KINO Raksti

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runa Kannu kinofestivāla atklāšanā

18.05.2022
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runa Kannu kinofestivāla atklāšanā
Attēls no Kannu kinofestivāla preses centra, foto: Andreas Rentz / GettyImages

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Draugi!

Es jums izstāstīšu kādu stāstu. Patiešām, ar vārdiem „Es jums izstāstīšu kādu stāstu…” sākas ne viens vien stāsts. Bet šajā gadījumā daudz svarīgākas par stāsta sākumu būs tā beigas, un tas nebūs nekāds atvērtais fināls. Tas beidzot varēs pielikt punktu cīņā, kas ilgst jau vairāk nekā simt gadu.

Šī kauja sākās ar vilciena pienākšanu, no vilciena izkāpa varonis un antagonists. Tā ekrānā parādījās konfrontācija, kas vēlāk pārcēlās uz realitāti. Vispirms kino ienāca mūsu dzīvē, pēc tam kļuva par mūsu dzīvi. Un vēlāk arī kino sāka ietekmēt to, kāda būs mūsu nākotne.

Mans stāsts šodien ir tieši par šo cīņu. Par kauju. Un par nākotni.

Labi zināms, ka 20. gadsimta briesmīgākajiem diktatoriem patika kino. Bet no tā, kas pēc viņiem palicis, vissvarīgākie ir šausminoši dokumentālie kadri kinohronikās. Un filmas, kas meta izaicinājumu šiem diktatoriem.

1939. gada 1. septembrī Kannās bija jāsākas pirmajam kinofestivālam, bet sākās Otrais pasaules karš. Sešus gadus kino cīnījās šī kara frontēs kopā ar visu cilvēci. Sešus gadus kino cīnījās – gan par brīvību, gan diemžēl arī diktatūras pusē.
Tagad, atgriežoties pie kino, mēs varam ieraudzīt, kā brīvība virzījās uz uzvaru. Un kā rezultātā brīvība neļāva diktatoriem iekarot ļaužu sirdis.

Šajā ceļā bija daudz svarīgu punktu, tomēr varbūt visbūtiskākais – 1940. gadā. Kad pasaule kā pretstatu antagonistam ieraudzīja necilu puisi, kurš pirmajā acu uzmetienā nemaz neizskatījās pēc varoņa. Tomēr viņš izrādījās varonis.
Čārlija Čaplina Lielais diktators[1] toreiz neiznīcināja īsto diktatoru. Bet, pateicoties viņam, kino pārstāja būt mēms – visās šī vārda nozīmēs. Kino runāja, un tā bija nākotnes brīvības uzvaras balss. Jau tad, 1940. gadā, kad no ekrāniem atskanēja: „Ļaužu naids pāries, diktatori nomirs un vara, kuru tie atņēma cilvēcei, atgriezīsies pie cilvēkiem. Un, lai gan cilvēki mirst, brīvība neies bojā nekad…”

Kopš tā laika, kā teica Čaplina varonis, cilvēce ir uzņēmusi ne mazumu brīnišķīgu kinofilmu. Likās, visi jau ir sapratuši, ka var iekarot ļaudis ar skaisto, pulcinot viņus pie ekrāniem, nevis ar neglīto – liekot pulcēties bumbu patversmēs. Likās, visi jau domājām, ka šausmu filmai par pilna mēroga karu, kas var aptvert visu kontinentu, vairs nebūs turpinājuma.
Bet atkal, tāpat kā toreiz, ir uzradies diktators. Atkal, kā toreiz, notiek karš par brīvību. Un atkal, kā toreiz, ir vajadzīgs, lai kino nebūtu mēms.

2022. gada 24. februārī Krievija uzsāka pilna mēroga karu pret Ukrainu, gatavojoties iet tālāk Eiropā. Un kas tas ir par karu? Gribu uz šo jautājumu atbildēt maksimāli precīzi, bruņojoties ar vārdiem, kurus kinematogrāfija jau izteikusi šajos gados, kas aizritējuši kopš iepriekšējā kontinentālā kara.
Lielo vairumu šo vārdu jūs esat dzirdējuši. Pat no ekrāna tie skan biedējoši, bet tagad diemžēl kļuvuši par realitāti. Vai atceraties, kā tie skanēja filmās?

„Jūti? Tas ir napalms, dēliņ. Šo smaržu nesajauksi ne ar ko. Patīk man napalma smarža no rītiem…”[2]

Jā, tas sākās Ukrainā rīta agrumā. Četros no rīta, kad mēs izdzirdējām pirmos raķešu sprādzienus un sākās aviācijas triecieni. Un kad nāve, kas ienāca Ukrainā pāri robežai, apzīmēja savu tehniku ar svastikas analogu – simbolu Z.

„Visi viņi grib būt labāki nacisti, nekā Hitlers…”[3]

Tagad burtiski katru nedēļu tajās teritorijās, kur bijušas vai joprojām atrodas krievu armijas daļas, atrod masu kapus, nomocītu un nogalinātu cilvēku kapus. Divsimt divdesmit deviņi bērni ir gājuši bojā krievu armijas iebrukuma dēļ.

„Viņiem nekas cits neizdodas, tikai nogalināt, nogalināt, nogalināt. Viņi noklājuši Eiropu ar līķiem…”[4]

Jūs redzējāt, ko krievu militāristi pastrādājuši mazajā pilsētiņā Bučā. Jūs redzējāt Mariupoli, redzējāt rūpnīcu Azovstaļ. Redzējāt krievu bumbas uzspridzināto pilsētas teātri – starp citu, ļoti līdzīgu tam, kurā šobrīd sēžat jūs. Tur no apšaudēm slēpās parasti civiliedzīvotāji. Divi lieli uzraksti „Bērni” bija ļoti labi pamanāmi uz asfalta blakus teātrim. Un mēs to nekad neaizmirsīsim, jo tā pat vairs nav elle.

„Karš nav elle. Karš ir karš, elle ir elle. Un no šiem diviem karš ir daudz sliktāks…”[5]

Vairāk nekā divi tūkstoši krievu raķešu jau ir sprāgušas Ukrainā. Desmitiem pilsētu pilnīgi iznīcinātas, ciemati nodedzināti. Vairāk nekā 500 tūkstoši ukraiņu ar varu aizvesti uz Krieviju. Desmitiem tūkstošu ievietoti nometnēs, kas veidotas pēc nacistu koncentrācijas nometņu parauga. Neviens nezina, cik ieslodzīto tur izdzīvos. Bet visi zina, kas pie tā vainīgs.

„Domā, ar ziepēm varēsi to nomazgāt?”

Diez vai. Šis jau ir Eiropā briesmīgākais karš kopš Otrā pasaules kara, un pirmkārt tajā vainojams viens cilvēks Maskavā. Cilvēki iet bojā katru dienu, un viņi neatdzīvosies pēc frāzes: „Paldies, uzfilmēts!”
Bet ko mēs dzirdam tagad? Vai kino klusēs, vai tomēr runās?
Ja ir diktators, ja ir karš par brīvību un ja atkal, tāpat kā toreiz, viss atkarīgs no mūsu vienotības, vai kino paliks malā?

Mūsu pilsētas ir sagrautas, un tā nav specefektu grafika. Daudzi ukraiņi tagad kā Gvido[6] mēģina paskaidrot bērniem, kāpēc nākas slēpties pagrabā. Daudzi ukraiņi kļuvuši līdzīgi leitnantam Aldo Reinam[7]. Mūsu valsts zemi jau izrētojuši tūkstoši ierakumu tranšeju.
Protams, mēs turpināsim cīnīties. Mums nav citas izvēles, kā turpināt cīnīties par brīvību, Un es esmu pārliecināts – diktators zaudēs.

Bet ir jāatskan vārdiem, kā 1940. gadā. Jāatskan no visiem brīvās pasaules ekrāniem. Vajadzīgs jauns Čaplins, kurš arī šodien pierādīs, ka kino nepaliek mēms.
Atcerieties, kā tas skanēja toreiz:
„Alkatība ir saindējusi ļaužu dvēseles, piepildījusi pasauli ar naidu, ievedusi mūs nelaimē un asinsizliešanā.
Mēs esam uzņēmuši ātrumu, bet ieslēgušies sevī. Tehnika, kas deva mums labklājību, pametusi mūs nabadzībā.
Zināšanas padarījušas mūs ciniskus. Mūsu racionalitāte ir cietsirdīga un ļauna.
Mēs pārāk daudz domājam un pārāk maz jūtam. Vairāk, nekā mašīnas, mums nepieciešama cilvēcība. Vairāk, nekā racionalitāte, mums vajadzīga labsirdība…
Tiem, kas var mani dzirdēt, es saku – nekrītiet izmisumā… Cilvēku naids pāries un diktatori nomirs.”[8]

Galu galā mums ir jāuzvar šajā kaujā. Un mums vajadzīgs kino, kas nodrošinās tieši tādu finālu. Lai katra balss būtu brīvības pusē, un pāri visām, kā jau tas vienmēr bijis, – kino balss.

Paldies jums visiem!

Slava Ukrainai!

Publikācijas sagatavošanā izmantoti materiāli
no Ukrainas prezidenta vietnes www.president.gov.ua,
tulkojums - Kristīne Matīsa,
paldies par palīdzību komandai - Agnese Zeltiņa, Elīna Reitere, Kristīne Simsone, Daniela Zacmane

Atsauces:

1. Lielais diktators / The Great Dictator (1940, Charlie Chaplin), https://www.imdb.com/title/tt0032553/ 
2. Mūsdienu apokalipse / Apocalypse Now (1979, Francis Ford Coppola), https://www.imdb.com/title/tt0078788/ 
3. Pianists / The Pianist (2002, Roman Polanski), https://www.imdb.com/title/tt0253474/ 
4. Roma, atvērta pilsēta / Roma, citta aperta (1945, Roberto Rossellini) 
5. Lazarete / M*A*S*H (1970, Robert Altman), https://www.imdb.com/title/tt0066026/ 
6. Guido Orefice, aktiera Roberto Beninji atveidotais tēls filmā Dzīve ir skaista / Life is Beautiful (1997) 
7. Aldo Raine, Breda Pita atveidotais varonis Kventina Tarantino filmā Bēdīgi slavenie mērgļi / Inglorious Basterds (2009) 
8. Lielā Diktatora fināla runa, https://www.youtube.com/watch?v=J7GY1Xg6X20 

Komentāri

Mártiņš Vérdiņš
19.05.202208:39

IESPAIDÍGI !!!

Ilma Rugāja
20.05.202223:32

Izcila un gada ietekmīgākā cilvēka cienīga runa. Gudra, inteliģenta un jaudīga. Kino ir īpaša māksla. Tā dzird un neklusēs.



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija