Jaunie kinokritiķi ar seriālu teorijas analītisko pieeju skatās daudzsēriju filmu „Emīlija. Latvijas preses karaliene” un citus seriālus, meklējot tur strukturālas līdzības pat ar Tik-Tok formātiem, un diskutē, vai un kā bindžošana palīdz pārdzīvot epidemioloģiskos ierobežojumus. Sarunā piedalās Ieva Augstkalne, Dace Čaure, Madara Sokolova, Kristians Poikāns un Paula Bērziņa. Viedokļu apmaiņu vada Elīna Reitere.
Elīna Reitere: - Šoreiz jums bija ļoti darbietilpīgs mājasdarbs – jānoskatās Emīlija. Preses karaliene, visas septiņas sērijas, un jāizlasa teksti par trim tēmām. Svarīgākais mūsu sarunai būs Šona O'Salivana teksts Six Elements of Serial Narrative[1], autors ir amerikāņu kino un televīzijas pētnieks ar specializāciju vēstījuma teorijā, un šis ir šobrīd viens no autoritatīvākajiem tekstiem seriālo naratīvu analīzē. O`Salivans uzsver, ka serialitāte kā parādība ir meklējama ne tikai TV šovos vai filmās, bet arī citos formātos – tātad arī, piemēram, 19. gadsimta romānos, kas iznāca turpinājumos, arī Čārlza Dikensa darbos. Vēl jums bija jāizlasa 2018. gada teksts On Binge-Watching: Nine Critical propositions[2], un trešais tēmu loks saistās ar vēstures attēlojumu kino; te vajadzēja lasīt Dāvja Sīmaņa tekstu, kas publicēts Kino Rakstos.
Viena no lielajām tēzēm par seriāliem ir tāda, ka visu seriālo formātu pamatā ir attiecības ar auditoriju – lai kaut kas vispār funkcionētu kā serialitāte, tam jāspēj panākt, lai auditorija būtu ar mieru noskatīties ne tikai vienu sēriju vai izlasīt tikai vienu turpinājumu, bet gribētu arī skatīties tālāk. Bet pirmais, ko jums gribu vaicāt vispār – kādas ir jūsu attiecības ar seriāliem?
Paula Bērziņa: - Mēs ar Ievu esam daudz par to runājušas... Es joprojām netieku vaļā no sajūtas, ka man seriāls nav tas pats, kas filma. Ja skatos kādu seriālu, es jūtos tā, it kā mazliet nodarītu pāri tam filmu sarakstam, kas man būtu jānoskatās. Piemēram, The Crown vai citi līdzīgi vēsturiskie seriāli, kas iet nenormāli daudzas sezonas, – es tos bieži vien nesāku skatīties tieši šī iemesla dēļ, es zinu, ka tas prasīs pēc tam ļoti daudz mana laika. Netieku pāri tam, ka būšu kaut ko iesākusi, bet nebūšu pabeigusi. Ja es noskatos kādu filmu un tā ir slikta, tad tomēr ar to pašu viss arī beidzas, bet seriāla gadījumā tai filmai būs otrā un trešā daļa, un man tas būs jāskatās, jo es taču redzēju pirmo. Es taču it kā apsolīju, ka šo stāstu skatīšos…
Tādā ziņā Emīlija izdevīgi atšķiras – ir noteikts skaits sēriju, kurās izstāstīts viss stāsts, un es zinu, ka šādi ir spēles noteikumi – noskatīšos septiņas sērijas un varēšu dzīvot tālāk, zinot visu stāstu. Tādu modeli es pat gandrīz pielīdzinātu filmai, un tad ir daudz vairāk iespēju, ka es to skatīšos. Bet citi seriāli man tāpēc vairāk parādās tādā kā radio formātā mājās, fonā. Izņemot tos dažus jauniešu seriālus, kas nelaiž vaļā platformā Netflix.
Elīna: - Kas tevi nelaiž vaļā?
Paula Bērziņa: - Mani nelaiž Sex Education, no tā es netieku prom. Bet tas pats ir ar Emīliju vai tiem dažiem seriāliem, kas man iepatīkas. Tad es viņus skatos kā filmas, pa vienai sērijai; pēc tam padzīvoju kādas pāris dienas un skatos nākamo.
Ieva Augstkalna: - Man arī ir diezgan sarežģītas attiecības ar seriāliem, es vispār ļoti maz skatos seriālus, ļoti, ļoti maz. Man līdzīgi kā Paulai šķiet, ka es tajā procesā pārāk daudz sevi ziedoju. Interesanti, ka liekas – tā pieredze, kas iegūta ar filmu, ir citādāka, jo tu zini, ka filma, vienalga cik gara, tomēr sāksies un beigsies, un tad ar šo domu tev kādā brīdī laiks atrodas. Man gan ir gadījies iekrist seriālu bindžošanas procesā, bet kādā brīdī es sevi ļoti strikti nostrostēju, jo man nav sāta sajūtas šajā ziņā, es vienkārši nemāku apstāties. Un tad es varu, piemēram, pazaudēt ļoti daudz sava laika pilnīgi bezjēdzīgam seriālam, kuram vispār neredzu nekādu māksliniecisku vērtību. Tomēr vienlaikus man ir tādi seriāli, kurus es pārskatu, vienkārši tāpēc, ka jau zinu no galvas. Tādi man ir divi.
Elīna: - Ja drīkst vaicāt, kuri?
Ieva Augstkalna: - Nē, tas manai profesionālajai dzīvei var nākt par sliktu! (Smejas.)
Elīna: - Protams, katram ir savi dirty pleasures... Madara?
Madara Sokolova: - Man šķiet, es daudz skatos seriālus, bet droši vien to bezjēdzīgo patēriņu pierāda fakts, ka es tagad nevaru nosaukt, kas bija pēdējie... Nu jā, Sex Education es noskatījos. Pandēmijas sākumā noskatījos The Crown.
Elīna: - Tu to visu, visu esi redzējusi? Wow! – es esmu redzējusi tikai pusotru sēriju, nav bijis laika vairāk, bet saprotu, ka tas ļoti var ievilkt. Emīlijas veidotāji sarunā ar Kino Rakstiem jau arī minēja Kroni, ka tas viņiem bijis viens no piemēriem. Varbūt tu vari pastāstīt, vai saskati kaut kādus līdzīgus strukturālos elementus, kas ir Kronī un Emīlijā?
Madara Sokolova: - Es nebiju gatava šādam jautājumam. Varbūt tas, ka ir centrālais varonis un viņa problēmas, bet katrā sērijā ir vēl cits stāsts, kas iet paralēli, varbūt pat savelk līdzīgu problēmu citiem, sekundārajiem varoņiem.
Elīna: - Bet princips ir, ka sērija savā ziņā ir noslēgta, vismaz Emīlijai tā ir – noslēgts laika periods, katrai sērijai kāds noteikts uzstādījums. Salivans runā par to, ka var būt dažādi serialitātes līmeņi. Viegla līmeņa serialitāte un stipra līmeņa serialitāte, atkarībā no tā, kā savā starpā saistīti dažādi elementi. Un vēl Salivans uzsver, ka seriāls vienmēr pretojas closure, noslēgumam, naratīvajām beigām. Ziepju opera, kura nekad nebeidzas, ir šāds ļoti ekstensīvs serialitātes piemērs.
Madara Sokolova: - Jā, Kronī arī, cik atceros, ir tās noslēgtās sērijas. Un vēl var salīdzināt to, ka šie stāsti abi ir populāri un daudzmaz zināmi – gan tas, kas notiek karaliskajā ģimenē, gan arī par Benjamiņiem tomēr. Un tāpēc var domāt – nu kas man liek ieslēgt to nākamo sēriju? Jo tur nekādas intrigas nav, es zinu, ar ko tas viss beigsies. Un katra sērija ir, kā tu saki, noslēgta, nekāda cliffhanger īsti nav, bet tā sajūta, ka tu gribi noskatīties nākamo sēriju, tā tomēr ir.
Elīna: - Tas, ko Salivans dēvē par „momentum” – ir kaut kāds elements, kāpēc tu skaties. Un, man liekas, attiecībā uz šādām slavenām personībām tas elements nav meklējams pašā stāstā, bet gan tieši faktā, ka tās ir reālas personas un viņu dzīves, un mums gribas redzēt to cilvēcīgo momentu viņos. Pat ja mēs zinām, kāda šī dzīve ir bijusi detaļās, un zinām, ka te viss ir izdomāts.
Madara Sokolova: - Nu, un arī – kā tas tiks parādīts.
Elīna: - Tas jau ir tavs kā kinokritiķa un analītiķa skatījums, ka tu to gribi redzēt.
Madara Sokolova: - It sevišķi pēdējo sēriju. Man laikam bija tik augstas ekspektācijas tam, ko es tur gribu redzēt...
Elīna: - Nu, un piepildīja? Ar pēdējo tu domā stāsta fināla sēriju? Nevis dokumentālo, bet Dāvja Sīmaņa veidoto sēriju par 1940.–41. gadu?
Madara Sokolova: - Jā. Tā ir mana pašas problēma. Man liekas, tur nebija nekā tāda, kam varētu baigi piesieties, es vienkārši... Nu labi, es negribu spoilot, bet gaidīju kaut ko tādu… jā, smagāku varbūt, teiksim tā.
Paula Bērziņa: - Bet interesanti, es aizdomājos par to – pat ja sērija ir pabeigta, skatītājs grib to, kā Elīna teica, turpinājuma momentu.
Elīna: - Impulsu, viņš to sauc angliski par „momentum”, – kaut kādu elementu, kāpēc turpināt skatīties. Vai tas ir suspense - spriedze, vai tas ir cliffhanger kā strukturāls elements, bet ir jābūt kaut kādam iesaistes elementam, kāpēc tu to skaties. Tas var būt gan iekšā filmas dieģēzē, filmas fiktīvajā pasaulē, bet var būt arī reālajā dzīvē, kura bijusi pamatā kinoveidotāju darbam.
Paula Bērziņa: - Jā, un es iedomājos, kāpēc tad es vispār skatos tālāk. Man patiešām patika šis seriāls. Un man liekas, tā ir kaut kāda lieta, kuru es vienmēr esmu viltīgi apgājusi, – jautājums par aktieri, šajā gadījumā aktrisi. Tas, kas mani patiešām ļoti aizķer šajā gadījumā, ir tas, kādā veidā šī vēsturiskā persona tiek iedzīvināta ekrānā. Tas ir tas, kas notur manu uzmanību, – ar visu to, ka apkārt ir tik daudz dažādu detaļu, katra sērija ir tik piepildīta, tur viskautkas notiek, un varētu domāt, ka vajag ievilkt elpu starp tām sērijām, bet man nebija tāda sajūta. Es, piemēram, runāju ar Agnesi Lipsku, un viņa teica – noskatījusies pirmās divas sērijas un sajutusi, ka uz kādu brīdi pietiek.
Viņai patīk tā sajūta, ka noskatās divas sērijas, tad paiet kāds laiks un nāk trešā, ceturtā...
Tāpēc viņai, piemēram, diezgan ērta ir tieši kinoteātra pieredze – noskatās divas sērijas, un tad vajadzīgs kaut kāds laiks, kurā tu it kā aprobē visu, ko esi redzējis, ko sapratis, kas tev patika, nepatika, vienalga kādā formā. Un tad nāk nākamās divas sērijas, un atkal ir kaut kāds laiks pārdomām.
Man savukārt ir pilnīgi otrādi, man bija tāda sajūta, ka es esmu uzsēdināta uz āķa un vienkārši ļaujos tam. Bet tas bija tieši šis spēles moments, es drīzāk šo seriālu skatos kā tādu, kura centrā ir sievietes tēls, un viss, kas apkārt viņai notiek, ir tāds kā perifērs tīkls.
Dace Čaure: - Pēc Ievas un Paulas ievada es sāku baidīties, ka mēs te visi būsim sanākuši tādi, kas īpaši neskatās seriālus, un tad šī saruna pieredzes ziņā būtu ļoti vienpusēja. Man nekad nav bijis pacietības seriāliem. Ir daži, ko esmu bindžojusi, īpaši kaut kādos pusaudžu gados vai studiju gados. Bet ir ļoti spēcīga arī tā sajūta, ko Paula pieminēja, ka tu tā kā nodod savu skatāmo filmu sarakstu – tajā laikā, kurā tu nobindžo vienu sezonu, varētu noskatīties vairākas filmas, un tas šķiet kaut kā piepildošāk, jo manā pieredzē tie seriāli, ko es esmu bindžojusi, ir vai nu ar īsām divdesmit minūšu sērijām, vai vienkārši kaut kādi viegli stāstiņi. Tā ir tāda izklaide un prāta atpūta, kas ir arī pilnīgi okei, es vispār nenosodu cilvēkus, kas tā dara, un man arī ir savi veidi – tas pats Tik-Tok, piemēram.
Elīna: - Bet, balstoties tajā, ko mēs lasījām no Salivana par serialitāti, tur jau Tik-Tok iekļaujas, vai ne? Tur taču arī ir kaut kādi savi principi, kas atkārtojas, seriāla formāts.
Dace Čaure: - Pastarpināti varbūt jā, arī... Par to varētu runāt konkrētu satura veidotāju kontekstā, jo vispār man šķiet, ka tendence un šablons nav gluži serialitāte. Tas ir kaut kā citādāk.
Madara Sokolova: - Man ir piemērs! Tas ir tad, kad stāstam beigās pieliek „Wait for Part Two”... Pārslēdzies uz otro daļu, tad uz trešo…
Dace Čaure: - Jā, Tik-Tok serialitāte varētu tiešām būt, kā Madara saka, tajos īstenībā dokumentālajos stāstos, kur cilvēks iesāk kādu sižetu no savas pieredzes, un tad pārējie gaida, kas notiks tālāk, jo vienkārši formāts neatļauj izstāstīt uzreiz visu. Bet labi, es nezinu, kā mēs nonācām atkal šajā...
Elīna: - Nē, man ļoti patīk, ka mēs paveram robežas plašāk un runājam vispār par serialitāti kā tādu. Tas, es domāju, savā ziņā ir pat interesantāk, ka mēs, runājot it kā par Emīliju, patiesībā varam konstatēt, ka šie fenomeni jau nav unikāli – tikai filmās vai tikai TV seriālos. Tieši serialitātes moments ir tik daudz arī citur saskatāms. Salivanam tas ir 2019. gada raksts, viņš tur Tik-Tok, man liekas, vispār pat vēl nepieminēja, bet mēs paši to varam mierīgi ienest savā sarunā. Galu galā Emīlija taču sacenšas arī ar mūsu Tik-Tok skatīšanās tradīcijām, jo sacensība jau ir par mūsu laiku. Jebkurš, kas nonāk mūsu acu priekšā, cīnās ar visiem pārējiem par mūsu laiku.
Paula Bērziņa: - Man tad varbūt Tik-Tok asociējas drīzāk ar bindžošanas procesu, jo tu visu laiku šķir, šķir un kaut ko skaties, iespējams, bezjēdzīgu. Plus vēl Tik-Tok algoritms tev sāk izmest citus video ar līdzīgu saturu, un tad varbūt to serialitāti var arī no šī aspekta ieraudzīt.
Elīna: - Iterativitātes moments, ko Salivans nosauc kā vienu no serialitātes elementiem, tas ir kaut kādā ziņā kopīgais.
Madara Sokolova: - Piemēram, iterativitāte parādās tādā veidā – tagad ir baigi slavens viens video, kur viena meitene taisa vienkāršu ēdienu, ieliek tur ledus kubiņu, ieliek mikrenē un uzsilda. Citi satura veidotāji to atkārto, bet kaut ko pamaina, beigās tas vairs pat nav ēdiens; tur var īstenībā pievilkt daudz ko.
Elīna: - Jā, par to, kā veidojas attiecības starp satura radītājiem un satura patērētājiem. Bet labi, šeit mēs gan jau ejam pārāk tālu. Atgriežamies pie Emīlijas un seriāliem. Kristian, kā tev ar seriāliem?
Kristians Poikāns: - Briesmīgi daudz skatos. Es arī Kroni noskatījos, Soprano ģimeni visu, Deksteru...
Elīna: - Šī jau nav nekāda gaumes tiesa, vienkārši mani interesē, ko jūs skatāties, jo seriālu pasaulē ir tik ārkārtīgi daudz, to nevar neviens aptvert. Un būtu interesanti, ja mēs spētu tos dažādos seriālus kaut kā salīdzināt, saskatīt kopīgo un atšķirīgo. Vai, piemēram, ja jūs šādā pašā izklaides nolūkā skatāties Tik-Tok, kā to var sasiet kaut kādās salīdzinošās pakāpēs ar Emīliju un The Witcher vai vēl kaut ko.
Kristians Poikāns: - Emīlijai ir izteikta līdzība ar Kroni tādā ziņā, ka ir kopējā visa pasaule, notikumi un tēli, bet katra epizode veltīta atsevišķai tēmai, un tas tiek pieteikts arī nosaukumā. Pirmajā sērijā Emīlija izveido Atpūtu, tad viņa adoptē dēlu, tad iegūst pili... Un Kronī arī bija tas pats, viens beigu teikums pirms titriem, ka ir aptverts viens periods, viens notikums, laika posms dzīvē.
Jā, es nobindžoju Emīliju, bet tas nenāca viegli.
Elīna: - Kādā ziņā nebija viegli? Tu skatījies tiešām visas sērijas pēc kārtas vienā dienā?
Kristians Poikāns: - Jā, un pirmajās epizodēs vēl nekas, bet ceturtā, piektā, sestā sērija, tur jau pēc stāsta ir ievērojams laika posms pagājis. Piemēram, bindžot ir viegli kādus detektīvseriālus vai ko tamlīdzīgu, kad intriga veidojas tepat un uzreiz. Bet šeit, runājot no dramaturģiskā viedokļa, piemēram, Emīlijas attiecības ar Junioru ir starp epizodēm tā kā sublimētas, viņi katrā nākamajā sērijā ir nonākuši kādā citā attiecību stadijā. It kā tas viss bija loģiski, ka viņa iestājās par Junioru, kad viņš tika apsūdzēts un tiesāts, attiecību attīstība ir loģiska, tomēr šķiet mazliet par strauju. Un varbūt tā neliktos, ja es skatītos šīs epizodes ar nedēļas intervālu. Te parādās attiecības starp skatīšanos un filmas dieģētisko pasauli – pieņemot, ka tajā pasaulē var notikt kaut kādas attiecību likumsakarības, kas noved līdz nākamajai stadijai, bet varbūt nav dramaturģiski būtiski to iekļaut seriāla stāstā. Tomēr skatītājs redz, ka starp epizodēm ir notikušas kaut kādas pārmaiņas. Varbūt ne ļoti izteikti, nav tā, ka viņi vispirms bija ienaidnieki un jau nākamajā epizodē apskāvās… Tomēr, ja es skatos šīs sērijas vienu pēc otras, tad attīstību attiecībās gribējās izteiktāku.
Elīna: - Šeit ir divi ļoti interesanti punkti. Nē, jūs jau visu laiku sakāt ļoti interesantas lietas, varētu katru pavilkt tālāk un attīstīt. Bet tātad viena lieta, kur mēs tagad varam nonākt kā pie pirmā secinājuma, ir tāds kā ieteikums – nebindžot Emīliju visu vienā dienā, jo tā ir ļoti intensīva pieredze. Turklāt tieši Emīlijas dramaturģiskā struktūra – ar to, ka tas ir tik liels laika periods, kas aptver gandrīz divdesmit gadus, starp sērijām ir laika pārlēcieni un iespējams, arī attiecību izmaiņas starp varoņiem, tāpēc varbūt skatītājam ir vieglāk to aptvert kādos divu sēriju blokos vai tamlīdzīgi. Interesanti būs noskaidrot, vai realizēsies un kādus rezultātus nesīs producentu iecere atsevišķos kinoteātros vienas dienas laikā parādīt visas sērijas.
Paula Bērziņa: - Man labāk patika sērijas pa vienai noskatīties, turklāt varbūt būtu pārāk sarežģīti kinoteātrī nākt septiņas reizes uz piecdesmit minūtēm. Toreiz, kad es noskatījos divas sērijas kopā, pirmo un otro, man viņas mazliet saplūda vienā, bet tad, kad ar dienas starpību skatījos trešo un ceturto, varēju vairāk apdomāt katru sižetu, kā tas noslēdzas, kā savienojas kaut vai ar sērijas nosaukumu.
Elīna: - Un otra interesantā lieta, kas mums te jau ir parādījusies, ir attiecības starp filmas dieģētisko pasauli un tiem gap, pauzēm vai tukšuma vietām, vai kā vēl latviski var tulkot to, kas ir starp sērijām un paliek neizstāstīts. Jo tā patiesībā arī ir savā ziņā filmas integrāla sastāvdaļa – tas, kas paliek aiz kadra, īpaši jau šajā gadījumā, kad mēs runājam par vēsturiskiem varoņiem, par konkrētu vēsturisko laiku, kur ir zināms, kas tur vēl pa vidu notika. Šis „gap” jēdziens, par kuru arī Salivans runā, man ir ļoti mīļa tēma, jo tā nāk no recepcijas estētikas teorijas, kuras sākums skaitās tieši Vācijā – tā sauktā Konstances skola. Tie ir septiņdesmitie gadi, viņi visi strādāja Konstances universitātē un rakstīja ļoti ietekmīgus tekstus, kas vēlāk arī tika tulkoti angliski. Jēdziens nāk no literatūras teorijas, bet tas pārņemts arī kino teorijā – kā veidojas mākslas darba recepcija un attiecības ar skatītāju, lasītāju. Tur parādās šis „gap”, ko vāciski sauc „Leerstelle”, un tas jāaizpilda pašam skatītājam. Arī kino ļoti daudz strādā ar šīm tukšajām vietām; vienā līmenī, protams, to rada montāža, bet Emīlijā ļoti skaidri redzamas tukšās vietas starp sērijām, kuras mums pašiem, iespējams, ir jāaizpilda ar kaut ko. Vai nu mēs tos tukšumus aizpildām ar savu dzīves laiku, tādā ziņā arī paildzinot savu seriāla piedzīvojumu, vai mēs to papildinām, es nezinu, varbūt lasot vēl kaut ko par to laikmetu... Tas ir no katra paša atkarīgs, protams, kā katrs veido attiecības ar konkrēto seriālu vai mākslas darbu. Bet šis tukšās vietas princips un vispār tādu tukšo vietu integrālā nepieciešamība šādos kontekstos, tas ir jāņem vērā. Un, kā tagad izrādās, tas jāņem vērā arī mākslas darba uztveres procesā.
Paula Bērziņa: - Man šķiet, tas parādās ne tikai starp sērijām, bet arī sērijās tīri dramaturģiski – kaut kādas lietas, kas netiek izstāstītas, bet pēc tam skatītājs tās uzzina. Es domāju, tā ir kaut kāda vispārzināma patiesība, ka seriālā tā vajadzētu būt. Bet latviešu seriālos līdz šim, man liekas, zināmā mērā ir bijusi problēma, ka šādu paņēmienu nelieto – skatītāju uztver kā tādu mazliet zābaku, viņam viss tiek pasniegts uz paplātes. Toties Emīlijā es vienā brīdī sevi pieķēru pie domas, ka jau sāku ķert tos momentus, kad filmas veidotāji ir mani uzskatījuši par gudrāku, es pamanu kādu lietu, kas man netika izstāstīta pirms tam, bet tagad kontekstā kaut kādā sarunā pēkšņi notveru kāda veida informāciju... Man šķiet, tur arī veidojas tāda vēlme un vilkme skatīties tālāk – tev jāķer katrs brīdis, jo varbūt kaut kad parādīsies kāda informācija, kura nav tiešā veidā pateikta.
Dace Čaure: - Jā, tīri dramaturģiski, protams, šeit nebaro visu ar karotīti, tiek pieņemts, ka cilvēks ir pietiekami saprātīgs, lai pats uztvertu notiekošo. Toties faktoloģiskā ziņā es kādā brīdī sapratu, ka man pietrūkst kādas norādes tādiem īpaši stulbiem kā es, kas, piemēram, nepārzina vēsturi tik labi. Es varbūt zinu vēstures notikumus, bet personālijas nekad neesmu spējusi paturēt prātā. Un tad, kad viņi runā par kaut kādiem reāliem personāžiem, nosauc viņus tikai vārdā, pieņemot, ka visi jau saprot, kas tas ir un ko tas nozīmē… man nav ne jausmas, kas tas ir! Es nesaprotu, ko jūs gribat, lai es uztveru... Un tad man šķiet, ka tādi cilvēki kā es, kas vēsturi pārzina varbūt diezgan virspusēji, noteikti palaiž garām kādu dziļāku slāni visam šim stāstam.
Elīna: - Bet tā jau ir daudzām filmām; man liekas, par to nav tik ļoti jāuztraucas. Emīlija kā darbs jau ir diezgan pašpietiekama. Ja tu uztver tos kruzuļus, ir forši, bet ja neuztver – nu, ejam tālāk...
Dace Čaure: - Jā, bet likās, ka man kaut kas pietrūkst. Skatoties es jūtu, ka te kaut kas notiek, ir kaut kādi mājieni izteikti par kādiem sabiedriskiem procesiem vai personībām, ko es gribētu saprast, bet neuztveru. Labi, protams, tā nav seriāla vaina, ka es nezinu vēsturi un nepazīstu cilvēkus. Vienkārši gribu teikt, ka ir vēsturiski darbi, kur man tas netraucē, bet šeit man tas mazliet tā kā traucē. Man likās, ka es dažās vietās aizķeros.
Madara Sokolova: - Salīdzinot Kroni un Emīliju, es atcerējos skatīšanās pieredzi, kas man atkārtojās – es šī seriāla laikā ļoti daudz, tāpat kā Kroņa laikā, guglēju tos varoņus. Arī par vēsturisko faktoru runājot – vai tas tiešām tā notika un kas ar viņiem notika pēc tam?
Elīna: - Bet to tu vari tikai mājas apstākļos.
Madara Sokolova: - Mājas apstākļos, jā.
Kristians Poikāns: - Salivans runāja par multiplicity, nezinu, kā tulkot, – varbūt seriāla daudzslāņainība. Ir tādi seriāli, kur ir centrālais tēls, piemēram, tajā pašā Kronī, bet ir arī atsevišķas epizodes, kas veltītas, piemēram, princim Filipam, vai Čārlzam, vai Diānai. Un šeit es arī jutu, īpaši pēdējās epizodēs, ka mani jau Emīlija interesē mazāk, nekā, piemēram, attiecības starp Vili Lāci un Pēteri Blaus, laikam tāds viņam bija uzvārds.
Elīna: - Spilgtie ļaunie tēli.
Kristians Poikāns: - Jā, un viņi ir arī ļoti interesanti, pašpietiekami. Arī Finku varbūt gribējās vairāk. Labi, viņa jau it kā bija gana daudz, un es zināju, kas ir Finks, bet viņš ir spilgta personība, tāds ekstravagants. Gribējās vēl varbūt padziļinātāku ieskatu viņā vai kādās attiecībās; nezinu, varbūt ne atsevišķu epizodi viņam veltīt, tomēr... Starp citu, man liekas, attiecībā uz Finku vienmēr ļoti maz tiek izcelts tas, kas no viņa pareģojumiem nav piepildījies, – vienmēr viņš tiek pasniegts tikai kā tas, kurš kaut ko pareizi pareģojis.
Katrā ziņā daudzi seriāli, kam ir vairāk sēriju un noteikti lielāks budžets un viss pārējais, bieži veido savu pasauli padziļinātāk, tad arī vēsturiskais konteksts parādās vairāk.
Ieva Augstkalna: - Es visu laiku domāju par to, vai fakts, ka pie šī seriāla strādājuši trīs režisori, kādā brīdī ir bijis izšķirošs – jo man šķiet, ka pēdējā sērija ir pavisam citāda. Pirms tam darbība ir diezgan spraiga, visādas lietas notiek, gandrīz kā tāds konveijers vai tā iespiešanas mašīna, visu laiku kaut kas iet uz priekšu. Bet pēdējā sērija ir ārkārtīgi atmosfēriska, tajā tiek iedota kāda plašāka telpa, es nezinu... Varbūt muļķīgi izklausās, bet tāda sajūta, ka tur ir pilnīgi cita smarža tam visam. Arī starpkadru starp epizodēm, man liekas, ir vairāk nekā citās sērijās, dialogi ir tādi kā distancēti, un es ievēroju arī, ka pēdējā sērijā dialogu laikā kadri ir īsāki. Interesanti būtu pamērīt, piemēram, vidējo kadru garumu. Man nāk prātā epizode, kurā Emīlija sarunājas ar visiem redakcijas kolēģiem, tur kadri ir ļoti, ļoti īsi sagriezti. Jā, man liekas, tā sērija ir absolūti, pilnīgi citādāka. Grūti pat pateikt, ko tieši es ar to domāju, bet katrā ziņā tur ir tāda emocionālā tonalitāte, kādu pirmajās sērijās es īsti neuztveru.
Elīna: - Nu, pēdējās sērijas režisors jau arī ir Dāvis Sīmanis. Es domāju, ne jau velti tieši viņam tikusi sestā sērija.
Kristians Poikāns: - Un viņš to veidoja par nolemtību, par nāvi – par tādām tēmām, kas viņam ir iepriekšējās filmās arī. Es arī šajā sērijā vairāk ievēroju gleznieciskumu, bija tādi statiski kadri, kas kompozicionāli veidoti vienā stilistikā... Īpaši, kad Ulmanis runāja savu radio runu un Emīlija ar ģimeni klausījās. Ļoti izskatījās pēc gleznas, arī tad, kad mājkalpotāja sēdēja viena pati pie loga. Sērijas beigās jau vispār parādās pilnīga nolemtība, bet jā, bija tā, kā Ieva saka, atmosfēriskums ļoti izteikts.
Dace Čaure: - Vizualitāte un gleznainums, man šķiet, iet cauri visam – kā jau parasti Latvijas kino, viss izskatās skaisti. Protams, pēdējā sērija izceļas īpaši, bet es gan jutu atšķirības arī agrāk. Es gan nevaru droši spriest, jo nezinu, cik liela nozīme bija faktam, ka pirmās divas sērijas es redzēju Kino Bizē, bet pārējās mājās savā datorā. Domāju, ka tās pieredzes bija atšķirīgas.
Nu lūk, tātad pirmās divas sērijas man patika, atnāku mājās un sāku skatīties trešo, un pēkšņi ir garlaicīgi! Es nesapratu, kāpēc, – likās, tā kā pazūd tā inerce, kas iepriekš bija, tomēr kaut kādā brīdī atkal atgriežas iepriekšējais temps. Nav tā, ka es gribu, lai visu laiku kaut kas ātri notiek, man vienkārši šķiet, ka vajag kaut kādas pārmaiņas. Man patika tas, ko Kristiāns teica par fokusu uz citiem varoņiem, jo es pieķēru sevi pie domas kaut kur uz ceturtās sērijas beigām – okei, es jau sapratu, Emīlija ir ietekmīga, Emīlija ir skaista, Emīlija ir eleganta, un viņa var visu. Bet tas tā kā uzkāpj līdz šim punktam, un tālāk paliek konstanti uz vietas. Varbūt sērija ar Juniora tiesas sēdi bija mēģinājums pārnest fokusu mazliet uz kaut ko citu, bet mēs tāpat īsti nesaprotam, ko tieši Juniors jūt. Mēs redzam, ka viņš ir nokaunējies, mēs varam nojaust, kas tur ir noticis un cik atbilstošs patiesībai ir tiesas spriedums. Tomēr tas joprojām ir par Emīliju un viņas stāju, un tas kaut kā ir mazliet... „garlaicīgi” ir slikts vārds, bet...
Es līdz galam arī nesapratu jēgu, kāpēc vesela sērija tiek veltīta Juniora tiesai. Tas ir svarīgs atskaites punkts Benjamiņu dzīvē, bet dot tam tikpat daudz laika, cik tiek veltīts tik svarīgam notikumam kā Atpūtas rašanās… Man liekas, tās divas sērijas varēja salikt vienā, tad šī problēma pazustu. Būtu fokuss uz citu varoni, uz Junioru, un būtu arī kaut kāds blakus stāsts par Emīliju.
Ieva Augstkalna: - Juniors ir svarīgs tēls, bet filmas veidotāji mums viņu līdz galam neļauj izpētīt, tikai kādas atsevišķas šķautnes. Piemēram, es iedomājos, ka patiesībā nevienam no šiem varoņiem, izņemot Emīliju, nav nekādas mājas dzīves, tas viss ir aizslēpts aiz aizkariem. Es gan teiktu, ka arī trešajā sērijā un tālāk Emīlijas raksturs transformējas. Pirmajās divās sērijās mēs ieraugām spēcīgu sievietes tēlu, kas sevi pierāda, iet uz priekšu un ir cīnītāja. Bet tad mums tā kā mazliet pavērš bildi citā virzienā un saka – bet redziet, viņa var būt arī maita. Un lielā mērā arī milzīga manipulatore, arī tā viņa spēj lietas kārtot.
Man šķiet, ka spēle starp raksturu veidošanu un darbību īsti sākas tikai trešajā, ceturtajā sērijā. Un varbūt arī tāpēc sestā ir tāda, jo zināmā mērā ir jau nolemta. Faktiski viss jau ir izdarīts, tā sēkla jau ir ielikta pirms tam un attīstība ir bijusi līdz tam.
Dace Čaure: - Protams, sestajā sērijā viss ir skaidrs, pils ir sabrukusi, Emīlija zaudējusi savu kroni, ietekmi un varu, un viņa nespēj to pieņemt. Man laikam iebildumi ir nevis par to, ka fokuss ir vairāk uz Emīlijas raksturu, nevis notikumiem, bet par to, ka mēs taču to raksturu jau sapratām... Pirmajās divās sērijās viņa ir rādīta kā pilnīgi pozitīvs tēls, pēc tam sāk spēlēt savas spēlītes un bīdīt figūriņas uz spēles laukuma arī daudzos netīrākos veidos. Noskatos trešo sēriju, sākas ceturtā, un tajā ir tieši tas pats!
Kristians Poikāns: - Es piekrītu Dacei. Pirmajās sērijās parāda raksturu, un tālāk vienkārši rāda kaut kādas šķautnes. Interesanti, ka vienīgais tēls, kurš piedzīvo nopietnas pārmaiņas, ir Juniors – no pirmās sērijas līdz beigām viņš ir pilnīgi, pilnīgi mainījies.
Elīna: - Vilis Lācis arī piedzīvo milzu pārmaiņas, turklāt aktieris to nospēlē ar pilnīgi vizuāli redzamām lietām – iznāk pirmajā sērijā kā zvejnieks, kurš ieradies smalkajā Rīgas sabiedrībā un vēl neprot uzvesties, pirmajā pieņemšanā vēl neprot šampanieša glāzi smalki turēt, un kā tas pēc tam tālāk attīstās.
Kristians Poikāns: - Es domāju, Vilis Lācis arī būtu pelnījis dziļāku ieskatu, bet Junioram ir dots daudz vairāk ekrāna laika, nekā pārējiem tēliem, tāpēc pārmaiņas var redzēt diezgan izteikti.
Ieva Augstkalna: - Bet, ja mēs varētu iedomāties, ka šim seriālam ir vēl kādas citas sērijas un atzarojumi, tad pazustu doma par sievietes tēlu centrā. Tas man visu laiku neliek mieru, jo es no vienas puses gribētu piekrist, ka būtu interesanti ieskatīties arī citu cilvēku dzīves peripetijās, bet tajā pašā laikā man kaut kas tur liekas mazliet nepareizs. Ja mēs pēkšņi fokusu pagriežam visu šo vīriešu virzienā, tad Emīlija – es nezinu, vai pazustu, bet katrā ziņā vairs nebūtu centrālais tēls. Un tajā brīdī, man šķiet, tā filma pazustu.
Dace Čaure: - Es pilnībā saprotu lēmumu, kāpēc nav šādu sižetisku noviržu, ir tikai viena līnija par Emīliju. Ir viss tieši tā, kā tu saki. Bet man vienalga liekas, ka varēja kaut ko darīt arī tad, ja nevelta atsevišķas sērijas otrā plāna tēliem, kā tas pats Salivans rāda ar piemēriem. Pirmais, kas man nāk prātā, – parādīt, kā Emīlija izskatās no malas.
Elīna: - Jā, mainīt vēstījuma fokusēšanu. Tas man arī likās problemātiski – visu laiku ir vēstītājs, kas ir Emīlijai tuvumā un stāsta par viņu, bet tas ilgtermiņā var radīt garlaicību un monotoniju, jo netiek mainīts skatpunkts. Tagad ir tā, ka mēs dzirdam, ko saka par viņu Baibas Brokas varone un vēl tur kāds, bet tās visas principā ir tādas pozitīvās atsauksmes.
Dace Čaure: - Tāpat tas, ko Kristians pašā sākumā ieskicēja, – viņš minēja, ka Juniora emocionālā izaugsme notiek pēkšņi, pārlēciens no negatīvā tēla, kas liek šķēršļus Emīlijai, pēkšņi uz kādu, kas ir iemācījies viņu pieņemt un ar viņu sadarboties. Bet šādas emocionālas lietas, man šķiet, filmā vispār iztrūkst, lai gan ir tik daudz visādu mājienu arī uz problēmām attiecībās starp cilvēkiem. Pieņemsim, starp Emīliju un viņas vīru – dokumentālajā sērijā minēts, ka ir notikusi kaut kāda atsvešināšanās, kas novedusi gandrīz līdz laulības šķiršanai. Bet mēs par to vispār neko neuzzinām, mēs neredzam vispār nekādas emocionālās attiecības, jo tiek turēta tā viena nots par Emīliju kā spēcīgu sievieti un aprēķinātāju, šo forsmažoru, kas visu dara un visu sasniedz. Labi, viņa nav bijusi emocionāla sieviete, bet kaut kādas viņas attieksmes pret apkārtējiem cilvēkiem tieši cilvēciskā ziņā neparādās. Un tāpēc kādā brīdī es zaudēju interesi, jo man ir svarīgi, lai mēs redzam arī cilvēcisko elementu tajā visā.
Elīna: - Runājot par citu tēlu izvērsumu, man ļoti interesants likās sestās sērijas fināls. Negribu spoilot; beigās, protams, ir titrs, kur pastāstīts, kas tālāk notiek ar Emīliju un ar vēl citiem varoņiem, tomēr fināls savā ziņā paliek atvērts, jo neparādīts. Mēs jau tāpat zinām, nav pat jēgas rādīt, ka viņa nomirst. Viņa nomirst tāpat. Bet man tas liekas strukturāli interesanti, ka patiesībā šāda tipa atvērtais fināls pat aicināt aicina veidot tādus kā spin-offus no Emīlijas – piemēram, sešas sērijas par Vili Lāci vismaz. Man personīgi ļoti interesanti liktos Kārkliņš vai, vienalga, Skalbe, kāds no tiem, kas pēc tam aizbrauca emigrācijā, un veido vēl citu Latviju trimdā, kur mainās arī skatpunkts uz Latviju. Tas ir ļoti ietilpīgs laiks, ļoti ietilpīgi varoņi, un katrā ziņā tieši tas savā ziņā atvērtais fināls piedāvā versiju, ka mēs neesam beiguši šo stāstu. Galvenā varone gan nomirst, bet stāsts patiesībā nav beidzies.
Kristians Poikāns: - Es arī par to pašu iedomājos, tāpēc mazliet nesaprotu, kāpēc veidotāji izdomāja taisīt to dokumentālo epizodi kā septīto sēriju seriālā, nevis kā atsevišķu dokumentālu filmiņu, kā, piemēram, to dara Netflix; tu pabeidz skatīties seriālu, un nākamā sērija taču nebūs par to, kā tas tika veidots.
Ieva Augstkalna: - Man arī Kārkliņš šķiet ļoti interesants tēls, toties par Vili Lāci jau tik daudz ir runāts… Kaut kas tajā ir tik ļoti apnicīgs, ka man šis tēls vispār nevienā brīdī nelikās interesants. Nekā pārsteidzoša – varbūt tāpēc, ka ir jau viss tas bekgraunds, viss vēstures naratīvs, kas viņam nāk līdzi.
Es nezinu, varbūt man gribējās vairāk pārsteigumu. Piemēram, Finka tēls man likās sākumā tāds mazliet jociņš, bet patiesībā tagad, nonākot līdz pašām beigām, tas izrādās ļoti interesants tēls, tieši ar to, kā viņš iziet cauri visam seriālam. Arī jau tik daudz par viņu runāts, tiešām kaut kāds staigājošs mīts, tomēr seriāla veidotāji ir šo tēlu pacēluši virs mīta un padarījuši cilvēcīgāku. Īpaši pati pēdējā epizode vagonā – liekas, ka tūlīt būs kaut kāda vārdu pārmaiņa… un nav. Un tajā brīdī es domāju – hei, patiesībā tieši tā laikam vajadzētu būt, manā galvā stāsts tajā brīdī bija pabeigts. Tas, ko viņš viņai teica pirmajā sērijā, tas te ir piepildījies, un nevajag atkārtot. Faktiski stāsts tiek pabeigts ar Finka skatienu.
Elīna: - Interesanti, ka laikam pagājušajā gadā Kultūras akadēmijas kino konferencē bija referāts par runātā teksta daudzumu Dāvja Sīmaņa filmās; principā viņa filmas raksturo fakts, ka runāts tiek ļoti maz, toties ļoti daudz tiek vizuāli komunicēts. Un arī Emīlijā tieši sestajā sērijā runā uzkrītoši maz, atšķirībā no iepriekšējām sērijām.
Madara Sokolova: - Finka tēls, man liekas, saslēdzas ar Salivana domu par iterāciju, atkārtošanos – Finks parādās trīs vai pat četras reizes ar to savu ļaunu vēstošo klātbūtni, vairāk kā tāds simbols. Man tieši pretēji, nekā Ievai, man viņš paliek tikai kā zīme.
Ieva Augstkalna: - Jā, interesanti, ka man tieši otrādi – man šķiet, visas viņa sarunas ir tik... Viņš tā kā izkrīt pēkšņi no tās savas mīta lomas. Piemēram, epizode Preses ballē – viņš vienkārši kā cilvēks, Eižens Finks, prasa savu algu, ko ir pēc tiesas un taisnības nopelnījis, bet tiek atšūts. Un tad rodas šis tēls, tāds drakoniskais Eižens Finks, bet līdz tam viņš ir tikai viens nepiekāpīgs cilvēks, kurš vienkārši vēlas saņemt savu naudu, viņš vispār nav simbols.
Madara Sokolova: - Bet par to simbolu dziļāk runājot, man ļoti īpaša liekas aina, kur Finks uzņem Benjamiņu ģimenes fotogrāfiju. Tā aina ir tik lēna un hipnotizējoša, tā rokas uzlikšana uz pleca, vienkārši perfekta epizode. Man likās tik sāpīgi redzēt Finkā, ka viņš redz, kas notiks ar māsu, ar māti, bet viņš nevar teikt, jo neviens jau viņam nav prasījis.
Elīna: - Ja samaksātu, viņš varbūt pateiktu.
Madara Sokolova: - Tad pateiktu, jā. Bet viņš ir ieradies ar fotogrāfa, nevis pareģa uzdevumu. Tā bija ļoti laba aina.
Ieva Augstkalna: - Bet vai nav tā, ka... Es vienā brīdī pieķēru sevi pie domas – varbūt tas ir kādu iepriekšējo zināšanu rāmis, vēstures naratīvs attiecībā uz šo konkrēto personu, un šajā rāmī es lasu, ka viņš... Viņš taču ir pareģis. Pasaki vārdu „Eižens Finks”, un, protams, pirmais prātā nāk šis pareģotāja tēls. Bet, man liekas, šajā seriālā autori tieši pārkonstruē, pēkšņi parāda šķautnes, kuras mēs varbūt pat, nezinu, negribam ieraudzīt, vai drīzāk vienkārši par to nedomājam tādās struktūrās.
Elīna: - Interesantākais, kā jau seriālā, ir fakts, ka varoņu ir daudz. Piemēram, visa Jaunāko Ziņu redakcija kā iterativitātes moments – vieta, kas visu laiku atkārtojas un nepieciešama seriālam kā stabila ass, ap kuru viss griežas. Kas vēl jums palicis prātā no šiem varoņiem?
Madara Sokolova: - Jūlijs Lācis [aktieris Edgars Ozoliņš. – red.]. Bet, runājot par redakciju vispār, – mēs daudz akadēmijā un skolā mācījāmies par tām avīzēm un daudzajiem žurnālistiem, viņi bija tik ārkārtīgi garlaicīgi uz papīra, bet seriālā pēkšņi ieguva raksturus un personības, bija ļoti interesanti... Gribējās par viņiem zināt vairāk, jā.
Ieva Augstkalna: - Man Ziemeļnieks [Kaspars Zāle. – red.] šķiet vienkārši izcils, izcils! Un arī Jūlijs Lācis ir ļoti interesants tēls ar savu novietojumu šajā stāstā – kā viņš no kaut kāda cilvēka, kurš atbrauc no ārzemēm, kļūst par ļoti nozīmīgu pavērsiena punktu stāstā.
Kristians Poikāns: - Man patika arī Baibas Brokas tēls [Berta. – red.] Varbūt viņš pats par sevi nav interesants, bet, kā jau Dace minēja, Emīlijai piemīt zināma vienveidība, un tad šī mājkalpotāja darbojas kā papildinājums.
Elīna: - Jā, tas jau katrā scenāriju rokasgrāmatā ir teikts – galvenajam varonim vajadzīgs sidekick, ar kuru viņš mijiedarbojas, kas viņu dzen uz priekšu un palīdz.
Kristians Poikāns: - Jā, strukturāli Berta, manuprāt, ļoti veiksmīgi iekļāvās tur, lai gan ap viņu nevijas nekādas peripetijas.
Elīna: - Bet tāpēc šis tēls vienā brīdī iebuksē, jo vairs nav nekādas jaunas informācijas.
Paula Bērziņa: - Tādā ziņā, es teiktu, draudzība starp Emīliju un Ziemeļnieku ir daudz interesantāka, tai vismaz ir kaut kāda attīstība un intriga. Man šķiet, tas ir viens no interesantākajiem šī seriāla aspektiem, un ne tikai tāpēc, ka draudzība starp vīrieti un sievieti nav visai bieža parādība latviešu filmās. Tā ir arī tāda īsa rakstura veidošanas epizode, jo mēs šeit Emīliju redzam mazliet citādu, un arī Ziemeļnieku, atšķirībā no citiem tēliem, ieraugām tieši no Emīlijas perspektīvas, un viņš līdz ar to iegūst savu raksturojumu, atšķirīgu no tā, kā citi viņu redz, pieņemsim, redakcijā.
Dace Čaure: - Berta mani sākumā kaitināja, man tieši likās, ka viņa ir vienkārši ielikta kā acīmredzams dramaturģisks rīks, kas mums palīdz skatīties uz Emīliju. Tomēr pēc tam man šis tēls kļuva daudz interesantāks, jūtot, ka viņā ir ļoti daudz šo emocionālo sāpju; Berta īstenībā rūpējās par Žoržiņu un tā…
Ar tādu emocionālo sasaisti un cilvēciskajām attiecībām man daudzās vietās bija problēmas, tāpēc man ļoti patika redakcija kā kopums – tur beidzot redzēju visu to cilvēciskumu, kur es ticu, ka viņi strādā jau gadiem kopā, es ticu, ka viņi ir draugi un daudzi arī nav draugi, jo attiecības starp cilvēkiem ir ļoti dažādas.
Elīna: - Jā, tieši tas fakts, ka šie kungi Jaunāko Ziņu redakcijā nav masa, aktieri patiešām spēj parādīt katrs savu aspektu. Vienu brīdi redakcijas ainās es pat jau pārfokusējos – kamēr kadra centrā ir Emīlija vai varbūt Antons, mani vairāk interesēja, kā uzvedas viss šis kungu kopums redakcijā, ko dara tie, kuri tobrīd klusē... Jo viņi katru brīdi ir tēlā, nevis aizpilda laukumu. Ļoti fascinējoši skatīties, kā viņi visu sēriju garumā iznes savus tēlus.
Paula Bērziņa: - Man arī tas šķiet interesanti – es neteiktu, ka pirmajā sērijā viņi jau uzreiz tiek rādīti kā kopums. Viņi vienkārši ir cilvēki, kas tur strādā, un tas kopums pamazām veidojas.
Elīna: - Pirmajā sērijā tiek pieteikti vārdi, ar kuriem mums kaut kas uzreiz jau asociējas, tur mēs nākam ar savu zināšanu lauku un arī ar to strādājam, ar saviem priekšstatiem par šiem tēliem.
Paula Bērziņa: - Un vēl interesanti, ka tas stāsts par kopumu tiek arī pabeigts, jo šis kopums vienā brīdī izirst. Tas, kā viņi strādā, aizvieto stāstu par to, kādi viņi ir ārpus redakcijas; viņi kļūst par tādu kā, banāli sakot, ģimeni. Un tad līdz ar Benjamiņu ģimeni, kura vienkārši izirst, arī redakcija izirst kā tāds kopums vai kopiena.
Elīna: - Mums ir vēl dažas lielās tēmas, ko varētu apspriest. Teiksim, tā kā seriāli ir formāts, kas ļoti orientēts uz auditoriju, kinoteorijā vienmēr uzsver – nedrīkst aizmirst, ka dažādas skatītāju grupas ir atšķirīgas, tāpat ir arī svarīgi, no kāda skatpunkta tiek rakstīti teorētiskie teksti. Piemēram, mēs tomēr skatāmies ar savu profesionālā skatītāja aci, kā kinokritiķi, un kinokritiķim seriālu skatīšanās nav tīra izklaide, tai visu laiku tomēr ir savs lietderības koeficients – pat ja tikai tik daudz, ka mēs tad varam soctīklos runāt kopā ar pārējiem par seriālu Dāmas gambīts vai vispār piedalīties jebkāda tipa diskusijās.
Šeit var arī turpināt tēmu, kuru jūs daudzi minējāt sākumā, par filmu sarakstiem, ko vajag noskatīties. Teorētiskajā tekstā par bindžošanu jau bija minēts, ka šo kultūru raksturo arī tādi listicles, saraksti, kas tev jāapstrādā – jo dzīves laiks it kā ir jāpavada maksimāli lietderīgi, un to tu vari pierādīt, uzturot visādus seriālu un filmu sarakstus un fiksējot, cik sezonas tu esi noskatījies. Skatīšanās visu laiku tiek komodificēta, pat tad, ja mēs skatāmies it kā izklaidei – bindžošana tomēr ir tāda kā ekonomiska darbības ķēde, kas rada zināmu vērtību, ar kuru mēs tālāk tirgojamies.
Šajā kontekstā ļoti interesants ir vēl viens teksts, kuru es jums neiedevu lasīt, lai jūs nenogāztu pavisam no kājām ar tekstu apjomu, bet vēl eksistē piecas tēzes par bindžošanu kovida laikā[3]. Pieņēmums ir tāds, ka bindžošana tieši pašlaik ir mainījusi nozīmi – tas vairs nav vienkārši kaut kāds brīvā laika pavadīšanas veids, bindžošana ir kļuvusi par tādu kā survival / izdzīvošanas modeli. Starp citu – izrādās, Netflix ir tāda metrika, viens mērījums, ko viņi veic, – survivalship metrics, un ar to mēra, cik daudzi skatītāji no tiem, kas noskatījušies kāda seriāla pirmo sēriju, noskatās šo seriālu līdz galam. Šis mērījums esot pamatā tam, kā Netflix pieņem lēmumus, vai kādam seriālam tiek piešķirta nākamā sezona.
Bet pandēmijas laikā šis izdzīvošanas princips ir vairāk attiecināms uz skatītāju – tu esi nošķirts no pārējās fiziskās pasaules, tavs vārīgais ķermenis reāli ir apdraudēts, bet tu toties vari sajust saistību ar tiem daudzajiem ķermeņiem, kas ir uz ekrāna, un it kā apstiprināt arī kaut kādu savu aģenci. Pirms kovida parasti par bindžošanu tomēr tika runāts no negatīvā skatpunkta, par ilgu sēdēšanu pie datora un tamlīdzīgi, bet tagad, tieši pateicoties pandēmijai, izrādījās, ka tā ir ļoti pozitīva parādība.
Un vēl ir tēze, ka bindžošana patiesībā vislabāk funkcionē kopā ar draugiem, nevis vienam pašam savā ūķītī. Piemēram, arī pašam Netflix ir dažādas kopā-skatīšanās aplikācijas; pandēmijas laikā esmu lasījusi rakstus par to, kā Amerikā tiek izmantotas šīs aplikācijas –
katrs skatītājs sēž savā mājā, bet visi kopā vienlaikus palaiž kādu filmu vai seriālu, kopā skatās, un tad kādā online formātā visi komentē.
Vai jums būtu kāds komentārs par šo? Esat izmantojuši šādas aplikācijas?
Paula Bērziņa: - Nē. Man ļoti patīk visu patērēt vienai pašai. Tad es pati kontrolēju, cik daudz skatīšos, un zinu, ka neviens neiebildīs pret vēl vienu filmu un pret manu izvēli.
Ieva Augstkalna: - Jā, Paulas izvēles mēdz būt arī ļoti iznīcinošas.
Bet es arī neesmu izmēģinājusi skatīšanos kopā, lai gan nesen par to dzirdēju no draudzenes, viņa skatījās filmu kopā ar citiem draugiem, kuri ir ārzemēs.
Elīna: - Starp citu – bindžošanu vienmēr saista ar seriālo formātu, kas paredz vairākas epizodes no viena seriāla, bet ja es kā kinokritiķis mājās sēžu online kinofestivālā un man obligāti dienā jānoskatās piecas filmas, es nezinu, vai tas būtu jāvērtē kā kaut kas kardināli cits? Jo mana pieredze savā ziņā arī pārvēršas seriālā, te jau arī tie tēli vienā brīdī atmiņā sāk ceļot starp filmām, pieredzes sāk jukt kopā. Tieši tas flow / straumes efekts, kas tiek uzsvērts bindžošanas procesā, tas jau parādās, arī sēžot tādā tiešsaistes kinoteātrī visu dienu. Man te vienu vakaru bija īpaši spilgti – vispirms noskatījos vienu Emīlijas sēriju, pēc tam vienu Sex Education, un pēc tam vienu pilnīgi brīnišķīgu Sesila de Milla 1921. gada mēmo filmu. Un kāpēc tā nevarētu būt bindžošana?
Paula Bērziņa: - Salīdzinājums ar festivāliem ir ļoti labs. Tas ir tuvākais, kur es nonāku pie bindžošanas, – ja nedēļu vai desmit dienas skatos piecas filmas dienā. Un tad man bieži vien ir tā, ka pirmās filmas, kuras esmu noskatījusies, varbūt pat nav tik labas kā tās pēdējās, tomēr pirmās ir mani daudz vairāk aizrāvušas. Tāpat varētu salīdzināt ar pirmajām sērijām kādam seriālam – uz beigām es jau vairs nevelku...
Kristians Poikāns: - Jā, man pat īstenībā bieži festivālus nevajag, es mēdzu arī vienkārši taisīt tādas kino skatīšanās dienas, kad noskatos trīs filmas dienā.
Elīna: - Nu, kamēr cilvēks studē kino, tas jau vienkārši pieder pie studiju procesa. Vismaz mums tā bija, gan Kultūras akadēmijā bakalauros, gan pēc tam maģistratūrā Vācijā, trīs filmas dienā bija tas mazākais. Tu aizej uz universitāti un pēc tam atlikušo dienas daļu skaties visu obligāto, kas jānoskatās uz rītdienu, parītdienu.
Kristians Poikāns: - Vienīgi, ja ir tā, kā tu teici, ka paskaties vienu seriālu, otru seriālu, pēc tam mēmo kino… tur drusciņ putra veidojas.
Elīna: - Ar mēmo kino neveidojas putra viena ļoti elementāra iemesla dēļ. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu mēms, bet tāpēc, ka mēmais kino stāsta visu caur attēlu – ir vai nu jālasa starptitri, vai jāskatās, kas notiek kadrā; ir absolūti jākoncentrējas uz to, kas notiek ekrānā. Skatoties filmas, kurās runā, tu vienmēr vari paralēli laikot bildītes instagramā, bet ar mēmo kino nevar iet paralēli nekāds second screen.
Dace Čaure: - Nē, es Kristiana teikto sapratu tā, ka vienkārši ir pārāk daudz visa kā dažāda, tāpēc tas, manuprāt, vairs neatbilst bindžošanai. Būtu interesanti paskatīties definīciju – man šķiet, tas tomēr iekļauj kaut kādu turpināšanos, kādu continuity, bet tad, kad tu skaties kaut ko tik dažādu, tu pārāk bieži tiec izrauts no tās plūsmas ārā. Man šķiet, bindžošana var būt… nu pieņemsim, es pavasarī skatījos ļoti daudz Ghibli filmu, mans mērķis bija noskatīties visas, bet tad beidzās ierobežojumi un man uzradās citas prioritātes. Lūk, to es uzskatu par bindžošanu – ja es skatos vienas studijas filmas, kaut vai trīs filmas dienā, tad tur ir kaut kādas līdzības…
Elīna: - Tātad kaut kāds serialitātes moments parādās arī vienas studijas produkcijā – ne tikai, kā runāja Salivans, starp dažādiem medijiem.
Dace Čaure: - Jā, vai arī skatīties visus trīs Gredzenu pavēlniekus vienā dienā, vai kaut ko tamlīdzīgu – tomēr ir kaut kāds vienojošs elements tam visam. Un arī festivālus es neskaitu, jo tas ir atsevišķs notikums.
Elīna: - Tas, ko mēs vēl neesam skaļi pieminējuši, – skatīšanās mājās un skatīšanās kinoteātrī ir divas temporāli dažādas lietas. Pirmkārt jau, protams, mājās tu vienkārši pienāc pie datora, ieslēdz un skaties, uztaisi dažas pauzes, un beidz. Tā ir viena temporalitāte, pretstatā tam, ka kinoteātrī skatīšanās process, kamēr filma iet uz ekrāna, ir pilnīgi nepārtraukts. Bet arī viss process kopumā ir citādāks, arī aiziešana uz kinoteātri ir notikums, kuru raksturo pilnīgi cita temporalitāte, nekā mājas skatīšanās. Tu vispirms varbūt sarunā ar kādu, ka iesiet kopā, rezervē biļetes, tagad vēl parūpējies par savu sertifikātu... tad tu vēl uzposies, izmantojot to, ka var iziet no mājas, novilkt treniņbikses un uzvilkt kaut ko citu. Respektīvi, tas ir daudz garāks process, ne tikai tīrā skatīšanās, kas ir mājas apstākļos.
Ieva Augstkalna: - Jā, mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, vai bindžošana ir tikai savā būcenī vienam pašam, vai arī kopā ar kādu, kurš varbūt arī nav tajā brīdī fiziski klātesošs, bet ir onlainā vai vienalga kādā citā veidā. Es saprotu, ko Elīna saka par iešanu uz kinoteātri, tur patiešām ir cits ritējums, arī būšana festivālā uz vietas, tur arī ir savs ritms, kam jāpiešaujas. Es eju uz šo filmu, tā, es noskatos, tad man ir piecas minūtes, ko uzsmēķēt un padzert kafiju, tad eju uz nākamo filmu, tur man piecpadsmit minūtes pirms beigām ir jāiziet ārā, ja gribu paspēt uz nākamo...
Elīna: - Tā nav ikdiena.
Ieva Augstkalna: - Tā nav ikdiena, jā. Man laikam tā bindžošana tiešām asociējas ar mājām, ar kaut kādu tādu…
Elīna: - Ikdienišķāku procesu.
Ieva Augstkalna: - Jā. Un pat ja ir tā, kā tas bija ar Riga IFF, – man liekas, es varbūt biju kinoteātrī uz vienu seansu, visu pārējo skatījos mājās, bet es taču neteiktu, ka tā bija bindžošana. Es skatos filmas kā profesionālis, un varbūt jautājums ir atkarīgs no tā, ar kādu mērķi skatās tās filmas.
Dace Čaure: - Starp citu, tajā bindžošanas tekstā ir teikts: „binge-watching is always understood as self-determined viewing”, un tas nozīmē, ka bindžošanā tu esi noteicējs. Tāpēc mums šķiet, ka kinofestivāls it kā varētu būt, jo tu skaties vairākas filmas pēc kārtas un ir tā plūsma, bet kaut kas īsti nav. Un šis arī ir tas iemesls, kāpēc mums tas šķiet savādi, jo kinoteātrī skatīšanās ilgumu, tempu, pauzes un visu pārējo nenosaki tu pats. Bindžošana ir veids, kā tu vari būt ar filmām viens, lai gan tu vari arī nebūt viens. Man agrāk ar draugiem bija tradīcija taisīt visādus filmu maratonus; ilgākais, ko esmu piedzīvojusi, – mēs noskatījāmies visas Ātrs un bez žēlastības daļas, neguļot, kopā septiņas... tāpēc es nezinu, kas notika katrā atsevišķajā filmā, nav ne jausmas. Bet tas tad ir veids, kā tu ieej pilnīgi citā realitātē, kur nav vispār nekādu ārēju faktoru, kas kaut ko noteiktu. Kinoteātrī vai festivālā tu arī pazūdi no realitātes, bet tur tomēr ir šis ārējais faktors, noteikti seansu laiki un tas, kā Ieva teica – ok, man tagad ir piecas minūtes, man tagad jāpaspēj aizskriet uz tualeti vai jāpaspēj kaut ko apēst, vai arī jāizdomā, kā es pēc tam klusiņām ēdīšu filmas laikā. Ir kaut kādi faktori, kas ir no tevis neatkarīgi. Bet bindžošanā tu vari pazust plūsmā, jo pats esi noteicējs pār to visu.
Elīna: - Tiešsaistes kinofestivālā no mājām arī it kā var izvēlēties pats, ko tu skaties, kurā brīdī un kādā secībā. Bet man ir atmiņā pēdējās Berlināles pieredze, kad tev katru rītu astoņos iedod pieeju kādām 30-35 filmām, lielākā daļa ir divu stundu garumā vai vēl garākas, un tavā rīcībā ir tieši 24 stundas, lai no tā kaut ko aptvertu. Tas bija dots presei kā tāds īpašais formāts, šausmīga pieredze.
Bet tas, kur es šo tematu gribēju aizvest, ir jautājums, kas man radās, lasot tekstus par to, cik ļoti seriāli var palīdzēt pārciest pandēmiju un mājsēdes. Vai, teiksim, Emīlija varētu palīdzēt pārdzīvot ārkārtas situācijas nedēļas vai mēnešus? Un pat neatkarīgi no tā, vai skatāmies kinoteātrī, vai mājas apstākļos kādā no platformām?
Ieva Augstkalna: - Laikam var. Man šķiet, āķis slēpjas arī tajā, ka netiek piedāvāts viss seriāls uzreiz – arī tiem, kas skatās, piemēram, Tet+, viņiem arī jāgaida nedēļu, kamēr iznāk jaunā sērija. Un tad tas process tiek izstiepts uz veselu mēnesi.
Paula Bērziņa: - Man liekas, Netflix arī tagad seriāliem it kā izlaiž sezonu, bet iedod uzreiz tikai, piemēram, pirmās četras sērijas, un tas apstādina vispār iespēju bindžot. Un, man šķiet, tas ir arī baigi labi. Piemēram, es jau gribu nākamo sēriju, bet mani apstādina un saka – nē, nākamā būs pēc nedēļas... Tev it kā pasaka – iepauzē, lūdzu, tev pietiek, apdomā tikmēr šo... Arī Emīlijai, man šķiet, piestāvēja tas, ka sērijas neiznāca visas reizē. Nav tā iespēja tādā Ātrs un bez žēlastības variantā noskatīties.
Elīna: - Varbūt tas nozīmē, ka līdz ar jaunām ārkārtas situācijām un visādiem ierobežojumiem vajadzētu, lai filmu nozarei palīdzības paketē uzreiz nāk jauna atbalsta programma tieši Latvijas seriāliem, kas palīdzētu pārciest pandēmiju... Nu labi, paies vismaz gads, kamēr viņi taps, bet tomēr...
Starp citu, viena lieta, kas pietrūkst, man liekas, visiem jaunākajiem Latvijas seriāliem, cik nu es tagad esmu skatījusies, – ja runājam, ka seriālam vienmēr ir vajadzīgi elementi, kas veido ciešas attiecības ar auditoriju, tad būtiski svarīgi ir kādi sirsnīgi atkārtojuma momenti, ko auditorija uzreiz uztver, kaut kādi rituāli. Vai nu kādās konkrētās vietās visi kopā aplaudē, vai, piemēram, ja skatās Lielo Lebovski, kur vienmēr dzer White Russian, un katru reizi, kad viņi dzer, tad mēs arī dzeram White Russian… Vienkāršākais šāda tipa elements ir seriāla dziesma, kas visu laiku atkārtojas, bet tāda, ko var dziedāt līdzi, – tā tas bija Ugunsgrēkam, bet jaunākos laikos varbūt vienīgi Sarkanajam mežam ir tā dziesma, ar piedziedājumu ...ja nenošaus..., un tā varbūt nav dziesma, ko visiem kopā priecīgi dziedāt līdzi…
Tomēr tieši pandēmijas periodā, lai seriāli vēl vairāk varētu psiholoģiski palīdzēt, ir nepieciešami šādi elementi, kas ļauj skatītājiem sajust kopību – vienalga, vai skatās mājas apstākļos, varbūt kopā ar ģimeni, vai onlainā paralēli ar draugiem.
Paula Bērziņa: - Jā, šis ir elements, par kuru es domāju, lasot tekstu par sešiem seriāla elementiem – šis bija tas, kas iztrūkst. Un, man šķiet, bieži vien tieši tāds elements arī var piešķirt filmai vai seriālam kulta statusu – ja, piemēram, var iedzert katru reizi, kad tas notiek filmā, vai aplaudēt, vai līdzi dziedāt.
Elīna: - Mēs esam sākuši veidot labus seriālus, bet tik tālu vēl neesam tikuši. Ir vēl vairāk jādomā par interakciju ar auditoriju, ar skatītāju.
Ieva Augstkalna: - Nevaru sagaidīt, kas būs nākamais latviešu seriāls.
Elīna: - Tagad būs Meklējiet sievieti ar jaunu nosaukumu – Krimināllieta iesācējam, ko no marta demonstrēs tiešsaistes platformās. Tas ir kriminālseriāls, veidots pēc Andra Kolberga romāna motīviem, darbības periods aptver laiku no sešdesmito gadu vidus līdz 1995. gadam. Režisē viens no veiksmīgākajiem Latvijas seriālu režisoriem, Armands Zvirbulis, tas pats, kuram jau ir Rīgas gambīts un Sarkanais mežs; producē Arta Ģiga. Skatītājus vispirms noteikti fascinēs caur smalkām detaļām ļoti rūpīgi veidotais laikmeta kolorīts, taču kā īpaši liela drosme ir jānovērtē seriāla veidotāju izvēle par labu visnotaļ sarežģītajai seriāla naratīvajai struktūrai. Kompozicionāli izmantojot stāstnieciskās iespējas, ko piedāvā gan atkāpšanās vēsturiskajā laikā, gan virzīšanās uz priekšu tagadnē, šis seriāls skatītāju ievelk kā virpulī. Tāpēc Krimināllietai iesācējam šķiet garantēts atkarības potenciāls, lai galu galā uzzinātu, kāds sakars 1995. gada maijā notikušai slepkavībai ar čekistu darbošanos 60. gadu Rīgā vai Skrundas lokatora spridzināšanu.
Ieva Augstkalna: - Bet man, piemēram, vēl arvien ir tāda sajūta, ka es Emīliju skatīšos vēlreiz. Ne tikai tāpēc, ka gribas redzēt uz lielā ekrāna...
Elīna: - Jo detaļās ļoti bagātīgi.
Ieva Augstkalna: - Jā, un to nevar ieraudzīt ne datorā, ne televizorā. Es domāju, pat tiem, kam mājās ir projektors, pat tad tur kaut kas zūd, jo kinoteātrī tas lielais ekrāns ir tik apņemošs, tu kaut kā ieraugi detaļas arī tāpēc, ka tu esi visā tajā iekšā.
Elīna: - Jā, imersijas moments tomēr visizteiktāks ir lielajam ekrānam.
Ieva Augstkalna: - Un arī tāpēc, ka ir svarīgi sērijām pa vidu padomāt, nevis noskatīties visu un ātri aizmirst. Tā tas ir, ja seriāls nav domāts tikai patērēšanai.
