Kā mēs Aivaru Freimani filmējām

Rubrikā “Kolēģa blogs” stafetes kociņu pārņem režisore Kristīne Briede, kura šobrīd strādā pie Nacionālā Kino centra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstītas dokumentālās filmas “Baltijas jaunais vilnis” (Vides filmu studija). Un pirmais blogs tapis kā humoristisks feļetons paša Aivara Freimaņa garā…

Selfijs Kurzemes jūrmalā. Raksta autore Kristīne Briede, leģendārais kinorežisors Aivars Freimanis un Vides filmu studijas komanda

Ja kādam no jauniešiem vēl nepieciešams atgādinājums – Aivars Freimanis ir viens no tēviem mūsu “poētiskajam dokumentālajam” un savulaik ķecerīgs robežpārkāpējs spēlfilmu jeb, kā agrāk tās sauca, mākslas filmu laukā. Lai atceramies kaut vai kanonizēto Ābolu upē (1974) vai visu laiku latviskāko (padomjlaikus un mūsdienas kopā ņemot) filmu par Puiku (1977). Un Krastu, Lomus, Gada reportāžu, Tēvu no doķiem… Pēdējā no minētajām diez vai plaši pazīstama, jo bijusi aizliegta – nogulējusi plauktā daudzus gadus. Tā ir iespaidīga īsa filma par vecu vīru, bijušo leģionāru, kurš sēž meža būdiņā, lasa avīzi Cīņa un domā... Līdzīgi, kā šodien Freimanis pats - vecs vīrs meža ielokā, baltu kantainu bārdiņu, par kuru nevar saprast, vai tā pēc latviešu zemnieka modes cirpta, vai ilgās pēc Hemingveja. „Lāāb i, es nezinu.“ – viņš atrūc, uzjautāts, un lūkojas tālē, un domā par kaut ko citu...

Tad nu, lūk, Meistaram februārī apritēja apaļi 80, bet mēs pēc savstarpējas norunas braucām sveikt vēlāk, patīkamo apvienojot ar lietderīgo – dāvanu, tā teikt, pasniegsim, kad brauksim filmēt kadrus filmai par Baltijas jauno vilni.

Pati dāvana arī bija izlemta jau iepriekš, nauda rūpīgi iekrāta, un jā – tā būs siltumnīca, jo pārtika galu galā jāaudzē un Kurzemes piekrastes vēji sūri.

Doma bija tāda - tiek atvesta dāvana, un tās pasniedzējs-producents pašrocīgi palīdz Meistaram to sasliet. Mēs savukārt – šo rindu autore, operators, skaņinieks un fotogrāfs - iefilmējam Meistaru āra darbu, tā teikt, dunā, tā poētiski - siluetā, ar saimniecisku žestu nogludinot kādu stūri, un tad ķeramies pie citām aktivitātēm.

Kad ar pāris stundu nokavēšanos siltumnīcas projekts uz mašīnas bagāžnieka ielīgo sētā, ir skaidrs, ka visu pavasari radioviļņos reklamētā latviešu Bitīte no koka līstītēm tā nav. Šī jau drīzāk atgādina varenu loku uz mašīnas norasotās pieres; pie lielāka ātruma tā piepūšas kā bura, ceļ mašīnu uz diviem pakaļējiem un tamdēļ ir manevrējama ne citādi, kā tikai lēni un uzmanīgi.

Dāvana tiek izsaiņota un, lieki nekavējoties, tikai omulīgi pļāpājot, sākas kopā likšanas process. Izvēlētais siltumnīcas modelis tiek slavēts ne pa jokam no visām kantēm. Pēc rūpīgas izpētes izvēle apstājusies pie varianta, par ko visi esot teikuši, ka jāņem, jo šī esot tā labākā un uz mūžu, un pārdevēja savukārt piebildusi - atšķirībā no citām, šī vismaz esot viegli saliekama. Iespējams, ka pārdevējas portrets šobrīd karājas pie stenda „Šomēnes mūsu labākie”, un, ja nav, viņa tomēr to būtu pelnījusi.

Mēs tikmēr vērojam, kā viens mums visiem un Latvijas kinoindustrijai svarīgs cilvēks burto pamācību kirilicā, atlasa detaļas un skrūvē, otrs – ne mazāk svarīgs, pat jau leģendārs – ar kruķīti asistē.

Tā kā gaisma ir brīnišķīga – te lietiņš, te saulīte, te krusiņa, te melns mākonīt’s, mēs filmējam Meistaru, gaismai pulsējot.

Kad pagājušas stundas divas un par siltumnīcas iespējamo apveidu vēl nekas neliecina, tiek kolektīvi nolemts patīt darbību uz priekšu. Respektīvi, ātri tagad drusku visi pieliksim čaklu roku, lai process virzās lēcienveidīgi, Meistars pamaina pozu, un varam tikt tālāk. Rezultātā siltumnīcu metas skrūvēt visa grupa un skrūvē līdz plkst. pusdesmitiem vakarā, kad jau metas tumšs un zobi stipri klab, jo skaidrs ir viens - nevar atstāt laimīgi apdāvināto jubilāru mežā, jutekliskā divvientulībā, nepabeigta kosmosa kuģa sabiedrībā.

Siltumnīca izrādās mūsu brāļu baltkrievu ražojums. Uz katra alumīnija profila - burti un cipari, kas apzīmē detaļas. Sagadās, ka dažas kombinācijas ir izteiksmīgākas par citām, teiksim, TP–YП 12. Pamācības grāmatiņa ir pabieza, ar zīmējumiem, pēc kuriem spriežot, šī produkta salicējiem jābūt vai nu ar pamatlīmeņa inženiertehniskām zināšanām, vai vismaz kino grupai.

Tā jums nav nekāda IKEA, mīļie!

Otrs darba cēliens turpinās nākamajā rītā, kad līdz producenta un fotogrāfa aizbraukšanai palikušas trīs stundas. Saraujam ar ziliem pirkstiem, bet vēl jāpieķibina pats galvenais – sienas un jumts. Skrūvīšu (dažādu) un leņķu ir tāds lērums, ka acis metas šreijā, no pamācības neko daudz saprast nevar - pie kādiem caurumiem ķibināt blīves? Te nu skaidrs, ka jāliek tā muļķīgā kamera šķūnī, lai nesalīst un, galvenais, netraucē operatoram vienreiz padarīt kaut ko jēdzīgu.

Sāk ieskanēties folklora: “Kur padomju inženieri pielikuši savu roku, tur mazdārzniekam tikai nieks vien atlicis”. Baltkrievu vārds pa šo laiku ticis izlocīts jau visos iespējamos locījumos, bet anekdotes stiprina mūsu garu.

Teiksim, kāpēc jēdziens “vācu kvalitāte” skan tā parasti un normāli, bet “krievu kvalitāte” jau skaitās nepolitkorekti?

Producents un fotogrāfs aizbrauc uz darbu, apdāvinātais “mazdārznieks” diskrēti krekšķ un izliekas, ka viņu nesatrauc doma par to, ka mēs varētu nepabeigt būvi un sākt nodarboties ar ko citu. Un mēs patiešām ne, jo esam timurieši, gods kam gods, un protam apvienot patīkamo ar lietderīgo.

Beigas ir laimīgas, jo visi visu paspēj un lieliskā siltumnīca ir ar jumtiņu un uz kājiņām – slapja un laimīga, izturējusi pārbaudi ar krusu, sēž Meistara dārziņā. Mazbērniem brīvdienās paliek tik vien kā tikt galā ar atlikušajiem sīkumiem – jāatrisina daži vienādojumi ar kloķīšiem, blīvēm un spraugām.

Freimanis atvadās īsi, slēdzot aiz mums vārtiņus: “Nu, tad jau jūs vēl būsiet...”

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi