laukuma.“
3. Ilmārs Šlāpins. Gorbačovs Manska ellē (3.09.2021)
Noskatījies, kā Mihailu Gorbačovu izjautā un dokumentē Vitālijs Manskis savā jaunākajā filmā “Gorbačovs. Paradīze”, Ilmārs Šlāpins paziņo, ka režisors ir uzņēmis labāko filmu savā karjerā.
“Nē, ko tur liekuļot, tik tuvu mēs līdz šim neesam redzējuši nevienu augsti stāvošu politiķi.“
1.-2. Sonora Broka. Seriālu recenzijas
Gada garumā, reaģējot uz pārmaiņām Latvijas audiovizuālo produktu tirgū, Kino Rakstos rūpīgi audzinājām savu TV seriālu kritiķi, šajā lomā uzaicinot kuratori un ilggadējo kinokritiķi Sonoru Broku. Seriāli bieži aizsniedz daudz lielāku auditoriju nekā kinofilmas, tas ir viens no iemesliem, kāpēc topa augšgalā atrodas divas TV seriālu recenzijas, bet svarīga nozīme ir arī autores skatiena dziļumam un pieredzes dotajai spējai pārredzēt visu laukumu, ne tikai atsevišķu vienību.
Seriāls “Nebaidies ne no kā”. Sekss, narkotikas un “Air Panama” (16.05.2021)
“Priverta grāmatu nelasot, var izdarīt tikai pieņēmumus, tomēr nepamet sajūta, ka autobiogrāfiskas piezīmes seriāla scenārijā iet rokrokā ar dēku romānu, kurā nozīmīga vieta atvēlēta narcistiskiem kruzuļiem.”
Seriāls “Tunelis”. Nepelnīti neievērots (31.03.2021)
“Nekad nebūtu domājusi, ka ar tādu prieku dzirdēšu kādu no zekiem sakām “at…ies, b..ģ!”.
