KINO Raksti

„Kino Rakstu” redakcija iesaka. Piecu gadu izlase

16.10.2020

Portāls „Kino Raksti” tika „palaists gaisā” 2015. gada 16. oktobrī, otrā Rīgas starptautiskā kinofestivāla atklāšanas dienā. Šajos piecos gados portālā publicēti vairāk nekā 700 raksti, un nav viegli ieteikt no šī daudzuma tikai piecus, desmit vai piecpadsmit. Kino Rakstu redakcija tomēr mēģina – Kristīne Matīsa, Elīna Reitere un Agnese Zeltiņa izceļ katra piecas ar kaut ko īpašas publikācijas.

Kino Rakstu redakcija 2020. gadā. No kreisās - Kristīne Matīsa, Elīna Reitere, Agnese Zeltiņa

KRISTĪNE MATĪSA, portāla Kino Raksti redaktore:

Kad pirms gadiem septiņiem sāka parādīties mājieni, ka Kino Raksti kā drukāts žurnāls ir pārāk smagnējs, dārgs, nepieejams un līdz ar to margināls pasākums, mana pirmā reakcija bija loģiska – uz vairākām A4 lapām apkopota argumentācija, kāpēc žurnāla pārcelšana digitālā vidē būtu nejēdzīga, degradējoša un vispār neiespējama.

Pirms pieciem gadiem, kad portāls Kino Raksti bija tikko piedzimis un jau kādu mēnesi veiksmīgi darbojies, es pēkšņi vairs nevarēju atcerēties nevienu no šiem argumentiem, kāpēc izdevuma elektroniskā versija būtu tik nederīga.

Kur nu vēl tagad, kad jau piecus gadus Kino Raksti zeļ un plaukst mūsdienīgā vidē un funkcionalitātē, kad autoru saraksts aptver neiedomājami plašu kultūras personību loku un nostabilizējusies brīnišķīgi rezultatīva redakcijas komanda. (Paldies arī visām personībām, kas ilgāku vai īsāku laiku pielikušas plecu un sirdi Kino Rakstu darbiem un dara to vēl tagad! – Zanei Balčus, Antrai Bērtulei, Lienei Hapanionekai, Ildzei Terēzei Felsbergai, Margaritai Rimkus un Elīnai Cirei!)
Mani ieteikumi tādā vai citādā veidā saistīti ar svarīgiem mezglu punktiem portāla piecu gadu vēsturē, ar priecīgiem pārsteigumiem un klusiem gandarījumiem.

ELĪNA REITERE, portāla Kino Raksti līdzredaktore:

Mana ienākšana kino jomā notika apmēram tai pašā laikā, kad Agris Redovičs nodibināja žurnālu Kino Raksti – žurnāls piedzima 2000. gadā, un manas pirmās publikācijas bija Kino Rakstu lappusēs. Esmu pateicīga visiem iesaistītajiem, kas tik ilgu laiku spējuši iznest šo vienīgo profesionālo kinomākslai veltīto izdevumu Latvijā, lai man būtu, kur atgriezties un publicēties!
Tagad, pētot Kino Rakstu arhīvu pēdējo piecu gadu griezumā un atlasot rakstus no pagātnes, ko ieteikt jums, manas rīcības vadmotīvs bija tieši tāds pats, kā rakstot filmu recenzijas – izcelt to, kas man šķiet tik aizraujošs, lai vajadzētu uz to norādīt arī citiem. Protams, subjektīvā pieredzē balstītas izvēles. Kā jebkura recenzija.

AGNESE ZELTIŅA, portāla Kino Raksti producente:

Lepojos, ka Kino Rakstos varam runāt par pasaules kino tendencēm, piedāvāt augstvērtīgas recenzijas un ieskatu kino teorijas pasaulē, bet paralēli tam visam man šķiet būtiski nepazaudēt saikni ar kinoveidotāju pasaules uztveri, redzējumu, idejām – no aizmetņiem, ar ko sākas filma, līdz  aizkadriem filmu uzņemšanas procesos. Kā fotogrāfs esmu piedalījusies vairāk nekā 30 filmu uzņemšanā, zinu, cik atbildīgi pret to izturas iesaistītie, cik svarīga var būt vismazākā detaļa interjerā vai aktiera apģērbā. Vai – cik būtiski notvert īsto gaismu un būt īstajā brīdī īstajā vietā, ja runājam par dokumentālo kino.
Tāpēc savā rakstu izvēlē balstos arī uz to, kam piešķiru lielu nozīmi mūsu portālā, - kad runā paši filmu veidotāji. Tas nekad nav vienkārši, jo visi ir projektos vai ceļā starp festivāliem, klātienē un zūmos. Bet ja izdodas, tad ir.

Lūdzu, rakstiet un runājiet biežāk, mīļie filmdari!   

Foto: Laila Pakalniņa


KINO RAKSTU REDAKCIJA IESAKA (hronoloģiski 2015-2020):

ELĪNA: Latviešiem dzejnieku esot milzīgs bars. Taču, kad pēc mazāk aktīva perioda atgriezos Latvijas publicistikā, ar pārsteigumu secināju, ka pa manu prombūtnes laiku arī kinoteorētiķu skaits ir sakuplojis vismaz līdz dzejnieku bara apmēriem. Draugi skaidroja, ka pie visa vainīgas konotācijas. Kritiķis, lūk, esot jēdziens, ar kuru šī vārda vulgārākajā izpratnē neviens krietns cilvēks nevēlas tikt saistīts, bet teorētiķis jau automātiski asociējas ar gudrību. Šķiet, apzīmējuma kino teorētiķis nesamērīgi biežais izmantojums publiskajā telpā (roku rokā ar kino kritiķa nopēlumu) sakņojas fundamentālā neizpratnē par šīm tik atšķirīgajām profesijām un to dažādajiem darba rezultātiem. Par iespējamiem variantiem domājot, iesaku izlasīt pirmā profesionāli izglītotā Latvijas kinooperatora un viena no pirmajiem kinoteorētiķiem Māra Rudzīša (1932-1973) pārdomas par attēla kultūru – ar nelielu akcentu uz tolaik vēl jaunā, tagad jau tikpat leģendārā kinooperatora Mika Zvirbuļa (1937) pirmajiem panākumiem.
Attēla kultūra. Māris Rudzītis, 21.10.2015.

KRISTĪNE: Varētu domāt, ka redaktoru ar daudzu gadu pieredzi nekas vairs nevar pārsteigt, tomēr reizēm tādi priecīgi pārsteigumi gadās un uzmundrinoši sapurina. Piemēram, pilnīgi negaidītā ideja, ko spoži realizēja Ieva Viese, noliekot blakus divas tobrīd jaunas Latvijas spēlfilmas – Lailas Pakalniņas Ausmu (2015) un Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatoriju (2016) – un salīdzinot tās ar 20. gadsimta 20. gadu avangardu. Tā arī uzrakstīja: „Runājot pavisam tiešās līdzībās, Ausma ir spāņu sirreālista Luisa Bunjuela Andalūzijas suns / Un chien Andalou (1929), bet Pelnu sanatorija ir franču režisores un teorētiķes Žermēnas Dilakas Gliemežnīca un garīdznieks / La coquille et le clergyman (1928), kam scenāriju veidojis pazīstamais franču avangardists un Nežēlības teātra iedibinātājs Antonēns Arto”! Un ne tikai pārdroši apgalvoja, bet arī pierādīja!
Smiekli un ciešanas, kas soļo avangardā. Ieva Viese, 24.01.2016.

ELĪNA: Kad piedzima mani bērni, apjautu, ka man ir arī tiesības apzināti kaut ko neskatīties. Manu bērnu piedzimšanas laikā uz ekrāniem iznāca, piemēram, Džošua Openheimera Nogalināšanas anatomija (2012) un Lāslo Nemeša debija Saula dēls (2015), un es zināju, ko tobrīd negribu redzēt. Pamazām zaudējot jaunās māmiņas jūtīgumu un tad attiecīgi iesteidzot šo to no iekavētā, bet darbam absolūti nepieciešamā pavisam skarbo filmu minimuma, kā papildinformāciju priecājos portāla dzīlēs atklāt Jāņa Putniņa rakstu par Saula dēlu.
Ārprāta dvaša. Jānis Putniņš, 21.02.2016.

