KINO Raksti

Seriāls „Tunelis”. Nepelnīti neievērots

31.03.2021

Seriālu niša Latvijas audiovizuālā satura kopskatā izskatās aizvien daudzsološāka, jaunie projekti vairs nemet nolādētus lokus ap vienām un tām pašām tēmām un aktieriem, un būtisku jaunu asiņu pieplūdumu nodrošina sadarbība ar kaimiņvalstu kolēģiem.

„Dzīvē nav nejaušību!” - ar šādu aizkadra tekstu aizsākas Go3 oriģinālseriāls Tunelis, cēloņsakarību un nepagurstošā karmas bumeranga garstāsts 14 sērijās, kas pie skatītājiem bez īpaša pompa nonāca jau decembra sākumā. Tunelis ir uzskatāms kaimiņvalstu sadarbības piemērs – lietuviešu producentu kompānija Videometra (kas Latvijā producējusi arī, piemēram, seriālu Viņas melo labāk) un režisors Raimunds Baņonis (Raimundas Banionis) vadījuši Lietuvas un Latvijas aktieru grupu, izspēlējot notikumus, kas varētu risināties pirms iespējamās bēgšanas no cietuma. Scenārija ideja sakņojas patiesos notikumos 1994. gada Jelgavā, kad no Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie, to meklēšanā tika iesaistīti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku un masveida tvarstīšana turpinājās desmit gadus.

Iespaidīgās bēgšanas ainu savā romānā Jelgava ’94 izmantojis arī Jānis Joņevs: “Tumšas ēnas tuvojās klusi un ātri, tās pārvērtās jaunos un pusmūža cilvēkos, skūtos cilvēkos (..). Uzmanīgas acis, nervozas lūpas, pavisam blakus, tad asi profili, skūti pakauši, viņi gāja garām man, rinda pēc rindas.”[1] Vēlāk šī epizode redzama arī Joņeva romāna ekranizējumā, Jāņa Ābeles režisētajā spēlfilmā. Tumša, draudīga, it kā vienlaidus masa ir šie bēgošie, bez jebkādām individualitātes pazīmēm.

Tas arī ir viens no ieslodzījuma vietas baisākajiem efektiem – piešķirt vienlaidus masas formu un apziņu cilvēkiem, kuri nonākuši tur katrs citādu iemeslu dēļ un ar savu dzīves stāstu.

Tunelis šo īpatnību atjautīgi vizualizē – cietuma pagalmā, pastaigu laikā ieslodzītie pārvietojas, sekojot stingriem, nereglamentētiem hierarhijas likumiem, gandrīz kā piedaloties kādā laikmetīgā horeogrāfijas uzvedumā. Tā ir līgana testosterona pārplūde no vienas vietas uz otru, līdzīgi lietus pilieniem saplūstot lielākās grupiņās un atkal izšķīstot.

Tuneļa scenārijs konstruēts, jau gandrīz pašā sākumā atklājot Kārļa (Andris Bulis) stāstu, kura dēļ viņš nonācis cietumā uz neapskaužami ilgu laiku. Sievas un bērna dubultslepkavība, kurā viņš apsūdzēts, vēlāk izrādās vien elements daudz plašākā, detalizētā plānā. Tieši caur Kārļa tēlu skatītājs iepazīst gan ieslodzījuma prozaisko seju, gan noziedzīgo aprindu savstarpējo attiecību dinamiku. Būdams inženieris ar specializāciju tuneļu rakšanā, Kārlis nav ar mieru visu turpmāko mūžu uz pasauli raudzīties caur restēm. Viņam ir pārgalvīgs plāns, kā nokļūt ārpasaulē, atliek vien iegūt domubiedrus un instrumentus.

Andris Bulis, kura līdzšinējā profesionālā darbība (aktieris, modelis, dzejnieks) rūpīgi veidota tā, lai radītu buduāra runča tēlu, šajā seriālā pārsteidz visvairāk, ticami pārtopot dzīves apbružātā notiesātajā, pret kuru sazvērējusies teju visa pasaule. Citu aktieru sniegums apliecina jau iepriekš zināmo – piemēram, Mārtiņš Vilsons ir viens no latviešu kinematogrāfiskākajiem aktieriem. Nepiespiesti atlaidies dzelzs gultā un lasīdams budisma tekstus, viņa atveidotais Reihenbahs, vietējā kriminogēnā autoritāte, ar vienu rokas pirkstiņu spēj kustināt diedziņus, kuri aizstiepjas daudz tālāk par cietuma sienām.

Jurijs Djakonovs ar neslēptu prieku un azartu iejūtas kolorīta neģēļa ādā, arī Anda Stroda un Jāņa Jarāna personāži, nelaimes putni, pieder seriāla organiskāko tēlu kopai. Ivars Auziņš Vita lomā, lai gan nedabū iespēju izspēlēties komiskās epizodēs, ir viens no harizmātiskākajiem Tuneļa personāžiem, kam turklāt piemīt arī zināms duālisms, veiksmīgi sējot šaubu ēnu par viņa nesavtīgajiem nolūkiem skatītājā, kuru nodarbina seriāla tēlu sašķirošana labajos un sliktajos.

Ne mazāku lomu seriālā spēlē vide – cietuma telpas iekārtotas, ignorējot kārdinājumu uzpucēt nolupušās sienas, ar īpašu aizrautību iedziļinoties autentiskās detaļās, aprīkojot katra cietumnieka šauro dzīves telpu. Tas ir būtisks sasniegums, ja salīdzinām ar leģendāro ekrānlīmi Ugunsgrēks, kurā cietuma kamera un slimnīca izskatījās gandrīz identiskas, kā askētiskāk iekārtotas viesnīcas istabiņas. Apbēdina gan Tuneļa publicitātes fotogrāfiju un kadra kolorīta neatbilstība – košo, dramatisko foto faktūru seriālā aizstājusi palsa estētika, kas atgādina deviņdesmito gadu nogales un divtūkstošo sākuma kaimiņvalsts seriālus (Sasisto lukturu ielas / Улицы разбитых фонарей (1995-2019) vai Izmeklēšanas noslēpumi / Тайны следствия, kopš 2000). Pieņemu, ka tāda līdzība veidota ar nolūku, bet skatītājiem, kuru pieredzē nav atsauces uz šo laikposmu kaimiņvalsts televīzijas kanālos, bilde var likties lieki krītaina.

Diemžēl sieviešu tēlu padziļināta izstrāde seriāla scenāristus nav aizrāvusi, atstājot aktrisēm paprāvu mājasdarbu.

Ar to godam tikusi galā Jana Herbsta, kas atveido izmeklētāju, kurai dekrēta atvaļinājumā nedod mieru sasteigtais Kārļa lietas spriedums. Nosvērti kuģojot ar lielo grūtnieces punci no kabineta uz kabinetu, no jurista pie kolēģiem policijā, viņa šķietami saglabā nesatricināmu mieru, lai gan vēlme notikušās slepkavības atšķetināt ir balstīta pašas traģiskajā pieredzē. Ievas Segliņas medmāsa–vamps ir neatvairāma savā erotizēti maniakālajā veidolā, viņas tēla uzvedība brīžiem jau robežojas ar psihisku patoloģiju, kurai netiek iezīmēta nekāda izcelsme vai bekstorijs. Cietuma priekšnieka meitas Estere (Anete Berķe) un Kārļa sieva (Anete Saulīte) atgādina bērnības papīra lelles, ko varēja izgriezt no papīra, izkrāsojot un pielaikojot tām dažādu apģērbu – princese, ārste, feja, meitenīte –, tie ir šabloni, kam atvēlēta konkrēta, plakātiska funkcija.

Cietuma kameru, gaiteņu un pagalma ainas ir organiskas un kinematogrāfiskas, pretstatā sasaistītajām sarunām administrācijas kabinetā. Arī pārējās epizodes ārpus cietuma  sienām atpaliek gan tempā, gan ticamībā. Tā vien kārojas redzēt tādu seriāla versiju, kurā visu notiekošo būtu spēts ietilpināt vai nu atstāstos, vai arī skopi apzaļumotajā pagalmā. Tomēr jāpiemin arī manas mazās gaviles par brīvo valodas lietojumu –

nekad nebūtu domājusi, ka ar tādu prieku dzirdēšu kādu no zekiem sakām “at…ies, b..ģ!”.

Literārā valoda, gan ar dažādām sekmēm, ir rūpīgi ravēta ārā no cietuma sarunām, bet uzslavas vērti ir kaut vai centieni piešķirt dzīvību aktieru dialogiem.

Tas, ko nepagurstoši varu atkārtot – seriāla tituldziesmai ir izšķiroša nozīme. Es pati novilcināju Tuneļa skatīšanos gandrīz mēnesi, pateicoties tā ievadtitru epizodei, kas drīzāk atgādina TV kriminālziņu rubrikas galviņu. Ginta Stankeviča radītā tituldziesma, ko izpilda Gatis Irbe jeb Gacho, ir anahronisms, kuru neattaisno pat seriāla notikumu norise piecpadsmit gadus senā pagātnē. Šobrīd, kad visdažādākās VOD platformas mūs lutina ar neticami plašu seriālu piedāvājumu, miminums, kas mūzikas autoram būtu jāpaveic, ķeroties pie seriāla vizītkartes radīšanas, ir izpēte. Veiksmīgas un laikmetīgas tituldziesmas ir mūs ievilinājušas ne vienas vien vājas filmas vai seriāla apskāvienos. Tas ir trumpis, kuru neizmantot ir nevērīgi.

Tunelis nav izpelnījies plašu ievērību medijos, piekāpjoties standartizēto mīlas daudzstūru piedāvājuma priekšā, tomēr tas šķiet nepelnīti. Lietuviešu režisora un scenāristu  veikums skatās raiti (scenārija tulkošanu un adaptāciju veikusi Rasa Bugavičūte-Pēce), četrpadsmit sēriju garumā uzmanībai gan noplokot tajās sērijās, kur sižeta uzsvari pārceļas uz notikumiem Kauņā, – bet arī tas ir saprotami, jo toties sniegs iespēju piesaistīt auditoriju arī Lietuvā. Nav noslēpums, ka Baltijas skatītāji ir visai kūtri kaimiņvalstu kinematogrāfa iepazīšanā, un šādiem sadarbības projektiem piemīt potenciāls šo inerto attieksmi ja ne mainīt, tad vismaz mazliet iekustināt.

Publicitātes foto no Go3

Atsauces:

1. Joņevs, Jānis. Jelgava ’94 (Mansards, 2014, 74. lpp.) 

Komentāri

Andris Ancāns
04.11.202123:30

Daudzos seriāla fragmentos tiek runāts man nesaprotamajā lietuviešu valodā. Paldies Dievam, svešvalodā rādītos seriālos, cik esmu skatījies, ir surdotolkojums. Pusi no satura nesaprotu, subtitri nepalīdz, stulbi kaut kā...

Aigars
16.12.202110:15

Ja kāds ir skatījies Prison break (2005.), tad sapratīs, ka šī ir pa lielam kopija.

Artūrs
21.02.202223:07

2. sezona ir šausmīga. Kaut kādi neloģiski sižeta pagriezieni un neinteresanti dialogi. Parādas kaut kādi random cilvēki seriāla vidū, nav paskaidrots kas tie tādi no kurienes, tie vienkārši uzrodas un sāk darīt savas neloģiskās darbības. Pretīgs seriāls.. Es dotu vērtējumu 0,5 no 10.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan