Nav labāka laika par gariem ziemas vakariem, kad ielīst dīvānā, ērti iekārtoties zem siltas segas, sagatavot pa rokai krūzi tējas un sviesta cepumus un iegrimt kādā labi pazīstamā un iemīļotā angļu detektīvstāstā. Tas sniedz zināmu spriedzi jutekļiem, bet tajā pašā laikā ar savu paredzamo un skaidro kārtību, kur ļaunais vienmēr tiek atmaskots un saņem pelnīto sodu, ļauj uz brīdi aizmirst drēgno, vardarbības un cinisma pārņemto pasauli, kas plosās mums apkārt – aiz grāmatas vākiem vai TV ekrāna.
Atskanot tik atpazīstamajai, citpasaulīgi skanošajai teremina intro melodijai un parādoties baltajiem nosaukuma burtiem ar pārlīstošām asinīm, reti kurš vēl jautās, kāda televīzijas programma šai brīdī sākas. Britu televīzijas seriālam Midsomeras slepkavības / Midsomer Murders, ko teju nepārtraukti demonstrē kādā no Latvijas Televīzijas kanāliem, acīmredzot ir ļoti īpaša vieta latviešu detektīvskatītāja sirdī, ja jau viņš ir gatavs atkal un atkal skatīties vecās, daudzkārt redzētās sērijas (LTV7 rāda visu sezonu atkārtojumus, bet LTV1 mums gandrīz vienlaicīgi ar britu publiku izrāda jaunākās sezonas sērijas).
Pieņemu, ka tam ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, seriāla ilgais mūžs; tas kopā ar mums ir jau vairāk nekā 25 gadus – kopš 1997. gada 23. marta, kad ITV kanālā tika demonstrēta seriāla pilotsērija, ir izaugusi vesela paaudze. Līdzīgi kā retrodetektīvs Puaro, kas tika izrādīts no 1989. gada līdz 2013. gadam, Midsomera daudziem ir kļuvusi par dzīves daļu, par konstantu vienību un labi pazīstamu pasauli, kas eksistē mums kaut kur paralēli, un tajā vienmēr ir patīkami atgriezties. Konservatīvais latviešu skatītājs šajā ziņā neatšķiras – viņš tik ilgi ir bijis kopā ar seriāla varoņiem (man nav precīzas informācijas, kad tieši seriālu sāka rādīt Latvijas Televīzija, bet tas noteikti bija sen, ļoti sen), ka tuvība starp viņu un visu šo idillisko Midsomeras pasauli ir nostiprinājusies uz ļoti stingriem pamatiem.
Nīls Dadžens, kurš šobrīd atveido inspektora Bārnabija lomu, ir teicis:
“Mums ir pašiem sava dīvainā pasaulīte, un tieši tas cilvēkiem patīk.”
Arī aktrise Anete Bedlenda piekrīt, ka seriāla pievilcības un ilgdzīvošanas pamatā ir diezgan ērmotā un angliskā vide, neordinārie nāves gadījumi, humors un spēcīgie aktieri. “Un Anglijas lauki – ainavas un mājas, kas tur parādās, – tas piešķir milzīgu starptautisku pievilcību. Turklāt katra sērija ir pilnmetrāžas filmas garumā!”
Arī aptaujājot vairākus man zināmus vietējos Midsomeras fanus, aina veidojas diezgan līdzīga – kā galvenie Midsomeras pievilcības punkti tiek norādīta atmosfēra, lokācijas, savdabīgie varoņi, pašironija, slepkavu izdoma un, protams, – šarmantais izmeklētājs Bārnabijs (Toms gan vairāk nekā Džons).
Ja runājam par atmosfēru, tad Midsomera ļoti apzināti piedāvā nostalģisku atskatu uz laikiem, kad viss vēl bija “vienkāršāk un saprotamāk”, līdz ar to lielā mērā ierakstoties žanrā, kas tiek apzīmēts kā “omulīgais detektīvs / cozy mystery”.
Midsomeras omulība
Omulīgie detektīvi neapšaubāmi ir hipereskeipisma forma gan literārajā, gan televīzijas un kino formātā, taču tas neizslēdz iespēju, ka tiem piemīt arī zināmas kvalitātes. Galvenā no tām ir humors – šie detektīvi var būt ļoti asprātīgi gan dialogos, gan varoņu savstarpējās attiecībās, gan arī nozieguma izdarīšanas un noziedznieka motivācijas ziņā. Un vēl tiem piemīt augstajās mākslās tik reti novērojama īpašība kā pašironija – tie zina, kas tie ir, un spēj sevi neuztvert pārlieku nopietni.
Žanra nosaukumā jau ir ietverts šo detektīvu galvenais raksturlielums – omulība. Tātad tie ir patīkami, viegla rakstura, nerada pārāk lielu diskomfortu lasītājā / skatītājā un piedāvā tādu “sadzīvisku”, saprotamu anturāžu bez spiegu tīkliem un noziedzības māstermaindiem. Lai gan Midsomeras slepkavības nav gluži pilnvērtīgs omulīgā detektīva paraugs, tomēr seriāls atbilst daudzām žanra pamatiezīmēm. Pirmkārt, valoda. Midsomerā neviens rupji nelamājas, pieklājīgi un artikulēti izsakās pat tie varoņi, kuri pieder nosacīti zemākiem sabiedrības slāņiem. Otrkārt, pat ja Midsomera brīžiem atklājas kā visai aktīvs dažādu seksuālu deviāciju vai morāli ambivalentu attiecību perēklis un sekss var kalpot kā spēcīgs nozieguma motīvs, atklātu seksa ainu šeit nav. Tāpat nav grafiskas vardarbības skatu; slepkavības, pat ja reizēm brutālas un asiņainas, daudz vairāk pārsteidz ar izdomu to izpildījumā. Midsomerā nekad arī neparādīsies sērijveida vai algoti slepkavas, profesionāli bandīti, sadisti vai ārvalstu specdienestu darbinieki, jo visraksturīgākie slepkavību motīvi sakņosies ļoti personiskos iemeslos – greizsirdībā, alkatībā, atriebībā. Atbilstoši omulīgo detektīvu likumiem Midsomerā darbība norisinās kādā gleznainā ciemā vai mazpilsētā, ir neliels aizdomās turamo loks, no kura detektīvam, pamazām vācot informāciju un meklējot sakarības, jāizloba īstais slepkava.
Neskatoties uz visu šo, Midsomeras slepkavības pārkāpj vienu ļoti būtisku omulīgā detektīva nosacījumu – galvenā izmeklētāja lomā būtu jābūt privātdetektīvam vai vienkārši amatierim (visbiežāk sievietei), kam labi padodas noziegumu risināšana un kas arvien it kā nejauši nonāk situācijās, kur notikusi slepkavība (tipiskākais piemērs ir Agatas Kristi izgudrotā mis Mārpla). Midsomerā abi detektīvi – “vecais” un “jaunais” Bārnabijs – ir profesionāli policisti. Tomēr, atšķirībā no tā saucamā ziemeļu nuāra žanra, viņi nav nekādi īpatņi, problēmu vai atkarību nomākti, morāli neviennozīmīgi izmeklēšanas ģēniji, bet laimīgi precējušies, vienkārši, jauki cilvēki ar diezgan skaidru morāli un izpratni par labo un ļauno. Līdz ar to viņu privātā dzīve tiek parādīta tieši tik daudz, lai mēs viņus uztvertu kā reālus cilvēkus, bet lai filmas laiku netērētu ar viņu personīgo problēmu risināšanu. Savukārt romantisko līniju, kas arī ir viena no omulīgo detektīvu iezīmēm, var novirzīt uz galvenā izmeklētāja palīgu – Bārnabija seržanti arvien ir jauni, izskatīgi vīrieši bez pastāvīgām attiecībām.
Neliela atkāpe kontekstam – pieņemu, ka tieši Midsomeras un līdzīgu seriālu popularitātes dēļ, kā arī cenšoties dot prettriecienu policijas kriminālseriāliem un trilleriem, kas kļūst arvien vardarbīgāki un brutālāki, pēdējā laikā omulīgais detektīvs no tāda visai margināla “tantīšu” žanra ir izgājis zināmu meikoveru un kļuvis par vērā ņemamu ētera satura vienību (vismaz britu televīzijā). Jaunā viļņa omulīgos detektīvus raksturo detektīve amatiere – atšķirībā no iepriekš redzētajām ziņkārīgajām pensionārēm, mājsaimniecēm un bagātajām sabiedrības dāmām, kuras pievēršas detektīvarodam aiz neko darīt, šī ir patstāvīga, uzņēmīga sieviete, kura visbiežāk ir veiksmīga savā pamatprofesijā un noziegumu atrisināšanu uztver vairāk kā darbu sabiedrības labā. Viņai parasti ir arī sava atbalsta komanda – radi, draugi vai kaimiņi, arī kāds vietējais policists, kurš, ja ir apveltīts ar pietiekamu saprātu, respektē viņas atklājumus un secinājumus. Tāda ir kriminālistikā un ķīmijā izglītotā katoļu mūķene māsa Bonifācija no Senvinsenta klostera (Sister Boniface Mysteries, kopš 2022), senlietu speciāliste misis Vaita Senviktuāras ciemā Dienvidfrancijā (The Madame Blanc Mysteries, kopš 2021), jūras velšu restorāna īpašniece Pērla Nolana Kentas piekrastē (Whitstable Pearl, kopš 2021), friziere Luella Šekspīra Stretfordā pie Eivonas (Shakespeare & Hathaway: Private Investigators, 2018) un keiteringa uzņēmuma īpašniece Sidu kundze Londonas nomalē (Mrs. Sidhu Investigates, kopš 2023). Taču viskrāšņākā šajā buķetē neapšaubāmi ir Agata Reizina – neganta un valdonīga sabiedrisko attiecību speciāliste, kura, pārdevusi savu PR firmu, iegādājas senatnīgu namiņu idilliskajā Kārslijas ciemā un ātri vien iekuļas dažādās smieklīgās un asiņainās dēkās (Agatha Raisin, kopš 2014).
Abi Bārnabiji, atšķirībā no šīm krāšņajām dāmām, ir racionāli un zināmā mērā pat garlaicīgi profesionāļi pāri pusmūžam, bez slēptām vājībām vai netikumiem, tomēr kaut kā viņiem ar savu specifisko šarmu un humoru ir izdevies piesaistīt un noturēt skatītāju uzmanību ļoti daudzu gadu garumā.
25 gadi ēterā
Kā jau detektīvžanrā nereti ierasts, vispirms ir literatūra un tikai tad seko ekranizācija lielākā vai mazākā formātā. Arī Midsomera vispirms parādījās uz papīra – kā Kerolainas Greiemas septiņu romānu sērija Inspektors Bārnabijs / Chief Inspector Barnaby (1987–2004). Pirmais romāns Slepkavības Badžersdriftā (1987) pāris gadus pēc iznākšanas jau tika iekļauts Lielbritānijas kriminālromānu autoru asociācijas sastādītajā sarakstā 100 visu laiku labākie kriminālromāni (1990). Greiemas romānu ekranizācijas ideja pieder Entonijam Horovicam, pazīstamam scenāristam un rakstniekam, kopā ar producentiem Braienu Trūmeju un Betiju Vilingeilu. Kad pilotsērija Slepkavības Badžersdriftā tika demonstrēta televīzijā, pārraide piesaistīja 13,5 miljonus skatītāju, kļūstot par skatītāko drāmu 1997. gadā, un joprojām ir viena no visaugstāk novērtētajām sērijām visā seriāla vēsturē. Pilotsērijas panākumu iedvesmoti, autori ķērās pie turpinājuma, un 1998. gada pavasarī ITV kanālā jau tika demonstrētas Midsomeras slepkavību pirmās sezonas četras sērijas – četru Greiemas romānu ekranizācijas.
25 gadus vēlāk Midsomeras slepkavību statistika ir diezgan iespaidīga – 23 sezonas un 136 sērijas, vidēji piecas sērijas sezonā.
Filmēšanās piedalījušies simtiem aktieru un tūkstošiem masu skatu dalībnieku; filmēšanas grupā ik reizi darbojas ap 120 cilvēku. Vienas sērijas uzņemšana parasti prasa piecas nedēļas, līdz ar to darbs pie vienas sezonas ilgst 8 līdz 10 mēnešus. Seriāls ir pārdots vairāk nekā 200 valstu televīzijām, visā pasaulē radot uzticīgu Bārnabija fanu segmentu (feisbukā vien ir daudzi desmiti aktīvu Midsomeras fanu grupu). Katrā sērijā var ieraudzīt pazīstamas, citā TV darbā vai filmā redzētas sejas, jo maz ir tādu britu aktieru, kas nebūtu filmējušies kādā no Midsomeras sērijām, daudzi pat divas vai trīs reizes ar zināmiem starplaikiem. Pirmie, kas seriālā uzņēmās atkārtotas lomas, ir Elizabete Sprigsa un Ričards Kānts – pašā pirmajā sērijā viņi krāšņi atveidoja krīpīgos Reinbērdus – izspiegotāju un šantāžisti Airisu un viņas dēlu, apbedītāju Denisu; abi tika brutāli noslepkavoti. Savukārt 9. sezonas sērijā Dead Letters viņi pārtapa par teju tikpat nepatīkamiem personāžiem – Ursulu un Alisteru Gudingiem, nelaiķa Airisas māsu un māsasdēlu. Tomēr visbiežāk Midsomeras viesaktieru kontekstā tiek izcelti trīs vārdi – Orlando Blūms, Henrijs Kavils un Olīvija Kolmane, kuri paspējuši paviesoties Midsomerā (tikuši noslepkavoti vai paši slepkavojuši) pirms nonākšanas attiecīgi Viduszemē, DC universā un Oskara favorītos.
“Mēs esam kosmopolītiska sabiedrība, taču, skatoties Midsomeru, tā īsti neliekas. (..) Man par to neviens nekad nav piesējies, taču, godīgi sakot, es negribētu tur neko mainīt. (..) Mums nav etnisko minoritāšu, jo tad tas nebūtu angļu ciemats. Tas vienkārši nestrādātu,” žurnālam Radio Times 2011. gadā izteicās seriāla galvenais producents Braiens Trūmejs, tā vienīgo reizi publiski sabangojot Midsomeras slepkavību mierīgi asiņaino ritējumu. Šie izteikumi, kurus daudzi pasteidzās interpretēt kā gandrīz rasistiskus, izraisīja skandalozu reakciju, un Trūmejs tika atlaists no darba (vēlāk pēc publiskas atvainošanās par saviem izteikumiem viņš tika atjaunots producenta amatā, bet pie Midsomeras vairs netika pielaists).
Interesanti, ka tikai Trūmeja paša neapdomīgā vaļsirdība noveda pie šādām sekām, jo, kā norādījis ēģiptiešu izcelsmes britu producents Ešs Atalla (The Office, The IT Crowd), “šovs gadiem gāja bez neviena melnādainā aktiera, un neviens pat ne aci nepamirkšķināja, kamēr producents pats uz to publiski nenorādīja.” Komentētājs Saimons Dženkinss laikraksta The Guardian slejā pauda diezgan skaidru atbalstu Trūmeja viedoklim, sakot, ka “vecmodīga angļu ciemata definīcija, es baidos, tiešām neiekļauj multi-etniskumu”.
Tā visa rezultātā par Midsomeras slepkavību producenti kļuva Džo Raita, kura paziņoja par savu misiju ieviest Midsomerā etnisko daudzveidību un pamazām, tā sakot, iebrauca otrā grāvī. Sākot no 15. sezonas, viņa šo misiju īstenojusi ar pārlieku lielu uzcītību, dažas sērijas pārvēršot gluži vai par etniskā Expo katalogu. Te nu jāpiekrīt Trūmejam – tas diemžēl nestrādā. Jo visās lietās nestrādā tas, kas tiek uzspiests no ārpuses, kam nav sava iekšējās loģikas pamatojuma, bet ir tikai virspusējs ideoloģiskais uzstādījums. Tādā ziņā seriāla veidotāji, manuprāt, pieļāva lielu kļūdu – seriāls ne vien neieguva popularitāti starp etnisko minoritāšu skatītājiem, kā bija cerēts, bet zaudēja vēl arī daļu starptautiskās auditorijas, kurai viens no galvenajiem piesaistes faktoriem arvien bija šis idealizētais, vecmodīgais angliskums. Atalla šajā sakarā izteicis ļoti prātīgu viedokli, ko visiem arvien vajadzētu paturēt prātā: “Midsomeras slepkavības nav domātas man. Esmu pārāk jauns un uzskatu šo seriālu par diezgan garlaicīgu. Taču mums jābūt ļoti uzmanīgiem, pašiem uzmeklējot lietas, kas mūs aizvaino, un tad par tām sūdzoties. Es negribētu, lai Midsomeras slepkavību skatītāji sūdzētos par kaut ko, kas patīk man.”
Bārnabijs
Līdztekus simpātiskajam angliskumam vēl viens būtisks Midsomeras slepkavību pievilcības faktors ir tā centrālais varonis – galvenais inspektors Bārnabijs no Kostonas kriminālizmeklēšanas nodaļas (CID). Pārējo pastāvīgo aktieru ansambli veido divas nelielas grupas – inspektora ģimenes locekļi un darba komanda. Tā kā abos gadījumos tie ir divi cilvēki (un viens suns), Midsomeras kodolu pamatā veido pieci varoņi, lai arī šo lomu izpildītāju ir vairāk.
Taču vispirms par pašu Bārnabiju. Galvenā inspektora lomā seriāla gaitā iejutušies divi aktieri – Džons Netlss kā Toms Bārnabijs (81 sērija 13 sezonās) un Nīls Dadžens kā Džons Bārnabijs (līdz šim 55 sērijas 10 sezonās). Netlss teicis, ka 1996. gadā, filmējot pilotsēriju, nekad nebūtu iedomājies, ka tas izvērtīsies tik daudzos gados un sērijās. Viņa atveidotajā Tomā ir tas, ko mēdz dēvēt par “veco kalumu” un redz gan viņa profesionālajā, gan personīgajā dzīvē. Šarmants, pieredzējis, džentlmenisks, ar labu humoru, ko caurstrāvo asprātīga pašironija, empātisks pret cilvēku vājībām un reizē ar stingru morālo stāju; pret sievas mietpilsoniskumu un seržantu pieredzes trūkumu izturas ar iecietību un labdabīgu ironiju, taču saglabā arī savu vīra / priekšnieka autoritāti. 67 gadu vecumā Džons Netlss nolēma aiziet no seriāla – tas esot bijis grūts lēmums, taču viņš sapratis, ka ir pārāk vecs, lai turpinātu spēlēt aktīvi strādājošu policijas detektīvu. “Aiziešana no seriāla man nozīmēja vesela laikmeta beigas,” viņš atzinis. “Ja Nīlam Midsomerā būs kaut uz pusi tik jautri, kā bija man, tad viņš būs septītajās debesīs! Mani uztrauc vienīgi tas, ka viņš ir daudz jaunāks un daudz labāks aktieris.”
Ar Nīlu Dadženu kā Toma brālēnu Džonu skatītājus iepazīstina, vēl pirms viņš pilnībā pārņēma galvenā varoņa lomu (līdz ar 14. sezonas sākumu). Kad izmeklēšana Tomu Bārnabiju aizved uz piekrastes pilsētu Braitonu, viņam nākas apvienot spēkus ar vietējo galveno inspektoru, kas izrādās viņa brālēns (13.2., The Sword of Guillaume).
Iemesls tam, ka veco Bārnabiju bija jānomaina jaunam Bārnabijam, nevis vienkārši kādam citam detektīvam, slēpās faktā, ka daudzās valstīs seriāls tiek izrādīts ar nosaukumu Bārnabijs vai Inspektors Bārnabijs, tāpēc cits uzvārds radītu zināmu sajukumu. (Precizitātes labad jāpiebilst, ka Nīls Dadžens Midsomerā bija debitējis jau pirms daudziem gadiem – kā sieviešu īpaši iemīļotais dārznieks Daniels Bolts (4.1., Garden of Death)).
Tā kā Džons Bārnabijs ir gados jaunāks, arī attieksmēs un uzskatos viņš ir mūsdienīgāks par Tomu, tomēr ar katru nākamo sezonu var novērot, kā sava seržanta acīs viņš arvien vairāk un vairāk kļūst par tādu kā “dinozauru”, kurš iepalicis laikā un neko nezina par visādām mūsdienīgām lietām. Tomēr arī Džonam piemīt humors un pašironija, un viņam tāpat vissvarīgākais ir taisnīgums – atrisināt noziegumu, atrast vainīgo, nodot to tiesai, neatkarīgi no tā, cik brīžiem pat varbūt morāli attaisnojami bijuši slepkavas motīvi.
Abu Bārnabiju ģimenes attiecībām tiek atvēlēts diezgan liels ekrāna laiks. Tomam Bārnabijam ir ļoti tradicionāla ģimene – viņa sieva Džoisa, ko atveido aktrise Džeina Vaimārka, ir sabiedriski aktīva mājsaimniece, bet pieaugusī meita Kalija (Lora Hovarda) sākumā ir studente Kembridžas universitātē, bet vēlāk aktrise, kas piedalās neatkarīgos teātra projektos.
Tā kā Džoisa arvien iesaistās dažādos amatierpulciņos un apkārtējo ciemu pasākumos, bet Kalija starplaikos starp teātra projektiem piestrādā gadījuma darbus Midsomerā, viņas abas bieži tiek izmantotas gan kā tiešas slepkavību liecinieces, gan kā aizdomās turamo loka tuvākas pazinējas. No šī viedokļa raugoties, nav pārsteidzoši, ka Džoisa jūt lielu atvieglojumu, kad vīrs nolemj doties pensijā un pamest nāves apsēsto Midsomeru. Vaimārka, kura pameta seriālu kopā ar Netlsu, atzīst, ka Džoisas loma ir bijusi ļoti ierobežota. “Esmu atvieglota, ka man vairs nebūs jāspēlē jaukākā sieviete pasaulē. Tā ir smaga nasta. Tagad es gribētu būt pilnīgs ļaunuma iemiesojums, patiešām slikts cilvēks bez jebkādām pozitīvām kvalitātēm. Un sasodīti laba pavāre!” Pēdējā piezīme attiecas uz Džoisas neprasmīgo pavārmākslu, kas seriālā ir tāds kā mūžīgais joks un iemesls, kāpēc inspektors Bārnabijs nereti izvēlas pusdienot ārpus mājas.
Džons Bārnabijs uz Midsomeru pārceļas kopā ar sievu Sāru (Fiona Dolmane), kas sāk strādāt par vietējās skolas direktori, un Džeka Rasela terjeru Saiksu. Viņi ir bezbērnu pāris tādā vecumā, kad it kā bērnus vairs neplāno, taču aktrises negaidītā grūtniecība lika fikciju pielāgot reālajai dzīvei – scenārijā tika ierakstīta arī Sāras grūtniecība. Tā 16. sezonas noslēguma sērijā Bārnabiju ģimenē ienāca meita Betija, bet pēc vecā Saiksa aiziešanas Bārnabiji adoptē kucēnu Padiju. Lai gan arī Sāra reizēm tiek izmantota kā “savējais” cilvēks aizdomās turamo grupā, daudz biežāk viņa izmeklēšanā palīdz kā dažādu noderīgu faktu, vietējās vēstures un kultūras aktualitāšu pārzinātāja.
Klasiskie detektīvžanra nosacījumi paredz, ka galvenajam detektīvam ir vajadzīgs palīgs – asistents izmeklēšanā vai vienkārši draugs, ar kuru diskutējot, atklājas detektīva domu gaita un viņš nonāk pie lietas atrisinājuma. Bārnabija palīgs, biedrs un reizēm uzticības persona ir detektīvseržants; seriāla gaitā tādi ir bijuši pieci – Trojs (Daniels Keisijs, 6 sezonas), Skots (Džons Hopkinss, 2 sezonas), Džonss (Džeisons Hjūzs, 7 sezonas), Nelsons (Gvilims Lī, 3 sezonas) un Vinters (Niks Hendrikss, līdz šim 5 sezonas). No šiem vispopulārākais, kā uzrāda dažādas aptaujas, ir bijis Džonss, kurš vienīgais strādājis pārī ar abiem Bārnabijiem. Lai gan arī Hjūzs pārguruma dēļ bija gatavojies pamest Midsomeru, pēc Bārnabija nomaiņas viņš uzskatīja par savu pienākumu palikt seriālā, lai pāreja no vecā sastāva uz jauno noritētu maigāk un skatītājiem draudzīgāk. “Es biju galīgi izdedzis, ceļoties puspiecos no rīta Braitonā, tad ar vilcienu braucot uz Londonu un tālāk, kur nu bija ieplānota filmēšanas diena, un tad to visu atkārtojot pretējā virzienā, mājās atgriežoties deviņos vakarā,” stāsta Hjūzs. “Tas sāka ietekmēt manu veselību, es biju tā pārguris, ka no manis vairs nebija jēgas nevienam – ne darbā, ne mājās. Tā tas turpinājās desmit mēnešus no vietas, gadiem ilgi, un, kad bija pārtraukums, man piemetās nepārejošas iesnas. Ārsts teica, ka vienīgā atbilde ir atpūta.” Tāpēc 2013. gadā, veiksmīgi ievadījis jauno Bārnabiju Midsomeras dzīvē, Hjūzs beidzot varēja doties ilgi gaidītajā atpūtā.
Katrs no Midsomeras slepkavību seržantiem iezīmējas ar savu raksturu, bieži kalpo kā komiskais elements, turklāt sniedz detektīvam citu skatījumu – no jaunāka cilvēka perspektīvas. Raksturīgi arī, ka visas romantiskās līnijas un attiecību iespējas, kas seriālā parādās, viņiem parasti beidzas neveiksmīgi. Tomēr tieši sarunās, atšķirīgo raksturu sadursmēs un attiecībās starp seržantu un izmeklētāju slēpjas katras sērijas pamats un ir tas, kas ko auditorija arvien sagaida no labi pazīstamajiem varoņiem. Jo, lai kā arī viņi viens otru brīžam vilktu uz zoba un lai arī cik ļoti atšķirīgi brīžiem būtu viņu viedokļi, starp varoņiem ir jūtams neviltots biedriskums un uzticīga paļāvība, kam pamatā ir savstarpēja cieņa un atbildība pret savu darbu.
Kā liecina TV ekrānos redzamais, Kostonas kriminālizmeklēšanas nodaļa nav liela, varētu pat teikt – kadru ziņā ļoti ierobežota. Kaut kur fonā gan strādā vēl daži cilvēki, taču mēs neuzzinām ne viņu vārdus, ne amatus (izņemot policijas konstebli Geilu Stīvensu, kurai kādu brīdi seriālā tika atvēlēta mazliet lielāka loma par fona statisti). Neparādās arī nekāds priekšniecības personāžs – iecirkņa priekšnieks vai nodaļas superintendants –, kura priekšā Bārnabijam būtu jāatbild par padarīto vai nepadarīto. Toties katrā sērijā ir ierakstīts īsais kriminālistikas eksperta / pataloganatoma uznāciens, kas sniedz noderīgu informāciju par nāves apstākļiem un lietiskajiem pierādījumiem. Ilgus gadus pieredzējušā doktora Džordža Bulārda lomu pildīja Barijs Džeksons, taču viņam vienā brīdī pietika – īsi pēc Džona Bārnabija stāšanās galvenā inspektora amatā doktors tika aizsūtīts brīvdienās uz Īriju, no kurām tā arī neatgriezās. Džeksons vēlāk izteica nožēlu, ka viņa varonis palicis neattīstīts un tam ticis atvēlēts tik īss ekrāna laiks. “Sākotnēji Džordžs bija vairāk kā vietējais ģimenes ārsts, bet, kad parādījās tādi TV seriāli kā CSI, viņš pārtapa patologā, sāka vilkt gumijas cimdus un neilona aizsargkombinezonu. Kad ierados uz filmēšanu, mans teksts parasti aprobežojās ar dažiem vārdiem – “viņš nomira pusnaktī” vai tamlīdzīgi. Man būtu gribējies kaut ko vairāk.”
Dr. Bulārdam pataloganatoma lomā sekoja divas jaunas sievietes. Visticamāk, šādu izvēli noteica nepieciešamība gan pēc sievietes skatījuma, gan pēc jauneklīgāku attiecību līnijas pārī ar seržantu. Pirmā no tām ir darbā akurātā, bet sadzīvē haotiskā doktore Keita Vaildinga (Tamzina Malesona), kurai ar laiku izveidojas romantiskas attiecības ar seržantu Džonsu, bet pēc tam, kad Džonss tiek paaugstināts par inspektoru un pārceļas uz Braitonu, – draudzība ar jauno seržantu Nelsonu, kuram viņa izīrē istabu savā mājā. Ieguvusi profesores vietu Braitonas Universitātē, dr. Vaildinga pamet Midsomeru un, kā liecina vēlāk atsūtīta fotogrāfija, atjauno attiecības ar Džonsu. Viņai sekojošā doktore Kama Karimora (Mandžindera Virka) ir jau no citas paaudzes – jauna, centīga un pašapzinīga; doktores ambiciozais piegājiens sākotnēji rada spriedzi viņas un seržanta Nelsona attiecībās – abi uztver viens otru kā konkurentu. Vēlāk gan viņi atsilst tiktāl, ka tur jau var nojaust ko vairāk par tīri koleģiālām attiecībām, taču 19. sezonas noslēgumā dr. Karimora pieņem darba piedāvājumu Monreālā un pārceļas uz Kanādu.
Pēdējās četras sezonas Midsomeras rezidējošā pataloganatome ir doktore Flēra Pērkinsa (Anete Bedlenda) – spilgta dāma gados, kurai darbs nekad nav traucējis ekstrēmai dzīves baudīšanai. “Autori izdomāja, ka būtu interesanti ieviest personāžu, kurš Bārnabijam būtu pārbaudījums; kādu, ar kuru viņam būtu provokatīvākas attiecības, un tieši tāda arī Flēra ir,” atzīst Nīls Dadžens. Salīdzinājumā ar citiem seriāla “doktoriem” doktorei Pērkinsai tiek atvēlēta nedaudz lielāka loma sižetā – tieši tas, pēc kā bija ilgojies Barijs Džeksons. Flēras nekautrīgi tiešie novērojumi un pašsaprotami, it kā starp citu izteiktās piezīmes bieži vien uzvedina detektīvus uz lietas atrisinājumu, turklāt teju katrā sērijā par sirmo kundzi atklājas kāda prātīgos izmeklētājus šokējoša detaļa – piemēram, savulaik viņa apprecējusies Lasvegasā, turklāt vairākas reizes; Flēra ir viena no baikeru kluba The Ladies of Leather dalībniecēm (viņai ir divi motocikli – Gledisa un Brenda); uzstājusies kā Eiva Hārtbērna drag dueta šovos (viņas partneris vēlāk kļuvis par Skotijas veselības ministru) un tamlīdzīgi. “Ir lieliski spēlēt gados vecāku sievieti, kurai ir ļoti interesanta privātā dzīve un ļoti labi padodas darbs. Viņa var gan pasūtīt čaļus, gan ieintriģēt viņus,” atzīst 72 gadus vecā Bedlenda. “Tādus varoņus vajadzētu vairāk, jo viņi pastāv arī reālajā dzīvē.”
Izdomāta grāfiste
“Visiem veiksmīgiem detektīvseriāliem piemīt izteikta savas vietas sajūta,” teicis Džons Netlss. “Inspektoram Morsam tā ir Oksforda, Beržerkam – Džērsijas sala, Rēbusam – Edinburga, Erkilam Puaro – Art Deco laika Londona. Mūsu seriālā tie ir angļu ciemati ar savām raksturīgajām iezīmēm – arhitektūra ir mīlīga un ļaudis ir ļoti jauki.” Varētu piebilst, ka tāda vietas sajūta piemīt arī jaunākiem britu detektīvseriāliem – Kembridžšīra Grāntčesterā, skarbie Anglijas ziemeļaustrumi Verā vai mūžam vējainās Šetlendas salas Šetlendā.
Taču Midsomerā nav ne vējainu tīreļu, ne klinšainu krastu, jo šī izdomātā grāfiste atrodas kaut kur dziļi Anglijas vidienē, gleznainā lauku apvidū ar centru Kostonas pilsētiņā – mierpilnā miestā, kur nekas neliecina par mūsdienu urbānās vides reālijām. Tomēr Midsomeras pamatu pamats ir tās šarmantie ciemati – senatnīgu namiņu puduri ar baznīcu, krogu un tā saucamo village green jeb plašu zālāju centrā.
Seriāla darbība norisinās apmēram 100 šādos ciematos, no tiem 33 nosaukums sākas ar Midsomer-, kam seko kāds cits vārds.
Laika gaitā slepkavnieciski aktīvākie bijuši Midsomervortijas (8 sērijas), Midsomerparvas (6 sērijas) un Midsomermagnas (5 sērijas) iedzīvotāji; starp populārākajām darbības vietām ir arī Kostonas pilsēta (8 sērijas) un oriģinālais Badžersdriftas ciems (6 sērijas), tomēr lielākajā daļā vietu norisinājusies tikai vienas sērijas darbība.
Raksturojot Midsomeru, nedrīkst aizmirst, ka starp ciematiem ir izkaisītas arī zemnieku saimniecības, lielākas un mazākas muižas, senvēstures pieminekļi, meža būdiņas, lidlauki, vairāki pansionāti un ne pārāk apjomīgi rūpniecības uzņēmumi, kas visi agrāk vai vēlāk parādās kādā sērijā. Vēl pilnīgākai ainai var minēt dažas pavisam konkrētas vietas, teiksim, Whiteoaks golfa klubu, Midsomeras prioriju, Midsomeras universitāti, Eindželsraisas skulptūru parku, Dārnlejpārkas meiteņu skolu un Devingtonas zēnu skolu.
“Midsomera vienmēr atgādinājusi tādu kā Agatas Kristi pasauli, kas, iespējams, nekad nav eksistējusi,” teicis Berijs Džeksons. Un tiešām, Midsomera arvien šķiet ieslēgta tādā kā “veco labo laiku” cilpā, pašpietiekamā idillē, kur, par spīti mūsdienu atribūtiem – mobilajiem telefoniem, kriminālistikas jaunākajām metodēm un jaunas šosejas vai lielveikala izbūves projektiem –, dzīve rit pati savā mierīgā ritmā, neatkarīgā no pārējās pasaules satricinājumiem.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka Midsomerā nekas nenotiek, – gluži otrādi! Pavasara, vasaras saulgriežu un ražas svētki ciema zālājā ir neiztrūkstoši sabiedriskās dzīves notikumi, tāpat arī dažādi specifiskāki pasākumi – kultūras jomu pārstāv klasiskās mūzikas, folkmūzikas un rokmūzikas festivāli, Četru koru konkurss un Džeinas Ostinas nedēļa; literatūras, šausmu filmu, kriminālliteratūras un komiksu festivāli; sporta tēmu iezīmē vairākas riteņbraukšanas sacensības, kriketa turnīrs, balles deju konkurss, boksa čempionāts, Trakais dubļu skrējiens un Sv. Maleja dienas skrējiens, retro-automašīnu rallijs un zirgu skriešanās sacīkstes. Tomēr visaizraujošākie pasākumi ir tie, kas krāšņi raksturo anglisko ekscentriskumu – tādi kā Midsomeras putnubiedēkļu festivāls, Midsomeras perfektākā angļu ciemata konkurss, Midsomerparvas pagānu festivāls, Belvilas mīļdzīvnieku izstāde un Midsomermelovas atvērto dārzu diena.
Atbilstoši savdabīga ir arī Midsomeras sabiedrība. Ja neskaita dažus nouveau riche tipus – vulgārus pilsētas jaunbagātniekus, kas par lielu naudu nopirkuši muižu laukos un uzvedas vietējai publikai nepieņemami –, tipisku Midsomeras iedzīvotāju varētu īsumā raksturot kā vidusšķiras lauku ekscentriķi, kurā slēpjas potenciāls slepkava. Turklāt šie ekscentriķi lielākoties ir arī ļoti aktīvi, ar plašu interešu loku. Midsomerā darbojas amatierteātris un amatieropera, konservācijas biedrība un regbija klubs, baznīcas zvanītāju kopa, spirituālistu sekta un New Age komūna, literātu pulciņš, IQ biedrība un šaha klubs, „pārgājienos gājēju” asociācija un sieviešu investīciju aģentūra, kas maskējas kā grāmatu klubs; tāpat šeit ir arī pulciņi, kuros apvienojušies analogās fotogrāfijas adepti, ufologi, lidotāji-amatieri, zvaigžņu vērotāji, putnu vērotāji, orhideju audzētāji, akvarelisti, masoni, pagānisko rituālu piekopēji, jaundruīdi, spiritisti, Mežonīgo Rietumu entuziasti, angļu pilsoņkara entuziasti, kā arī pastarās dienas gaidītāji jeb preperi.
Tipisks Midsomeras iedzīvotājs nesatraucas par naudu – nauda viņam ir, bet, ja tās nav / ir maz, tad šim apstāklim ir būtiska nozīme nozieguma kontekstā. Viņš arī neko daudz nestrādā, ja vien nav darbinieks kādā no ciemata centrālajām vietām (krogs, viesnīca, veikals u. tml.), kur norisinās sērijas darbība, un pat tad viņš vienmēr pamanās būt mājās, kad pie viņa dienas vidū ierodas policijas izmeklētāji. Toties mājas midsomeriešiem arvien ir brīnišķīgas – pildrežģis vai akmens mūris, dakstiņi vai niedru kūļi, viss ir gadsimtiem sens, bet ar mūsdienu ērtībām.
Jaunākajās sezonās jūtama vēlme šo tradicionālo lauku iedzīvotāju padarīt “progresīvāku” un iepazīstināt ar mūsdienīgākiem strāvojumiem, lai arī ļoti mīkstinātā formā. Tāpēc pamanāma tendence sižetos ieviest dažādus modernus lauku rūpalus – craft alus un dzirkstošā vīna darītavas, dziednieciskā medus un ekoloģiskā siera ražotnes, arī maizes ceptuvi, kur izmantoti tikai bioloģiski audzētu graudaugu milti. Par īpaši skandalozu “mūsdienīguma” paraugu konservatīvās Midsomeras kontekstā droši vien var uzskatīt drag queen šovu (lai arī labdarības nolūkos), ap kuru risinās pagaidām jaunākās seriāla sērijas sižets (23.4., Dressed to Kill).
Ja gribas ieraudzīt fikcionālo Midsomeru in situ, jādodas kādā no daudzajām Midsomeras tūrēm, kādas, izmantojot savā labā seriāla popularitāti, piedāvā Oksfordšīras, Bekingemšīras un Vusteršīras tūrisma firmas. Seriāls filmēts ļoti daudzās lokācijās, taču visregulārāk izmantotie miestiņi ir Henlija pie Temzas, Volingforda, Dorčestera pie Temzas, Teima, Midltona un Votlingtona. Midsomeras tūres nozīmē gan nelielas pastaigas pa konkrētām mazpilsētām, gan vienas dienas kruīzus pa Temzu, gan arī vairāku dienu ilgus braucienus ar pusdienošanu seriālā redzamos krogos un nakšņošanu seriālā izmantotos namos.
Slepkavības
Ja ārēji idilliskā Midsomera būtu reāla vieta, tad, ņemot vērā augsto noziedzības līmeni, ne vien tūristiem no tās būtu jāturas pa gabalu, bet arī vietējie iedzīvotāji tur diez vai ilgi uzkavētos. Lai gan precīzs Midsomeras iedzīvotāju skaits mums netiek atklāts, slepkavību rādītāji uz tik nelielu reģionu šķiet rekordaugsti, noteikti vieni no augstākajiem valstī. Tā kā katrā sērijā vidēji tiek noslepkavoti trīs cilvēki, šo 23 sezonu garumā tie ir 404 upuri, neskaitot slepkavības mēģinājumus, pašnāvības un nomiršanas dabiskā veidā. (Salīdzinājumam – Lielbritānijā pēdējā desmitgadē vidējais slepkavību skaits gadā ir 607.)
Džons Netlss atzinis, ka uzskata inspektoru Bārnabiju par ne pārāk prasmīgu detektīvu, jo tas katrā lietā sagaida vismaz divas vai trīs nāves, pirms spēj kaut ko saprast un saņemt ciet vainīgo. Taču Midsomeras skatītājs pie tā ir pieradis, viņš jau gaida, ka ar pirmo nāvi nekas vēl nebeigsies. Līdz ar to Midsomerā bieži tiek noslepkavoti ne vien primārie upuri, bet arī dažāda veida nevēlami liecinieki – tie, kam pieejama slepkavu inkriminējoša informācija, vai jebkurš, kas pamanījis (vai tikai šķietami pamanījis) kaut ko nevēlamu. Nemaz nerunājot par tādiem nelaimes putniem, kas apstākļu sakritības rezultātā tiek nogalināti iecerētā upura vietā.
Tieši tāpat, kā skatītājs zina, ka upuri katrā Midsomeras sērijā būs vairāki, viņš arī ar interesi gaida, kādā savdabīgā veidā šoreiz katrs no tiem tiks piebeigts, – jo starp līdzīgiem detektīvseriāliem Midsomera ļoti izceļas ar slepkavību ekscentriskumu, kas izpaužas gan sofisticētajos nogalināšanas veidos, gan pašu slepkavu personībās un motīvos.
Lai gan starp šīm 404 slepkavībām daļa ir arī tādas, kas veiktas ar kaut ko tik prozaisku kā šaujamierocis, tomēr arī tad lielākoties tās ir medību bises, antikvāras pistoles vai objekti ar kādu īpaši simbolisku nozīmi. Pārsvarā slepkavas darbojas ar vieglāk pieejamiem resursiem, šajā ziņā uzrādot neierobežotu atjautību un izdomu. Cilvēki tiek smacēti, giljotinēti, saldēti, dedzināti, vārīti, spridzināti, bišu sadzelti, cauršauti ar bultām, ietīti kā mūmijas, iet bojā veļas žāvētāja centrifūgā, ieslēgti viduslaiku moku rīkos, sabraukti ar tanku, nogrūsti pa trepēm, aprakti dzīvi, nosisti ar elektrību… Viens no visbiežāk izmantotajiem paņēmieniem ir noduršana, kā ieročus izmantojot dažāda veida nažus un dunčus, tāpat arī senlaiku zobenus un šķēpus, cepures adatas un drēbnieka šķēres, mēslu dakšas un trijžuburus. Arī indes ir ļoti populāras, tās tiek patērētas gan iekšķīgi, iemaisot visa veida alkoholiskajos dzērienos, gan ārīgi – piemēram, ar strihnīnu noklājot alta stīgas un lociņu. Slīcināšanai izmantoti zupas katls, alus cisterna, šķidra šokolāde un ūdens bļoda ar vārītām olām un dzīviem zušiem, nožņaugšanai – zeķubikses, fotokameras siksna un orhidejas lapa, bet nosmacēšanai – bišu vasks, piepūšamā laiva un tualetes papīrs.
Tomēr vispopulārākais un iztēles bagātākais slepkavošanas veids Midsomerā ir nosišana un saspiešana ar dažāda veida objektiem, starp kuriem pārsteidzošākie varētu būt kapakmens, velosipēda ķēde, meteorīts, slaidu projektors un milzīga makulatūras kaudze.
Man pašai atmiņā īpaši iespiedušās trīs slepkavības, ko mūsdienu valodā varētu apzīmēt ar burtiem OTT (over the top). Pirmā no tām ir vienkārši skaista un efektīga – pienotavas darbiniece Debija tiek nosista ar milzīgu slavenā Midsomer Blue siera rituli (15.6., Schooled in Murder) –, bet pārējās divas ir daudz komplicētākas. Viena pārsteidz ar savu nežēlīgo izpildījumu – Mārtins Striklends tiek piesiets mežā pie koka, apliets ar trifeļu eļļu un atstāts mežacūkām par mielastu (16.3., Wild Harvest) –, bet otra ar augsto detalizācijas pakāpi. Šajā nāves ainā, ko arī Netlss atzinis par savu iecienītāko, juristu Otto Benemu slepkava vispirms sazāļo, tad izvilina pagalmā, kur mauriņa vidū uzzīmēts balts mērķis; kad Benems bez samaņas saļimst zemē, slepkava viņu “pienaglo” ar kroketa vārtiņiem baltā mērķa vidū un tad ar ūdens šalti atgriež pie apziņas, lai tālāk jau nobombardētu līdz nāvei ar vintāžas vīna kolekcijas pudelēm no upura pašizgatavotās viduslaiku katapultas replikas; un vēl tāda detaļa – Benema sievai jānoskatās šajā eksekūcijā, jo slepkava nofiksējis viņas ratiņkrēsla bremzi tā, lai viņa nespētu izkustēties ne no vietas (8.6., Hidden Depths).
Ja runājam par slepkavām, tad Midsomerā tāds var būt ikviens! No aizdomās turamo loka nevar izslēgt ne mīlīga paskata bērneļus, ne šķietami nekaitīgus opīšus un omītes; šajā ziņā te valda pilnīga dzimumu, vecumu, sociālā un mentālā vienlīdzība. Jautājums ir tikai par to, kā katrs no viņiem nonāk līdz neatgriezeniskajam slepkavības brīdim; kāds apstāklis katram kļūst par rīcības izraisītāju jeb, policistu valodā runājot, motīvu. Protams, viens no izplatītākajiem motīviem ir alkatība, taču Midsomeras slepkavības, lai arī maigas savā izpildījumā, nebaidās arī no tādiem motīviem kā apsēstība, slimīga greizsirdība, incests, izvarošana, ārlaulības sakari, homoseksuālas attiecības, narkotiku atkarība, vardarbība pret bērniem / pret partneri u. tml. Tas viss ļoti labi kalpo dramatiskajam elementam – slepkavībai kā afekta aktam. Nogalinot kādu, slepkavu vada ļoti sakāpinātas emocijas – tā var būt kaislība pret kādu, tās var būt milzīgas bailes tikt atmaskotam / apkaunotam, tā var būt trauma, kas prasa atmaksu un mierinājumu. Tāpēc, lai izmeklētājs nonāktu līdz lietas atrisinājumam, viņam parasti jāatpiņķerē ļoti sarežģīts radniecības / attiecību / senu pāridarījumu un netaisnību mudžeklis. Un, kad tas notiek, viss nostājas savās vietās un arī skatītājs ierauga secīgu loģiku visā notikušajā.
Toties daudz sarežģītāk ir atrisināt slepkavību, kur šādas loģikas nav un racionāli izskaidrojama motīva trūkst, jo tas slēpjas tikai garīgi nelīdzsvarotā slepkavas iztēlē. Midsomerā tādu īsti trako slepkavu nav daudz, bet daži ir. Piemēram, Brins Viljamss, kurš principā ienīst visus ārstus (10.5., Death and Dust), vai Adams Bērbidžs, kurš iedomājies sevi par Mežonīgo Rietumu kovboju, tāpēc nogalina ar vinčestera šauteni un laso (13.3., Blood on the Saddle). Dažiem par slepkavības motīvu var kalpot cieņas trūkums pret kādu paša augsti vērtētu objektu – tā viesnīcas darbinieces Bernīzes pirmais upuris “saņem sodu” par necienīgu izturēšanos pret viņas iemīļoto miniatūrciemata modeli (var tikai novērtēt Bernīzes atjautību – viņas upuris tiek atrasts piesaitēts guļus miniatūrciemata vidū kā Gulivers pie liliputiem) (12.5., Small Mercies), bet Klāra Trauta novāc visus, kuri, viņasprāt, pienācīgi nenovērtē viņas mātes radīto izcilo cepumu recepti (16.5., Killings of Copenhagen).
Par īstiem maniakiem šajā trako grupā, manuprāt, var kvalificēties tikai divi. Viens ir Džons Fīlds, tāds Normana Beitsa tips, kas apsēsts ar savu mirušo māti prostitūtu un nogalina sievietes, kuras nevēlas stāties viņas vietā, un vīriešus, kas kaut kā citādi viņu aizvainojuši (4.5., Dark Autumn). Savukārt Deividu Orčārdu jau var klasificēt kā sērijveida slepkavu – pēc tam, kad viņu pametusi līgava, apprecot citu, viņš atriebjas, nožņaudzot sievietes, kuras, viņaprāt, dzīvo grēkā, turklāt nozieguma vietas inscenējot pēc slavenu vēsturisku slepkavību parauga (14.3., Echoes of the Dead).
Tomēr manā Midsomeras slepkavu top-trijniekā ir personāži, kuri, lai arī nepārprotami traki, ir ārkārtīgi spilgti savu noziegumu motivācijā un / vai izpildē, turklāt tajā visā pat var saskatīt zināmu psihopātisku loģiku. Pirmais ir Pīters Krekstons – mazs zēns, kurš dzimis izvarošanas rezultātā; viņš slepkavību izpildīšanai izmanto savu garīgi atpalikušo tēvoci un atbrīvojas no visiem, kas bija sazvērējušies noklusēt viņa apkaunojošo nākšanu pasaulē (ieskaitot māti); tādā veidā kļūstot par viņu “asins naudas” – vērtīgā jājamzirga Bantling Boy – vienīgo īpašnieku (8.4., Bantling Boy). Otrā šajā sarakstā ir Honorija Lidiārda – viņa tik ļoti dievina savu sen mirušo brāli Ralfu, ka, uzzinājusi par viņa ilgstošajām homoseksuālajām attiecībām ar kādu transvestītu, nogalina to, lai nekad neviens par šo sakaru neuzzinātu. Finālā atklājas, ka Honorijas tuvība ar brāli ir turpinājusies arī pēc nāves – no AIDS mirušā Ralfa ķermeni viņa gadiem ilgi glabājusi aizslēgtā istabā, līdz tas pārvērties mūmijā (1.1., Written in Blood).
Tomēr perversitātē diez vai kāds var mēroties ar seru Maiklu Fīldingu, kurš, līdzīgi mazajam Pīteram, pats rokas nesmērē – viņa dēmoniskās shēmas uzcītīgi īsteno viņa bērni. Sers Maikls, lai nodotu tālāk savu talantu un radītu mūzikas ģēniju, ir gatavs zināmiem eksperimentiem eigēnikā – pirms 18 gadiem viņš padarīja grūtu savu meitu Molliju, apdāvinātāko no bērniem, tagad viņš to gatavs turpināt ar meitu / mazmeitu Zoī, kas izrādījusies ārkārtīgi talantīga pianiste. Zoī gan par savu izcelsmi neko nenojauš, jo pēc īstās mātes pašnāvības uzaugusi pie audžuvecākiem. Tikmēr pārējie sera Maikla bērni tik fanātiski atbalsta tēva plānu, ka arī dažas slepkavības, kas tā vārdā jāizdara, viņus nekādi nemulsina (13.5., Master Class).
Atrisinājums
Atrisinājuma – tādā nozīmē kā fināla – jau īsti nav. Midsomeras slepkavības droši vien turpinās uzņemt, kamēr kāds tās turpinās skatīties. Un LTV7 tās turpinās rādīt vēl un vēl. Un mēs skatīsimies un domāsim, cik mīlīgi ir šie mazie angļu ciematiņi un cik dzīve, pat par spīti visām tām slepkavībām, tur ir vienkārša un sakārtota – cilvēki kopj rozes un dzer tēju, nevis skrien izkārtu mēli, cenšoties nopelnīt kredītam un benzīnam.
Neesmu nekāda utopiste, taču domāju, ka daudzi, līdzīgi man, Midsomerā saskata tādu kā miera ostu, īslaicīgu patvērumu no pasaules politiskajiem mutuļiem un ikdienas rūpju neizbēgamības. Visi šie Midsomeras dīvaiņi un viņu sīkās kaislības un intrigas ir tieši tik prasmīgi uzrakstītas, lai panāktu lielu ticamības līmeni, vienlaicīgi nepretendējot uz pārlieku traumatisku emocionālo iesaisti. Mēs zinām, ka tas viss nav pārāk nopietni, tomēr ļaujamies patīkamajām sajūtām – paredzamībai, drošībai, omulībai… Jo šajā tumšajā laikā mēs katrs meklējam savu glābiņu un aizmiršanos, pat ja izliekamies, ka nemeklējam.
