Par spīti karam – dzīve rit un turpinās. Gan filmās, gan Ukrainā un tās galvaspilsētā Kijivā, kur Latvijas kinokritiķe Anita Uzulniece bija uzaicināta strādāt kinofestivāla “Molodist” starptautiskajā žūrijā.
Biju tik pārsteigta, kad saņēmu ielūgumu no 55. starptautiskā kinofestivāla Molodist Kijivā. Vai tiešām ukraiņi kara laikā rīko festivālus?! Un vēl Kijivā, kur, kā redzam TV ziņās, krievu raķetes un droni iznīcina mājas, nogalina cilvēkus?! Aizrakstu festivāla direktoram Andrijam Halpahčijam, kuru pazīstu “simts gadus”, bieži satiekot lielajos pasaules kinofestivālos, – vai tas var būt?! Apskatos internetā, kā var nokļūt no Rīgas uz Kijivu... aizlidot nevar. Aprunājos ar pazīstamiem ukraiņiem un cilvēkiem, kas bijuši Ukrainā un pat tieši Kijevā. Sakritība – oktobra vidū Litas Beiris rīkotajā Baleta festivālā Rīgā viesojas slavenā ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru trupa ar Pētera Vaska mūzikas iedvesmotiem iestudējumiem. Arī no Kijivas. Tātad tur dzīve turpinās, tātad kaut kādā veidā viņi no Kijivas nokļuvuši Rīgā.
Pa šo laiku festivāla viesu koordinatore Tīna aktīvi raksta man, nu jau esmu ielūgta festivāla žūrijā, jāsūta foto un īss CV. Šaubas gan nav pilnībā atkāpušās, ģimenes,
draugu un kolēģu reakcija svārstās no “tu esi traka” līdz “jābrauc!”
Pienāk jau lidmašīnas biļete Rīga–Varšava un apraksts, kurā vietā Varšavā mūs, vairākus žūrijas locekļus un lietuviešu režisoru, gaidīs autobuss, lai nogādātu Kijivā. Aunu kājas un dodos ceļā.
Brauciens mazā busiņā cauri Polijai un Ukrainai – 800 kilometri, divdesmit stundas. Ar stingru trīs stundu pārbaudi uz poļu un ukraiņu robežas. Atsauc atmiņā PSRS laikus. No mums visilgāk pārbauda irāņu režisori Mahnazu Mohammadi, kontrole vairākkārt ņem pirkstu nospiedumus un skenē attēlu. Kijivā iebraucam trijos pēcpusdienā, jau piecos festivāla atklāšana.
Šoks – cik milzīga un eiropeiska pilsēta ir Kijiva! Te esmu bijusi tikai tālajos skolas gados, kad ar vecākiem īrētā moskvičā apceļojām Karpatus un iebraucām arī dažās pilsētās, un tad vēl laikam uz pāris dienām deviņdesmitajos gados.
Par žūriju
Festivāla atklāšana notiek greznajā Kijivas Nacionālajā Operetes teātrī. Iepazīstamies ar pārējiem žūrijas locekļiem; mūsu priekššēdētājs ir pazīstamais ukraiņu režisors Olehs Sencovs. Izrādās, ka viņi abi ar Mahnazu Mohammadi savulaik bijuši Venēcijas kinofestivāla žūrijā, bet viņu krēsli uz skatuves palikuši tukši – abi bijuši cietumā. Sencovs tika tiesāts par “teroristu grupas vadīšanu” Krievijas okupētajā Krimā – uz 20 gadiem stingra režīma kolonijā. Atceros, kā Kannu festivālā iestājāmies par viņa atbrīvošanu, 2019. gadā pēc plašas pasaules sabiedrības iesaistīšanās tas arī notika.
Irānā pēc Trampa sāktā kara situācija stipri mainīga, režisore Mahnaza pagaidām dzīvo Berlīnē, Molodist sarīkoja viņas filmai Roya (2026) speciālu seansu. Tāda, lūk, saskarsme ar karstajiem punktiem un to aktīvajiem dalībniekiem Kijivā.
Ceturtais žūrijā ir ukraiņu teātra režisors un pasniedzējs Eižens Lavrenčuks, piektais – Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) direktors Matijs Voters Knols. Viņš festivāla laikā slavenajai Dovženko kinostudijai svinīgā ceremonijā piešķīra Eiropas kino dārguma plāksni – šo studiju, kas, paldies Dievam, saglabājusies, tāpat kā Rīgas kinoteātri Splendid Palace, EFA iekļāvusi nozīmīgā Eiropas kino mantojuma sarakstā.
Par pilsētu
Festivāla centrs, kinoteātris Žovteņ, kur notika galvenās filmu skates, un mūsu viesnīca atradās senākajā pilsētas daļā, kalna pakājē. Kara klātbūtni sajutām caur ikrīta lūgšanu brīdi, tuvējo baznīcu zvanu skaņām apaļās stundās, rūcošiem ģeneratoriem ielās. Šur tur uz ielām redzami sadeguši bruņu transportieri, ap dažām sabiedriskajām ēkām aizsardzībai salikti smilšu maisi, visur redzamas norādes uz patvertni. Restorānus slēdz desmitos vakarā, tad ielas kļūst tumšas un tukšas, bet tā nav komandantstunda. Trauksme – ja gadās tā bīstamākā, sarkans brīdinājums, tad seanss tiek pārtraukts, jāiet uz patvertni. Mūsu uzturēšanās laikā tā bija tikai pāris reizes. Daudzzāļu kinoteātrim ir plašas pagraba telpas, tāpat restorānā, kur vakariņojām. Jāatzīstas, ka vienu trauksmi naktī nogulēju, arī citi viesi bija reaģējuši atšķirīgi – kāds devies uz patvertni, cits palicis savā numurā.
Gan festivāla atklāšanas, gan noslēguma ceremonijā ar klusuma brīdi pieminējām kara laikā kritušos. Diemžēl žūrijas darba noslogotā režīma dēļ (10 pilnmetrāžas filmas, 17 īsās un 16 studentu filmas) mums nebija laika apskatīt pilsētu – slaveno Maidanu, Kreščatiku, Dņepras piekrasti redzējām tik, cik pa mašīnas logu. Piemiņas laukums Maidanā, piemineklis un citas agrāk TV redzētas vietas paslīdēja garām. Irāņu režisore ļoti vēlējās redzēt Babin Jar – lielāko Otrā pasaules kara masu slepkavības piemiņas vietu –, arī to nepaguvām.
Iespaidi palikuši tikai no braucieniem uz citu, centrālāku vai tālāku Kijivas daļu – plašs, vērienīgs ielu tīkls, lieliskas estakādes, lielas, modernas celtnes. Centra rajoni arī vakarā gaiši, kultūras iestādes un restorāni darbojas. Bijām ielūgti pie Beļģijas vēstnieka, kurš atbalstījis ukraiņu filmas Mariinka (režisors Pīters-Jans de Pue) uzņemšanu. Festivāla rīkotāju draugu un sponsoru viesmīlību baudījām vairākas reizes dienā – uzbeku un gruzīnu virtuvi darba dienu pusdienās un vakariņās, kādā svinīgā vakarā – īpaši smalka un eleganta iestādījuma ielūgumu.
Festivāla noslēgums, balvu pasniegšana notika lielā un skaistā Kino namā, ko ukraiņi, atšķirībā no mums Rīgā, pratuši saglabāt, uzturēt un darbināt joprojām, tāpat kā savu Dovženko kinostudiju.
Par filmām
Pārsteidzoši labas studentu filmas, pat labākas par īsfilmu konkursā iesniegtajām. Par uzvarētāju atzinām režisores Irinas Meļņičenko filmu Reminiscence, kur dokumentālajā stāstā par ukraiņu bēgli un viņas brāli Šveicē veiksmīgi iesaistīta meitenes dubultniece – lelle.
Labākā īsfilma – franču režisores Melisas Silveiras filma Diego, kas jaukā, it kā vieglā, pat komiskā veidā rāda, kā iespējams un kā droši vien vajadzētu prast izturēties pret tuvinieku vai jebkuru cilvēku, kurš atšķiras no mums – nu, kā bieži sakām, ir “ar savām dīvainībām”. Tādi, kā šis Djego, – un kā viņa māsa, māte un tēvs ar to “tiek galā”. Nu gluži vai Dastina Hofmana un Toma Krūza līmenī šī divdesmit piecu minūšu filma!
Interesanti un, jāatzīstas, diezgan sarežģīti bija vērtēt pēc šī festivāla reglamenta – izvēlēties labāko pilnmetrāžas filmu un vēl Grand Prix laureāti no visām trim sekcijām. Tikām ar to galā, par labāko atzīstot filipīniešu režisora Rafaela Manuela filmu Filipiñana, kas nupat tika rādīta arī festivālā Riga IFF un mūs savaldzināja ar stilu, kādā autors vēsta par necilas meitenes karjeru kādā golfa klubā. Prast izpaust saturu un pat vēstījumu galvenokārt caur palēninātu, pat statisku vizualitāti – to nedrīkst palaist garām!
Grand Prix tad gluži organiski un taisnīgi tika ukraiņu filmai Camouflage (režisors Mikita Gibalenko, Ukrainas un Vācijas kopražojums) – jau no festivāla pirmās dienas tā iespiedās atmiņā un apziņā.
Filmā kā tādā esencē ietverta aktuāla situācija – jauns ukraiņu puisis mēģina “izsisties pasaulē”, konkrēti – Vācijā. Kad sākas Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, pie viņa ierodas māsa un māte. Pat ja vācu draudzene it kā pieņem radus savā dzīvoklī, kaut kāda arogance, nesavienojamība, diskomforts jūtams gaisā. Ukrainietes atgriežas dzimtenē. Vēl viens – pat spīti karam! Tāpat kā festivāls Molodist un viss, kas šodien Ukrainā tomēr notiek, dzīve turpinās. Īpaši izcēlām mātes lomas atveidotāju, ukraiņu kino un teātra aktrisi Annu Jaremčuku Bobalo. Viņa ir atraitne, 2022. gada Bahmutas kaujās zaudējusi vīru, ukraiņu aktieri un kinorežisoru Oļegu Bobalo.
Par ukraiņiem
Doma, kas dzimst un visā uzturēšanās laikā šeit nostiprinās, – kāds absurds ir iedomāties, ka šo pilsētu, valsti, tautu iespējams iznīcināt, izpostīt, pakļaut! Tāda pašcieņa, lepnums, inteliģence un darbīgums, neskatoties uz jau piekto gadu praktiski zem bumbām – apbrīnojami!
Atpakaļceļā robežkontrole vēl stingrāka, ar suņiem. Tik skaists, raibs kokerspaniels tā rēja pie viena itāļu kolēģa, ka viņa bagāžu un viņu pašu, nabadziņu, izkratīja līdz pēdējai vīlei. Irāņu režisores vīza bija beigusies pirms pusstundas (piebraucām pie robežas pusnaktī), viņu ilgi aizturēja un lika pirkt vīzu vēl vienai dienai. Stāvēt ilgi ārā pie sava busa četru grādu temperatūrā, atrādīt savus koferus – atkal atausa tālas padomju laika atmiņas. Tā kā atpakaļceļā pusi no 800 km brauciena pieveicām diennakts gaišajā laikā, varējām novērtēt Ukrainas lieliskos lielceļus un modernos benzīntankus ceļmalās. Arī šajā jomā jāatzīst, ka laiku pēc PSRS sabrukuma, pat neskatoties uz to, ka valsts neatkarība vairākkārt tikusi apdraudēta, ukraiņi spējuši izmantot daudz labāk, produktīvāk, veiksmīgāk.
Mēs pateicāmies festivāla rīkotājiem par ielūgumu, koordināciju, mūsu aprūpēšanu,
ukraiņi mums pateicās par to, ka pieņēmām ielūgumu un atbraucām, tas ir – atbalstījām.
Un tas nav pārspīlēti. Pat ja man tagad kauns par savām šaubām un svārstīšanos, jā, pat bailēm doties šajā ceļā, domāju, ka ukraiņi to nojauš. Varu tikai atkārtot savu apbrīnu par šīs valsts un tautas drosmi, stāju, izturību un spēku.
Tomēr – jau pāris dienas pēc atgriešanās lidojums uz Varšavu tiek novirzīts uz citu pilsētu dronu apdraudējuma dēļ, Kijivā gaisa uzlidojumā sagrauts Ziemeļu tilts un vēl vairākas vietas, ievainoti cilvēki, un pilsētas mērs, kas vēl nupat piedalījās Molodist svinīgā noslēguma pasākumā Kijivas Kino namā, stāv pie drupām.
Slava Ukrainai!
