Kā „Ausmai” gāja Irānā

Ziņa par to, ka Lailas Pakalniņas spēlfilma „Ausma” atlasīta Teherānas filmu festivāla konkursa programmai, pirms kāda laika apskrēja visus Latvijas medijus – galvenokārt tāpēc, ka filma Irānā tika cenzēta (t.i., ar režisori saskaņotas dažas epizodes, kas irāņu skatītājiem nebūtu rādāmas). Laila Pakalniņa arī pati izmantoja izdevību un devās uz šo eiropietim eksotisko valsti, kas mūsu priekšstatos cieši saistīta ar šobrīd tik aktuālo svešā un draudīgā tematiku. Arī Laila pirms izlidošanas saņēma vēl pēdējo e-pastu no festivāla: ierodoties Irānā, sievietēm jālieto galvassega, un ārzemju kredītkartes Irānā nedarbojas. Tomēr lieliskākais secinājums no šī ceļojuma – kinovaloda pastāv, un tajā ir iespējams sarunāties!

Vēl esmu Šveicē – dokumentālo filmu festivālā Visions du Réel. Tāpēc, protams, nepalaižu garām izdevību noskatīties filmas Raving Iran (Šveices režisore Susanne Regina Meures) pirmizrādi. “Par to, kā divi irāņu dīdžeji nepadodas Islama režīmam”. Filma, kam materiāls iegūts, arī strādājot ar slēpto kameru (piemēram, epizode, kur kultūras ministrijā tiek jautāts, kāpēc sieviete nevar būt grupas soliste, kāpēc uz kompaktdiska vāka nedrīkst būt uzraksti angļu valodā utt.), tagad tiek izrādīta daudzos labos festivālos, un es ļoti gribu cerēt, ka tā nonāks arī kādā labā Latvijas festivālā... Tāpēc pagaidām tikai divas lietas.

Kadrs no filmas "Raving Iran"

Pirmā ir iespaidīga gan paša fakta dēļ, gan, protams, arī vizuāli. Lai izvairītos no policijas (t.i., lai neviens viņus nedzirdētu), puiši rīko nelegālu koncertu tuksnesī (viens no varoņiem gan bažījas, ka viņus varētu sakost čūskas...), un uz to brauc jauniešu pilni autobusi.
Otrā. Filmas beigās abi puiši tiek uzaicināti spēlēt kādā Šveices festivālā, un atceļā uz lidostu viņi lūdz taksometra šoferi apturēt mašīnu – viņi paliek Šveicē. Bet es tikai par vienu detaļu – no viesnīcas viņi ar FaceTime palīdzību runājas ar radiem, un viens puisis mammai saka: “Kā man pietrūkst valriekstu!” - “Vai tad Šveicē nav riekstu?” - “Šveicē ir sūdīgi rieksti”.

Nu, lai tur vai kā, bet es vismaz došos pa taisno no Šveices uz Irānu tos labos riekstus ēst.

Sievietes maratonu neskrien

“Imama Homeini lidosta?!” Stambulas lidostas darbinieces balsī sadzirdu līdzjūtību, bažas, nolemtību un brīnīšanos vienlaikus. Bet, protams, nekas tāds tur neskan, man tikai tā rādās, jo, visticamāk, pati pēkšņi esmu sākusi izteikt līdzjūtību savam ķermenim par to, ka, pieņemot festivāla Fajr ielūgumu, tagad to pārvietoju uz turieni, par kurieni esmu dzirdējusi tik daudz slikta (par atombumbu, par pazemotajām sievietēm, par teroristiem, par tiesātajiem un aizliegtajiem kinorežisoriem, par to, ka mana kolēģa - itāļu režisora draugam tur modrie garāmgājēji izdemolēja automašīnu tāpēc, ka tās īpašnieks tajā klausījās mūziku, kas nebija reliģiska rakstura, utt.).

Īpašu garnējumu mani aizspriedumi ieguva, kad, cenšoties saprast, kā tad es tur skriešu,

ieguglēju running in Iran un tiku pie informācijas, ka pagājušajā gadā tur noticis pirmais maratons, bet sievietēm tajā bijis aizliegts piedalīties...

Taču, neskatoties uz to, ka šo pēdējo faktu es būtu varējusi uztvert ļoti personīgi, jau sen attiecībā pret šo zemi izjutu tādu kā pievilkšanas spēku. Es gribēju reiz nokļūt Irānā, jo filmas, performances, fotogrāfiju izstādes solīja, ka (lai cik tas izklausītos dīvaini) vismaz ar kādu daļu no šīs zemes iedzīvotājiem es varētu saprasties. Un galu galā – viņu tomēr ir 80 miljoni.

Laila un mazā Ausma, kura kopā ar Lailu ceļo pa festivāliem, dzimusi 18.11.2015.

Laila ir irāņu vārds

Lidmašīnā blakus sēdošais irānis stāsta, ka man Irānā patikšot. Taču beidzot esmu tik nogurusi, ka ne tikai sarunājos nepamodusies, bet guļu vēl, pat sperot savus pirmos soļus uz Irānas zemes. Galvai pāri esmu pārvilkusi kapuci - pirmajām stundām pietiks! Ir četri no rīta. Tomēr tualetē esmu spiesta sev pateikt “Labrīt!”, jo poda vietā ir caurums (un tāds tas sabiedriskajās tualetēs būs tik ilgi, kamēr vien es uzturēšos Irānā) – negribas tur iekrist.

Bet rindā, nē - barā pēc vīzas es pamostos pavisam. Pēkšņi kļūst jautri. Tu atrodies absolūtā (juridiskā) nekurienē, tava pase ir prom, un nav pilnīgi nekādas sapratnes par principu, kurš un kāpēc savu pasi atgūst, un kurš un kāpēc te stāv jau kopš vakardienas.

Mēs visi – dažāda paskata eiropieši, ķīnieši, afrikāņi – tagad esam ja ne brāļi un māsas, tad draugi vismaz.

Mēs paspējam cits par citu tik daudz ko uzzināt, mēs jokojam, dalāmies novērojumos, t.i., jūtamies tā, it kā būtu pazīstami visu mūžu.
Tur tie divi džeki formastērpos aiz lodziņa - tie nav mūsu ienaidnieki, mums tikai nav skaidrs, ko viņi dara, un mums nav skaidrs arī tas, ko pēkšņi kāds no viņiem (bez mikrofona) noburkšķ. Jo tam ir jābūt kāda pases atguvēja uzvārdam, taču, tik neskaidri un klusu izrunāts, tas nokļūst labākajā gadījumā līdz tuvākajam gaidītājam. Un tad to pārtver un pa savam pārveido desmitiem dažādu tautību izrunātāji. Bet gala beigās visa šī Bābele kaut kā nostrādā un kāds var doties iekšā Irānā.

Nu labi, neslēpšu – man tur pēkšņi radās tāda kā necerēta privilēģija, jo, ja citi no formā tērptā džeka dzirdēja tikai vienu vārdu “Wait!”, tad es tiku pagodināta ar izbrīnītu skatienu: “Laila?” - “Jā, tā mani sauc!” - “Tas ir irāņu vārds!” - “Tad, rādās, būšu nonākusi pareizajā zemē!”

Lakats un brīvība

Viesnīcas brokastīs pārliecinos, ka tēja ir labāka par kafiju. Loģiski – jo Irānai ir tējas plantācijas, bet nav kafijas plantāciju. Taču uz tovera, kurā ir brūnā, neizteiksmīgā dzira, uzraksts “Franču kafija”. Mana personīgā interpretācija – lai nelietotu vārdu “amerikāņu”. Starp citu, Holivudas filmas Irānā neizrāda multipleksos, bet kino namu īpašajos pasākumos.

Vēlme uzzināt paziņas franču producenta viedokli par “franču kafijas” garšu man aizmirstas uzreiz, tiklīdz Gijomu ieraugu. Viņš ir ģērbies oranžos šortos un sarkanā T-kreklā un pat man, kas Teherānā vēl ir tikai īsu brīdi, tā jau šķiet uzprasīšanās uz nepatikšanām pa taisno (arī vīrieši NEDRĪKST valkāt šortus, pat oranžus – nē!). Tiesa, tā arī ir pēdējā reize, kad redzu šortos Gijomu vai kādu citu vīrieti Irānā. Mums gan tiek teikts, ka mēs jau varam tos viņu kodus arī ignorēt, jo esam ārzemnieki, taču festivāls mums mūsu pašu ērtības labā iesaka to nedarīt. Mums vienkārši visu laiku tiktu aizrādīts, ka esam nepiedienīgi ģērbušies, bet “reliģiskā policija” mūs, visticamāk, neaizturētu. Vietējos gan – ņem ciet, liek maksāt sodu un nelaiž vaļā, kamēr radi atved drēbes.

Nu... es sevi biju noskaņojusi vietējo cilvēku jūtu respektam – galu galā es braucu pie viņiem, nevis otrādi. Taču tas lakats mani jo dienas, jo vairāk sāka “besīt” (lūdzu atvainot, bet tas ir precīzi tas, ko es pret to galvassegu izjutu).

Jā, tāpēc, ka +28 grādos ir karsti un mani mati vienmēr kaut kā pamanās izlauzties brīvībā (proti, man uz galvas ir tāda kā substanču nesavienojamība, konflikts) bet tas nebija galvenais. Man vienkārši visai ātri pielēca, ka manām mokām, tinot galvu lakatā, nav nekāda sakara ar toleranci pret vietējiem. Es sapratu, ka ļoti daudzas irāņu sievietes labprāt staigātu bez tām parpalām, jo šariats (visas sabiedrības dzīves pakļaušana Allaha likumiem) nav viņu gēnos. Ajatolla Homeinī pēc revolūcijas uzvaras to viņām uzspieda 1979. gadā. Tādējādi būtībā ir tā, ka, valkājot to lakatu, es atbalstu nevis vietējos, bet gan režīmu. Rupji izsakoties.

Kaut gan daudz kas šajā valstī gan ir tā, gan nav tā vienlaikus. Piemēram, alkohola Irānā nav, jo to nelieto. Oficiāli. Tik oficiāli, ka, piemēram, Sokurova Frankofonijai par godu rīkotajā pieņemšanā, Francijas vēstniecības vakariņās Irānas Mākslas Muzeja dārzā vīna glāzēs bija pildīta kokakola. Tas izskatījās tik pārliekulīgi, ka es atklāti pajautāju – jums taču visiem mājās ir alkohols? Nerakstīšu, ko man atbildēja. Bet par šīs atbildes patiesumu pārliecinājos kādā mājas ballītē. Pietika ar nedēļu Irānā, lai viskija glāzi savās rokās un iespēju noņemt lakatu es sajustu kā brīvību.

Welcome, ārzemniek!

Ja mani nepavadītu, tad mana vēlme pārvietoties ar Teherānas metro beigtos ar to, ka es veikli iesprauktos pirmajā pienākušajā vagonā (Maskavas studiju laika rūdījums), taču tas, protams, izrādītos.... vīriešu vagons. Jo sievietēm ir paredzēti atsevišķi metro vagoni.

Tāpat autobusā ir īpašs nodalījums, kurā jākāpj sievietēm. Man saka – drošības apsvērumu dēļ. Nu, labs ir, paldies par to! Taču es, piemēram, Vācijā esmu iebraukusi sievietēm domātās autostāvvietās (ar pastiprinātu drošības kameru uzraudzību), taču man nav bijis liegts atstāt mašīnu arī citās stāvvietās. Es varēju izvēlēties.

Bet! Irānā man – absolūtam pagānam, ļāva iet iekšā mošejā. Brīnīties, pat fotografēt. Šķirstīt tur nolikto korānu (kaut kā neveikli grāmatā ieķēros un, ak, ne tur pieskāros – ir aizliegts aiztikt labajā pusē izvietoto arābu tekstu, taču ap persiešu tekstu kreisajā atvēruma daļā drīkst grābstīties droši).

Nu jā, kaut kā visai ātri tu, ārzemnieks, sāc saprast, cik neviltots prieks par tevi te valda. Tev uz ielas māj un ir tik laimīgi, kad tu māj pretī; drosmīgākie (valodu zinošie) nāk klāt aprunāties, bet vienurīt vispār kāds garāmgājējs man tā arī pateica: “Welcome to my country!”. Un, goda vārds, no sirds pateica!
Tam ir loģisks izskaidrojums – 10 gadu ilgušās Eiropas Savienības un ASV sankcijas, kas bija saistītas ar Irānas kodolprogrammu, kopš šī gada janvāra ir atceltas. Irāna vairs nav (ļoti) sliktā zeme, ielās parādās ārzemnieki. Un irāņi ir priecīgi.

Starp citu (protams, visur gadās, bet principā) šeit nekrāpjas ne tirgū, ne takšos, kaut varētu, jo, samainot 50 eiro, tu iegūsti kaudzi naudas, kur visām banknotēm ir šausmīgs nuļļu skaits, un nezini, kā to visu lietot. Varbūt nekorekts salīdzinājums, bet tomēr – ko 90. gados, kad atvērās robeža, Latvijā darīja ar ārzemniekiem, kas sāka pie mums braukt? Viņus apkrāpa (labākajā gadījumā) un tumšās vakara stundās piekāva laupīšanas nolūkos (sliktākajā gadījumā). Bet es vēl pārbaudu irāņu pacietību un fočējos ne tikai ar policistiem, bet pat ar imamu (garīdznieku). Vienkārši, lai pārliecinātos, ka tas vispār ir iespējams. Un ir! Un naktī braucu ar taksi, un man izdod atpakaļ daudz vairāk naudas, nekā vietējie bija prognozējuši.

Sokurovs guļ un baidās

Nu re, un pamazām esmu pietuvojusies tam, kāpēc šo visu stāstu. Kad atbraucu, uzzinu, ka Sokurovs guļ savā viesnīcas istabā un baidās par to, vai viņa Frankofoniju šeit vispār kāds skatīsies. Es nez kāpēc nebaidos – ne par Ausmu, ne par Frankofoniju (un ne tikai tāpēc, ka man nekur citur nav tā jābaidās kā mājās...) Tobrīd tā ir tikai intuīcija, nojauta. Un vienīgā loģika, kur tai balstīties, ir fakts, ka mūsu filmas ir šeit (Ausma ir atlasīta Fajr filmu festivāla konkursam – nu to taču nav izdarījis robots!).

Bet es drošības pēc nolemju aprunāties ar cilvēkiem, tā teikt, Sokurova dēļ. Mēģinu saprast, ko viņi te ir redzējuši. Un visai ātri gūstu pārliecību, ka mana filma (jā, un arī Sokurova Frankofonija, arī Hakonarsona Auni, arī Halvaši Solomons u.c.) te sastaps ārkārtīgi filmgudru un filmkāru skatītāju. Tikai fragments no vienas sarunas autobusā ar gadus 30 jaunu sievieti: “Es laikam esmu redzējusi visas Hamleta ekranizācijas. Un tomēr Kozinceva filma man patīk vislabāk!” Man gandrīz sev jāiekniebj un jāatgādina, ka atrodos sabiedriskajā transporta līdzeklī Teherānā (sieviešu nodaļā, protams). Tad aizklīstam sarunās par Hanekes Balto lenti. Utt.

Tikai šīs divas meitenes metro sieviešu vagonā pēc Lailas lūguma atļāva viņas nofotografēt, pārējās negribēja...

Un tomēr festivāls ir sala. Jūrā, kur, piemēram, vīrietis ar sievieti (un otrādi) nedrīkst sarokoties. Uz šīs salas man saka: “Droši! Mēs sarokojamies – mēs esam nemiernieki!”. Taču mēs neesam pagrīdē un šī sala nav utopija (Fajr starptautiskais filmu festivāls ir lielākais Irānā, notiek ar valdības un kultūras ministrijas atbalstu) – tāpēc šai brīvībai noteikti ir cena. Par to nerunā (nesūdzas), bet to var just. Piemēram, kāpēc tikko nodrukātajā festivāla katalogā kaut kur pa vidu ir tukšas lapas? Vai ne tāpēc, ka pēdējā brīdī ir aizliegta dažu filmu demonstrēšana?

Un cenzūra (Motion Pictures Evaluation Office), kam tiek pakļautas visas filmas pirms tās nonāk pie Irānas skatītāja.


Ziņa par to, ka no Ausmas ir kaut kas jāizgriež, protams, mani šokēja. Un mana pirmā reakcija bija – nu nē, nedabūsiet jūs to filmu! Taču, loģiski domājot, protams – ja šai cenzūrai būtu politiski iemesli, tad no Ausmas būtu jāizgriež visa Ausma.

Tāpēc lūdzu atsūtīt taimkodus nepieņemamajām vietām. Man tā bija skumja eksotika: bērna barošana ar krūti, atsegts sievietes ceļgals, vīrs ar sievu sarunājas gultā (abi divi absolūti apģērbti) un kadrs, kas man likās cenzūras kļūda – pistoles ielikšana kabatā. Kopumā tās bija divas minūtes, un – gan tāpēc, ka tam nebija nekāda sakara ar festivāla gribu, gan tāpēc, ka šo divu minūšu upurēšana bija mans vienīgais ceļš pie Irānas skatītāja, es teicu – labi. Un nenožēloju. Turklāt es vismaz zināju. Gruzīnu režisoram Zazam Halvaši vispār nekas netika pateikts, taču izrādījās, ka no viņa 70 minūšu garās filmas Solomons bija izgrieztas vismaz piecpadsmit, un tas ļoti ietekmēja filmas saprašanu (precīzāk – nesaprašanu).

Kinovaloda pastāv!

No Ausmas bija izgriezts mazliet vairāk, nekā solīts. Bija arī maskotas vietas – meitenīte nokrīt, paceļas svārciņi, nu... tur ir apakšbikses uz brīdi, taču šis brīdis ir aizklāts. Bet par labu griezējiem, kam šai jomā laikam ir milzu pieredze, jāsaka – paši griezieni bija samērā smalki, tā faktiski bija montāža, kas veikta tā, lai nezinātājs nepamanītu, ka kaut kas ir zudis. Es, protams, pamanīju visu. Arī to, ka - tik tiešām! - izgriezti bija arī ieroču tuvplāni (man skaidroja – lai neveicinātu vardarbību...).

Un to, ka bilde šo darbību rezultātā bija kļuvusi pelēka, nekontrastaina, un skaņa noteikti vairs nebija 5.1... (nu nezinu, kā viņi tehniski to dara – mēs aizsūtījām DCP). Tas, ka žūrija redz nesagrieztu filmas oriģinālu, bija vājš mierinājums. Vairāk par vienu publisko seansu es nevarēju izturēt. Tas bija sāpīgi.

Un tomēr, un tomēr, un tomēr – Ausma nebija iznīdēta, to varēja uztvert un to uztvēra. Godīgi sakot, es jau seansa laikā jutu, ka Ausma “šāva” precīzi, ka Ausma trāpīja... Un es tagad zinu, ka kino valoda tik tiešām pastāv, ka tajā var runāt, ka to var izmantot saziņai. Un nekādā ne pārnestajā nozīmē – pa tiešo!

Pēc filmas bija tikšanās ar skatītājiem, no kuras daļa man palika bez tulkojuma, jo tajā brīdī, kad uz skatuves uzrāpās jau otrais kinozinātnieks, kas sāka runāt ar pirmo kinozinātnieku un zāli, tulkam kļuva par sarežģītu un viņš aizlaidās. Es paliku persiešu valodas plūdos. Bet kaut ko jau es sapratu – nu, Godāru mēdz piesaukt, bet šoreiz bija arī Kusturica (Underground). Vēl par mūziku – Šimkus tika novērtēts. Par kadriem, melnbaltumu, mizanscēnām, par to, ka šī nav slikto-labo filma.

Skatītāji neizklīda arī tad, kad mūs izdzina no zāles. Viņi gribēja ne tikai fotografēties. Galvenais, viņi gribēja runāties. Viena meitene man teica, ka viņai Ausma ir filma par brīvību. Man arī Ausma ir filma par brīvību. Tāpēc joprojām tik apdullinoši sāpīga un svarīga.

„Fajr” persiešu valodā nozīmē – „ausma”...

Un Ausma Fajr (lasi – Ausmas) filmu festivālā saņēma balvu. Par to šeit:

سوپاسی ئەندامانی لێژنەی دادوەران لە فیلمی سینەمایی "نەفەس"، خەڵاتی تەندیسی سیمورغی سیمینی باشترین فیلمی بڵیند بە فیلمی سینەمایی "بەرە بەیان" Dawn لە دەرھێنانی "لایلا پاکالنینا" Laila Pakalnina بەرھەمی ھاوبەشی وڵاتانی لیتوانیا، ئستۆنیا و پۆڵەندا بەخشرا.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi