Nosvērts, lādzīgs, zinātkārs, mērķtiecīgs un ļoti runātīgs cilvēks – tāds ir pirmais iespaids, ko rada pieredzējušais ukraiņu dokumentālists Romans Bondarčuks, latviešu kinomīļiem vislabāk pazīstams ar dubultportretu „Ukraiņu šerifi” (2016), kas tapa sadarbībā ar studiju VFS Films, bet filma „Diksilenda” (2015) veidota kopā ar producenti Ilonu Bičevsku. Romana rāmais ārējais tēls var radīt maldīgu priekšstatu, jo tajā šķietami itin nekas neliecina par smago kara pieredzi, trimdas gaitām un nemitīgo dzīvošanu Ukrainas kara informatīvajā telpā. Bet varbūt tieši tādam jābūt īstam dokumentālistam, un Romans tāds nenoliedzami ir, jo, par spīti saviem pēdējo gadu eksperimentiem spēlfilmu jomā, viņš joprojām ikdienā pārvietojas ar kameru rokā.
Andris Gauja: – Kā tu spēj kaut ko paveikt laikā? Man, piemēram, šķiet neiespējami atrast laiku pat kurpju pāra iegādei – kalendārs vienmēr pilns, tāpēc es šo lēmumu bezgalīgi atlieku...
Romans Bondarčuks: – Iespējams, man palīdz ierīces, piemēram, Google kalendārs. Viens no projektiem, ar ko šobrīd ņemos, ir Ukrainian War Archive, – mēs vācam liecības no cilvēkiem, kā viņi pārdzīvo šos laikus, ko pieredzējuši; daudzi iesūta video, ko filmējuši ar saviem viedtālruņiem. Šajā darbā man ir asistente, kas rīko Zoom sarunas un liek visu kopā, es varu vienkārši atvērt savu viedierīci un izlemt, ko iesākt tālāk. Kopumā ir ļoti grūti, jo filmas komanda ir izkaisīta dažādās valstīs un atšķirīgās laika joslās.
Protams, gadās reizēm sava veida prokrastinācija, kad mēģinu atlikt kaut ko uz vēlāku laiku, jo liekas grūti pat atvērt datoru… Tad tu palasi ziņas, un tad vēl citas ziņas, un tad ir vēl daudz citu ziņu, tu nevari apstāties, un tā, lasot ziņas vien, var pazust puse dienas.
Dzīvojot kaut kur citur, ne mājās [Romans ar ģimeni kopš pavasara uz laiku apmeties Londonā. – Aut.], jebkurā gadījumā sanāk izdarīt par kādiem 40 procentiem mazāk, jo laiks pazūd arī sadzīvē – katrreiz pārceļoties, tev no jauna jātiek kaut vai pie šampūna pudelītes, jārisina citas ikdienišķas situācijas. Iepriekš visas šīs pārmaiņas mani satrauca un šokēja, tagad mēģinu vienkārši pierimt un darīt to, ko es varu izdarīt.
Vai, strādājot pie filmām, tu vari fokusēties uz vienu darbu? Vai arī industrijas standartu diktāts piespiež vienlaikus attīstīt vienu projektu, ražot citu un vēl izplatīt kādu trešo filmu, braukājot uz kinofestivālu jautājumu un atbilžu sesijām?
Man ir privilēģija būt daļai no DocuDays UA kinofestivāla komandas, un tas ir viens no lielākajiem festivāliem Austrumeiropā. Pateicoties tam, es varu izdzīvot starp maniem paša projektiem un filmām, tas man sniedz kaut kādu laiku, lai domātu par to, ko es vēlos rakstīt, attīstīt un pētīt. No otras puses, varbūt es spētu radīt vairāk filmu, ja man nebūtu šī drošības spilvena; varbūt es, veidojot filmas citu pēc citas, kļūtu veiksmīgāks filmdaris.
Man gan ir pieredze, veidojot divas filmas vienlaikus – Diksilendu un Ukraiņu šerifus gadījās pabeigt vienā un tajā pašā laikā. Tomēr nolēmām tās neizlaist kopā, jo tas būtu mokoši – organizēt divas pirmizrādes, saražot visus nodevumus, publicitātes mapes, plakātus un treilerus divām filmām uzreiz. Tādēļ izlaidām sākumā Ukraiņu šerifus, tad ar nobīdi Diksilendu, bet kopumā tā bija sāpīga pieredze. Nekad nevari būt drošs, kurš lēmums ir pareizais un kādā virzienā labāk skriet. Tāpēc labāk, ja tavā prātā ir tikai viena filma.
Filmā Ukraiņu šerifi bija Volodja un divi Viktori (tā sauca gan vienu no šerifiem, gan arī ciemata mēru). Vai tu zini, kā viņiem klājas šobrīd?
Protams, zinu. Mērs tika divreiz nolaupīts. Pirmoreiz, kad krievi iebruka ciematā, tas nebija tik briesmīgi, viņi vienkārši uzturējās mēra mājā, jo tā jutās drošāk. Krieviem bija bail, ka ukraiņu armija saspridzinās viņu transportlīdzekļus un karavīrus, tāpēc viņi būvēja nocietinājumus un slēpās Viktora īpašumā.
Tas ir kaut kas tāds, ar ko ziņās sastopamies itin bieži – ka krievu karaspēka daļas izmanto mierīgos Ukrainas iedzīvotājus kā dzīvo vairogu.
Tieši tā, bet pirmajā reizē viņi to organizēja tādā profesionālā veidā – sarindoja ložmetējus pa perimetru Viktora zemesgabalam un uzturējās viņa mājā. Dažas dienas vēlāk viņi pārvietojās uz ciemata kultūras namu, bet tad atgriezās un arestēja Viktoru. Vispirms spīdzināja tur, kultūras namā, pēc tam aizveda uz īstu cietumu, kur viņš tika turēts nedēļām ilgi. Krievi gribēja, lai Viktors sāktu sadarboties, centās izspiest informāciju par partizāniem un pretošanās kustības dalībniekiem, jo tādu bija daudz, par spīti tam, ka šīs teritorijas tika okupētas jau 1. martā. Labu laiku pēc tam partizānu grupas joprojām cīnījās pret krievu karavīriem, un tiem bija bail no pretošanās.
Kad Viktoru pēc šīm spīdzināšanām atbrīvoja, viņš bija pilnīgi sagrauts un savainots, bet viņam izdevās aizbēgt ar laivu, citādi tas nebūtu iespējams. Ciemats atrodas netālu no jūras, viņš šķērsoja upes deltu un izkļuva no okupētās teritorijas. Un tagad viņš ir tepat, Jūrmalā! Mēs vasaras beigās tikāmies un uzfilmējām interviju ar viņu. Viktors un viņa sieva cenšas atrast darbu, kaut vai apkopēju darbu. Vietējie cilvēki viņiem ir devuši pajumti, Viktoram ir bijušas operācijas, un viņš cenšas atgūt veselību.
Neticami.
Pasaule ir ļoti maza. Tu jautā par manu filmu varoņiem, un viņi izrādās ļoti tuvu.
Jā, pavisam tuvu šīs sarunas norises vietai, un tas man liek sajusties kā gandrīz personiski iesaistītam viņu stāstā, īpaši tāpēc, ka nesen esmu vēlreiz noskatījies filmu. Traki! Un kā ar šerifiem?
Viens no šerifiem atrodas frontes līnijā, tas jaunākais un miesās pilnīgais. Cik man zināms, viņš devās karā pirms gadiem trim, sākumā darbojās kā šoferis, kurš piegādā svaigu ūdeni karavīriem, bet tagad vada automobili ar raķetēm, ko nogādā uz fronti. Cik zinu, viņš iesaistīts militārajās darbībās dienvidos, kur Ukraina cenšas atgūt okupētās teritorijas, līdz ar to viņš burtiski atbrīvo savu paša zemi. Viņa dēls arī iesaistās.
Par otru šerifu man šobrīd nav informācijas.
Un pats ciemats – vai tas šobrīd ir Krievijas okupācijas zonā?
Zini, kā – krievi bija absolūti pārliecināti, ka viņi sagrābs visus dienvidus un austrumus, Hersonu, Mikolajivu, Odesu, pilnībā nogriezīs Ukrainas pieeju Melnajai jūrai. Kaut kādu iemeslu dēļ nebija uzspridzināti tilti, un krieviem izdevās šķērsot mūsu šerifu ciematu ceļā uz Hersonu, ticot, ka viņi sagrābs vēl un vēl. Tāpēc viņi devās cauri šīm zemēm bez apstāšanās, viņus apstādināja tikai Mikolajivas apkaimē, jo ukraiņiem bija laiks izveidot nocietinājumus, ierakumus un izvietot prettanku ežus. Tikai tad, kad krievi apjauta, ka nevar vairs pārvietoties, viņi nolēma doties atpakaļ, sagrābt arī šo ciematu, izveidot tur kontroles punktus, un tādā garā. Tā bija dīvaina situācija – krievi bija okupējuši šīs zemes, bet tur nebija krievu karavīru. Tikmēr iedzīvotājiem sāka trūkt pārtikas un medikamentu, zvejnieki un lauksaimnieki dalījās ar ēdienu kā tādos senlaikos. Un tad krievi ieradās ar saviem noteikumiem un paziņoja, ka te turpmāk būs Krievija mūžīgi mūžos.
Tātad tu neesi no tiem režisoriem, kas nogriež saikni ar savu filmu varoņiem, kā to dara, piemēram, Ježijs Sladkovskis; viņš apgalvo, ka pēc filmēšanas beigām vienkārši kaut ko samaksājot varoņiem, kuri gan iepriekš nav zinājuši, ka saņems atlīdzību. Viņa metode ir – pārtraukt sadarbību, atvadīties uz visiem laikiem un „nebūt neko parādā” saviem varoņiem.
Es teiktu, ka man ir vajadzīga kaut kāda dziļāka saikne ar varoņiem, lai viņus sajustu. Man ir viņi jāiemīl un tad jāatrod viņu personību vājās puses; pēc tam man jāpiedzīvo vilšanās, jāsāk viņus ienīst, lai beigu beigās sāktu pieņemt tādus, kādi viņi ir. Izejot cauri visām šīm fāzēm, es apjaušu, ka tuvojos kaut kādai patiesībai un eju pareizajā virzienā. Pēc tam ir grūti šādu saikni tā vienkārši nocirst.
Vēl viena lieta ir tā, ka es šerifus turpināju filmēt arī pēc pirmizrādes. Uzfilmēju vairākas epizodes ar pirmās filmas varoni Koļu, kas bija ieslodzījumā un tad tika atbrīvots, turklāt viņa atbrīvošanai lielā mērā palīdzēja Ukraiņu šerifu kampaņa. Filma tika prezentēta policijas darbiniekiem, jo tolaik Ukrainā notika liela policijas reforma, tur pieņēma pavisam citus darbiniekus un viņiem tika mācīts pavisam cits darba stils. Ukraiņu šerifi tika iekļauti policijas spēku apmācību programmā, lai filma rādītu, kā vajadzētu tikt organizētiem vietējiem kārtības spēkiem. Drīz tika ieviesta valsts programma šādiem lauku reģionu šerifiem, arī kareivji, kas pabeiguši militāro dienestu austrumos, varēja pieteikties šādā darbā, un valsts sāka viņu darbību finansēt – tas viss notika, pateicoties šai filmai. Un arī Koļa tika atbrīvots, jo kļuva skaidrs, ka viņa nodarījumi nav tik smagi, lai viņam būtu jāpavada laiks cietumā.
Nozagts ritenis ir tikai nozagts ritenis.
Jā, un pat tas nebija līdz galam pierādīts, ka tieši viņš to būtu nozadzis.
Vai tev ir plāns veidot turpinājumu Ukraiņu šerifiem?
Jā, es domāju par otro daļu. Filmēju to, kā Koļa tika atbrīvots, kā viņš mēģināja uzsākt dzīvi no jauna, iedomājos pat, ka būtu interesanti pasekot līdzi šerifiem, kā viņi pievienojas Ukrainas armijai. Tomēr bija arī bažas, ka mani varētu sagaidīt vilšanās, emocionāli nebiju tam gatavs.
Šobrīd domāju tā – kad beigsies karš un mērs būs gatavs atgriezties savā ciematā, tas būtu īstais brīdis atsākt filmēt un sekot tam, kā viņš un citi varēs sadzīvot ar visiem tiem cilvēkiem, kas piekrita sadarboties ar krieviem. Un – kā atgūt pazaudēto laimi. Jo mērs un citi, viņi patiesībā dzīvoja diezgan laimīgu dzīvi, bet cilvēks to saprot tikai tad, kad tas pazaudēts. Filma varētu būt par to, kā viņi mēģina restaurēt zaudēto paradīzi.
Vai tev ir savs ētikas kodekss? Tu filmēji vienu no šerifiem brīdī, kad viņš iekaustīja sievieti; vai tevī bija kādas šaubas par to, vai iekļaut šo kadru filmā?
Nē, es gaidīju šo brīdi ilgāku laiku. Ja tu centies uzfilmēt kādu, kurš apzinās, ka viņam nav likumisku tiesību būt šādā šerifa lomā… Sākumā viņi pat burtiski slēpās no kameras, nebūt nebija vienkārši iekarot uzticību un sekot līdzi viņu gaitām. Viņi mani nekad ne par ko neinformēja – kāds piezvana, viņi izgaist un tikai post factum mums izstāsta, kas atgadījies. Es ierakstīju dažas intervijas ar šerifiem, un viņi nosprieda, ka filma ir gatava. Vēl viņi pabraukāja apkārt, iepazīstinot mūs ar saviem klientiem – ar Koļu un citiem.
Bet tad es turpināju filmēt, un viņi nosprieda, ka esmu vājš režisors, jo nespēju pabeigt filmu piektajā dienā.
Teicu, ka vēlētos palikt pie viņiem ilgāku laiku, un viņi sāka no mums bēguļot. Tad skaņu operators, ar kuru mēs strādājām plecu pie pleca, nolēma uzlikt mikrofonus šerifiem agri no rīta; mēs bijām pirmie, kas no rīta ieradās ciemata padomes ēkā. Tālāk skaņinieks klausījās, kas notiek, un, tiklīdz sākās kas ievērības cienīgs, mēs gājām iekšā viņu telpā bez jebkādām atļaujām. Un drīz vien viņi apjauta, ka patiesībā ir ieguvēji no tā, ka aiz muguras ir kamera, – tas kaut kādā veidā viņu darbošanos padarīja leģitīmu. Kad kameras nav, ikviens ciematā varēja viņus arī ignorēt. Tādā veidā mēs iekarojām viņu uzticību.
Kļuvāt par šerifu sabiedrotajiem.
Jā, jā, jā.
Darba gaitā no mūsu filmētajām intervijām secināju, ka filmā vajadzīgs kāds līķis, jo tā ir neatņemama viņu darba sastāvdaļa – šerifi ir atbildīgi arī par kapu izrakšanu un pat apbedīšanas rituālu ievērošanu tajos gadījumos, kad aizgājējam nav bijis naudas un nav radinieku. Viņiem bija pārpārēm lielisku, melnā humora apvītu stāstu par līķiem! Atminos vienu stāstu par kundzi gados, kas bija nomirusi un pilnīgi sastingusi lielajā ziemas salā. Viņi bija kundzi atraduši gultā un ielikuši sava auto bagāžniekā, tad pēkšņi nācis cits izsaukums un nelaiķe pavisam izkritusi šerifiem no prāta. Viņi to atcerējās tikai dienas izskaņā, kad atgriezās mājās uz Ziemassvētku svinībām un atvēra bagāžnieku, kur bija saliktas arī dāvanas bērniem…
Cits stāsts ir par vietējo saulesbrāli, kas arī sasalis ragā, tikai sniega kupenā. Viņš, dodoties aizsaulē, bijis izstiepis savas ekstremitātes uz visām debess pusēm. Šerifi iestūķējuši viņu bagāžniekā, bet nav varējuši aizklapēt to ciet, un tā nu sanācis, ka aizgājēja roka no bagāžnieka vāka spraugas it kā mājusi ardievas ciemata iedzīvotājiem. Kad es šo stāstu, tas var izklausīties brutāli, bet no šerifu mutes šie stāsti bira visdabiskākajā veidā, turklāt kā no pārpilnības raga.
Tāpat es gribēju filmā kādu šādu gadījumu ar fiziska spēka lietošanu, jo zināju, ka reizēm viņiem nav citu paņēmienu – kad ir pilnīgi skaidrs, ka viņus kāds māna. Līdzīgi bija ar šo sievieti, kas patiešām bija nozagusi televizoru ciema padomes ēkā. Tā bija zādzība, ko šis šerifs vienkārši nevarēja piedot (smejas); arī zagle bija tik agresīva un rupja, ka… Protams, tas izskatās briesmīgi, bet tas var likties dabiski pat policistam parastajam – nedrīkst iekaustīt cilvēkus, bet viņi to reizēm dara. Es gribēju šādu notikumu filmā, un tas ir ļoti strīdīgs jautājums, vai šāda rīcība bija pareiza, bet tā ir daļa no stāsta.
Tas izraisa virkni pārdomu, bet kalpo arī kā viens no tā saucamajiem patiesības mirkļiem.
Jā gan! Protams, viņš nebija priecīgs, ka es to uzfilmēju. Atceros to brīdi, kad viņš pamanīja, ka kamera griežas, – neteica ne vārda, bet es redzēju viņā vēlēšanos, kaut manis tur nebūtu.
Pārslēgsimies uz filmu Eiromaidans. Melnā montāža, kas gan būtu atsevišķas pamatīgas sarunas vērta. Man tas šķiet būtisks projekts daudzos aspektos, bet jautājums būs vispārīgāks – cik lielā mērā cilvēku pozīcija ir mainījusies kopš Maidana laika? Jo filmā var pamanīt arī apjukumu un šaubas, neskaidrību, bet īpaši tagad, kopš sācies šis nolādētais karš, – kā mainījies noskaņojums?
Es domāju, esam kļuvuši organizētāki un fokusētāki. Maidana notikumu laikā mēs vēl baidījāmies no policijas un diktatora Janukoviča, visa tā atmosfēra bija tuvāka diktatūrai, nekā demokrātijai.
Katrs nākamais solis tika sperts ar grūtībām, bet, pateicoties Eiromaidanam, mums tagad ir šī milzīgā brīvprātīgo kustība – iespējams, noteicošais spēks, kas Ukrainai vispār ļauj pretoties. Mums ir armija un Aizsardzības ministrija, mums ir ievērojams skaits brīvprātīgo cilvēku un organizāciju, kuru darbs tiek finansēts no ziedojumiem. Piemēram, planšetdatori, kas tiek piegādāti karavīriem, simtprocentīgi ir saziedoti, astoņdesmit procenti no radiouztvērējiem… Tiek ziedoti droni, nesen tika ziedots pat satelīts, kas fotografē augstas izšķirtspējas attēlus. Tas viss sakņojas Maidanā, kur cilvēki cits citu satika un apjauta, ka viņi var kaut ko izdarīt savā neatkarīgā veidā. Neviens nespēj viņus kontrolēt. Krievi nesaprot, kā to apstādināt, jo viņiem ir strikta hierarhija ar sadalītām atbildībām; viņi arī cenšas iesūtīt savus spiegus mūsu valdībā un bruņotajos spēkos. Bet viņi neko nespēj izdarīt ar brīvprātīgajiem, jo tie rīkojas citās izpausmēs. Tas ir fenomens, kas dzimis Maidana laikā.
Vai tu atceries filmā epizodi Ļeņina zobs?
Jā, protams.
Es ierados tur ar savu skaņu operatoru brīdī, kad tika nojaukts Ļeņina piemineklis.
Pag, bet to sadaļu taču filmēja cits režisors!
Tur jau tā lieta! Mēs bijām ieradušies, bet visa tā atmosfēra bija tik nepanesama. Daudz ļaužu, kas kliedz cits uz citu, daži mēģina noskaldīt kādu fragmentu no pieminekļa, lai paņemtu sev kā suvenīru. Mans skaņu operators teica – es nevaru šeit ilgāk uzkavēties, man vienkārši gribas projām. Es teicu – jā, tas ir diezgan atbaidoši, dodamies prom. Bet vēlāk Katja Gornostaja atsūtīja man savu epizodi, un tā bija vienkārši lieliska. Viņa bija pietiekami modra, lai uzmeklētu tur varoni un caur viņu parādītu tās ēras sabrukumu – caur tādu personisku prizmu. Es nekad tur nebūtu saticis šo cilvēku, bet viņš tur bija.
Filmā ir divi kadri, kas man paliks atmiņā, — puisis ar šo Ļeņina zobu, savā naivajā priekā par materiālo priekšmetu, kas viņam kalpo kā metafora vesela laikmeta sabrukumam; bet arī tas raudošais vectēvs ar ieroci rokā, kurš bez mitas atkārto, ka tas viss ir tik necilvēcīgi.
Ir tik interesanti to skatīties tieši šobrīd, jo tas, kam mēs ejam cauri šobrīd, ir – mēs atbrīvojamies no krieviskās kultūras kā tādas. Mums ir bijusi kopīga kultūras telpa gadu desmitiem ilgi. Daudzi cilvēki ir sasūkušies citātus no Čehova, Ilfa un Petrova un dažādām padomju popzvaigznēm, no visdažādākajiem krievu hitiem. Bet beigu beigās mums tas viss ir jānoskalda nost no sevis un jāpavērš savs prāts uz mūsu pašu kultūras procesiem un mākslas vēsturi, jo tā ir ļoti, ļoti bagāta, tikai allaž bijusi krievu imperiālistiskās domāšanas ēnā.
Man ir jautājums par radniecīgu tēmu. Pavisam nesen, tajā dienā, kad tu ieradies apciemot Latviju, pie mums tika nogāzts Baltijā lielākais padomju piemineklis. Bet Ukraiņu šerifos mēs redzam, kā filmas varoņi sev galīgi neraksturīgā rūpībā mēģina atjaunot zelta virskārtu kādam padomju piemineklim. Man tas sagādāja dīvainas emocijas. Vai, tavuprāt, kaut kas tāds varētu notikt arī šobrīd?
Nē, es ceru, ka kopš šī visaptverošā kara sākuma (jo karš patiesībā notiek jau vairāk nekā septiņus gadus) mums Ukrainā vairs nav nevienas prokrieviskas partijas. Un es ticu, ka tādu nebūs vairākas paaudzes pēc kārtas. Vēl es arī ticu, ka vairākums cilvēku, kas pieredzēja šos necilvēciskos notikumus, nekad to nepiedos. Cerēsim, ka tas palīdzēs Ukrainai atbrīvoties no šī balasta. Turklāt es domāju, ka mūsu vidū vairs nav prokrievisku ukraiņu. Jo krievi atnāca nogalināt mūsu identitāti, cilvēkus, kuri sevi uzskata par ukraiņiem. Viņi atnāca mūs noslaktēt. Un tie, kas ir prokrieviski, automātiski ir mūsu ienaidnieki, jo tas ir dzīvības un nāves jautājums. Šobrīd es ticu, ka padomju pieminekļu eksistence vairs nav iespējama.
Tolaik, kad mēs filmējām epizodi ar zelta pieminekli, es atceros to sajūtu – Uzvaras dienas svinības cilvēkiem joprojām bija viens no galvenajiem rituāliem. Tur ir arī kaut kas pagānisks, jo tas ir pavasaris, ziedi plaukst un orķestris spēlē, tiek tirgotas pankūkas un citi saldumi. Tā ir tradīcija. Es toreiz runāju ar ciemata mēru Viktoru, un viņš teica – cilvēki neesot gatavi atteikties no šiem svētkiem. Tāpēc, kad šerifi ieradās kapsētā, lai pārkrāsotu to padomju pieminekli, garāmgājēji bija tik pateicīgi!
Viktors vienmēr centās balansēt starp reformām un tradīcijām. Bet tas ir atavisms, kas mums jānocērt un jānoliek malā.
Vēl viena lieta, kas man lika aizdomāties. Ukraiņu šerifos ir aina, kur ļaudis zāģē un cērt kokus tādā kā parkā un apspriež iespējamību, ka arī viņus varētu iesaukt armijā. Viens saka – viņš karot ne par ko neietu. Tomēr, ja viņa ciematā kaut kas tāds notiktu, tad gan viņš celtos kājās! Vai, tavuprāt, ukraiņu paradigmā kaut kas ir mainījies šajā ziņā?
Kad sākās karš, cilvēki stāvēja rindās, jo gribēja pievienoties bruņotajiem spēkiem. Tas, kā pietrūka, bija ieroči, to joprojām trūkst – mums ir vairāk trenētu kareivju, nekā ieroču, ko viņi varētu lietot. Bet konkrētajā filmas ciematā… nebija iespēju to nosargāt, jo vietējā administrācija vienkārši devās prom kopā ar ģimenēm, vietējiem iedzīvotājiem ieročus neviens nepiegādāja. Tas viss bija neorganizēti. Pat ja tu gribi nosargāt pats savu ciematu, tev nav ieroču, kas ļautu to izdarīt.
Bet es kā latvietis domāju citādi – šī frāze “es iesaistīšos tad, ja uzbruks manam ciematam” skan kā iegansts neko nedarīt.
Tieši tā, tas ir iegansts vai attaisnošanās par to, kāpēc es neesmu tur. Es ticu, ka mums visiem jāsaliek kopā spēki, lai apstādinātu Krieviju tur, kur tā atrodas patlaban. Atspiest atpakaļ uz tās teritoriju un uzbūvēt mūri starp mums. Citādi viņi nekad neapstāsies. Viņi apstāsies tikai tur, kur viņus apstādinās. Labāk izdarīt to tur, nevis gaidīt, kad viņi atnāks līdz šejienei vai kādai citai Eiropas valstij.
Man atmiņā ir vēl viena frāze no kāda mūsu Maidana filmas varoņa, viņš teica: “Ja Putins ietu bojā, problēmas būtu atrisinātas.” Toreiz tas šķita loģiski, varbūt tad, ja viņš vienkārši nomirtu, kaut kas arī būtu apstājies. Bet šobrīd tas vairs nav nekāds risinājums, jo ar propagandas palīdzību Krievijas cilvēku smadzenes ir tik ļoti izskalotas, ka tā nav nekāda izeja.
Interesanti vērot, ka filmas vēstījums laika gaitā var mainīties un kļūt vēl nozīmīgāks, nekā filmas iznākšanas brīdī, vai ne?
Jā gan. Tā ir Rietumu klišeja, ka šis ir Putina karš. Bet tas nav pareizi, jo ne jau Putins nospiež gaili un nošauj civiliedzīvotājus.
Vēl man ir svarīgs jautājums – kā tu izvēlies starp kadra vizuālo estētiku un notikumu dokumentēšanu?
Es būtu gribējis filmu Ukrainas šerifi izveidot vizuāli pievilcīgāku, man uz to ciematu arī bija paņemta līdzi atbilstoša filmēšanas tehnika, bet
ļoti drīz apjautu, ka galvenokārt jārūpējas par varoņu uzfilmēšanu, nedrīkst palaist garām būtiskus mirkļus. Tas arī viss.
Es biju safilmējis arī brīnišķīgas ainavas, ceļu līkumus; ciemata reljefs nav plakans, tur ir kalni un pakalni. Es uzfilmēju daudz šādu kadru ar vecajiem ceļiem, pa kuriem šerifi pārvietojās – ļoti baudāmus kadrus. Bet montāžas telpā es sapratu, ka ikreiz, kad mēs mēģinām iemontēt kadrus, kas nav tiešā veidā saistīti ar filmas darbību, tas izskatās vienkārši muļķīgi. Jo stāsta līnija, galvenie tēli un viņu izskats… Tur nav runas par vizuālu skaistumu, bet drīzāk par izdzīvošanu un dzīves uzlabošanu.
Es arī pievērsu uzmanību montāžas strupajam stilam. Daudzos gadījumos aina tiek aprauta, līdz galam neizskanējusi. Esmu viens no tiem, kas ciena šo likumu – sākt vēlāk un pabeigt…
…pabeigt agrāk, jā. (Smejas.) Jā, mēs ieguldījām laiku, meklējot labākos stāstniecības veidus, mums bija arī daudz strīdu par to. Ukrainas šerifu montāžas režisore bija Katja, tā pati režisore, kas Maidana filmā radīja nodaļu Ļeņina zobs. Viņa apmeklēja Dok.incubator darbnīcu, mums bija lielisks dāņu mentors Pērs Kirkegārds. Piedzīvojām dažādas sarežģītas diskusijas ar viņu, cenšoties izstāstīt savu pieeju un emocijas. Viņš man prasa – pastāsti par šī kadra uzdevumu! Es saku – šim konkrētajam kadram nav uzdevuma, tas šeit atrodas tikai tāpēc, lai parādītu kaut ko ļoti sadzīvisku un ļautu skatītājam iegrimt dziļāk stāstā. Tā mēs nonācām pie jauna jēdziena – kadrs bez uzdevuma –, un viņš ļāva man atstāt montāžā desmit vai vienpadsmit šādus kadrus. Tomēr visos pārējos gadījumos viņš pieprasīja pamatot, kāpēc man tie ir vajadzīgi.
Vai šie vienpadsmit kadri ir palikuši filmas gala montāžā?
Jā. Piemēram, vīrietis novērošanas tornī – pret to Pēram bija pretenzijas, viņš pieprasīja skaidrojumu.
Tas bija patiešām noslēpumains tēls, bet pašā pēdējā filmas kadrā viņš kāpj lejā no sava torņa, un tā, manuprāt, ir metafora tam, ka līdz kaut kādam brīdim mēs varam vērot lietas no distances, bet agri vai vēlu mums tiek dota iespēja pieņemt lēmumu iet iekšā tajā visā.
Nav pat nepieciešams to tā izskaidrot. Tas ir mītisks elements, vīrs, kas var ieraudzīt visu no augšas, un tas ir arī smieklīgi, jo situācijas tur lejā dažkārt ir smieklīgas.
Filmējot kaut ko ilgāku laiku, tu jau piefiksē, kuras kameras pozīcijas labāk izmantot, kurās lokācijās labāk filmēt, kādu objektīvu izmantot, un tamlīdzīgi. Pēc dažām nedēļām tu jau diezgan labi to vidi pazīsti. Un tad arī laba attēla iegūšana kļūst vienkāršāka.
Mēs jau pieminējām Diksilendu – liekas, tā ir filma, kas tev sniedza lielākas iespējas veidot vizuāli poētiskus kadrus?
Jā, tur ir stipri vairāk vizuālās pievilcības. Mēs sākām ar ļoti labu operatoru – Andriju Lisecki, kura projekts šogad piedalījās Baltic Sea Docs forumā Rīgā. Tomēr tolaik viņam uzradās citi darbi, tā tas vienmēr notiek ar ilgtermiņa projektiem – ir sarežģīti paturēt vienu galveno operatoru. Tas bija brīdis, kad es mēģināju šo un to filmēt pats. Un man tas ļoti iepatikās! Tā es pievērsos filmēšanai. Tā ir pirmās filmas specifika – tu vari to uzfilmēt tik skaistu, cik vien spēj; vari pievienot mūziku, vari atļauties būt poētisks, bet pēc tam to gaišo sajūtu ir grūti paturēt.
Gribu pajautāt tev par inkubatoriem, pičinga forumiem, attīstīšanas darbnīcām – šīm industrijas štellēm, kur mēs visi piedalāmies, arī tu esi piedalījies daudzās no tām. Kādas šajā kontekstā ir gaišās un kādas ir ēnas puses? Vai tev nešķiet, ka filmas ideja tur dažkārt tiek pārlieku nopulēta vai pat nogalināta?
Es neesmu dzirdējis par to, ka kāda kolēģa ideja būtu, piemēram, nozagta, bet… Esmu absolvējis filmu skolu, kur mums tika vienmēr stāstīts, ka visi esam ģēniji un mums nav pat jāapspriež savas idejas ar citiem, jo tā neesot pareizi. Man personīgi pēc tam pat bija ļoti grūti atvērties un izklāstīt savas domas, tas šķita kaut kas pretdabisks. Bet pakāpeniski nonācu līdz tam, ka tam ir jēga. Tas pastumj tevi uz priekšu, iedod kaut vai virzienu, kādā apkopot savas domas, jo virzienu, kādos var doties, vienmēr ir ļoti daudz. Ir jāsajūt esence un jānoformulē tas filmas vēstījums vienā teikumā, un dažreiz ir ļoti grūti bez palīdzības.
Apdraudējums varētu rasties, apmeklējot skaitliski pārāk daudzas šādas darbnīcas, jo ir tik dažādi mentori ar tik atšķirīgiem viedokļiem, – nevajag pārpičot projektu –, bet, ja tu pastrādā šādās darbnīcās projekta attīstīšanas fāzē un pēc tam arī filmēšanas un montāžas stadijā, tad tas ir labi. Mūsu gadījumā tieši montāžas fāzē bija svarīgi piesaistīt mentoru, lai iegūtu pavisam atšķirīgu redzesleņķi, jo citādi es varbūt joprojām filmētu to stāstu.
Cik bieži tu uzdod sev neērto jautājumu „par ko ir filma”?
Es tomēr izvairos no tik tieša skaidrojuma, jo filma ir kaut kas cits, tā vienmēr saistīta ar emocijām, tas ir kaut kas tāds, ko nav obligāti pārvērst rakstītā vārdā. Es cenšos izmantot citus paņēmienus, lai uztaustītu savas tēmas līkločus un pieņemtu savus lēmumus. Bet komunikācijā uz ārpusi, protams, man tas ir jādara.
Vai tu esi vienmēr gatavs noformulēt logline savam aktuālajam darbam?
Ar svaigāko filmu, pie kā strādāju, šajā ziņā ir sarežģīti – tu mani pieķēri! (Smejas.) Es nevaru! Bet varbūt ir pienācis laiks padomāt par dalību kādā darbnīcā un palūgt citus palīdzēt šajā jautājumā. Tas ir komiski, ka nav atšķirības, cik pieredzējis tu esi; vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas paraugās no cita leņķa un pasaka, kā tas izskatās.
Es to salīdzinātu ar aci, kas redz visu sev apkārt, izņemot sevi pašu.
Jā, tas ir ļoti tuvu patiesībai.
Ja mums būtu vairāk laika, es noteikti vēl izvaicātu tevi par tavu pašreizējo projektu.
Neķer kreņķi! Es, starp citu, šobrīd montēju spēlfilmu, ko uzfilmējām pagājušajā vasarā Hersonā, Ukrainas dienvidos.
Bijām iepauzējuši un tagad atsākām montāžu attālinātā veidā, jo mans montāžas režisors šobrīd cīnās karā.
Tātad esi atkal pievērsies spēlfilmai?
Jā, esmu režisors, un mums joprojām pietrūkst epiloga. Domājam, kur būtu iespējams to uzfilmēt un kā finansēt, bet – jā, tā ir spēlfilma par jaunu pētnieku no vietējā dabas muzeja, viņš kļūst par liecinieku tam, kā kāds dedzinātājs pielaiž uguni mežam. Šī atgadījuma laikā mīklaini pazūd pētnieka mentors, un mūsu pētnieks aiznes dedzinātāja foto uz vietējo laikrakstu, lai izglābtu mentoru. Un, pirms viņš vispār kārtīgi izskaidrojis notikušo, puisis jau tiek noalgots par žurnālistu. Tas ir ceļojums jauna cilvēka dzīvē, viņš netīšām kļūst par žurnālistu, un sākas visi tie izaicinājumi, ar kuriem saskaras žurnālisti un mediji; visas tās puspatiesības, ko viņi ikdienā publicē, un bezatbildīgais dzīvesveids, kādu viņi piekopj, turklāt iesaistot tajā arī citus. Un reizē tas ir arī stāsts par pēdējām mierīgajām dienām šajā vietā, Hersonā.
Vai vēstījums balstās arī patiesos notikumos, vai tomēr ir pilnībā izdomāts?
Protams, mēs sākām ar pamatīgu dokumentālu izpēti, mēs intervējām daudzus jo daudzus vietējos žurnālistus, politiķus, dažādus politiķu padomdevējus, aktīvistus. Uzbūvējām scenāriju galvenokārt uz reālu notikumu pamata. Ir dažas lietas, kas ir pilnībā sacerētas, bet es ievēroju, ka mūsu lielākie izdomājumi kaut kādā veidā pārvēršas realitē. Mums ir tāds personāžs – pilsētas mērs, kurš nonācis komā. Tas ir reāls stāsts, kas nāk no Harkivas, – mērs bija komā, bet tika ievēlēts no jauna, jo viņš visu laiku parādījās medijos, un cilvēkiem aiz viņa muguras izdevās viņu pārievēlēt. Viņš nomira īsi pēc tam, bet šis fakts mani ļoti iespaidoja, un mēs iekļāvām šo stāsta līniju filmā. Bet tagad Hersonas jaunais mērs, ko ielika Krievija, arī nonāca komā. Tātad, daži notikumi, paņemti no realitātes, ir atkal kļuvuši par realitāti, un tas ir visai interesants fenomens.
Tu esi jau uzfilmējis spēlfilmu Volcano (2018), un tagad turpini doties fikcijas virzienā.
Nu, labāk gan būtu tās saukt par hibrīdfilmām — es nemaz neesmu tik ieinteresēts pilnīgi jaunradītos stāstos, jo mana iztēle nav tik bagāta. Es saskatu paradoksus ļoti vienkāršās lietās un ikdienas dzīvē.
Tātad tu nejūties gluži inficēts ar pilnīgi izdomātu spēlfilmu radīšanu, kā tas ir noticis ar tik daudziem dokumentālistiem, ieskaitot mani? Daudzi ir iesoļojuši šajā otrajā teritorijā.
Nē, nē, man ir daži dokumentāli novērojumi, ko filmēju ilgtermiņā, un te es redzu to atšķirību. Dokumentālo filmu jomā var mācīties, atrast stāstus, piepildīt sevi, bet spēlfilmās savukārt var izteikties ļoti precīzi un ļoti ātrā veidā. Pārslēgties ir grūti, tomēr jāsaka – pēc katras dokumentālās filmas ir tik daudz ainu un ideju, kas nav iekļuvušas filmā… Lai tās izmantotu, pastāv iespēja rakstīt spēlfilmas scenāriju, un… man tas tā darbojas.
