KINO Raksti

Būt tizlenei

26.08.2021
Būt tizlenei
Kadrs no filmas "Tizlenes". Sarmīte - Asnāte Sofija Rožkalne

Sākumā es domāju, ka varbūt virsrakstā jāliek – “Dzīve ir tizla”, bet, domājot par Martas Elīnas Martinsones jauno filmu un veidu, kādā tā manī atbalsojusies, tomēr liekas, ka tizlumu vispārināt “dzīves kā tādas” apmērā nav godīgi. Un par šo darbu gribas runāt godīgi, jo tieši godīgums nepārprotami ir viens no filmas “Tizlenes” pamata mērķiem.

Filmā attēlots pārmaiņu posms pusaugu meitenes dzīvē, kāds tas varētu būt izskatījies Latvijā uz 2000. gada sliekšņa, parādot devītklasniekus, kuri patiešām izskatās un izturas kā devītklasnieki, un viņu problēmas un mierinājumus, kādi tie ir dzīvē, nevis tikai filmās.

Atzīmējams šķiet notikums, ka šāda neidealizēta pieeja īstenota tīņu komēdijas žanra rāmī, jo, piemēram, es pati pusaudzes vecumā nekādi nespēju identificēties ne ar 10 Things I Hate About You (1999), ne Clueless (1995), ne Mean Girls (2004) naratīviem, lai gan man šīs filmas ļoti patika to izklaidējošā rakstura dēļ. Tomēr dzīves īstenībai atbilstoši un attiecīgi man daudz nozīmīgāki darbi bija dažādas pieaugšanas drāmas – Palo Alto (2013), Ginger and Rosa (2012), Submarine (2010) un tamlīdzīgas. Šīs filmas es noskatījos desmitajā klasē un, jāsaka, neuzskatu tās par agrākam vecumam piemērotām; es ticu, ka kino spēj ļoti ietekmēt to, kā cilvēki raugās uz pasauli un paši sevi, tāpēc ar visā visumā diezgan depresīviem darbiem, par kuriem nevar viennozīmīgi pateikt, cik tie paredzēti pusaudžiem un cik – vairāk tomēr pieaugušiem cilvēkiem, ir tā, ka drošāk iepriekš mazliet sagatavoties.

Toties žanrs, kurā ierakstās Tizlenes, es uzskatu, ir ļoti saudzīgs, un arī brīžos, kad filma pieskaras smagām tēmām (mobings, paškaitējums un citas), tas tiek izdarīts ar zināmu vieglumu. Itin ticami šķiet, ka cits režisors varētu šādas līnijas salikt stāstā ar pašmērķi notikumus it kā izdekorēt, pavirši atzīmēt, ka „jauniešu dzīvē eksistē problēmas”, bet nemēģināt tajās ielikt svaru, un noteikti ne sapratni. Tizlenēs savukārt – jā, šīs tēmas netiek padziļināti izvērstas, taču iemesls tam, šķiet, ir pašu varoņu dzīves perspektīva. Meitenes ievēro, ka citai zem aprocēm slēpjas rētas, viņas sāk izjust riebumu pret saviem ķermeņiem, mēģina atgrūsties no vecāku emocionālās ietekmes, bet svarīgākais tomēr ir tas, kā draudzenes sagaidīs izlaidumu, un pilnīgi pietiek ar to, ka ar viņām notiek kas smieklīgs, romantisks vai citādi aizraujošs, lai jebkas cits pārvirzītos uz otro plānu.

Manā dzīvē noteikti bija laiks, kad pietrūka šādu gana reālistisku, bet pozitīva vēstījuma piepildītu stāstu – ja 15 gadu vecumā gribēju paskatīties kaut ko, kas būtu par jauniešiem un nebūtu galīgi drūms (bet nebūtu arī stāsts par to, kā vidusskolas scenogrāfijā viens otrā iemīlas divi supermodeļi), nebija īpaši daudz variantu. Šādai mērauklai labi atbilstošs šķiet 1999. gada seriāls Freaks and Geeks, bet to es biju noskatījusies jau astotajā klasē. Vēl bija dažas komēdijas uz absurda robežas, kā Napoleon Dynamite (2004), bet tās nenoslāņojās apziņā uz palikšanu. Man personīgi sirdij mīļāki kļuva varoņi, kas dzīvoja vizuāli sagrozītajā Vesa Andersona pasaulē, kā arī atsevišķi sieviešu tēli stāstos par vecumu virs 25 gadiem – tie nebija tēli, kuri palīdzētu man labāk saprast, kas esmu šajā pubertātes haosā, bet vismaz piedāvāja vizuālu iemiesojumu tam, kam ticēju, ka es varētu līdzināties, kad būšu pieaugusi (vistuvākās šādas dāmas droši vien bija Klementīna no Eternal Sunshine of the Spotless Mind (2004) un Frānsisa no Frances Ha (2012); ja Grēta Gērviga būtu tobrīd jau uzņēmusi savas turpmāko gadu filmas, saraksts būtu nedaudz garāks).

Šis filmu uzskaitījums te ievietots tādēļ, lai mazliet skaidrāk parādītu, no kāda konteksta es skatos uz filmu Tizlenes, un arī tādēļ, lai norādītu, ka man pašai bijis nozīmīgi, kā filmās tiek attēlots mans vecumposms. Nešaubos, ka tāpat ir ikvienam, kas meklē savu identitāti. Patlaban ne sevišķi aktīvi sekoju līdzi aktuālākajam saturam, kas veidots „jauniešiem par jauniešiem” (un noteikti ietekmējošs apstāklis šajā faktā ir tas, ka nelietoju Netflix), bet, no attāluma vērojot, izskatās, ka ir labāk, nekā pirms dažiem gadiem, kad mācījos skolā. Tas ir – izskatās, ka stāsti par jebkādām tēmām, kas cilvēku var interesēt pusaugu vecumā, ir lielā daudzumā pavisam viegli pieejami un to varoņiem ir kļuvis par normu vizuāli un visādi citādi atgādināt savus skatītājus.

Taču ir kāda fundamentāla atšķirība starp Tizlenēm un visām pārējām filmām, ko minu šajā rakstā, – Tizlenes ir latviešu filma.

Mūzika un kino, esmu diezgan droša, ir mākslas formas, ko jaunieši visaktīvāk patērē, augot un veidojoties; turklāt, kā iepriekš minēts, es uzskatu, ka veidam, kā tiek atspoguļotas cilvēka pieredzes un izjūtas, ir ļoti spēcīga ietekme uz to, kā mēs šīs lietas piedzīvojam, sastopoties ar tām ārpus kinoteātra. Attiecīgi, ja cilvēkam viņa aktīvākajos attīstības gados viss pieejamais estētiski apmierinošais saturs ir par dzīvi kaut kur Anglijā vai ASV,  skaidrs, ka viņa piederības izjūta savai nacionalitātei var krietni vājināties. (Vēl būtiskāk, es uzskatu, šo izjūtu ietekmē izklaidējoši-izglītojošas lasāmvielas trūkums latviešu valodā, un rezultātā brīžam šķiet, ka tiešām reti kurš cilvēks spēj pietiekami plaši izteikties par aktuālām tēmām, neizmantojot vārdus svešvalodā; bet tas jau ir mazliet cits temats.) Es, protams, nedomāju, ka viena forša tīņu komēdija latviešu valodā spēj atrisināt visus nacionālās identitātes jautājumus, taču, godīgi sakot, uzskatu, ka Tizlenes ir būtisks solis iespējamajā nākotnē, uz kuru ceru.

Pēdējā lieta, ko gribu pieminēt, – šī filma ir ļoti aizkustinoša. Protams, atradīsies cilvēki, kuri nezina, ko tas nozīmē – būt tizlenei –, bet es novēlu viņiem ļauties, lai šis darbs to parāda. Dienā, kad filmu noskatījos, manai labākajai draudzenei bija dzimšanas diena, un es bez vārda runas ļāvu Tizlenēm man pateikt priekšā, ka jāuzdāvina viņai draudzības rokassprādžu taisīšanas komplekts. Ķirsīša formas piekariņš no manējās ir jau paguvis nokrist un pazaudēties, bet sajūta paliek. Tā gan ir nedaudz skumja – jo man ir žēl atkal domāt par to, cik ļoti būt padsmitgadīgai meitenei nav tā, kā to parasti rāda tīņu komēdijās –, bet galvenokārt sajūta ir priecīga – jo filma, par spīti visam, ir priecīga, dzīve ir skaista, kad tajā ir draudzenes, un kādreiz laukā pārstās līt lietus.

Komentāri

Pauls
06.09.202107:40

Filmas pieredzes sasauksmi ar personīgo pieredzi allaž vērtēšu augstāk nekā jebkuru tīri loģikā bāzētu kritiku. Jūsu recenzija mudinājusi arī mani uz filmas noskatīšanos. Paldies par šo!

Kino Raksti
11.09.202120:40

Paul, kāds prieks, ka šāds iespaids no recenzijas! - cerēsim, ka filma arī iedvesmos!


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan