KINO Raksti

Pirmais latgaliešu seriāls “Fati”. Vienaldzīgo nav

09.03.2023
Pirmais latgaliešu seriāls “Fati”. Vienaldzīgo nav

Latvijas kino mārketingā bieži lietotais apzīmējums „pirmais” nu reiz patiešām ir pamatots – Latgalē uzņemts pirmais „lokālais” seriāls, pilnībā iztiekot ar pašu reģiona spēkiem, un šī „šmakovkas un kontrabandas  propaganda kriminālkomēdijas formātā” tiek veiksmīgi izrādīta visā Latvijā un pat novērtēta ar „Boņuka” balvu.

Mūziķa un vēsturnieka Arņa Slobožaņina iecere radīt pirmo latgaliešu seriālu ir izdevusies pilnā mērā un varbūt pat vairāk, nekā varēja sapņos rādīties. Grūti iedomāties vēl labāku laiku, kad nākt klajā ar neticami sirsnīgu un siltu redzējumu par mūsdienu Latgali, kurā latviešu, latgaliešu un krievu valodās runājošie iedzīvotāji kādu laiku parīvē kantes, līdz tomēr saprot, ka visi savā starpā vairāk vai mazāk saistīti, vai viņiem būtu kopīga mazmeitiņa vai bandīts brālēns. 

Portāla Satori publikācijā Rekviēms postpadomju periodam Rita Ruduša raksta: “Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis, ka postpadomju impulss vairs nedefinē to, kā nācijas dzīvo šajā pasaules daļā. Te sāk veidoties jauni laikmeti un reģioni”. Uz šādas nots arī gribas rakstīt par pavisam jaunu parādību Latvijas seriālu auglīgajā vidē – par pirmo latgaliešu seriālu Fati, kurš daudzus iepriecināja, daudzus kaitināja, bet vienaldzīgos neatstāja.

Fatus nav iespējams recenzēt atrauti no politiskā un ģeogrāfiskā konteksta, kurā tapusi šī daudzsēriju filma. Piemēram, pavisam nesen klajā nākusi dokumentālā filma Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?, kuras veidotāja Vladislava Romanova uzdod daugavpiliešiem vienkāršus jautājumus – par mācību valodu skolās, par padomju okupācijas pieminekļiem. Daudzu pilsētnieku teiktais precīzi atbilst stereotipiem, kādi sabiedrībā izveidojušies par šīs pilsētas noskaņojumu, bet ir arī viedokļi, kuri signalizē par to, ka Daugavpils iedzīvotāji nav vienprātīgi savā nostājā pret karstajiem jautājumiem.

Fati ir gana neparasts notikums gan reģiona kultūras un sabiedriskajā ainā, gan arī Latvijas daudzsēriju filmu producēšanas un ražošanas praksē. Arnis Slobožaņins, seriāla idejas autors un viens no producentiem, runājot raidījumā Piejūras klimats, akcentē  sinerģiju starp krievu un latviešu kultūru: “Varbūt daudzi gaidīja kādu… nu, ir tās patriotiskās filmas, kā Streičam un Kairišam, kur ir tā saucamā “Boņuka Latgale”. Bet Latgale nav tāda.” Gandrīz ironiski, ka šis seriāls ieguvis latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks 2022 nomināciju un pat balvu. Uz Fatiem tiek liktas lielas cerības, ne tikai Latgales patiesās mūsdienu mentalitātes iemūžināšanā –  seriāla idejas autors uzsver, ka viņam ir bijusi svarīga lielāka Dienvidlatgales iesaiste latgaliešu kultūras procesos, turklāt viņš cer, ka “šis darbs būs kā sava veida uzrāviens Daugavpils filmu industrijai”[1].

Pirmizrādes vakars izpelnījās vienu no gada atraktīvākajiem virsrakstiem dzeltenajā presē: “Viens no pasaulē bagātākajiem latviešiem Pīters Ragaušs atbrauc no Teksasas, lai atbalstītu latgaļu kino”. Filmas līdzproducents un galvenais atbalstītājs Ragaušs ne tikai deva ierosmi skaļiem virsrakstiem, bet demonstrēja arī košu humora izjūtu, pirmizrādes vakarā stāstot, ka līdz šim atbalstījis daudzas “garlaicīgās” filmas – “Piļsāta pi upis ar Vīsturu Kairišu i dokumentaluos kinys ar Arnius Slobožaņinu”, bet ar šo ideju esot panākts kaut kas svaigs un citādāks. Arī jau vairākkārt minētais Viesturs Kairišs nav skopojies ar atzinību pēc pirmizrādes: “Kā režisors es nekad nevarētu uzņemt šādas filmas, un tas man rada apbrīnu par to vieglumu, kas ir seriālā!”

Jāatzīst, arī manu priekšstatu par šo Latvijas daļu veidojuši Streičs un Kairišs, tādēļ Fati bija, pieticīgi sakot, jaunatklājums.

Īpašu pateicību seriāla veidotāji pelnījuši, iesaistot tajā ne tikai aktierus, bet arī mūziķus, kurus gan dzirdam, gan arī redzam kadrā – latgaliešu hiphopa izpildītāja Ūga piešķiļ uguni jau tā dzirksteļojošajam Fatu finālam, arī apvienība CEGLY nodrošina veselīgu slenga un enerģijas klātbūtni komiski neaptēsto seriāla varoņu gaitās.

Kriminālkomēdijas Fati sižets balstīts patiesos vai daļēji patiesos notikumos, kā saka Slobožaņins – “runā cilvēki visu kaut ko”. Ķīmijas un darbmācības (dizaina un tehnoloģiju?) pasniedzēji Vitaļs un Pīters no Upinīku vidusskolas nolemj savus finansiālos sarežģījumus atrisināt, iesaistoties liela apjoma cigarešu kontrabandā un palīgos ņemot savu skolnieci Martu. Četru īsu sēriju ietvarā paspēj iekļauties gan dinamiska afēras plānošana un īstenošana, gan fiasko, kulminācija / atriebe un epilogs, kurš liek noprast – var sekot arī turpinājums.

Seriālu režisējis Vadims Bogdanovs, kurš plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams kā "aktieris, kuru bloķēja mērs". Režijā jūtamas plašas kino zināšanas un to sniegtais instrumentārijs. Arī seriāla galvenajās lomās redzamas hermētiskajai Latvijas seriālu videi jaunas sejas – Daugavpils teātra aktieri Ritvars Gailums, Māris Korsiets un Zanda Mankopa. Ķīmijas skolotājs Vitaļs (Gailums) un darbmācības kabineta saimnieks Pīters (Korsiets) ir duets, kādu atradīsiet gandrīz katrā komēdijas sižetā. Ne īpaši atlētiski, ne īpaši turīgi, ne īpaši apķērīgi, bet ar romantiķa dvēseli, viņi uzkož sviestmaizes ķīmijas kabineta laboratorijā un, sēžot uz svaigi nokrāsota galda, sapņo par pasaules apceļošanu. Pīteram ir vesels blociņš spožu ideju, to viņš dēvē par “biznesa inkubatoru”, bet no Vitaļa “uz pilsētu” aizbēgusi sieva, atstājot aiz sevis vien kredītu. Kad duetam pievienojas Marta, vidusskolniece ar skaidru spriestspēju un bandītiem radurakstos, kontrabandas biznesa apvārsnis šķiet teju ar roku sasniedzams.

Fati ienāk latviešu kino ar iepriekš nedzirdētu valodu sakausējumu, trīsmēļu sajaukuma atjautīgais lietojums ir uzslavas vērts, turklāt rada augsni mīļi stulbiem jokiem. Piemēram, kolorītā vintedža ieroču tirgotāja Saņas monologs, izrādot savu kolekciju: “U meņa že eto vsjo from vectētiņš dostalosj. On že u meņa eto – Second World War. Nū, uz kara. Na voiņe, koroče.”
Līdztekus trijvalodu sakausējumam Vitaļs un Pīters nebeidz bārstīt frāzes, kurās ietverts gan Latgales dzīvesziņas kods, gan pieredzē gūtas atziņas, sakāmvārdi un metaforas (“čangaļi nav ar pliku roku taisīti” vai “apčakarēja kā mazos ežus”).
Divējas izjūtas gan rada sēriju īsās, didaktiskās ievadepizodes, kurās uz soliņa sēž trīs vīri un runā katrs savā valodā – latviešu, latgaliešu, krievu –, bet pieļauju domu, ka tik tieša sadzīvošanas problemātikas uzšķēršana kādu auditorijas daļu varbūt arī uzrunās.

Vitaļa un Pītera biznesa plāna veiksmes atslēga ir Martas sakari Rīgā, tomēr vispirms jāiegūst pati kontrabanda – jādodas pie “rumāņiem”. Latgales rumāņi ir seriāla vismistiskākā parādība, kurā apvienojas Gaja Ričija filmu tēli, Lielbritānijas klejotāju nometņu, un Borata filmu estētika. Baltu poniju pavadā tur zēns ar niknu skatienu, tērpies kā Boņuks, tikpat dusmīgas ir sievietes, kas gatavojas vai nu kaut ko grilēt, zīlēt, vai mesties kautiņā. Īstie darījuma partneri ir trīs “rumāņi”, kuru bārdas un tumšās drēbes stipri atgādina ortodoksālus ebrejus. “Rumāņiem” ir ļoti labs auto, nopietni ieroči, un acīmredzot arī teleportēšanās iemaņas – viņi noslēpumaini uzrodas, noslēpumaini izsakās un kā uz burvju mājiena pazūd. To, ka te kaut kas nav kārtībā, saprot arī Vitaļs un Pītars: „Tie tiešām bija rumāņi?” – “Nezinu. Nepavisam nav līdzīgi.”
Lai arī kādās fantāzijās būtu balstīts šo varoņu atveidojums, seriāla veidotāji izvairījušies no romu kultūras un dzīvesveida portretēšanas klišeju slidenās nogāzes, tādēļ esmu gatava pieņemt šo piedāvājumu par Latgales rumāņiem, kuri acīmredzot dzīvo treileros, tirgo telefonus bez lādētājiem un skatās ārthausa kriminālkino.

Seriāla centrālais ļaundaris ir Igors Kondratjevs, garlaikots gangsteris, kuram sirds dziļumos mīt mazliet dīvains sajaukums no bijības un mīlestības pret latgaliešiem. Kondratjeva lomā – ironiski sakot, kāds pārsteigums! – redzams Jurijs Djakonovs, kura vietā es gan sāktu uztraukties par visai šauro un determinēto virzienu, kurā attīstās aktiera ampluā. Kondratjeva tēls ir visgarlaicīgākā klišeja, ko Fatos sastapsiet, tomēr arī viņa tumšais auto un uzvalks ar biksēm, kas pārliekā garuma dēļ sakrunkojušās uz kurpēm (gluži kā lielai daļai mūsu politiķu), nostrādā, atsaucot atmiņā deviņdesmitos gadus.

Kad učuku un vidusskolnieces biznesa plāns draud beigties traģiski un savu ētera laiku iztērējis arī fantastiskais lopu dakteris un šmakovkas eksperts Dimons, pienākusi kārta seriāla kulminācijai, kas ieņem teju episkus izmērus, visām iesaistītajām pusēm satiekoties aci pret aci smilšainā, priežu ieskautā ielejā. Te satiekas gan dažādas tautības, gan, šķiet, pat gadsimti. Ciema ļaudis uzrodas ar dakšām un lāpstām, entuziasts amatieris Saņa ar automātu izkrīt no priedēm, kavējoties no vectēva aizlienētās atmiņās par Otro Pasaules karu, un Vitaļs Igoram pārmetoši viedi saka: “Mēs dzīvojam vienā valstī. Mazā valstī.”
Interesanti, ka tajā brīdī, kad aizspēlējušos vīriešu prātus jau pavisam aptumšojusi spēle indēs un pretindēs, notiek klikšķis, un varu pārņem matriarhāts. Spēkus uzbrukumam apvieno Pītera sieva Anna (Kristīne Veinšteina, arī Fatu izpildproducente un scenārija autore) un Martas māte (Liena Šmukste), kas līdz šim bija redzamas otrā plāna lomās kā maiga, pakļāvīga mājasmāte un skumju sagrauzta atraitne alkoholiķe.

Radio intervijā Arnis Slobožaņins stāsta, ka viņš jau iepriekš darbojies audiovizuālā satura jomā, veidojot dokumentālus raidījumus un filmas par latgaliešu kultūru un vēsturi (īsfilma Gambīts 1917, kurā attēlots divu Latgales politiķu un literātu, Franča Trasūna un Franča Kempa dialogs pirms Pirmā Latgales latviešu kongresa; Latgalieši Sibīrijā, Laiki, cilvēki, valoda u. c.), līdz nonācis pie domas par seriālu:

“Cik var taisīt garlaicīgas filmiņas, vajag pasmieties!”.

Pītera Ragauša un Latvijas televīzijas interese, Daugavpils teātra aktieri, kas gan slīpējuši scenāriju, gan producējuši un režisējuši, gan redzami kadrā, vēl arī filmēšanas grupa, kurā daļa profesionāļu nākusi no Rīgas, daļa no Kurzemes, – tieši tik eklektiska bijusi Fatu tapšanas recepte, kuras rezultātā divu nedēļu laikā tika uzņemts pirmais latgaliešu seriāls. Slobožaņins īpaši uzsver, ka tas ir ne vien pirmais latgaliešu, bet arī pirmais novada seriāls, kurš nav ticis koordinēts no Rīgas – to uztaisījuši “novada cilvēki”, producentu grupa no Rēzeknes un Kārsavas –, un tā piemet malciņu mūžam dzīvajai čivļu un čangaļu sāncensībai, atzīmējot, ka Kurzemē un Vidzemē nekā tāda vēl nav.

Ar metropoles kinoveidošanas procesiem nesaistītā seriāla uzņemšana ir interesants precedents, kas, cerams, rosinās ne tikai Fatu otrās sezonas tapšanu (tā Slobožaņinam šķiet visai realizējama, ja vien pirmās sezonas skatīšanās rezultāti būs iedvesmojoši), bet mudinās arī citus novadus aizdomāties par savām lokālajām daudzsēriju filmām. Iedvesma scenārijam? Ik dienu ziņu portālos sadaļā Kriminālā province lasāms brāļu Koenu filmu cienīgs notikumu apkopojums, te tikai daži virsraksti: “Uz Pāvilostu brauc neredzamais traktors”, “Policisti kapos pamodina mironi” un “Bruņurupucis noēd Pelču pagasta naudu”.

Seriāls Fati pieejams platformā TET TV+ ŠEIT.

Atsauces:

1. Preses relīze pēc seriāla Fati prezentācijas. 

Komentāri

Aleksandrs
10.03.202316:23

But kurš tad uzrežisēja šo filmu?

Kristīne Matīsa
11.03.202321:32

Aleksandr, paldies par vērību:))! - tieši šie divi teikumi bija "izkrituši no teksta":)), bet tagad ir atkal ievietoti atpakaļ, kā pienākas:) - "Seriālu režisējis Vadims Bogdanovs, kurš plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams kā "aktieris, kuru bloķēja mērs". Režijā jūtamas plašas kino zināšanas un to sniegtais instrumentārijs. "

Neiburgs
19.03.202322:00

Pavāji, švaki, lai nebūtu jāsaka, noželojami. Kauns skatīties bija. Aktieri runā diezgan sliktā un nabadzīgā latgaļu valodā, samāksloti. Vienīgais izcilais aktierdarbs, Daiņa platača atveidotais tēls, kas ir kolorīts un ar īstu un patiesu latgaļu valodu.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan