Ar pirmo divu sēriju startu uz lielā ekrāna Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” atklāšanā un no 11. marta arī mazajos ekrānos pie skatītājiem nonāks Armanda Zvirbuļa režisētā “Krimināllieta iesācējam”.
Daudzsēriju filmas pamatā ir latviešu oriģinālliteratūra – Andra Kolberga romāns Meklējiet sievieti –, tomēr radošā komanda uzsver, ka scenārijs tapis gana neatkarīgi, gan iezīmējot jaunas stāsta līnijas, gan atsakoties no Kolbergam vietumis raksturīgā morāliskā toņa. Romānu joprojām var atrast lietoto grāmatu tirdzniecības vietnēs. Tas lasās apbrīnojami raiti, detalizēti iezīmējot deviņdesmito gadu reālijas, tomēr, paklausot seriāla producentes Artas Ģigas ieteikumam, pēc neliela ieskata literārajā pirmavotā es noliku romānu malā, ļaujot pirmiespaidu veidot tieši kinematogrāfiskajam materiālam. Scenārijs tapis četratā – pie tā darbojušies Armands Zvirbulis, Juris Kursietis, Matīss Gricmanis un Līga Celma-Kursiete, kurai uzticēta sievietes līnijas izstrāde. Studijai Red Dot Media šī nav pirmā daudzsēriju pieredze, turklāt, veidojot ar Lielo Kristapu godalgoto Sarkano mežu (2019), tika aizsākta sadarbība ar vēsturiskajiem konsultantiem, kuri sniedza arī Krimināllietas… scenārija izveidei tik vērtīgo ieskatu izlūkošanas un drošības dienestu darbībā.
Daudzsēriju krimināldrāmas notikumi tiek šķetināti vairākās laikā līnijās, viena no tām ir 1995. gads, kad Latvijā, kas nesen tikai atguvusi neatkarību, formējās gan biznesa vide, gan tiesībsargājošās iestādes, turklāt pilsoņu un nepilsoņu pasu dalījuma ietekmē veidojās izteiktāks dažādu etnisko kopienu nošķīrums. Paralēli filmā redzamas vēl vairākas agrākas desmitgades, bet seriāla sižeta starta punkts ir kāda sabiedrībā zināma politiķa palīdzes nežēlīga slepkavība. Impulsīvā politiķa lomā – Mārcis Maņjakovs, bet seriāla galveno varoni spēlē divas aktrises, kādreizējā Nacionālā teātra aktrise Madara Zviedre un Valmieras teātra kursa absolvente Diāna Krista Stafecka. Noziegumu šķetina kolorīta jaundibinātās valsts policijas komanda – pieredzes bagātais (drīzāk pieredzes nogurdinātais) izmeklētājs Sidrabs (Ģirts Krūmiņš) un Policijas akadēmijas absolvents, izcilnieks Kārkliņš (Ritvars Logins). Līdztekus Latvijas aktieriem lomās redzama spoža starptautisku aktieru plejāde.
Seriāla veidotāji norāda uz Baltic noir kā atslēgu tā filmveides raksturojumam, tādēļ atkāpe, veltīta Baltijas jūras reģionā pārstāvētajam nuāram. Kā norāda Edinburgas universitātes pētnieki[1], klasiskajam film noir nav spēcīgu tradīciju ziemeļvalstu kinematogrāfijā. Turpretī Nordic noir jeb Scandi noir, kura atvasinājuma pirmsākumi meklējami literatūrā, kriminālromānu žanrā, vēlāk paplašinoties uz kino, televīzijas seriāliem, videospēlēm, ir plaši pārstāvēts gan daudzsēriju, gan pilnmetrāžas formātā. Ziemeļu nuāra būtiska iezīme ir cilvēciskas sejas piešķiršana noziedzniekiem, to personības formēšanās tiek saistīta ar, piemēram, traumatisku bērnības pieredzi. Šo personāžu izcelsme un dzīvesveids ir samērā piezemēti, sasaucoties ar franču poētiskā reālisma kino pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Vide, kas raksturīga Nordic noir, spoguļoja ziemeļvalstu sociāldemokrātisma principus, būdama tālu no luksusa. Mūsu platuma grādu laikapstākļi arī devuši savu ieguldījumu Nordic noir krāsu kodā – monotonas, neizteiksmīgas ielas, industriāli rajoni, tuksnesīgas, drūmas ainavas, migla, nokrišņi. Nomācošā vizuālā estētika saskan ar nevienozīmīgo naratīva morālo lādiņu, kā arī atainoto noziegumu ekstrēmo smaguma pakāpi – izvarošanas, izteikti cietsirdīgas un grafiski atainotas slepkavības; nodarījumi, kam jāilustrē sabiedrības ēnas puses – sociālā nevienlīdzība, rasisms, mizogīnija. Būtisks sižetu elements ir korumpētība valdībā un tiesībsargājošajā sistēmā, ar ko šie antivaroņi bieži lemj cīnīties pašu spēkiem. Ziemeļu nuāra ietekme iestiepjas arī Baltijas kino, vairāk gan atklājoties kopprodukcijās – piemēram, Islandes un Igaunijas filmā Mikels / Mihkel (2018) vai Somijas un Igaunijas kopdarbā Paši pēdējie / Viimased (2021).
Stāstot par iemesliem, kādēļ ekranizācijai nav saglabāts romāna nosaukums, Arta Ģiga saka: “Andris Kolbergs bijis lielāks romantiķis par mums – viņam ir vairāk izteikta melodramatiskā līnija un sieviete tajā spēlē lielāku lomu. Mēs kā tādi cietie mūsdienu produkti vairāk esam turējušies pie izmeklēšanas un sazvērestības līnijas”. Ja ievērojam analoģiju ar Nordic noir, arī Baltic noir jābūt sasaistē ar vietējo vēsturi un sabiedrību. Pēc šiem parametriem Krimināllieta iesācējam šķiet kā etalons. Čeka, valsts iekārtu nomaiņas sadragātā sabiedrība, salauzti likteņi, sociālā nevienlīdzība, kas iet roku rokā ar deviņdesmito gadu bandītisma uzplaukumu, un, protams, viens no lielākajiem trumpjiem, kas atrodami gan Kolberga romānā, gan filmā – nevairīšanās runāt par varas un biznesa struktūru pelēkajiem kardināliem un to īstenotajām shēmām, par VDK neatslābstošo ietekmi valsti formējošajos procesos.
Ziemeļu nuāra galvenais varonis jeb antivaronis cīnās ne tikai ar netaisnību, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem (bērnības trauma vai arī citi ārēji faktori) un īsteno vai vismaz cenšas īstenot savu atriebes plānu ar paņēmieniem, kas ir visai attāli no morāles un ētikas kodeksa. Viņam ir būtiski atklāt patiesību, tādēļ šeit visi līdzekļi ir gana labi. Krimināllieta iesācējam klupina atšifrētājus jau pašā sākumā – relīzē par galveno seriāla varoni tiek nodēvēts enigmātisks seriāla personāžs, Nata Nolle, kura precīzi atbilst nuāra piegrieztnei, tomēr ievērojami lielāka proporcija ekrāna laika tikusi jaunajam izmeklētājam Kārkliņam. Caur viņa acīm mēs iepazīstam nu jau ar eksotisku pievilcību apveltītos mežonīgos deviņdesmitos un lēnām liekam kopā nozieguma kopainu. Ritvara Logina atveidotais Kārkliņš ir ideālists ar gaišu, vērīgu skatienu, viņa psiholoģiskais portrets ir skaidrs kā avota ūdens, tālu no nuāra noslēgtajiem, ar dumpiniecisku šarmu apveltītajiem, apbružātajiem likteņa pabērniem.
Tādēļ naratīva centrā izvirzās, kā tas bieži mēdz būt krimināldrāmās, jau seriāla sākumā miris personāžs – noslēpumainā sabiedrisko un politisko procesu eksperte Nata. Viņas stāstam pieejami vairāki lasījuma slāņi – gan aktīvais, kas saistīts ar seriāla notikumiem, gan arī virsslānis, kas visprecīzāk izkristalizējas seriāla atrisinājumā un bijis tik būtisks gan Kolbergam jau deviņdesmito gadu vidū, gan šīs daudzsēriju filmas veidotājiem. Studijas Red Dot Media projekts, kas pārsteidz ar vēsturiskās izpētes vērienu, spēles kino līdzekļiem turpina studijas Mistrus Media dokumentālo filmu Lustrum (2018) un Spiegs, kurš mans tēvs (2019) aizsākto virzienu.
Daudzsēriju filmas retro-tonālais risinājums ir pretējs ziemeļu nuāra kanoniskajai zilpelēkajai gammai. Ir vēl pāragri Krimināllietai… raksturīgo visu gradāciju brūno izcelt kā Baltijas nuāra definējošo kvalitāti, drīzāk tā ir norāde uz reģionu, kurš noteicis šī kinodarba filmveides principus, un tas noteikti nav ziemeļvalstu, bet gan Austrumeiropas kino – poļu, čehu filmu maigi naivā nopietnība seriāla sešdesmito, septiņdesmito gadu epizodēs. Savukārt deviņdesmito gadu raupjums un neslēptā vardarbība ir radniecīgāki rumāņu jaunā viļņa valodai – teiksim, Kristi Puju Sjeranevadas sadzīviskajam blīvumam vai Porumboju bezceremoniālajam tiešumam policijas ikdienas atveidē.
Daudzsēriju filmai Krimināllieta iesācējam papildus vērtību sniedz detalizētā vides vēsturiskā rekonstrukcija, kas ne vienai paaudzei vien palīdzēs pilnmiesīgāk iztēloties Latviju savu vecāku bērnības vai jaunības laikā. Vienlaikus jāpiezīmē – cik uzteicama ir deviņdesmito realitāte seriālā, tik butaforiska izskatās Natas jaunības gadu vide, lai gan ar neapšaubāmu, varbūt pat pārlieku rūpību konstruēta. Apbrīnas vērts ir ieguldītais darbs, apkopojot nepieciešamos rekvizītus, tomēr, uzkrītoši sagrupēti, tie rada intensīvu priekšmetisko troksni kadra fonā, pat novēršot uzmanību no aktieriem.
No lietu pārblīvējuma brīvas ir epizodes Natas studiju laikā Krievijā – ārkārtīgi intriģējošas arī sižetiski, principā pat unikālas Latvijas kinematogrāfijai.
Īpašu ievērību pelnījis filmas tēlu ansamblis, ne tikai Latvijas, bet arī Ukrainas, Krievijas un Armēnijas aktieri. Jurijs Curilo, Aleksejs Gorbunovs, Gaļina Bokaševska, bijušais rīdzinieks Andrejs Iļjins ir seriāla ieguvums un teicama partnerība Uldim Dumpim, Ģirtam Krūmiņam, Madarai Zviedrei, Jurijam Djakonovam, daudzsološajai debitantei Diānai Kristai Stafeckai. Patīkams atklājums un līdzvērtīgs ekrāna partneris jau pieredzējušiem kinoaktieriem ir Ritvars Logins, kurš organiski iejuties iesācēja izmeklētāja Kārkliņa lomā. Atsevišķiem citiem seriālā redzamajiem aktierdarbiem gan piemīt teātra eksaltācija, bet valstī ar tik nelielu regulāras filmēšanās pieredzi tā ir realitāte, ar kādu nākas samierināties, vismaz pagaidām. Piemēram, Mārtiņa Egliena atveidotais funkcionārs pārlieku izteiksmīgās tēlveides dēļ, kas vairāk iederīga skatuvei, nevis ekrānam, atgādina karikatūru, kurā apvienoti dažādi klišejiski priekšstati.
Atgriežoties pie ziemeļu un Baltijas nuāra sasaucēm, mums jālūkojas pēc reālistiskiem, vienkāršiem un precīziem sižetiem un varoņiem, morāli sarežģītas noskaņas un negaidītiem pavērsieniem. Kulminācijai un atrisinājumam nav paredzēts radīt nekādu mierinājuma sajūtu skatītājam, un – vai jums, ja esat ļāvušies empātijai pret kādu no galvenajiem varoņiem. Krimināllietā iesācējam četri scenāristi ir trāpījuši visās no šīm pozīcijām. Šī daudzsēriju filma gan paredz, ka būsiet vērīgi pret norišu laika marķējumu, piemēram 1995. gadā vairākas dienas maija sākumā tikušas savstarpēji montētas pietiekami dinamiski, lai skatītājs neatslābtu. Šis spraigums gan attiecināms tikai uz seriāla struktūru, nevis pašas darbības tempu. Armanda Zvirbuļa režisētais seriāls nav jutekļus kairinoša bezdomu izklaide, tas aicina domāt līdzi, turklāt darīt to nesteidzoties, un ar šī norišu melanholiskā tempa izcelšanu mēs varam noslēgt sarakstu, kurā uzskaitīta Krimināllietas… atbilstība ziemeļu nuāram.
