KINO Raksti

“Perfektās kāzas”. Mūsdienu etnogrāfija

08.07.2022
“Perfektās kāzas”. Mūsdienu etnogrāfija
Mārtiņš Meiers, Kaspars Zāle, Lauris Reiniks un Lelde Dreimane seriālā "Perfektās kāzas"

Standarta eiro-romances piegrieztne latviskā versijā vai etnogrāfiska filma ar daudzām atsaucēm kinovēsturē? Kaut kur šajā skalā starp divām galējībām kinokritiķe Sonora Broka atrod vietu režisora Andreja Ēķa seriālam „Perfektās kāzas”.

1931. gadā kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvoja Pieminekļu pārvaldes finansētā un režisoru Aleksandra Rusteiķa un Kristapa Lindes uzņemtā etnogrāfiskā filma Latviešu kāzas Nīcā, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai fragmenti, bet laikraksts Latvijas kareivis tolaik rakstīja: “Tie, kas noskatīsies šajā filmā, varēs ar drošu galvu apzvērēt, ka nīceniešu kāzas redzējuši. Visumā jāatzīst, ka filmai paliekama vērtība. Tā palīdzēs uzglabāt pamazām gaistošās tradīcijas.”[1] Gandrīz simts gadus vēlāk uzņemtais, vienam no būtiskākajiem cilvēka dzīves rituāliem veltītais Andreja Ēķa seriāls Perfektās kāzas tikai paviršā acu uzmetienā rada iespaidu par izklaidi uz persika krāsas tapešu fona. Ja to vērtējam kā palēnām izzūdošo latviešu vidusslāņa kāzu tradīciju fiksāciju, seriāls, pateicoties uzcītīgai norišu un estētikas detalizācijai, iegulst jau cita, etnogrāfiskā kino ailītē.

Vladimirs Props, vācu izcelsmes krievu filologs un folklorists savā pētījumā Brīnumpasakas vēsturiskie avoti / Исторические корни волшебной сказки[2] norāda, ka paraža un rituāls nav viens un tas pats, “taču paražu ieskauj rituāli, un metodoloģiski nepareizi būtu tos nošķirt”. Pavisam grezni būtu pievērsties rūpīgai filmā redzamo ritu un paražu analīzei, šķetinot to izcelsmi un saplūsmes punktus, tomēr mana kāzu viešņas pieredze ir šādam uzdevumam pārāk pieticīga.

Eiropas romantiskā kino lauciņā būtiska loma pieder Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumiem. Šīm filmām ir tik precīzi noteikti scenārija pagrieziena punkti, elementi un to variācijas, ka pat neliela atkāpe no kanona uzreiz būtu pamanāma.

Tādēļ principā nav būtiski, vai izvēlaties noskatīties kādu no šīm filmām līdz galam – finālu iespējams prognozēt līdz maksimālai precizitātei.

Tiesa gan, arī šajos sižetos viegli mēdz iezīmēties laikmetīgas vēsmas un inerta, tomēr sekošana pārmaiņām sabiedrībā. Piemēram, nesen LTV izrādītā filmā darbība norisinājās mazā kalnu ciematiņā, kur ēkas apvij vīteņaugi sārtiem ziediem, un viens no varoņiem bija jauns vīrietis, kurš gatavojas pieteikt skaistumkonkursā savu mīļdzīvnieku – dekoratīvo cūku.

Seriāla Perfektās kāzas ievadtitru epizode – dzīvespriecīgais kolorīts, laimīgie smaidi, izrotātā kāzu auto brauciens caur staltu dižkoku aleju –, arī dažādas citas starplikas (piemēram, Latvijas zaļā zelta – meža masīvu un labības lauku drona filmējumi) skatītājam it kā sola tieši pēc šādas, pārbaudītas standarta eiroromances piegrieztnes veidotu latvisko uzlējumu.

Tātad – kurš ar ko te precas un kur sāls? Jau minētās Pilčeres romānu ekranizējumos vācu aktieri parasti censmīgi iejūtas dižciltīgu britu lomās, vienmēr pa ceļam gadās kāda jaunības mīlas grēka slepenie augļi, kāds iekārojams vecpuisis baltā kreklā ar kuplām balonveida piedurknēm, negadījums medībās, kalnu strauts apsūnojušiem krastiem, vēlams arī pa kādai jahtai gleznainā ezerā… bet pāri visam tie, protams, ir stāsti par teritoriju – par zemi, kuru iespējams apvienot, apprecoties kaimiņu atvasēm. Arī Perfektajās kāzās jau pirmajā sērijā mēs dzirdam fragmentu no Romeo un Džuljetas par nesaticīgajiem namiem un jau diezgan ātri saprotam, ka gaidāmā ģimeņu apvienošanās izbeigs agrāros strīdus vairāku gadu desmitu garumā. Pirms laulībā savienojas Bērziņu un Podnieku ģimeņu atvases Elza un Jānis (Lelde Dreimane un Kaspars Zāle), līgavas tēvs (Ivars Puga) ar līgavaiņa māti (Anna Šteina) kopīgi dodas rakt jauno kupicu, tikmēr visi kāzu viesi uz viņiem gaida.

Ģirts Krūmiņš, Anna Šteina un Ivars Puga

Seriālā dzirdama saruna:
– Uzfilmēt nav liela māksla, galvenais ir montāža!
– Tieši tā, mums filmu skolā arī tā saka.

Viena no galvenajām sižetiskajām asīm seriālā ir nolīgtā kāzu operatora Henrija (Mārtiņš Meijers) asiņojošā sirds un viņa ambīcijas radīt tādu kāzu video, “kādu rādīs Kannās” – kinofestivālā, kura apmeklējumu viņam nācies atlikt haltūras dēļ. Haltūra tomēr nav maznozīmīga – jau pirmajā sērijā skatītājs uzzina arī to, ka nolīgtajam operatoram bijis mīlas sakars ar līgavu. Turklāt – tas noticis Rīgā. Pilsēta šajā seriālā viennozīmīgi parādās kā visu netikumu avots, no tās nāk šis operators, kurš tīko vismaz pabojāt, ja ne izjaukt gaidāmo ceremoniju, arī līgavas krustmāte Sandra (Daiga Kažociņa), ar kuru ļoti bieži “uz izstādēm gājis” līgavas tēvs. Te būtu īpaši jāizceļ Daigas Kažociņas un Ivara Pugas aktierdarbs, kam iepretī drīzāk kā traucējums redzams pārliekais līgavaiņa vecāku kariķējums (Anna Šteina un Ģirts Krūmiņš) – tēlu stilizācijas pakāpe, kas drīzāk būtu iederīga Kriminālās ekselences fonda kiča pasaulē. Arī kostīmi nepalīdz. Robustas dzintara krelles, kas tiek steigā vilktas no rokassomiņas,

uzspēlēta manieru vienkāršība, kam acīmredzot jāveido kontrasts ar līgavas mājām, kurās sakopoti Pinterest pasaules un izdevuma Precamies atribūti.

Vienu ģimeni interesē jauniegūtie hektāri, otru – kāzu “perfekcija”, par kuru visdrīzāk nāksies maksāt vēl desmitgadi.
Šekspīrisks ir ne tikai literārais ievads Bērziņu un Podnieku kaimiņbūšanu sāgā, tāds ir arī līgavaiņa Jāņa tēls. Teju hamletiskā nolemtībā viņš klusējot vēro līgavas un operatora attiecības visa seriāla gaitā – līdz pat sava triumfa mirklim, kurš teju, teju kļūst par katastrofu. Lai gan nemainīgi drūmās sejas izteiksmes dēļ šī Kaspara Zāles kinoloma ir radniecīga pat antīkajai traģēdijai, tai piemīt citkārt mazāk pamanīts spēles organiskums.

Operatoram Henrijam un viņa dokumentācijai Dogmas manierē uzticēta gandrīz puse no tā, ko redzam ekrānā. Informācijā medijiem norādīts, ka tieši seriāla īstā operatora Mārča Ābeles iecere bijusi “aktierim kā rekvizītu uzticēt īstu, ieslēgtu kameru, ar kuru izdevies noķert ļoti daudz labu materiālu arī ainās, kur tas iepriekš nebija paredzēts.” Pats Henrijs ir ne mazāk dinamisks kā viņa kamera. Vēl vairāk, Mārtiņa Meijera aktierspēle vedina uz domām, ka viņš šķietami atrodas kādas citas filmas uzņemšanas laukumā – varbūt tā ir Mārča Lāča Revolūcija vai Terija Giljama Bailes un naids Lasvegasā, vai varbūt vēl viens Andreja Ēķa projekts – seriāls Nebaidies ne no kā. Kamēr saimes ļaudis knosās ap kūkām, tērpiem un porcelāna svečturiem papagaiļu formās, tikmēr Henrija grimases un ķermeniskā plastika vienkārši šauj raķetes, šķietamajam narkotiku reibumam tā arī neatstājot viņa prātu. Ar skaļu, ilustratīvu troksni, sejā nenotrīcot ne vaibstam, Henrijs savu baso pēdu uzmin glāzes lauskai, lai kā ievainotais varētu mierinājumam apskaut līgavu. Un – negaidīti! – šis abu apskāviens šķiet vispatiesākais, visautentiskākais emociju atveides brīdis visā seriālā. Iespējams, tādēļ, ka atbrīvots no ironijas sērgas.

Lai raksturotu abu varoņu saspēles pretējo tonalitāti – operators kā nepagurstošs lūriķis Toms mērķtiecīgi bāž Elzai sejā kameru, bet viņa, piepacēlusi kleitas malas, izskrien nesaprotamu trajektoriju starp muižas kokiem, kuru it kā nav tik daudz, lai sanāktu īstam skrējienam. Vēlu vakarā viņa atgriežas parkā pie mēness apspīdēta senatnīga ziedu trauka vai pelnu urnas un, izliekusi muguru, izkliedz savu sāpi, gatava līst caur priedes sakni, lai pārtaptu žilbinošā vilcenē. Vērojot šīs ainas, kinematogrāfiskas atsauces rosās kā trakas. Piemēram, Vijas Artmanes atveidotās nabagmājas komendantes skrējiens pēc septiņiem sieriem Emīla nedarbos – un, atcerieties, tur arī bija vilkaču motīvs! Vai somnambuls, kurš aiznes skaisto daiļavu gaišajā tērpā Doktora Kaligari kabinetā, vai Holivudas glamūra jaunās vēsmas kāzu epizodē Krēslas romānu ekranizācijā…

Elzas rīcība visā seriāla garumā ir raksturīga viegli gotiskas pasakas naratīvam.

Atsvešināta, kā pussnaudā, viņa seko Henrija, Jāņa, mātes, tēva norādēm un aicinājumiem, ļaujas glāstiem. Kā nupat uzmodināta apburtā princese, kuras prātā vēl slāņojas ilggadējā miega plēves. Naivā meitenītes balsī viņa nesteidzīgi un sapņaini atbild uz jautājumiem, tos dažubrīd pat it kā nedzirdot – piemēram, mācītāja jautājumu laulāšanas laikā. Varbūt mums īpašs vēstījums ieslēpts galveno varoņu vārdos – Jānis un Elza, kā veltījums dižajam latviešu literātu pārim? Un šī varbūt ir Spēlēju, dancoju variācija, kurā Totam jeb Henrijam jāpieliek gaužas pūles, lai Leldi – Elzu atvestu dzīvo pasaulē, pašam aizejot atpakaļ tumsā? Tāpat varam domāt par Sniegbaltītes naratīvu – no nāves miega atmodina izredzētā skūpsts –, jo tikai pēc tam, kad notiek otrais laulību rituāls (tautas tradīcijās ieturētā mičošana) un jaunā ģimene ir izgājusi iniciāciju ar jostu, cirvi un zobenu, Elza Jāņa rokās it kā atmostas, viņas locekļos ieplūst spēks, balsī skaļums un vaigos sārtums. Elzas tēlveidē saredzama diezgan kanoniska priekšmetiskošana, turklāt tādā pakāpē, ka līgavai pat nav vienmēr jābūt kadrā, dažubrīd viņu pārstāv arī kāzu tērps, ap kuru, hipnotiski vijoties, savas neizdzīvotās kaislības izsāp līgavas māte (Aija Dzērve).

Grūti man šo visu rituālu un paražu feeriju uztvert nopietni, un, visticamāk, tāda arī nav bijusi autoru iecere. Vismaz popkultūras slaveno seju plejādes uzkrītošā klātesamība kadrā vedina uz šādu secinājumu. “Patīkama lieta būt kāzās. Un vēl uz laukiem, pie niceniešiem,”[3] rakstīja Latvijas Kareivis, un pie līdzīgas atziņas seriāla izskaņā nonācis Henrijs. Izaicinošās sāncensības nogurdināts, guļot zālē un veroties debesīs viņš novelk: “Runā, ka tikai laukos var redzēt zvaigznes…”

Atsauces:

1. Nīcas zemnieku kāzas. Latvijas kareivis, Nr. 135 (20.06.1931.) 
2. Пропп В. Я. Исторические корни волшебной сказки. Изд-во Ленинградского гос. ордена Ленина университета, 1946, p. 9 
3. Nīcas zemnieku kāzas. Latvijas kareivis, Nr. 135 (20.06.1931.) 

Komentāri

Juris
19.12.202221:52

murgais seriāls un tik pat murgaina recenzija p.s.Kairišam bij jauka filma Kāzas,ja kas...


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan