Arvien vairāk kļūst tādu Latvijas filmu, kuru titros kā scenārija autori parādās igauņu profesionāļi Līvija Ulmane un Andris Feldmanis, šogad vien jau divas – Viestura Kairiša „Uļai” seko Reiņa Kalviņa „Klajumā aiz meža”. Kolēģus uz sarunu aicina dramaturgs un kinoscenārists Ivo Briedis.
Ivo: – Mēs Latvijā esam pamanījuši, ka ir tādi divi igauņu scenāristi, kuri nu jau regulāri raksta scenārijus arī Latvijas filmām, un jūsu vārdi vienmēr ir kopā, figurējat kā autoru duets. Vai tiešām vienmēr strādājat kopā?
Līvija: – Jā, visus scenārijus esam rakstījuši kopā. Neatceros, vai vispār kaut kas ir darīts atsevišķi. Dažreiz, piemēram, ja rakstām īsos stāstus vai ko tamlīdzīgu, tad, protams, katrs domā patstāvīgi. Bet parasti – jā, kopā.
Andris: – Mēs būtībā strādājam pie viena stāsta un pārrunājam, par ko tas ir. Tad izveidojam kādu plānu vai idejas aprakstu un sākam rakstīt ainas – to, protams, katrs atsevišķi. Pēc tam pārskatām ainas un pēc vajadzības pielāgojam.
Tātad jūs nedalāt darba jomas? Piemēram, viens atbild par struktūru, otrs attīsta tēlus vai dialogus… Vai arī tas ir spontāns, stihisks process?
Līvija: – Pirms ķeramies pie plāna, mēs ilgi pārrunājam tēlus un tēmu, cenšoties nonākt pie kopīgas izpratnes, lai vēlāk, atsevišķi rakstot ainu, nerastos pārsteigums vai šoks par to, cik ļoti tā atšķiras no iecerētā. Bet, protams, nezinu – varbūt tāpēc, ka jau ilgi rakstām kopā, savā ziņā esam kļuvuši līdzīgi. Agrāk mums bija daudz tādu kā konfliktu par to, kā redzam lietas un kā rakstām, pretrunu bija daudz vairāk.
Andris: – Jā, agrāk mēs brīžiem bijām diezgan asi viens pret otru. Kā lai pasaka… atsauksmes uztvērām sāpīgāk. Tagad, man šķiet, abi vairāk apzināmies, ka stāsts nemitīgi attīstās un mainās, un mēs paši arī. Bet tolaik attieksme bija drīzāk – es kaut ko uzrakstīju, un labāk lai tev tas patīk!
Kad un kā šī sadarbība sākās?
Līvija: – Nezinu, vai tas Latvijā ir zināms, bet mēs esam kopā arī dzīvē – precējušies, mums ir bērni. Mēs jau bijām pāris, abi gribējām rakstīt un mīlējām kino. Taču ilgu laiku mums bija rakstīšanas bloks, neuzdrošinājāmies sākt. Tad mans tēvs Mihkels Ulmans, kurš arī ir scenārists – sāka ar lugu rakstīšanu un vēlāk rakstīja televīzijai –, viņš sāka dot mums nelielus darbus, piedāvājot piedalīties viņa seriāla Revenge Office veidošanā. Tā ir kriminālkomēdija par sievieti detektīvi un viņas palīdzi, arī sievieti, kopā vispār trīs sievietes. Un tur notiek visvisādas trakas lietas.
Andris: – Tāds kriminālkomēdijas seriāls, kas Igaunijā bija ārkārtīgi populārs un joprojām ir. Interesanti, ka sākumā seriāls bija domāts pieaugušajiem, taču kļuva ārkārtīgi populārs bērnu vidū. Visi bērni to skatās.
Līvija: – Tā mēs sākām. Tātad pirmais oficiālais darbs bija scenāriju rakstīšana ikdienas ziepju operai, kuru rādīja piecas reizes nedēļā.
Andris: – Divu gadu laikā tās bija 280 sērijas, tas nozīmē apmēram 5000 scenārija lappušu. Tā bija mūsu kinoskola.
Līvija: – Jā, un par nopelnīto naudu... Mēs sev apsolījām, ka pēc diviem gadiem beigsim šo darbu un rakstīsim paši savu filmu. Tā arī izdarījām.
Vai ir kādas konkrētas tēmas vai žanri, pie kuriem strādājat labprātāk, vai arī tam nav īpašas nozīmes?
Līvija: – Man šķiet, tam ir nozīme tādā ziņā, ka mūs galvenokārt interesē un virza tēli, viņu iekšējā dzīve un psiholoģija, arī tēmas, kas saistītas ar identitāti, atmiņu un to, kā cilvēks uztver sevi šajā pasaulē. Tāpēc tā var būt komēdija, tā var būt... Šausmu darbus gan neesam rakstījuši, bet, ziniet, arī tas varētu notikt.
Andris: – Ja skatāmies paši uz saviem darbiem, mūsu oriģinālajās idejās ļoti bieži ir runa par pāra attiecību dinamiku. Arī tad, ja kāds vēlas, lai palīdzam ar viņa scenāriju, ļoti bieži tas ir tas, ko mēs izceļam.
Jūsu natural habitat…
Andris: – Jā, apmēram tā.
Esat kļuvuši par samērā pastāvīgiem Latvijas kino līdzautoriem. Kā sākās šīs attiecības? Vai tam ir kāds sakars ar Andra Feldmaņa latvisko vārdu un uzvārdu? Akcents gan tev ir izteikti igaunisks, tāpēc droši vien esi daudz vairāk igaunis nekā latvietis.
Andris: – Ja pārbaudītu, no kā es bioloģiski sastāvu, tad
esmu uz pusi latvietis, jo mans tēvs ir latvietis. Kultūras ziņā gan, manuprāt, esmu ļoti igaunisks,
jo mājās vienmēr runājām igauņu valodā. Man Latvijā ir radinieki, turklāt diezgan tuvi, bērnībā bieži biju pie viņiem un sakarus uzturam joprojām, diemžēl latviski es nerunāju. Taču man šī pieredze ir – esmu redzējis Latvijas dzīvi un bērnībā tur bijis.... Nezinu, vai tas kaut kā palīdz.
Tomēr darba attiecības patiesībā sākās ļoti dīvaini... Mēs esam kaimiņi, taču, lai satiktos, savā ziņā bija jādodas ļoti tālu. Kad mēs ar Līviju sākām strādāt, pirmā filma Lomu spēles / The Pretenders (2016) tapa kā Baltijas valstu kopražojums, Latvijas kinokompāniju pārstāvēja Roberts Vinovskis. Taču pēc tam gadiem ilgi tieši ar Latviju nesadarbojāmies. Viesturs mūs atrada ar kāda Berlīnes scenāriju konsultanta starpniecību, ar kuru viņš strādāja un bija jautājis, vai konsultants var ieteikt kādu rakstnieku, kurš varētu rakstīt scenāriju. Arī mēs bijām strādājuši ar to pašu scenāriju konsultantu, tā ka iepazināmies caur Berlīni. Tā bija ļoti dīvaina, nezinu, savāda saikne. Tā sākās mūsu sadarbība un tapa Janvāris, kura scenāriju sākām rakstīt vēl pirms Kupejas Nr. 6 iznākšanas.
Es par jums uzzināju, kad noskatījos Kupeju numur 6…
Andris: – Jā, tā par mums ir uzzinājuši lielākā daļa cilvēku.
Biju patīkami pārsteigts, ka tie paši scenāristi ir arī Janvārim.
Līvija: – Tas bija laikā, kad plosījās kovids, savā ziņā darbs ritēja ļoti ātri. Ar Viesturu iepazināmies pat ne klātienē, bet Zoom, jo satikties nevarēja. Pastrādājām pāris mēnešus, viņš bija ļoti apmierināts ar pārrakstīto versiju un devās filmēt.
Andris: – Tas bija ļoti interesanti, ka mēs iepazināmies un dzīvē Viesturu satikām tikai tad, kad filma jau bija pabeigta.
Līvija: – Pirmizrādē, man šķiet.
Andris: – Jā, Rīgā.
Vai daudz tikāties tiešsaistē un pārrakstījāt?
Līvija: – Ar Janvāri ne tik daudz – mums bija pāris tikšanās, pēc tam rakstījām, Viesturam patika, un viņš devās filmēt. Ar Uļu bija citādi, jo meklējām, kā filmu veidot, lai tā nebūtu sporta filma, kā precīzāk izteikt tēmu, un tamlīdzīgi. Tāpēc mums bija daudz vairāk saziņas un daudz tikšanos tiešsaistē – Viesturs bija Latgalē, mēs Igaunijā.
Andris: – Uļai vispirms bija Kārļa scenārija versija, balstoties uz to, uzrakstījām jaunu. Taču tad... Arī mēs nebijām pārliecināti, ko Viesturs meklē. Tas vienmēr ir svarīgs jautājums – ko režisors meklē? Man šķiet, arī viņš to nezināja, kamēr nebija ieraudzījis. Otrā versija it kā bija pieņemama, bet mums visiem likās – kaut kā tomēr trūkst. Savā ziņā tā bija pārāk sportiska. Tad sākām iet cauri scenārijam pa atsevišķām ainām. Katru nedēļu tikāmies tiešsaistē, kaut ko uzrakstījām, Viesturs izteica savu viedokli, un tā turpinājām, līdz bijām pabeiguši. Tas bija ļoti jauks process, ļoti atšķirīgs no Janvāra. Man šķiet, visi cerēja, ka varēsim to izdarīt ļoti ātri, jo ar Janvāri viss bija ritējis tik viegli. Bet jā, tas bija ļoti, ļoti patīkams process.
Esat bijuši ļoti ražīgi – šogad pirmizrādi piedzīvo pat divas jūsu rakstītas Latvijas filmas, arī Klajumā aiz meža. Kā jūs raksturotu darbu pie tās?
Līvija: – Ar Reini bijām tikušies jau iepriekš, viņš Tallinā gribēja ar mums satikties, pastāstīja par filmas ideju un tā izklausījās interesanta. Tomēr mums tobrīd bija citi darbi, tāpēc viņš pats ķērās pie rakstīšanas.
Andris: – Arī tāpēc, ka radās sajūta – viņam ir diezgan skaidrs priekšstats par to, ko viņš vēlas darīt, tāpēc likās, ka tad būtu jāuzraksta pašam. Vismaz pirmā versija, lai redzētu, kas tas īsti ir; citādi ideja varētu kaut kur iestrēgt starp mums. Aptuveni pēc gada Reinim bija gatava pirmā versija, tad mūs lūdza pie tās pastrādāt. Taču šeit mūsu darbs, manuprāt, galvenokārt bija palīdzēt Reinim radīt to, ko viņš pats gribē. Uzrakstījām dažas ainas, vēl šo to, izteicām ierosinājumus, apmainījāmies ar versijām. Jā, centāmies sniegt savu ieguldījumu tajā, ko veidoja Reinis.
Pieņemu, ka esat redzējuši filmas galīgo versiju.
Andris: – Vēl ne. Esam redzējuši aptuveno montāžu, tur vēl bija, ko darīt.
Līvija: – Bet tas bija apmēram pirms gada.
Gribēju jautāt, vai esat apmierināti ar to, kas iznācis...
Līvija: – Reklāmas rullītis izskatījās labi.
Tad jau brauksiet uz pirmizrādi?
Līvija: – Jā, domājam atbraukt.
Andris: – Mēs arī Uļas galīgo versiju redzējām tikai Kannās. Būtu varējuši mājās noskatīties filmu producenta atsūtītajā saitē, bet likās – ja nu mums nepatiks, tad labāk vienu reizi to redzēt Kannās. Un, ja patiks, arī tad labāk to redzēt Kannās.
Patika?
Līvija: – Man ar šo filmu bija sarežģītas attiecības, jo sākumā, kad to redzēju Kannās, biju pārsteigta un varbūt mazliet vīlusies, un to arī pateicu Viesturam. Nevis vīlusies filmā, bet tajā, ka dažas lietas, kuras man scenārijā ļoti patika, nebija nonākušas uz ekrāna. Filma bija ieguvusi tik poētisku un māksliniecisku formu – es to nebiju gaidījusi tik izteikti. Bet, kad apmēram pirms mēneša atkal Uļu redzēju Rīgā, nolēmu skatīties uz filmu tādu, kāda tā ir, ar svaigām acīm, un tad tā man kļuva tuvāka, iepatikās tāda, kāda tā ir. Protams, tā ir arī ļoti skaisti uzfilmēta, un Kārlis paveicis izcilu darbu.
Andris: – Man Uļa diezgan labi patika jau Kannās. No scenārista skatpunkta tas ir interesants piemērs, jo filma ir tik poētiska. Scenāristam ir tendence vēlēties, lai stāsts izpaustos ar noteiktiem līdzekļiem, jo viņa līdzekļi ir uz lapas – viņš raksta. Taču šādā sadarbībā ir interesants arī jautājums – kāds ir tavs scenārista uzdevums, dodot ieguldījumu filmā vai idejā? Beigās tu skaties filmu un reizēm jūti – jā, tas ir tas, kurā vēlējos piedalīties, tas, ko gribēju iedzīvināt.
Arī Uļā ir šī sajūta – tas ir tas, ko gribējām radīt. Pa ceļam ir bijušas pārmaiņas, bet tas ir darbs, ar kuru zināmā mērā lepojos. Un darbs ar Viesturu šajā ziņā ir interesants, droši vien viņa lielās pieredzes dēļ, strādājot ar dramaturģiskiem tekstiem teātrī. Tā ir laba sajūta – vari uzticēties, ka viņš izveidos savas attiecības ar tekstu. Nevis vienkārši pateiks „labi, uzņemšu šo ainu vai to ainu”, bet patiesi gribēs izveidot attiecības ar tekstu. Protams, viņš tās var izteikt poētiskāk, nekā tas bija scenārijā, vai varbūt, nezinu, ainā atstāt mazāk dialoga. Taču, manuprāt, tas patiesībā var iznākt tuvāk scenārijam, nekā burtisks atveidojums, kurā ir katrs vārds, taču sajūta ir cita vai neatbilst mūsu nodomiem.
Man radās iespaids, ka, lai radītu šo poētisko formu, ir nācies upurēt kaut ko no satura, no scenārija.
Andris: – Jā, tā var teikt.
Vai jūs vispār zināt, kas kopumā notiek Latvijas kino? Vai sekojat līdzi?
Andris: – Mazliet, taču Igaunijā patiesībā šīs filmas ir diezgan grūti noskatīties. Tallinas kinofestivālā dažas var redzēt, taču citādi Latvijas filmas sastapt ir ļoti grūti.
Līvija: – Pat Janvāris – man šķiet, PÖFF to parādīja vienā vai divos seansos, bet Igaunijas kinoteātros tas nenonāca. Par to patiesībā ir ļoti žēl – tā ir Latvijas filma, turklāt godalgota, un tajā ir vēsturiska pieredze, kas mums ir kopīga. Tāpēc ir pārsteidzoši, ka nesazināmies un neapmaināmies vairāk.
Andris: – Jā, un man šķiet, ka Janvāris mums nav pieejams pat VOD platformās, to nevar kaut kur straumēt.
Tāpēc – mēs, cik vien spējam, sekojam līdzi tam, ko dzirdam no Latvijas kolēģiem, taču filmas ir grūti redzēt, ja nesatiec tās kādā festivālā. Tā ir problēma.
Vai scenārista profesija Igaunijā ir cieņā?
Līvija: – Nezinu, cik lielā mērā plašāka publika spēj scenāristu nošķirt un izcelt no filmas kopuma. Vietējā filmu nozarē cilvēki, protams, cits citu pazīst, parasti nav daudz pārsteigumu, kad ieraugi kādu jaunu projektu, – vārds jau ir pazīstams. Bet vai tur valda cieņa?
Ja apsēžas ar scenāristiem iedzert, var dzirdēt daudz niknu runu par dažiem režisoriem un producentiem. Man šķiet, savā ziņā tādi nu ir šīs spēles noteikumi.
Andris: – Man šķiet, scenāristus ļoti ciena tad, kad viņi ir vajadzīgi – rakstīšanas vai projekta attīstīšanas posmā. Tad viņus ļoti augstu vērtē, bet vēlāk mazliet aizmirst.
Līvija: – Taču, iegūstot pieredzi šajā jomā, esam arī iemācījušies pastāvēt par sevi – gan līgumu jautājumos, gan pārvarot hierarhiju vai iepriekš pieņemtus priekšstatus par to, kāda loma ir scenāristam un kāda režisoram. Ir bijuši gadījumi, kad esam stingri iebilduši pret izmaiņām iecerētajā filmēšanas scenārijā un piespieduši apsēsties, lai vēlreiz izietu cauri stāstam. Jo kādēļ gan pēkšņi pirms filmēšanas būtu jāizlemj mainīt stāstu, ja mums jau ir bijis laiks pie tā strādāt un visu izdomāt? Tāpēc mums ir bijušas šādas tikšanās, esam centušies panākt, lai sadzird scenāristu balsis.
Pie kā tagad strādājat?
Līvija: – Ir pagājuši apmēram desmit gadi kopš mūsu debijas filmas, kas bija mūsu pašu ideja, savā ziņā mūsu bērns. Pēc darba ar visdažādākajiem režisoriem un dažādām sadarbībām nolēmām zināmā mērā atgriezties sākumā, un tagad rakstām paši savu scenāriju, patiesībā to nupat šodien pabeidzām vai pabeigsim rīt. Tas ir ļoti interesanti, ka pagaidām neviens cits tam nav piesaistīts, neesam par to runājuši ne ar vienu režisoru vai producentu. Vienkārši gribējām atkal ļauties radošumam. Ne jau tāpēc, ka iepriekšējās sadarbības nebūtu radošas, bet ir lietas un tēmas, kuras gribam patiešām izpētīt paši.
Andris: – Ļoti bieži process ir tāds, ka jau pavisam agrīnā stadijā dodies pie producenta un sāc pārdot ideju. Taču, manuprāt, ir vērtīgi vispirms to patiešām uzrakstīt un tikai tad pie kāda iet un rādīt. Citādi visiem būs viedoklis, vēl pirms kaut kas ir uzrakstīts. Tā ir mūsu nelielā jaunā pieredze.
Taču strādājam arī pie televīzijas seriāla – tas arī ir mūsu bērns. Un vēl pie kādas Igaunijā ļoti veiksmīgas izrādes iespējamās adaptācijas – domājam to pārvērst seriālā. Šo izrādi rādīja arī Rīgā, tā saucas Moneyland vai Business as Usual.
Jā, ir Rīgā rādīta…
Līvija: – …un apmēram deviņdesmit procenti skatītāju tur bija igauņi.
Andris: – Šeit visas biļetes ir izpārdotas. Un vēl pagājušajā gadā uz skatuves nonāca mūsu pirmā sarakstītā luga. Vai tas bija pagājušajā?
Līvija: – Jā, pagājušā gada augustā.
Andris: – Izmēģinām spēkus arī bērnu grāmatas adaptācijā animācijai, tas vēl ir samērā agrīnā stadijā, un ir arī viena pilnmetrāžas filmas ideja, taču tā ir pavisam, pavisam sākuma punktā.
Līvija: – Ir daudz projektu, kas varētu īstenoties, bet nevar zināt, vai un kad tas notiks. Tāpēc vienmēr jāturpina strādāt, jo nezini, vai kaut kas īstenosies vai izjuks. Tad vismaz ir vēl kāds cits darbs.
Taisnība.
Andris: – Un, tāpat kā jūs, es arī pasniedzu universitātē, un Līvija arī...
Līvija: – Reizēm vadu kādus kursus.
Tad es izmantošu iespēju uzaicināt jūs uz mūsu Nacionālo Filmu skolu, mēs varētu noorganizēt kādu meistarklasi!
Andris: – Jā, to varētu.
Kurš, jūsuprāt, ir labākais scenārijs, ko jebkad esat uzrakstījuši? Vai varbūt – kura pēc jūsu scenārija uzņemtā filma šķiet tā labākā?
Līvija: – Manuprāt, labākais ir tas, pie kura mēs nupat strādājam.
Pareizi, bet no tā, kas jau ir uzņemts?
Līvija: – Tas ir grūts jautājums. Man ļoti patika Uļas scenārijs, patīk arī filma, bet, kā jau runājām, tur ir nobīde. Nezinu... Patiesībā viens no maniem mīļākajiem darbiem, manuprāt, ir viens tāds, kas iznāks nākamgad, – par sievieti policisti, tāda kā traģikomēdija vai darbs ar melno humoru.
Tas ir arī tonis, kas mums ļoti patīk, – humors, kas rodas no tā, ka cilvēki ir cilvēki.
Bet vispār, man šķiet, – visi tie darbi, kurus skatoties jūtu, ka ikviens ir izdarījis labāko, ko spējis, un arī rezultāts ir diezgan labs, – tie visi ir mani mīļākie.
Slavenākais laikam ir Kupeja Nr. 6, vai ne?
Andris: – Jā, bet tā likās garlaicīga atbilde. Kupeja Nr. 6 vienkārši ir filma, kurai bija ļoti plaša izplatīšana, salīdzinājumā ar šā reģiona filmām parasti. Tāpēc tiešām var sastapt cilvēkus, kuri saka, ka tā viņiem patikusi. Taču mana patiesā sajūta vienlaikus ir tāda, ka rakstot tu mīli katru stāstu, pie kura strādā. Tāpēc ir ļoti grūti apgalvot, ka šis stāsts bija tik daudz labāks. Šajā stāstā kaut kā viss savienojās – aktieri, režisors, viss, tāpēc tas uzrunāja publiku. Bet kā rakstnieks katru reizi, kad raksti, tu tici tam.
Jums ir pieredze, strādājot abās valstīs; varbūt Latvijas vidē neesat vēl tik dziļi ieauguši, taču zināms iespaids ir. Vai jūtat kādas atšķirības, vai arī esam gandrīz viens un tas pats?
Līvija: – Grūti pateikt, jo, strādājot ar igauņiem, mēs viņus sastopam bieži un dažādākās lomās. Latvijas producentus un režisorus, ar kuriem strādājam, tomēr redzam daudz retāk.
Andris: – Sajūta ir ļoti atšķirīga, jo savā valstī visu izjūti daudz personiskāk. Latvijā mums joprojām ir tāds ārzemnieku virspusīgums – nezinām visas intrigas un savstarpējās attiecības, tāpēc viss savā ziņā šķiet vienkāršāk. Bet tas, kas man patīk, varbūt ir...
Līvija: – Varbūt latvieši ir atvērtāki sadarbībai ar mums, igauņi kaut kāda iemesla dēļ mēdz turēties noslēgtākā lokā. Varbūt tāpēc, ka cilvēku ir mazāk un visi raizējas par finansējumu un projektiem.
Andris: – Man šķiet, struktūras ziņā sistēmas ir ļoti līdzīgas – piemēram, tas, kā darbojas finansējuma iespējas. Taču jums ir kāda atšķirība, kas man šķiet interesanta; labojiet mani, ja kļūdos. Mums radies iespaids, ka Latvijā attīstīšanas finansējumu saņem agrāk un šajā posmā vēl turpina strādāt pie scenārija, turpretī Igaunijā savukārt tiek pieņemts, ka scenārijam jābūt patiešām gatavam jau attīstīšanas posmā, un tikai tad ar gandrīz galīgo scenāriju saņem naudu ražošanai. Tā ir neliela atšķirība, bet man šķiet, ka Latvijas sistēmai ir zināma priekšrocība – ir vairāk laika labāk sagatavot filmu. Tad tu veido reālu, nevis teorētisku filmu, jo jau zini budžetu, nevis vienkārši raksti scenāriju kaut kam. Tas man Latvijas pieejā patīk.
Vispār igauņiem sadarbības ar Latvijas producentu kompānijām ir daudz – filmas uzņem Latvijā, strādā kopā ar Igaunijas uzņēmumiem. Man šķiet, tas tiešām darbojas. Un ideju ziņā man patīk, ka latvieši ir drosmīgi. No Uļas laika atceros, ka arī viena no Viestura īpašībām ir tāda – viņš ļoti atvērti skatās, kas kur ir pieejams, meklē cilvēkus sadarbībai, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Šķiet tik loģiski dalīties mūsu talantos pāri robežām. Arī Straume, manuprāt, ir piemērs šai atvērtībai – īstenot noteiktas idejas un nešaubīties ik uz soļa.