ELĪNA: Veicot arheoloģiskos izrakumus portāla kultūrslāņos, atkārtoti uzdūros uz plašo rakstu sēriju – gandrīz vai publicistisku strīdu, kas Kino Rakstos izraisījās ap Renāra Vimbas debijas spēlfilmu Es esmu šeit (2016). Trīs viedokļraksti un liela intervija ar režisoru – tāds kopums, kādu šeit 2016. gadā noorganizēja Kristīne, saskan arī ar manu redzējumu, kā vajadzētu veidot diskursu ap jaunu Latvijas filmu. (Tāpēc mums te ir tik viegli un priecīgi strādāt!) No recenzijām par filmu Es esmu šeit izvēlos Alises Zariņas rakstu Es gaidīju pārāk daudz – arī tāpēc, lai ik pa laikam atgādinātu sev, ka recenzija, kam virsrakstā likts šis kritiķa eksistenciālo skumju kopsavilkums, jau ir publicēta.
Es gaidīju pārāk daudz. Alise Zariņa, 10.04.2016.

AGNESE: Režisores Kristīnes Briedes raksts – ar milzīgu mīlestību un cieņu pret Latvijas kino vecmeistariem,  bet vienlaikus gandrīz vai feļetons paša Aivara Freimaņa stilā, viens no visai retajiem joku gabaliem portālā. Sirsnīgs stāsts par epizodi filmas Laika tilti tapšanas gaitā, kad Vides Filmu studijas filmēšanas grupa nolēma Meistaram apaļā jubilejā uzdāvināt siltumnīcu, un pašiem to arī nācās sastellēt…
Kā mēs Aivaru Freimani filmējām. Kristīne Briede, 21.04.2016.

ELĪNA: Kinomāksla kā mītu radīšanas un kopšanas instruments ir izlējusi daudz ūdens uz ģeniālā rakstošā autora koncepta uzturēšanas dzirnavām – visas tās filmas par slaveniem reportieriem un žurnālistiem, kas pāris nakts stundu laikā ar plašu atvēzienu uzklabina ģeniālu rakstu, un to jau nākamajā rītā nodriķētu klaigādami vicina visi pilsētas avīžpuikas! Galu galā, nav jau kino tik pacietīga māksla, lai pedantiski atainotu arī četrpadsmito elles loku kādas rindkopas variantu tapšanā. Pārorientējot mūsu uzmanību no performatīvi satriecošiem rezultātiem uz procesa pacietīgo, nogurdinošo un arī garlaicīgo pusi, iesaku izlasīt Ivo Brieža interviju ar scenāriju konsultantu Kristianu Rūtu.
Izkalt no stāsta scenāriju. Ivo Briedis, 18.06.2016.

KRISTĪNE: Milzīgs prieks, ja izdodas portāla digitālajā telpā savest kopā un atkal jaunām paaudzēm parādīt gara milžus no „analogā laikmeta”. Tā tas notika, kad 80 gadu jubileju piedzīvoja leģendārais kinokritiķis Miks Savisko un mums ienāca prātā rakstīšanai uzrunāt ne mazāk leģendāro kultūrkritiķi Jāni Borgu. Ar Mika meitas Annas Vidulejas gādību vēl izdevās rakstam pievienot divus fragmentus no (atkal leģendārajiem!) raidījumiem Kino un mēs (arī sarunu ar Andreju Tarkovski), un šī izrādījās portāla vēsturē pirmā publikācija, kas lika mūsu sirdīm priecīgi trīsēt, skatoties uz strauji kāpjošo lasītāju skaitu.
„…tā, ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk…”. Jānis Borgs, 30.09.2016.

ELĪNA: Kad stādos priekšā starptautiskā kinokritiķu sabiedrībā, vienmēr uzsveru, ka esmu no Rīgas – tās pašas pilsētas, kurā dzimis Sergejs Eizenšteins. Reiz gan vienā  kompānijā pēc šādas vizītkartes saņēmu pretjautājumu: “Eizenšteins, Eizenšteins.... Vai tas bija tas, kurš uztaisīja to filmu par kuģi?” Lai atgādinātu arī jums, ka Sergejs Eizenšteins uzņēmis ne tikai filmu par vienu slavenu bruņukuģi, piedāvāju izlasīt ievērojamās Eizenšteina daiļrades pētnieces Oksanas Bulgakovas īpaši Kino Rakstiem veidoto publikāciju, kas iepazīstina ar šī daudzslāņainā kino milža kosmosu. Zīmīgi, ka šis bija pirmais raksts, kura noorganizēšanai mani uzrunāja Kino Rakstu redaktore Kristīne, un mēs abas tobrīd vēl nevarējām iedomāties, ka portālam nepieciešamo tekstu plānošana un autoru pieskatīšana kļūs par mana darba ikdienu.
Eizenšteins un viņa 100 vientulības gadi. Oksana Bulgakova, 21.01.2017. un 6.03.2017.

KRISTĪNE: Portāla piecu gadu vēsturē visekstrēmākais gadījums un vispopulārākais hits (gandrīz 60 000 lasītāju!) ir vēsturnieka Artūra Tomsona ironiskās piezīmes par filmu Nameja gredzens – šo rakstu lasīja un komentēja, citēja medijos un pārstāstīja, pat sauca par organizētu melno PR, lai gan varu apzvērēt, ka raksts pat nav redakcijas iniciatīva, vēsturnieks uzradās pats. Bet tīri privāti šis raksts man simbolizē to kluso, bet jaudīgo gandarījumu par nevienam neredzamo, bet pamatīgo redaktora darbu, palīdzot autoriem novest labi iesāktus rakstus līdz spožam rezultātam, pulējot gramatiskas, stilistiskas un faktoloģiskas nianses, kārtojot atsevišķas asprātīgas rindkopas loģiskā audumā, veidojot raksta iekšējo dramaturģiju un tā tālāk un tā joprojām daudzu gadu garumā…
Nameja gredzens vēsturnieka acīm. Artūrs Tomsons, 28.01.2018.

AGNESE: Savā ieteikumu atlasē vēršu uzmanību uz radīšanas procesu – piemēram, kā tas izskatās no filmu mākslinieku profesijas puses. Par iedvesmu un kino tekstūrām sarunājas filmas Pelnu sanatorija māksliniece Kristīne Jurjāne un  filmas Dovlatovs māksliniece Jeļena Okopnaja.
Asins garša profesijā. Kristīne Simsone, Kristīne Jurjāne, 20.06.2018.

AGNESE: Kādā Berlīnes kinofestivālā kopā ar režisori Lailu Pakalniņu devāmies uz attālāku kinoteātri, kura atrašanai bija nepieciešama papīra karte (tad vēl telefonos nebija tik lielisku ceļa meklēšanas funkciju). Pa ceļam, lielas autostrādes malā, ar nemainīgi sarkano signālu pie gājēju pārejas, mums palīdzēt piedāvājās kāds vīriņš, kurš bija gan iedzēris, gan ļoti aktīvs un laipns.  Lai izskaidrotu ceļu, vīrs sāka aktīvi žestikulēt, un pēkšņi pret asfaltu sīkās drumslās sašķīda puķpods ar visu zemi un augu, kas laikam tika slēpts azotē. Tajā brīdī ieslēdzās ilgi gaidītā zaļā gaisma ceļa šķērsošanai, mēs steidzāmies un atstājām vīru, sarunājoties ar puķi. Kinoteātri atradām, seansa laikā aizmigu un pat diemžēl neatceros, kas tā bija par filmu. Bet šis gadījums ļauj saprast tās mazās mikrodarbības un dzīves, kad Lailas filmās it kā „nekas nenotiek”. Vajag "ļaut atgadīties" un "redzēt vajag", tādēļ iesaku ielūkoties Lailas Pakalniņas telefonogrāfiju galerijā. (Bet dažreiz man pietrūkst Lailu Pakalniņu palasīt, kā kādreiz, publikācijās laikrakstā Diena. Te Laila raksta par viesošanos Irānas kinofestivālā ar Ausmu.)
Lailas Pakalniņas telefonogrāfijas. 18.09.2018.

KRISTĪNE: Simtgades filmu programma atnesa krietnu uzrāvienu visai Latvijas filmu nozarei, un arī Kino Rakstos mēs to sajutām gandrīz taustāmi – filmu recenziju lasītāju vidējais skaits (jā, arī tādas mērvienības darbojas mūsdienu mediju vidē!) pieauga ļoti jūtami, iesniedzoties tūkstošos un krāšņi izdaiļojot 2018. / 2019. gada statistikas rādītājus. Skatītāju interese par filmām kinoteātros darbojās ciešā sakarībā ar lasītāju interesi par filmu recenzijām portālā, un mēs pirmoreiz tik skaidri noformulējām sev un citiem, ka Kino Raksti ir nevis tikai dažu entuziastu hobijs, bet, runājot projektu valodā, „loģiska, funkcionāla un cieši integrēta Latvijas filmu nozares sastāvdaļa”.
Un, protams, atsevišķs prieks un gandarījums par katru atsevišķu Simtgades filmas recenziju – piemēram, Ingas Pērkones raksts par Annas Vidulejas Homo novus, kas izstāsta ļoti daudz par Kurcuma prototipu no 30. gadu Latvijas mākslas dzīves un asprātīgi piefiksē arī mūsdienīgas detaļas: „Andra Keiša spēlētais mākslinieks Salutaurs valkā tādu kažoku kā Romans Suta, tādas peldbikses kā Jānis Tīdemanis, arī glezno kā Tīdemanis, bet vienlaikus izskatās pārsteidzoši līdzīgs Arnim Rītupam mūsdienās…”
Homo novus. Teorētiķa traģikomēdija. Inga Pērkone, 1.10.2018.

AGNESE: Tieši Viktors Freibergs man atklāja Sorentīno pasauli. Pirmo redzēju (pēc Viktora domām vislabāko) Paolo Sorentīno filmu Mīlestības sekas / The Consequences of Love (2005), ar laiku pārējās. Un režisora daudz filmētais aktieris Tonijs Servillo man šķiet pats kā Viktora dubultnieks. Sorentīno kino pasaule ir baisi skumji skaista, un šķiet, ka tajā skan Viktora Freiberga aizkadra balss.
Paolo Sorentino. Silvio un citas filmas. Viktors Freibergs, 16.01.2019.

KRISTĪNE: Ja kādreiz uzmācas šaubas, vai Kino Raksti neiet pārāk šauru taciņu, tikai recenzējot filmas vai klejojot kinoteorijas plašumos ārpus laika, vienmēr atceros, ka mēs tomēr spējam arī operatīvi reaģēt uz nozares aktualitātēm un laisties pat pētnieciskās žurnālistikas izaicinājumos. To pierādīja arī šāgada krīzes sākums (jau martā iesāktā Elīnas Reiteres rakstu sērija Salna pavasarī par to, kas notiek vīrusa skartajā nozarē), bet pirmais pamatīgais redaktoru tandēma kopdarbs radās kā reakcija uz sprādzienu filmu izrādīšanas politikā – Forum Cinemas izmeta no repertuāra Klases salidojumu un jauno Loti
Gadsimta cīņa ir sākusies. Arī Latvijā. Kristīne Matīsa, Elīna Reitere, 25.02.2019.

AGNESE: Kolēģes Elīnas Reiteres ierosinātā Kino Rakstu sadaļa Carte Blanche prasa daudz darba organizatoriski, bet sniedz milzīgu gandarījumu par rezultātu. Pirmo tikšanos bijām iecerējušas Rundāles pils dārzā, lai vide dotu scenogrāfisku fonu un vērienu Imanta Lancmaņa un Dāvja Sīmaņa pārdomām. Sarunai ieplānotais augusta datums izrādījās vienīgā lietainā diena ilgākā laika periodā, tomēr kungi ar entuziasmu piekrita sēdēt lapenē, baudīja Elīnas atvesto baltvīnu ar stāstu (audzis vīnadārzos Vācijā, Tīringenē, netālu no kādreizējo Rundāles īpašnieku rezidences, kur dzīvojusi Kurzemes un Zemgales pēdējā hercoga laulātā draudzene, Kurzemes un Zemgales princese Anna Šarlote Doroteja fon Bīrona), un sarunas laikā caur lapām lāsmoja lietus pilieni.
Imants Lancmanis, Dāvis Sīmanis. Revolūcijas motīvi. 6.10.2019.

Foto: Agnese Zeltiņa

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan