Filmu, kas kinoteātru repertuārā nonāk skolēnu brīvdienās, nedrīkst novērtēt par zemu...
Mans astoņus gadus vecais dēls jau bija redzējis filmas Kristofers un divu pasauļu atslēga treileri. Tāpēc, kad piedāvāju kopā apmeklēt pirmizrādi, tiku atraidīta – dēls nevēlas skatīties filmu, kur nomirst mamma. Ja galvenajā lomā būtu meitene, tad vēl varētu kaut kā sevi norobežot no redzētā, bet puika filmā būtu kā viņš pats. Un pavadīt vakaru, iztēlojoties savas mammas nāvi – to viņš negrib. Tas nozīmē, ka treileris ir patiešām izdevies, ja uzreiz rada tik spēcīgas emocijas. Visu cieņu!
Dēla sajūtas un viedokli pieņēmu un vērsos pie plāna B – pie divpadsmit gadu vecā māsasdēla Jāņa. Viņš ir foršs puika, kurš šādos gadījumos tanti neatstāj vienu. Fantāzijas žanrs gan nav zēna iecienītākais, Jānis labprātāk lasa Dzintara Tilaka daiļradi un netic visādiem burvjiem, runājošiem zvēriem un dziedniekiem. Taču laiku pa laikam jādod iespēja kam neierastam.
Jau pašā vakara sākumā Jānis mani informēja par jaunumiem kultūras dzīvē – tagad tie, kas agrāk tusēja Origo, esot pārcēlušies uz Akropoli. Tur noteikti ir zināma daļa taisnības, jo arī pirmizrāde notika tieši šajā tirdzniecības centrā.
Jānim pirms filmas bija matemātikas privātstundas. Tāpēc viņš precīzi aprēķināja, ka pasākumu nokavēsim, bet filmu gan ne. “Bet mums popkorns būs?” – tas bija svarīgākais, ko viņš vēlējās noskaidrot. Šo jautājumu varētu tulkot arī kā “Bet vakars būs normāls?”, tāpēc bez minstināšanās devu jāvārdu. Ar nokavēšanos, toties nokrāvušies ar načos un popkornu, iegājām zālē, kad finiša taisnē bija filmas atbalstītāju godināšana. Vēl nepaspējām notiesāt visas uzkodas, kad jau sākās filma.
Jau iepriekš skatītājs tika informēts, ka specefektu veidošanā iesaistīts mākslīgais intelekts. Tas var nozīmēt divas lietas – vai nu efekti būs tik labi, ka cilvēks tādus mūsdienās vēl nevarētu uztaisīt, vai arī tie būs tik slikti, ka mūsdienās cilvēks tādus vairs netaisītu. Šoreiz diemžēl – otrais variants. Runājošās klintis un lidojošās pelnu čupas izskatījās lēti. Bet varbūt tā tas arī bija domāts un šis bija biedējošs brīdinājums par to, kas notiks ar Latvijas kino, ja nozare netiks pietiekami finansēta. Tāpēc
stratēģiski pareizi būtu uzaicināt jauno Saeimas sasaukumu uz deputātu seansu.
No vienas puses – specefekti izskatījās pēc kaut kādas vakardienas, kas grib būt rītdiena. Taču tajā pašā laikā tas ir normāli, jo tie, saprotams, radīti pirms kāda laika, un šobrīd gads šurpu vai turpu mākslīgā intelekta iespējas maina ļoti būtiski. Tāpēc ir normāli, ka vakardiena izskatās pēc vakardienas. Un visi tie, kas šobrīd rauc degunus par plastmasas specefektiem, gan jau paši pēc kāda laika prasīs autoram, lai palīdz izdarīt to vai šito ar jaunākajām un lētākajām tehnoloģijām. Cerams, ka es pati nenonākšu šādā situācijā!
Pārliecinošs un interesants stāsts var izglābt pat sliktākās vizualizācijas. Var, bet neizglāba. Zēnam pārbaudījumus un piedzīvojumus solīja divi džeki, kuru nozīmi līdz galam nevarēja saprast – viņi palīdzēja tik slikti, ka izskatījās pēc sabotieriem, bet arī traucēja tik nepārliecinoši, ka izskatījās pēc palīgiem. Ļoti vērtīgs un pamācošs elements, ņemot vērā mūsdienu ģeopolitisko situāciju, kurā dažkārt vairs nevar saprast, kurš ir draugs un kurš – ienaidnieks. Šie jau bija pat vairāk nekā dubultaģenti.
Galvenajam varonim Kristoferam tika piesolīta pārbaudījumu rinda, taču reāli viņam vajadzēja aiziet uz pļavu un paciesties, kamēr tiek apbērts ar dažādiem specefektiem un vidēji zema līmeņa lāstiem. Pēc tam viss nokārtojas, un arī viņa pāridarītājs no septītās klases pēc godīgas linča tiesas beidzot dabū iekšā. Viss beidzas laimīgi.
Īstie pārbaudījumi Kristoferu gaidīja dzīvē, nevis pasaku valstībā (un gan jau arī galvenā varoņa atveidotājam bija nākamajā rītā jāiet uz skolu, un varbūt pat kontroldarbs matemātikā). Kristofera dzīve kļuva labāka, kad viņš pieņēma, ka foršā un atjautīgā meitene Kate, kas grib būt viņa draudzene, tiešām varētu būt viņa draudzene. Tētis atgriezās no ārzemēm, pāridarītājs tika atmaskots un, visticamāk, dabūja mizā, skolā izdevās forša luga, un dzīve atkal bija dzīve. Tā vienmēr ir labāka, jēdzīgāka un laimīgāka ar draugiem. Ne tikai apetīte uzlabojas, bet desmaize šķiet patiesi garšīga.
Kristofers meklēto atslēgu atrada, bet mēs solītos piedzīvojumus – īsti ne. Tomēr – vai filmā bija kaut kas labs? Man šķiet, ka iespēja bērniem iepazīt kino pasauli un pašiem filmēties – tas ir forši. Īpaši gribu izcelt Kates lomas atveidotāju Amēliju Gurovu. Izskatījās, ka viņa tiešām izbauda gan savu lomu, gan būšanu aktrisei, arī īsajā intervijā Rīta Panorāmā viņa bija vienkārši starā. Patiesa aizrautība ir kas rets un sargājams.
Un otra labā lieta – gods godam, filma nepiedāvā tā saucamās atvērtās beigas. Lūk, tās vispār vajadzētu iznīdēt. Un, ja nepietiek naudas scenārista čaklumam, tad gan var izmantot kaut vai mākslīgo intelektu. Kaut vai paņemt kādu picērijas čatbotu, lai rezultātā visas filmas beigtos ar to, ka visi ēd peperoni picu. Tomēr jābūt uzmanīgam, lai nejauši nepaņemtu Valsts ieņēmumu dienesta čatbotu atvērto beigu novēršanai – tad filmas finālā parādītos paziņojums, ka skatītājam izveidojies parāds.
Māsasdēlam prasīju, vai viņš var pateikt ko labu par filmu. Kā nu ne! Načos esot bijuši garšīgi! Tomēr šis ir tikai mūsu necilais viedoklis. Piemēram, premjerministram ar ģimeni ļoti paticis. Kāpēc Jānim nepatika? Nē, nu nebija konkrētu lietu, kas ļoti nepatiktu. Bet bija interesanto un skaisto lietu trūkums.
Kaut arī nebijām sajūsmā, ir labi, ka filma ir. Pavei, tā jau paspējusi radīt diskusiju par kino izmaksām, finansējumu, tehnoloģijām, ministru prezidenta gaumi un kino pieredzi.
Tik daudzām filmām nākas uzaust un norietēt, neviena nemanītām. Šis ir izņēmums.
Kristofers... un tā specefekti ir “jaunā Stambulas konvencija” – visiem ir viedoklis! Un daži pat ir redzējuši!
Turklāt par zemu nedrīkst novērtēt filmu, kas skatāma skolēnu brīvlaikā, – daudziem šāda izklaide ir glābiņš. Pats galvenais – tas, ka mums diez ko nepatika, nenozīmē, ka citiem nepatiks.
Pēc filmas režisors Oskars Morozs uz skatuvi aicināja visus iesaistītos, un vienu no pēdējiem iesaistītajiem viņš raksturoja “kā rozīne uz tortes”. “Kas tā par torti?!” neizpratnē bija Jānis. Pēc seansa pirmizrādes kūku mēs neuzkrītoši, bet rūpīgi apskatījām. It kā tādu noziegumu kā rozīnes nemanījām, bet, drošs paliek drošs, uz ēšanu nepalikām. Galu galā skolēnam laiks doties mājās un izpildīt mājasdarbus, ja grib gulēt mierīgi.
Par rakstnieku Arno Jundzi, no kura darbiem iedvesmojušies filmas veidotāji, nevaru pateikt nevienu vārdu. Jo filmas pamatā nav Jundzes Kristofers un Ēnu ordenis – filma ir tas, kas varētu būt noticis PIRMS grāmatas stāsta. Tāpēc jāapbēdina tie bērni, kuri cerēja filmā iegūt informāciju, kas literatūras skolotājas priekšā palīdzētu izlikties, ka lasīta grāmata. Bet, ja tomēr grāmata un filma būtu gājušas vienu taciņu, es bez šaubām teiktu, ka grāmata ir labāka, jo tā jāsaka visiem inteliģentiem cilvēkiem. Arī tad, ja runa ir par Bīvisu un Bathedu.
Atsauksmes rakstīšanā nav izmantots mākslīgais intelekts.
