Kvalitatīvo seriālu popularitāte pēdējos gados ir neapstrīdama, seriāli ir kļuvuši par globālo straumēšanas platformu ēsmu skatītāju miljoniem, tos mēģina piedāvāt arī lokālie spēlētāji. Turklāt pēdējos gados pieaugusi seriālu formāta nozīme un arī prestižs – no seriālu veidošanas nevairās, pat otrādi, tos cenšas veidot pasaulē atzīti kino autori, režisori.
Kinoindustrijā ir nostiprinājies jēdziens “kvalitatīvais seriāls” (high-end; quality series), kas ietver atzīstamu profesionālu kvalitāšu klātbūtni – gan stāstniecības prasmi, gan stilistisko un vizuālo meistarību. Baltijas valstīs ar to mazajiem tirgiem kvalitatīvo seriālu veidošana pagaidām ir izņēmums, nevis likumsakarība. Piemēram, Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā seriālu formāts bija tikai un vienīgi TV darbības joma, kurā ilgu laiku varēja just pamatīgu līdzekļu trūkumu un dažādus citus ierobežojumus; šos seriālus pamatā veidoja televīzijas darbinieki, nevis kino jomas kolēģi. Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies, izzudusi tehnoloģiju radītā robežšķirtne starp “TV produktiem” un “filmām”, vairums mūsdienu audiovizuālās produkcijas, arī seriāli, tiek veidots digitāli.
Tirgū ir ienākušas straumēšanas platformas – gan globālās, gan lokālās –, tās kļūst par arvien pamanāmākiem spēlētājiem gan seriālu izrādīšanā, gan to finansēšanā. Latvijā pēdējos gados ir tapuši pirmie Nacionālā Kino centra finansiāli atbalstītie seriāli, Lietuvā un Igaunijā situācija ir atšķirīgāka, turklāt nebūt ne rožaina. Kā veidot un kā finansēt kvalitatīvos seriālus nelielajās Baltijas valstīs – tāds bija viens no pamatjautājumiem oktobra izskaņā notikušajā diskusijā Stāsti, kas šķērso robežas: Eiropas seriālu kopražošanas iespējas. Paneļdiskusiju Latvijas prezidentūras Eiropas Padomes Ministru padomē ietvaros ar Kultūras ministrijas atbalstu rīkoja festivāls Riga IFF un Nacionālais Kino centrs.
Viena no šis sarunas tematiskajām asīm bija Baltijas valstu kinoindustriju potenciāls seriālu veidošanā, arī finansiālā atbalsta mehānismi un kopražojumu fonda Eurimages jaunā iniciatīva – pilotprojekts seriālu atbalstam Pilot Programme For Series Co-Production (lai piedalītos šajā pilotprojektā, valstij jāveic iemaksa kopējā Eurimages fondā.)
Sarunā piedalās Baltijas valstu kino institūciju pārstāvji un praktiķi – filmu producenti ar Baltijas mērogā nozīmīgu pieredzi kvalitatīvo seriālu veidošanā; sarunu vada režisors un producents Matīss Kaža (Trickster Pictures).
Matīss Kaža: – Iepazīstināšu ar diskusijas dalībniekiem – sarunā piedalās Igaunijas Kultūras ministrijas padomnieks audiovizuālās un digitālās kultūras jautājumos Karlo Funks un producente Elīna Ļitvinova no Igaunijas kompānijas Three Brothers, Latviju pārstāv producente Arta Ģiga no Red Dot Media, Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un producēšanas daļas vadītāja Inga Blese, no Lietuvas ir Kino centra direktors Laimonas Ubavičus. Tātad šodien mēs runāsim par seriālu veidošanu, konkrētāk – par seriālu finansēšanas aspektu Baltijā. Gribu sākt šo diskusiju, lūdzot pastāstīt par līdzšinējo vispārējo pieredzi seriālu finansēšanā Baltijā un arī perspektīvām. Dodu vārdu vispirms finansētājiem – kino institūciju pārstāvjiem.
Dita Rietuma: – Paldies. Nacionālais Kino centrs tika izveidots pašā 90. gadu sākumā, bet līdz pat 2020. gadam centram nebija iespēju finansēt seriālu vai daudzsēriju filmu uzņemšanu. Patlaban esam atbalstījuši jau sešus tā dēvētos kvalitatīvos seriālus, un divi jau ir nonākuši pie skatītājiem – Emīlija. Latvijas preses karaliene (2021) un Krimināllieta iesācējam (2022) –; līdz gada beigām tiks pabeigts projekts, kura ietvaros tiek uzņemti vēl četri seriāli, kas finansiālu atbalstu ražošanai saņēmuši no Kultūras ministrijas piesaistītā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finanšu instrumenta REACT-EU un uz ekrāniem nonāks nākamā gada laikā.
Skan traģikomiski, bet pie iespējas finansiāli atbalstīt seriālus mēs nonācām, pateicoties pandēmijai. Proti, vienojāmies ar Kultūras ministriju, ka daļa no pandēmijas seku mazināšanai piešķirtajiem papildu līdzekļiem tiks virzīta divu kvalitatīvu daudzsēriju filmu atbalstam, un tieši šis papildfinansējums radīja NKC iespēju izsludināt pirmo konkursu tā saukto kvalitatīvo seriālu vai daudzsēriju filmu veidošanai.
Jāatzīmē, ka Latvijā ir bijusi atzīstama seriālu veidošanas tradīcija, daudzsēriju filmas tapa Rīgas kinostudijā un īpaši 80. gados ieguva milzu popularitāti un auditoriju visā Padomju Savienībā, šos seriālus tolaik centralizēti finansēja Maskava (PSRS Radio un TV raidījumu komiteja). Tomēr pēc tam
daudzus gadu desmitus seriālu veidošana palika ārpus profesionālo kinoveidotāju iespēju un interešu loka, tradīcija likās sen pārtrūkusi.
Tāpēc, izsludinot konkursu, nezinājām, kāds būs projektu piedāvājums. Pārsteidzoši, bet projektu, kas tika iesniegti pirmajā seriālu konkursā, bija daudz, un tie bija pārsteidzoši labi. Šajā konkursā tika atbalstītas jau minētās daudzsēriju filmas – Emīlija. Latvijas preses karaliene un Krimināllieta iesācējam –, abas bija veiksmīgas un izpelnījās skatītāju interesi.
Pagājušajā gadā aizsākās darbs pie nākamā projekta – ar ERAF finansējumu mums izdevās atbalstīt vēl četru seriālu tapšanu, un ceļā pie skatītāja ir Padomju džinsi (režisori Juris Kursietis un Staņislavs Tokalovs), Pansija pilī (režisori Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis, Gints Grūbe), Dumpis (režisors Andrejs Ēķis) un Asistente (režisores Alise Zariņa un Liene Linde). Te arī pagaidām varam likt, cerams, nevis punktu, bet daudzpunkti… lai gan finansējuma turpmākam seriālu atbalstam pagaidām mūsu rīcībā nav.
Inga Blese: – Mēs turpinām atbalstīt seriālu attīstīšanu, bet patlaban nav resursu finansiāli ietilpīgākajam posmam – ražošanai. Tomēr domāju, ka šie divi gadījumi ar papildu finansējumu, kas ļāva sākt atbalstīt seriālus, parādīja, ka Latvijā ir gan radošais potenciāls, vēlmes un spējas tos veidot, gan arī publikas pieprasījums. Jāpiezīmē, ka abi šie īpašie projekti nebūt nebija ideāli producentiem un filmu veidotājiem – termiņi bija ārkārtīgi ierobežoti, temps milzīgs. Pirmajā seriālu konkursā mums pat nācās pārlēkt pāri attīstības fāzei – vienkārši nebija laika, citādi nepaspētu īstenot projektu un izmantot finansējumu, kas pieejams noteiktos termiņos.
Matīss Kaža: – Labi, tagad dosimies pie kaimiņiem. Kādas ir atšķirības, kāds finansējums seriālu veidošanai Lietuvā?
Laimonas Ubavičus: – Galvenā atšķirība ir, ka Lietuvā nav jāgaida pandēmijas situācija, lai saņemtu finansējumu seriālu veidošanai. Mēs tos sākām atbalstīt pirms vairākiem gadiem ražošanas konkursa ietvaros, finansējam vienu seriālu – atbalsta summa orientējoši ir 500 000 EUR, sēriju skaits no četrām līdz desmit. Līdz šim esam atbalstījuši divu seriālu ražošanu, otrais tiks pabeigts līdz gada beigām. Atbalstām arī seriālu attīstību, gaidām pieteikumus. Taču mēs neorganizējam īpašus konkursus seriālu atbalstam, seriālu projekti sacenšas par finansējumu ar spēlfilmu projektiem. Tas, vai tie iekļūst atbalstāmo projektu skaitā vai neiekļūst, ir atkarīgs no konkurences.
Matīss Kaža: – Un kas seriālu attīstības jomā patlaban notiek Igaunijā?
Karlo Funks: – Es domāju, mūsu situācija ir vienkāršāka, jo Igaunijas Filmu institūtam vienkārši nav līdzekļu seriālu ražošanai. Atbalstu gan var iegūt seriālu projektu attīstībai, bet tās nav lielas summas. Ir tikai viens izņēmums – seriāls Banka / Pank (2018), kas tapa Igaunijas simtgades ietvaros. Toreiz viens miljons eiro tika ieguldīts vienā projektā – desmit sēriju trillerī par 90. gadu biznesu, par bankas izveidošanos. Pēc Bankas iestājās klusums; pēdējā laikā gan ir parādījušies arī nopietnāki seriāli, bet tie ir tapuši bez valsts finansējuma. Domāju, mums šīs diskusijas ietvaros vajadzētu runāt par seriālu ražošanas vidi un ekosistēmu, kas būtu vispirms jāizveido, nevis par budžetiem un ļoti detalizētām lietām.
Matīss Kaža: – Labi, tā arī darīsim. Producenti, ko jūs par šo visu domājat? Seriāliem pieejamais finansējums ir ļoti ierobežots, bet, iespējams, ekosistēma pati var tikt galā – teiksim, varbūt straumētāji un raidorganizācijas var jums palīdzēt un valsts finansējums nav vajadzīgs? Pastāstiet par savu pieredzi! Sākšu ar Elīnu, kura nesen īstenoja ļoti apjomīgu projektu. Kā tas notika un kā jums izdevās izveidot seriālu Estonia, iesaistoties tik vērienīgā kopražojumā?
Elīna Ļitvinova: – Jā, es pārstāvu milzīgu seriāla Estonia producentu komandu, tas ir astoņu sēriju seriāls par otro lielāko kuģa katastrofu pēc Titānika. Tā bija piecu valstu kopprodukcija, seriāla galvenais producents ir somu kompānija Fisher King. Patiešām, tas ir apjomīgs augstas klases seriāls, kura iecere dzima Skandināvijā. Seriāla Estonia budžets ir 15 miljoni eiro, tam bija kopumā 16 finansēšanas avoti, kas jau bija iekļauti finanšu plānā. Igaunijai bija iespēja piedalīties šajā projektā gan vēsturisku, gan arī radošu iemeslu dēļ – prāmis Estonia ir daļa no mūsu pašu vēstures, tālab bijām iesaistīti projektā jau kopš paša sākuma. Intelektuālā īpašuma jautājumā šis projekts ir ļoti labs piemērs – mūsu scenāristi un producentu komanda varēja piedalīties jau ļoti agrīnās projekta izstrādes stadijās. Savukārt, runājot par seriāla ražošanu, visas iesaistītās valstis – Zviedrija, Somija, Beļģija, Turcija un Igaunija – sadarbojās arī radoši. Šajā ziņā tas patiešām ir nozīmīgs projekts, kas akcentē valodu daudzveidību un identitāti, visu kopražojuma valstu radošu iesaistīšanos projektā.
Man bija patiess pagodinājums un veiksme būt daļai no šī projekta, jo iespējams, ka šāda mēroga projektu Igaunijā mēs neredzēsim vēl ļoti ilgu laiku. Es gan domāju, ka Igaunijā ir arī infrastruktūra un ekosistēma seriālu veidošanai, neraugoties uz to, ka ražošanai trūkst valsts finansējuma. Tieši tāpēc mēs varam piedalīties citu valstu projektos un, par laimi, tagad esam arī daļa no vērienīgā projekta Estonia.
Matīss Kaža: – Vai jūs varētu pastāstīt par šī projekta finansēšanas shēmu? Kā jūs to spējāt īstenot? Vai Igaunijas daļa bija tikai straumētāju vai raidorganizāciju atbalsts?
Elīna Ļitvinova: – Igaunijas filmu institūts varēja atbalstīt projektu ar nelielu attīstības naudu – 20 000 eiro. Bija arī Igaunijas raidorganizācijas un straumēšanas platformu ieguldījums, izmantojām cash rebate no vairākām valstīm, atradās vēl citi finansējuma avoti.
Gribu gan uzsvērt, ka projektu attīstība, īpaši seriālu projektu attīstība, ir ļoti būtiska. Seriāliem ir nepieciešams laiks.
Matīss Kaža: – Atgriežamies pie Latvijas kolēģiem. Arta Ģiga ir Latvijas producente, veidojusi vienu no diviem seriāliem, kas tapis ar finansējumu Covid seku mazināšanai, – Krimināllieta iesācējam (2022), sadarbojusies arī ar Latvijas Televīziju, veidojot seriālu Sarkanais mežs (2019). Arta, jums tātad ir pieredze veidot seriālu gan pēc raidorganizācijas pasūtījuma, gan vēlāk ar Nacionālā Kino centra atbalstu.
Arta Ģiga: – Mana pirmā seriāla veidošanas pieredze patiešām bija sadarbība ar Latvijas TV, sabiedrisko raidorganizāciju. Gluži tāpat kā Igaunijā, arī Latvijas Simtgades programmā bija viens seriāls, to finansēja Kultūras ministrija, piešķirot līdzekļus Latvijas Televīzijai. Tas bija īpašs, jubilejas projekts, un ironiski, ka šie īpašie projekti vienmēr ir ļoti labi grāmatvedībai vai iestāžu atskaitēm un ziņojumiem, bet ne pārāk labi filmām un to veidotājiem – te es akcentēju laika un termiņu ierobežojumus, kas parasti pavada šos īpašos projektus. Seriāls Sarkanais mežs (2019) bija stāsts par pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara, tas kļuva par tādu kā nacionālo hitu, bet mēs šo seriālu bijām spiesti izveidot ļoti ierobežotā laika sprīdī – gada laikā.
Jā, tas izklausās neiespējami, bet latviešu producenti ir brīnumdari... Un tā mēs to izdarījām.
Sekoja jau piesauktā “Covid nauda”, tur bija tāda pati situācija ar laika ierobežojumu – mums atkal bija viens gads no idejas līdz gatavam seriālam. Esmu gatava prezentēt case study, kā ražot seriālu Covid laikā...
Dita Rietuma: – Jā, diemžēl šis papildfinansējums seriālu veidošanai nāca komplektā ar laika ierobežojuma nosacījumu. Tie bija kinoražošanai nepiemēroti termiņi un nosacījumi, bet citu variantu nebija – varējām vienīgi atteikties no iespējas.
Arta Ģiga: – Jā, zinu, zinu. Mēs neatteicāmies, mēs veidojām stāstu par Padomju Savienības sabrukumu. No mūsu, Baltijas perspektīvas tā bija pirmā reize, kad par šo tēmu runā šādā formātā. Sapratām, ka šajā stāstā vajag daudz krieviski runājošu aktieru, jo 90. gados šeit bija Krievijas armija, un tā tālāk. Sapratām arī to, ka mums šeit, Latvijā, nav pietiekami daudz šādu aktieru tām lomām, kas mums ir seriālā. Tad paskatījāmies uz Lietuvu, un izvēlējāmies lielisko Valentīnu Novopoļski; bija arī aktieris no Rumānijas, pāris aktieri no Krievijas, pazīstams aktieris no Ukrainas – Aleksejs Gorbunovs, kurš spēlē vienu no galvenajām lomām. Organizatoriski bija ārkārtīgi sarežģīti pandēmijas laikā atrisināt vīzu lietas. Man jāsaka milzu paldies mūsu Ārlietu ministrijai un Lietuvas Republikas Ārlietu ministrijai, īpaši tika atvērta vēstniecība Erevānā, lai varētu piešķirt vīzu armēņu aktierim Hrantam Tokhatjanam un viņš varētu ierasties šeit. Mēs visi domājām, ka tas ir pilnīgi neiespējami, bet tas notika.
Tā šis kāršu namiņš, mūsu seriāls, veidojās. Sapratām arī, ka varam pieteikties uz kopprodukcijas naudu – atbalstu Lietuvas kino centrā, paldies par to! Mums bija arī privātie investori no Krievijas un no Ukrainas… un tad notika tas, kas notika. Mēs pabeidzām seriālu, mums bija pirmizrāde pagājušā gada 24. februārī, un tajā pašā dienā sākās Krievijas karš Ukrainā. Un mēs zaudējām savas pirmās divas valstis, kurām gribējām pārdot šo projektu. Tas ir sarežģīti arī tagad, jo mūsu produktā ir iesaistīta Krievija – pat, ja šo uzņēmumu no Krievijas izveidojis Kirils Serebreņņikovs, kurš nepārprotami ir opozīcijā.
Matīss Kaža: – Tātad mēs savu iespēju robežās esam izveidojuši pamatus, bet tagad parunāsim par pārmaiņām – brīdī, kad parādās jauns spēlētājs, proti, kopražojumu fonda Eurimages pilotprogramma, kuras mērķis ir atbalstīt seriālu kopražojumu veidošanu. Kā, jūsuprāt, tas ietekmēs Baltijas seriālu ražošanas ainavu? Vai mūsu valstīm ir vērts veikt eventuāli diezgan lielos ieguldījumus, kas nepieciešami, lai piedalītos programmā? Es zinu, ka Igaunija jau piedalās šajā pilotprogrammā, bet Latvija un Lietuva? Vai mums ir tādi projekti, kas būtu konkurētspējīgi šajā programmā un tātad to reāli varētu izmantot?
Elīna Ļitvinova: – Es domāju, Igaunijai dalība programmā ir ļoti izdevīga no abām pusēm – tā dod gan iespēju piedalīties lielos seriālu projektos kā līdzproducentam un mazākuma kopražotājam, gan arī iesniegt savus projektus, meklējot sadarbības partnerus citās valstīs. Tā ir ārkārtīgi plaša iespēja piesaistīt vairāk finansējuma šāda veida projektiem, jo, kā jau secinājām, Baltijas valstīs ir ļoti ierobežots finansējums seriālu veidošanai, raidorganizācijas un straumētāji arī pamatā nefinansē augsta līmeņa seriālus. Tāpēc Eurimages ir iespēja.
Matīss Kaža: – Ko domā Arta Ģiga? Ja mēs neesam Eurimages seriālu pilotprogrammā, vai mums tur vajadzētu būt?
Arta Ģiga: – Pilnīgi noteikti. Kā jau ir izskanējis, mums nepieciešams laiks seriālu attīstībai, laika trūkums ļoti nāk par sliktu galarezultātam. Tāpēc mums jābūt skaidram redzējumam, kā mēs attīstām savu seriālu, ko darīsim tālāk, kurp dosimies. Ja mums ir labas idejas, tās var būt interesantas citām valstīm, piemēram, Vācijai, jo mums ir kopīga vēsture… Patiesībā es gan neesmu pārliecināta, ka mums ir ļoti labas idejas seriālam, kas būtu saistošs visām trim Baltijas valstīm. Varbūt mums jāveido kāda ideju banka, lai šādas idejas un pamats seriāliem rastos. Latvijā darbojas kompānija Go3, kura pamatā piedāvā Lietuvas seriālus, bet tie visi izskatās vienādi, lai gan nosaukumi ir atšķirīgi. Tāpēc varbūt mums vajadzīgs kāds veids, kā šīs lietas uzlabot. Bet pamatā mums ir nepieciešams laiks, lai attīstītu seriālu idejas, un tad mēs varam nonākt pie ļoti laba rezultāta.
Matīss Kaža: – Un kā to redz iestādes-finansētājas?
Laimonas Ubavičus: – Jā, esmu pozitīvi noskaņots par Eurimages pilotprojektu. Mēs pagaidām mēģinām atrisināt savas budžeta lietas, taču es redzu šīs pilotprogrammas potenciālu, zinot to, kas notiek Lietuvas kinoindustrijā. Ir ieceres, ir topoši projekti. Lietuvā jau desmit gadus darbojas instruments tax incentive, kas vērsts uz ārvalstu projektu piesaisti. Lietuvas kinoprofesionāļi ir daudz strādājuši lielos ārvalstu projektos, industrija ir attīstījusies, mums ir profesionālā kapacitāte lielu projektu veidošanai. Mums ir arī scenāristi, kuri, domāju, spēj darboties arī seriālu formātā. Mēs saskatām potenciālu, tāpēc jau savos ražošanas konkursos sākām atbalstīt seriālu finansēšanu.
Dita Rietuma: – Domāju, ka būtu jēgpilni piedalīties Eurimages pilotprogrammā, it īpaši pēc visas šīs drudžainās un sarežģītās Covid seriālu ražošanas pieredzes, kas ir pierādījusi mūsu kinoprofesionāļu spēju veidot kvalitatīvus darbus, spēju strādāt skarbos apstākļos un ierobežotā laika termiņā, ko diktē Eiropas fondu nosacījumi. Pēc visas šīs mūsu pieredzes domāju, ka mums vajadzētu atrast iespēju pievienoties Eurimages seriālu atbalsta pilotprogrammai. Bet jau atkal atgriežamies pie jautājuma par naudu, naudu, naudu… Mēs esam lūguši no budžeta papildu līdzekļus Latvijas iemaksai Eurimages pilotprogrammā, taču neesam tos saņēmuši. Tomēr ceram, ka mums būs iespēja sekot igauņiem, kuri jau piedalās programmā, un lietuviešiem, kuri ir gatavi pievienoties.
Jāpiebilst, ka es, atšķirībā no Artas, neesmu tik skeptiski noskaņota par kopīgu Baltijas stāstu trūkumu; mēs jau tagad veidojam daudz kopražojumu, biežākais sadarbības partneris līdz šim bijusi Lietuva.
Matīss Kaža: – Kas varētu palielināt Baltijas valstu seriālu veidotāju konkurētspēju un spēju pilnvērtīgi iesaistīties arī cīņā par Eurimages finansējumu?
Elīna Ļitvinova: – Es domāju, ka pamatā tas ir stāsta / story jautājums. Seriāla Estonia gadījumā tas bija vienkārši, traģēdija notika Igaunijā, bet projektu uzsāka skandināvu producenti. Tas ir viens veids, kā mēs varam piedalīties lielos, starptautiskos projektos. Varam piedāvāt gan savus finanšu instrumentus (cash rebate), gan vēl jo labāk – savus radošos spēku. Izklausās, ka Latvijā jau ir scenāristi, kas var rakstīt seriālus, Igaunijā tādu ir maz.
Esmu domājusi par Skandināviju, par viņu prasmi un spēju mārketēt savu reģionu pasaulē. Tas viņiem prasījis 30 gadus. Un šajā kontekstā gribu uzdot jautājumu – kas ir Baltijas identitāte? Es esmu latviete, kura dzīvo Igaunijā, un vienmēr esmu jutusi, ka Igaunija ļoti vēlas būt piederīga Skandināvijai. Savukārt Latvija un Lietuva jau tagad veido daudz kopražojumu. Daudzus gadus Baltijas valstis vairāk vai mazāk cenšas sadarboties savā starpā. Un tāpēc varbūt tas ir viens no veidiem, kā, piemēram, veidot šo kopīgo identitāti un kā saprast visu šo trīs valstu auditoriju – ko mēs varam uz tām attiecināt? Kāda veida stāstus?
Arta Ģiga: – Es pilnīgi piekrītu. Ideja radīt kaut kādu mārketinga vēstījumu, lai pastāstītu, kāda veida seriāli tiek veidoti Baltijā, ir būtiska. Dzirdot jēdzienu Scandic noir, mēs jau varam iedomāties, kāds izskatīsies šis seriāls, tā pirmā epizode… Kas ir mūsu oriģinālais piedāvājums, mūsu īpašās zinības, prasmes? Tas, ka mēs šajā reģionā zinām Krievijas slēptos nolūkus? Varbūt, bet tie tagad ir acīmredzami…
Karlo Funks: – Man šķiet, ka mēs jau vismaz gadus divdesmit piecus laiku pa laikam runājam par kopīgiem Baltijas stāstiem, bet ar to atrašanu nemaz tik labi neveicas. Domāju, ka seriālu formāts ir laba iespēja sadarbībai, jo seriāls nav autorkino. Ja mēs varētu radīt kopīgu “rakstnieku kopu” (writers room) un mudinātu scenāristus kopradīt šādas idejas, varbūt tam būtu kāda jēga.. Tas būtu jauks eksperiments, kam, iespējams, varētu būt arī kāds labs rezultāts.
Matīss Kaža: – Ko jūs domājat par īpašu fondu Baltijas seriālu attīstībai?
Inga Blese: – Šāda ideja pastāv jau vairākus gadus, diemžēl tās realizāciju kavē dažādi faktori – arī ierobežotais finansējums. Labs paraugs ir Skandināvijā – tur eksistē fonds Nordic Film and TV Fund, kurā apvienojušies dažādi finansētāji – kino centri, TV kompānijas un citi. Domāju, tas būtu ļoti noderīgi, arī domājot par plašāku auditoriju mūsu seriāliem un filmām.
Karlo Funks: – Es te redzu sistēmisku trūkumu – sadarbība starp TV kanāliem un filmu fondiem / kino centriem nav ideāla. Nedomāju, ka mēs to tagad spēsim atrisināt, tomēr, domāju, ir jāmeklē un jāveido partnerības arī ar lokālajām straumēšanas platformām.
Matīss Kaža: – Vai pieļaujat, ka varētu meklēt līdzekļus seriālu atbalstam, piemēram, jau pašreizējā Nacionālā kino centra budžetā? Proti, piešķirt finansējumu mazākam skaitam spēlfilmu un atbalstīt arī seriālus?
Dita Rietuma: – Nu, tas ir mūsu kolēģu lietuviešu piedāvātais risinājums. Izmisuma gadījumā – jā, šāds risinājums varētu būt iespējams, bet es tomēr ceru uz iespēju rast papildus finansējumu seriālu atbalstam. Gribu arī piebilst, ka patlaban Eiropas prakse seriālu atbalstā ir atšķirīga.
Organizācija EFAD bija veikusi pētījumu par to, cik daudzi no Eiropas kino fondiem / kino centriem atbalsta seriālu veidošanu, un pagaidām tas nav vairākums.
Ir fondi, kas atbalsta tikai seriālu attīstību, ir tādi, kas atbalsta arī ražošanu.
Inga Blese: – Jā, tāda ir līdzšinējā prakse, kāda veida audiovizuālo produkciju atbalsta Eiropas kino fondi. Taču pasaule mainās un diskusijas par to, kāda veida darbi un formāti jāatbalsta, ir ļoti aktuālas. Vai ir jāinvestē seriālos vai pilnmetrāžas filmās? Lielajās valstīs, kur ir vairāk finansējuma, var atbalstīt gan filmas, gan seriālus, bet valstīs ar ierobežotu filmu nozares finansējumu, kā tas ir arī Latvijā, izvēles ir sarežģītākas. Tālab arī mēs vēlamies iegūt seriālu atbalstam papildus finansējumu. Jo nav šaubu, ka seriāli ir kļuvuši par nozīmīgu formātu, ko mēs nevaram ignorēt.
Karlo Funks: – Es arī domāju, ka ir jābūt papildus finansējumam seriāliem. Pašlaik mēs esam radījuši pilnmetrāžas spēlfilmu ražošanas ekosistēmu, arī kopražojumu sistēmu, Igaunijā nākamā gada budžetā ir paredzēts vairāk līdzekļu spēlfilmu ražošanai, taču vajadzētu arī līdzekļus seriālu atbalstam.
Matīss Kaža: – Vai pastāv iespēja, ka seriālu atbalstam tiktu rasti līdzekļi, ieviešot Baltijas valstīs Eiropas audiovizuālās direktīvas 13. punktu, kas ļauj dalībvalstīm iekasēt līdzekļus no pārrobežu straumēšanas platformām, kas darbojas konkrētās valsts teritorijā? Piemēram, no Netflix un tamlīdzīgām platformām?
Elīna Ļitvinova: – Jā, pilnīgi noteikti, bet mums šajā jautājumā eksperts ir Karlo.
Karlo Funks: – Nesaukšu sevi par ekspertu, bet Eiropā ir dažādi piemēri, kā dalībvalstis iekasē līdzekļus no straumēšanas platformām, lai atbalstītu nacionālo kultūru, audiovizuālos produktus savas valsts valodā. Mēs ceram, ka no nākamā gada Igaunijā tiks ieviests likums, kas noteiks obligātu pienākumu straumēšanas platformām investēt nacionālajā saturā. Domāju, ka likumam jābūt tādam, kas mudinātu platformas to darīt. Zinu, ka Latvijā ir uzsāktas līdzīgas diskusijas.
Matīss Kaža: – Tātad – kas notiek Latvijā?
Dita Rietuma: – Latvijā mēs jau vairākus mēnešus strādājam Kultūras ministrijas darba grupā, diskutējam par šo likumu ar lokālajām platformām, ir sagatavoti Elektroniskās plašsaziņas līdzekļu likuma un Filmu likuma grozījumi; tālākais process jau ir politiķu rokās. Tāpat kā igauņu kolēģi, ceram, ka likums varētu stāties spēkā nākamajā gadā, un saredzam šajās izmaiņās arī potenciālu finansējuma avotu kvalitatīvu seriālu atbalstam.
