KINO Raksti

Seriāls „Nebaidies ne no kā”. Sekss, narkotikas un "Air Panama"

16.05.2021

Varonis ar apšaubāmu morāli un Džokera smīnu, iluzori spoža, bet visādās nozīmēs bīstama pasaule, atmiņu zibšņi no trim desmitgadēm, sieviešu tēli vesternu ikonogrāfijā, raupja cietuma vide un centieni "marķēt" Bolīvijas eksotiku - tik krāšņu komplektu piedāvā režisors Andrejs Ēķis, iedziļinoties narkotiku kontrabandista biogrāfijā.

Aktieris Kaspars Dumburs režisora Andreja Ēķa seriāla "Nebaidies ne no kā" galvenajā lomā

Īana Djūrija dziesma Sex & Drugs & Rock & Roll (1977) vēsta, ka šīs „trīs lietas” ir „viss, kas nepieciešams manam prātam un ķermenim / is all my brain and body need…”. Režisora Andreja Ēķa filmogrāfija, šķiet, seko Djūrija lozungam. Svingeri (2016) un Blēži (2018) bija kā veltījums cilvēces pamatinstinktam, Klases salidojums (2019) un Klases salidojums 2 (2020) jau apvienoja abas līnijas – gan seksu, gan apreibinošās vielas –, savukārt ar jauno seriālu Nebaidies ne no kā narkotiku fāze aizsākusies pilnā sparā. Atliek cerēt, ka šī iesildīšanās vainagosies ar enerģisku kinematogrāfisku rokenrolu.

Grenlandes kino pārstāvji mēdz jokot, ka viņu filmu vēsture ir tik pieticīga apmēros, ka gandrīz katra jauna filma ir pirmā – pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, pirmā komēdija, pirmā asa sižeta filma, pirmā sievietes režisores filma. Tāpat arī platforma Go3 sauc Andreja Ēķa režisēto seriālu Nebaidies ne no kā par “pirmo Latvijā veidoto mākslas seriālu par narkobiznesa aizkulisēm”. Neiedziļinoties „mākslas seriāla” jēdzienā, par pārējo nav melots – šī ir pirmā reize, kad tik liela uzmanība Latvijas kino un seriālu lauciņā veltīta narkotiku kontrabandas mehānismiem, personībām un pēcefektiem. Seriāla scenāriju veidojis Viktors Duks, balstot to Rolanda Priverta tāda paša nosaukuma grāmatā aprakstītajos notikumos.

Pasaules kino vēsturē varoņu ar apšaubāmu morāli ir ka vai biezs, un starp tiem rodami gan narkobaroni, gan mafijas bosi,

tāpēc it kā saprotama režisora vēlme aizpildīt šo nepilnību arī Latvijas kino vēsturē. Tomēr Ēķis nav vienīgais, kurā pēkšņi modusies interese par odiozo Latvijas narkovēstures personību Rolandu Privertu. Jauniešu vidū populārās grupas Singapūras satīns singla Bambaleo pagājušogad tapušajā videoklipā Priverts redzams kā policijas komisārs, kuram apkārt burtiski snieg balts pulverītis. Pavisam drīz, jūnija sākumā, Go3 piedāvās dokumentālu seriālu Bolīvija. Pa kokas pēdām, ko veido žurnālists un režisors Sandijs Semjonovs ar komandu, kuras sastāvā ir arī Singapūras satīna seja un satura veidotājs Jānis Krīvēns jeb Krivenchy. Seriālā tikšot apskatīts kokas bizness Bolīvijā, iekļaujot arīdzan “Rolanda Priverta pieredzi un dzīvesgājumu šajā industrijā”[1]. Sandijs Semjonovs saka – “pētīt labā un ļaunā robežas ir mūsu kā dokumentālistu pienākumi”[2], savukārt Andrejs Ēķis – “mūsu uzdevums ir [parādīt], lai cilvēks skatās uz darbiem un pats izlemj”[3]. Intervijās Ēķis diezgan saprotami un argumentēti izklāsta savu neviennozīmīgo attieksmi pret seriāla galvenā varoņa prototipu, tomēr pašā seriālā šī pozīcija ir aiztaupīta. Tā veidotāji, zīmējot harismātiska sociopāta portretu, pārliek morālo atbildību uz skatītāju.

Priverta grāmatu nelasot, var izdarīt tikai pieņēmumus, tomēr nepamet sajūta, ka autobiogrāfiskas piezīmes seriāla scenārijā iet rokrokā ar dēku romānu, kurā nozīmīga vieta atvēlēta narcistiskiem kruzuļiem. Seriāla varonim Rivertam patīk ik pēc mirkļa vērsties tieši pie skatītāja ar kādu dziļdomīgu filosofisku vai faktoloģisku vēstījumu. “Platons bija ideālists, Nīče visu nosauca īstajā vārdā, savukārt Hitlers to visu pa skarbo pierādīja dzīvē,” viņš saka, tālāk gan neko nepaskaidrojot.

Nīčes spēju visu nosaukt īstajā vārdā šeit neapstrīdēšu, vien, līdzīgi, kā seriāla varonis, arī citēšu vācu domātāju – “Ja mēs spētu saprasties ar odu, tad izdzirdētu, ka arī tas lidinās gaisā ar šo patosu un jūtas kā pasaules centrs”. Šis teikums no (zīmīgi, ka tieši nupat izdotā) Igora Šuvajeva tulkotā Nīčes rakstu krājuma[4], konkrētāk – no 1873. gadā tapušā darba Par patiesību un meliem ārpusmorālā nozīmē, pārmet gaisa tiltu pāri vairāk nekā simt gadiem, lai turētu seriāla skatītāja acis modras un prātu možu. Kā nekā intervijā režisors uzsver: “Mēs esam ieģērbuši velnu ārkārtīgi smukā veidolā.”

Narkotikas, pateicoties to spējai transformēt realitātes uztveri, ir apskaužami pateicīgs materiāls kinomākslai, kam arīdzan patīk spēles ar redzamo, iluzoro un iztēloto. Neskarot Holivudas dāsno pienesumu šai tēmai, tepat Eiropā nenoliedzami izcila ir dāņu režisora Nikolasa Vindinga Refna leģendārā Pusher triloģija ar Madsu Mikelsenu titullomā. Tās dinamiskā, kā ar atklātiem nervu galiem un noplēstu ādu tēlotā pilsētas nelegālā dimensija, manuprāt, vismaz spēles kino vēl nav pārspēta. Ņemot vērā to, cik daudz spožu piemēru rodams līdzšinējā kinopiedāvājumā, žēl, ka seriāla Nebaidies ne no kā veidotāji atstājuši kokaīna vides galējību atveides špikeru atvilktni tikai pavērtu.

Ballīšu ainas ir šī seriāla Ahilleja papēdis, un tās raksturojot, ir vilinājums lietot Kvadrifrona piedāvāto jaunvārdu “sveškauns”. Turpretī cietuma ainas visnotaļ pārsteidz ar autentiskumu – epizodisko lomu tēlotāji ir vai nu izcili piemeklēti tipāži, vai arī cilvēki ar ieslodzījuma pieredzi; notikumu brutalitāte pārliecinoši raupja, lielisks arī apgaismojums, kadrējums, mākslinieka darbs (te es gan piemiedzu acis uz neaizklāto ugunsgrēka trauksmes pogas sarkano kastīti un laikmetīgajiem elektrības slēdžiem). Kā jau konstatēju, rakstot par seriālu Tunelis, te ir jūtams ievērojams potenciāls – televīzijas seriāls, kura darbība norisinātos tikai cietumā, sasniegtu jaunu kvalitātes latiņu latviešu seriālu jeb televīzijas filmu vēsturē.

Bravūra un blefs, risks, balansējot uz naža asmens, turklāt vēl nenotveramais, kā Džokers mūžīgi smīnošais, ar seksuālu magnētismu apveltītais Kaspara Dumbura atveidotais narkodarbonis, kura veidolu acīmredzami iedvesmojis kāds no Džeka Nikolsona kinovaroņiem – tāds ir Go3 oriģinālseriāla “pamatkomplekts”.

Palasot Priverta dzīvesstāsta līkločus medijos, kļūst skaidrs, ka Andreja Ēķa seriāls ir tikai neliela pavēršanās caur zara caurumu žogā uz šo iluzori spožo pasauli. Epizožu atlase seriālā kārtojas uz atriebības pavediena, galvenās attiecības attīstās ne starp Privertu (seriālā Rivertu) un viņa sievietēm, bet gan starp viņu un policijas izmeklētāju (Tom J. Benedict), kurš dzen kontrabandista pēdas ar tādu pašu aizrautību kā FBI aģents Karls (Toms Henks), tvarstot Leonardo di Kaprio atveidoto krāpnieku Frenku Abagneilu (arīdzan reālu personību) Stīvena Spīlberga filmā Noķer mani, ja vari / Catch Me If You Can (2002).  

Sieviešu tēli seriālā veidoti atbilstoši vesternu ikonogrāfijai – ir daiļavas ar gaišu matu rotu, trauslās, aizsargājamās, tiklās, un tām iepretī ugunīgās un noslēpumainās, parasti tumšmates ar neskaidru pagātni. Nav pat jālūkojas pāri okeānam, šie sieviešu pretmeti atrodami arī tepat, latviešu kino vēsturē, kaut vai Purva bridējā (1966). Riverta sievas tēls (gan ne īsti blonds, drīzāk latviski palsens), kā arī viņa vēlākā mīlestība, modeļu aģentūras īpašniece Dana (Maija Doveika) precīzi atbilst šai tēlu sistēmai. Savukārt meičas, ko viņš izvēlas mūļa funkcijai – Ditas Lūriņas un Annas Neles Āboliņas varones, kā arī fantastiskā, atriebes vadītā sieviete-vamps Helēna ( Baiba Broka) –, nav apmeklējušas Kaucmindes mājturības skolu un nealkst pēc rāmas dzīves. Tieši Anna Nele Āboliņa kārtējā potenciālā Riverta upura – Ilzes lomā, kas it kā atstāj maz vietas tēla rakstura amplitūdai, ir viena no pārliecinošākajām un organiskākajām visā seriālā.

Lai gan jābrīdina – principā visas epizodes, kurās Riverts ļaujas jelkādai mijiedarbībai ar sievietēm, liks sarullēt ausis un aizklāt acis ne tikai pārliecinātām, bet arī iesācējām feministēm.

Ir jūtams filmveides raitums, ko Ēķis noslīpējis, veidojot iepriekšējās filmas. Tomēr seriāla notikumu plūdumam izaicinājumu sagādā ne tikai Riverta tiešās runas iestarpinājumi, bet arī epizožu montāžas vietu izcelšana ar gaismas uzplaiksnījumu, mūziku un šaha galdiņa kadru, tāpat arī visai bieža laiku pogāšana – paralēli tiek risināti notikumi gan galvenā varoņa bērnībā, gan jaunībā – astoņdesmitajos gados –, gan nesenākā pagātnē, deviņdesmito gadu izskaņā.

Riverta bērnības epizodēm būtu skatītājam jāsniedz atslēga uz viņa psiholoģisko portretu, kas ietekmējis vēlāko dzīves gājumu. Kad māte (Santa Didžus) vaicā – kāpēc tu zodz?, viņš dziļdomīgi novelk – tāpēc, ka tā labāk garšo.

Pieaugšanas posmu Riverts izdzīvo kopā Andri (Mārtiņš Počs) un Kārli (Mārtiņš Upenieks), ģeometriskā progresijā attīstot garnadžu prasmes (Dumbura un Poča saspēle arīdzan pieder pie seriāla izceļamajām kvalitātēm). Vēsturiskie atskati ir veidoti viegli komiski romantiskās noskaņās – Didžus tēls ar matu ruļļiem pie gaļasmašīnas, vīri garāžā pastīvi smejas par anekdotēm un cilā šprotu bundžas; mīlas pāris, kas uz meņģēšanos grāvī atbrauc ar auto, kuram groziņš uz jumta… redzams, ka īpaša uzmanība pievērsta detaļām, varbūt pat pārlieku liela, ieslīgstot zināmā manierismā.

Aizrautība, kāda tikusi atsevišķām epizodēm, nav aptvērusi visu kopumu, un nepārliecinošākās ir tās, kurās darbība norisinās ārpus Latvijas – lidostas ar samākslotajiem statistiem dīvainos tērpos, uzkrītoši vienveidīgie Air Panama lidmašīnu saloni, kuros netiek ievēroti nekādi iekšējie noteikumi, klišejiskie dokumentālie Dienvidamerikas kadri, kas marķē Bolīvijas epizožu sākumu, un B kategorijas filmu cienīgais “jeņķu” uzbrukums narkotiku fasēšanas teltij. Pieļauju, ka ne-pandēmijas apstākļos šīs epizodes tiktu filmētas autentiskā vidē – Dienvidamerikā, tomēr šābrīža rezultāts rada vēlmi,

kaut scenārija veidotāji būtu izdomājuši iespēju Bolīvijā notiekošo integrēt seriālā citādi, vismaz reducējot šo ainu skaitu.

Attālinoties no eksotiskās dimensijas, daudz aizraujošākas stāsta līnijas tiek risinātas tepat Rīgā un Riverta bērnības vietās – Saulkrastos un mežos starp Igauniju un Latviju, kur satiekas impozantais pseidoigaunis Urmass (Imants Strads) un latviešu bāleliņi – debitanti alkohola kontrabandā. Jūras malā seriāla varoņi nonāk vairākkārt un dažādos laika posmos, lielais ūdens klajs saslēdz lokā Nebaidies ne no kā ievada kadrus ar sezonas finālu, bērnību ar jaunību (visticamāk, ar nolūku izmantojot Sudrabu Edžus Dullā Daukas motīvus).

Bieži lasām un dzirdam, ka latviešu tautai jāzina savi varoņi. Tomēr, tāpat kā kino nepastāvētu bez gaismas un tumsas kontrasta, arī varoņu spozmes nebūtu bez antivaroņu atsvara. To zināja Andrejs Pumpurs, to zina Mārtins Skorsēze un arī Andrejs Ēķis. To, vai Riverta mestās izaicinošās dzirksteles izgaismos seriālu vidi gana ilgi, mēs vēl nezinām. Tomēr jau tagad var piezīmēt, ka Nebaidies ne no kā ir labs pieteikums centieniem seriālu estētiku veidot dārgāku, reklāmiskāku, tātad plašam skatītāju lokam vilinošāku, neatstājot daudzsēriju formu pilnmetrāžas kino pabērna lomā.

Fotogalerijā - seriāla publicitātes attēli no Go3 nešķirotajiem krājumiem, autores atlase.

Atsauces:

1. https://www.apollo.lv/7235481/iznaks-jauns-dokumentalais-serials-par-kokainu-kura-muzikis-janis-krivens-devies-pie-rolanda-priverta-uz-boliviju 
2. Turpat. 
3. https://www.tvnet.lv/7206950/ekis-redzu-ka-narkotiku-tema-jauniesu-vide-tiek-glorificeta 
4. Nīče, Frīdrihs. Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei. Rīga, apgāds Neputns, 2021, 92 lpp. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija