Tas, kas patlaban notiek ar Ukrainas kino, ir paradokss. No vienas puses, pasaules lielākajos kinofestivālos pirmizrādi piedzīvo jaunas ukraiņu filmas, lielie fondi atbalsta Ukrainas režisoru un producentu projektus, no tiem daži nereti nokļūst industrijas preses izdevumu ziņās. Ukrainas prezidents, kādreizējais producents un aktieris, iespējams, tagad spēlē savas dzīves ievērojamāko lomu, un viņa reputācija mudina jautāt: vai viņa pagātnes fons palīdz Ukrainas kino industrijai?
Atbilde ir: nē. Kopš 2020. gada sākuma pašu mājās vairums ukraiņu filmu veidotāju – tie, kas kāpj uz sarkanajiem paklājiem un savieno savu filmu reklāmas kampaņas ar stāstiem par Krievijas genocīdu pret viņu valsti –, sastopas ar pilnīgu krīzes vadības un labas pārvaldības trūkumu nozarē.
Kāpēc tā noticis, kas bija iepriekš, un kas būs tālāk?
Mazliet politiskā konteksta
Pirms Krievijas pilna apjoma iebrukuma un Covid pandēmijas, kas būtiski ietekmēja kinoindustriju visā pasaulē, Ukrainā notika prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Prezidents Petro Porošenko, kurš tika ievēlēts tieši pēc 2013.–2014. gada Maidana revolūcijas, zaudēja Volodimiram Zelenskim, kurš ieguva gandrīz vai varas monopolu: līdz ar prezidenta biroju viņa partija Tautas kalps, nosaukta pēc populārā TV seriāla, kuru straumē Netflix platformā, ieguva lielāko daļu vietu Ukrainas parlamentā. Kopš tā laika televīzijas cilvēki bija visur:
viens televīzijas producents nomainīja otru kultūras ministra krēslā, Zelenskim slavu atnesušās filmu studijas Kvartal 95 līdzīpašnieki, producenti un scenāristi kļuva par parlamenta deputātiem un ieguva vadošus amatus prezidenta administrācijā.
Pašreizējais administrācijas vadītājs nav saistīts ar Kvartal, bet bija saistīts ar filmu nozari. Pirms brīnumainā kārtā ar prezidenta padomnieka posteni sākās viņa politiskā karjera, Andrijs Jermaks bija producējis vairākas filmas: asa sižeta sporta filmu Cīņas likums / Правило бою (2017), Slovākijas-Ukrainas kopražojumu Robeža / Межа (2017), romantisko komēdiju Skvots32 / Сквот32 (2019) un drāmu Priekšnojautas / Передчуття (2020). Starp tām veiksmīgākā bija Robeža, kas saņēma balvu Karlovi Vari kinofestivālā. Tomēr tas bija skarbs laiks Ukrainas kinoteātriem, Jermaks pat vainoja izplatītāju par zemajiem kases ieņēmumiem.
Strādājot filmu nozarē, Andrijs Jermaks izveidoja vairākus uzņēmumus, kas ieguva tiesības pretendēt uz valsts finansējumu. Kad 2020. gada februārī Jermaks kļuva par prezidenta administrācijas vadītāju, viņš tos atdeva partneriem – viens no viņiem, Artems Koļubajevs, ir Valsts kino nozares atbalsta padomes vadītājs. Padome ir galvenā institūcija, kas lemj, kuriem projektiem vai pasākumiem jāsaņem valsts finansējums, kad tie jāpabeidz un vai tos akceptē galvenais atbalstītājs – Ukrainas Valsts kino aģentūra. 2021. gadā mainījās valdes sastāvs, un tās pilnvaras oficiāli beidzās 2023. gadā, taču neviens negrasās valdi pamest. Ukrainas karastāvokļa dēļ valdība risina jautājumu par jaunu direktoru vai lēmējinstitūciju ievēlēšanu pēc saviem ieskatiem. Daži konkursi notiek, bet daži – ne.
Tātad Koļubajevs paliek. Viņa uzņēmumi pat saņem valsts atbalstu pašu filmām – atbalstu, kas kopš 2020. gada ir nevienmērīgs un nestabils. Bez nodokļu maksātāju naudas nepaliek arī citu padomes locekļu uzņēmumi: viņi nebalso par pašu projektiem, bet balso par citu projektiem. Tādējādi izveidojusies ļoti ekskluzīva favorītisma sistēma.
2020. gadā Valsts kino aģentūra tika arī pie konkursa rezultātā ieceltas jaunas vadītājas; konkurss norisinājās divreiz (pirmoreiz valdība nebija apmierināta ar producentes un Odesas kinofestivāla bijušās direktores Jūlijas Sinkevičas iespējamo uzvaru, kuru atbalstīja daudzi ukraiņu kino darbinieki). Par uzvarētāju kļuva Marina Kuderčuka, bijusī nodokļu inspektore un pašvaldības darbiniece, kas nodarbojusies ar vides jautājumiem un līdz iecelšanai Valsts kino aģentūras vadītājas amatā bija pašvaldības kinoteātra vadītāja Zaporižjā. Lai gan oficiālas saiknes nav, viņa uzreiz tika saistīta ar Jermaku, jo viņš, pēc dažu producentu un nozares pārstāvju apgalvojumiem, vēlējās nodibināt pilnīgu kontroli pār Ukrainas kino valsts regulējumu un finansējumu.
Kā bija iepriekš?
Valstij vienmēr ir bijusi izšķirošā loma Ukrainas kino atbalstīšanā, un Valsts kino aģentūrai pieder monopols tā finansēšanā; privāti finansētu filmu Ukrainā ir maz, un lielākā daļa no tām ir mazbudžeta filmas. Pēc 2014. gada pieauga valsts finansējuma iepludināšana kultūras projektos, kino ieskaitot, un parādījās nepieciešamība pēc kultūrpolitikas.
Piemēram, 2020. gadā Ukrainas kino saņēma 16,5 miljonus dolāru, kas ir daudz augošai industrijai, un spēja finansēt līdz simts dažādiem filmu projektiem un pasākumiem. Pirmās spēlfilmas varēja saņemt simtprocentīgu valsts finansējumu (arī tiesības ar simtprocentīgi piederēja valstij), bet citi projekti – no 30 līdz 80 procentiem budžeta. Ukrainas producenti sāka piedalīties kopražojumos un kļuva par būtisku starptautiskā filmu tirgus daļu.
2019. gadā bija tādi mēneši, kad katru nedēļu notika jauna pašmāju pirmizrāde – nebijusi situācija neatkarības perioda ukraiņu kinematogrāfijā.
Ukrainas filmas tika atlasītas lielajiem kinofestivāliem un pārdotas starptautiskajos tirgos. Mēs diskutējām, vai to varētu saukt par “ukraiņu jauno vilni”, vai jāizgudro cits termins jauktai dažāda vecuma, atšķirīgu māksliniecisko meklējumu un fokusu filmu veidotāju paaudzei. Dažiem no viņiem iespēja debitēt radās vēlīnā trīsdesmitgadnieku vecumā (Miroslavs Slabošpickis savu slaveno Cilti / Пле́м'я (2014) sāka filmēt, kad viņam bija 39 gadi), daži atgriezās mājās pēc debijas 20. gs. 90. gados, kad piedzīvoja nozares sabrukumu un aizbrauca no valsts, daži pievērsās dokumentālo filmu veidošanai, atspoguļojot pārmaiņas pēc Maidana, Krimas okupāciju un Krievijas 2014. gadā sākto karu Ukrainas austrumu reģionos. Daudzšķautņainais ukraiņu kino aizsākās laikā, kad valsts bija gatava atbalstīt dažādus projektus, no kuriem ne visi kalpoja patriotiskiem mērķiem (lai gan bija mēģinājumi pārvērst projektu konkursu sistēmu par valsts pasūtījumu sistēmu).
2015. gadā Ukrainas telekanālu vadītāji un producenti, kuru uzņēmumi nīkuļoja pēc tam, kad viņi 2014. gadā pārtrauca sadarbību ar Krieviju, ļoti vēlējās sākt saņemt valsts finansējumu. Tā viņi kopā ar filmu veidotājiem un Valsts kino aģentūru (tolaik to vadīja slavenā režisora un operatora Jurija Iļjenko dēls Filips Iļjenko) kopīgi izveidoja iniciatīvu, lai mainītu Ukrainas kino nozares tiesisko regulējumu, kas, viņuprāt, bija lielākoties novecojis un paredzēja pārāk daudz noteikumu.
Jaunais, 2017. gadā pieņemtais likums, ieviesa minētās padomes izveidi valsts atbalstam filmu nozarē, līdzfinansējuma sistēmu un iespējas televīzijas producentiem ar saviem seriāliem un projektiem piedalīties konkursā par valsts naudu. Pēdējais, kā visi saprata vēlāk, bija prioritāte.
Tikmēr netika izskatīti citi stratēģiski jautājumi – ļaut aģentūrai finansēt projektu attīstības posmu, noskaidrot statusu valsts kinoarhīvam, kam bija jāuzglabā filmu kopijas; attīstīt kinoteātru tīklu visā valstī (2021. gada augustā Ukrainā bija tikai 623 ekrāni, bet kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma to daudzums ir krasi samazinājies). Šie jautājumi nav izskatīti joprojām.
Pilnīgs nozares vajadzību pārpratums un stratēģiskā redzējuma trūkums ir galvenie punkti, par kuriem tiek kritizēta Valsts kino aģentūra.
Pat tad, kad budžeta samazinājumi bija nepieciešami kam citam – 2020. gadā veselības aprūpes sistēmai, bet 2022. gadā Aizsardzības ministrijai –, aģentūra būtu varējusi paveikt darbu tiesiskā regulējuma jomā, atvieglojot ukraiņu filmu veidotāju dzīvi. Tā vietā situācija tika pasliktināta, samazinot procedūru caurskatāmību, savelkot noteikumu un pārbaužu cilpu uz producentu kakla, pieprasot lojalitāti un vairojot neiecietību pret kritiku. Pat tad, kad valdība atjaunoja finansējumu Ukrainas filmu nozarei, izmaksas tika novilcinātas ar daudziem jautājumiem par iespējamu interešu konfliktu starp padomes locekļiem.
2023. gadā situācija paliek tāda pati. Saskaņā ar Ukrainas Kinoakadēmijas veikto aptauju tās 101 biedra vidū, 81,2% aptaujāto domā, ka kopš 2020. gada janvāra Ukrainas kino nozares stāvoklis ir pasliktinājies, bet 79,2% vērtē negatīvi pašreizējās Ukrainas Valsts kino aģentūras vadītājas darbu. Respondenti uzsver komunikācijas trūkumu no aģentūras puses, krīzes vadības trūkumu Covid laikā un pēc tam pilna mēroga kara apstākļos, arī padomes darba necaurredzamību.
Kas notiks tālāk?
Ja iepriekš aprakstītā situācija būtu sākusies pirms diviem gadiem, Ukrainai nebūtu tik daudz jaunu filmu, ko demonstrēt šobrīd, kad notiek Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu. 2022. gadā būtiska bija Ukrainas kultūras klātbūtne starptautiskajās platformās, festivālos un tirgos, kas papildināja valsts diplomātu veikumu un padarīja daudzveidīgas ukraiņu balsis un stāstus – redzamus pasaulei. Paralēli aktīvām sarunām par iespējamo Krievijas ofensīvu, notika filmas Klondaika / Клондайк pirmizrāde Sandensas kinofestivālā, Terikoni / Терикони tika pirmizrādīta 72. Berlīnes kinofestivālā, Pamfirs / Памфір un Tauriņa redze / Бачення метелика – Kannās, Kā klājas Katjai? / Як там Катя? – Lokarno, Luksemburga, Luksemburga / Люксембург, Люксембург – Venēcijas kinofestivālā.
Vēl daudzu jaunu un vecu ukraiņu filmu skates notikušas citos kinofestivālos visā pasaulē, taču šis varētu būt bijis pēdējais lielais Ukrainas spēlfilmu klātbūtnes vilnis kinofestivālos. Šāgada filmas – režisora Filipa Sotņičenko La Palisiada / Ля Палісіад, režisores Toņas Nojabrjovas Do You Love Me?/ Ти мене любиш? – jau ir piedzīvojušas pasaules pirmizrādes, Marinas Vrodas Stepne / Степне ir atlasīta Lokarno kinofestivāla konkursa skatei, Annas Burjačkovas Kad mums bija 15 / Коли нам було 15 festivāla pirmizrāde varētu notikt šogad vēlāk. 2024. gadā šīm filmām piepulcēsies režisores Nataljas Vorožbitas Dēmoni un Romana Bondarčuka Redakcija, bet tie arī var būt pēdējie “Ukrainas jaunā viļņa” paraugi tuvākajā nākotnē.
Neskatoties uz milzīgo un ļoti novērtēto atbalstu Ukrainas kinematogrāfijai, ko snieguši starptautiskie fondi un iniciatīvas, kuru mērķis ir attīstīt jaunus projektus un pabeigt tos, kas atrodas finiša taisnē, atbalsts joprojām nepieciešams ražošanas posmam.
Šobrīd izdzīvos tikai dokumentālās filmas, jo to ražošana var būt lētāka un līdz ar to neatkarīgāka.
Spēlfilmas un animācija balstās uz ilgtspējīgu un stratēģisku atbalstu, kā arī adekvātu valsts politiku. Nekā no tā nav pašreizējā Ukrainas kino ekosistēmā.
Tas, kas paliek pāri, ir milzīgais profesionālo kopienu spēks, cīnoties par savām tiesībām (tostarp arī tiesās), tiešsaistes filmu festivāli kā solidaritātes un dažādu sabiedrības burbuļu sasaistes saieti un nesatricināmā ticība kultūrai kā nepieciešamam instrumentam labākas sabiedrības veidošanai. Ukraiņus nav viegli apmierināt ar jebkur citur veidotām filmām, grāmatām vai mākslas darbiem. Viņi dedzīgi vēlas ielūkoties daudzajos spoguļos, ko spēj nodrošināt ukraiņu māksla; to pilna mēroga karš neaptur. Un viņi jau ir sākuši uzdot savai valdībai daudz nepatīkamu jautājumu.
P. S. Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim ir savi jautājumi valdībai, tāpēc viņš lūdza premjerministru atrast aizstājēju pašreizējam kultūras ministram Oleksandram Tkačenko, kurš iepriekš bija ģenerālproducents vienā no valstī ietekmīgākajiem TV kanāliem 1+1 (šajā kanālā ar saviem humora šoviem popularitāti iekaroja arī Zelenskis). Atbildot uz to, ministrs paziņoja par atkāpšanos no amata. Viņa demisiju parlamentārā komiteja gan sākotnēji neatbalstīja, tādēļ lēmumu nācās pieņemt Ukrainas parlamentam. Jāpiemin, ka Tkačenko jau reiz mēģināja atkāpties no amata, kad Ministru kabinets (patiesībā – prezidenta birojs) nolēma mainīt kultūras projektu pieteikumu iesniegšanas kārtību un pārcēla Valsts kino aģentūru no ministrijas pārziņas tiešā valdības pakļautībā, tādējādi nodrošinot aģentūrai absolūtu autonomiju. Toreiz ministra demisija netika atbalstīta.
Ne tik sen, gribēdams atgūt kumosu no kino nozares pīrāga, kultūras ministrs izsludināja konkursu “patriotiskiem” TV seriālu projektiem. Kopumā ministrija bija paredzējusi tērēt 448 miljonus grivnu (gandrīz 11 miljonus eiro) TV saturam, “mākslinieciski pārdomājot šodienas realitāti, kara vēsturi, ukraiņu pretošanos un varonību”. Konkursa rezultāti Ukrainas pretuzbrukuma apstākļos izraisīja milzu skandālu un diskusiju par to, kam kara laikā būtu jātērē valsts nauda.
Kamēr diskusijas turpinās, gan Kultūras ministrijas, gan tās dažādo priekšlikumu reputācijai ir nodarīts krietns kaitējums. Tikmēr Ukrainas kino veidotāji turpina pārstāvēt valsti kino festivālos un dažādās profesionālās tīklošanas programmās, vienlaicīgi cīnoties par savas valsts kultūras jomas lēmumu caurskatāmību. Pagaidām gan Ukrainas kultūrpolitika, gan tās kino nozares nākotne ir neskaidra.
No angļu valodas tulkojusi Jana Bērziņa
