KINO Raksti

Kino Rakstu autori 2020. gadā - 15 no 55

31.12.2020

No daudzajām atziņām, ko šogad izgaismoja dažādas ārkārtas situācijas, visbūtiskākā – cik svarīgs ir katrs viens. Arī Autors – tas viens, kurš piedāvā lasītājiem tikai savu, īpašo redzējumu, un Kino Rakstos šogad savu redzējumu piedāvājuši 55 ļoti dažādi autori. Sargājot kolēģus, nevaram šobrīd sarīkot viņiem pateicības fotosesiju, tāpēc, 2020. gada noslēgumā apkopojot visvairāk lasītos autorus un spilgtākās debijas, aicinājām iesūtīt selfijus. Arī Kino Rakstu redakcija ļaujas nelielai pašrefleksijai par šo dīvaino gadu, kas mums pašiem par pārsteigumu apliecināja – lai gan varētu domāt, ka nekas taču nenotiek (kinoteātri slēgti, filmēšanas pārceltas, pirmizrādes atceltas), ir tik ārkārtīgi daudz, par ko rakstīt! Sirsnīgs paldies visiem mūsu autoriem, finansētājiem un atbalstītājiem, kas palīdzēja iziet cauri 2020. gadam!

spilgtākie debitanti

Lauma Mellēna-Bartkeviča

20201225_204633.JPGVeidojot Kino Rakstos viedokļu spektru par Viestura Kairiša jaunāko kino darbu Pilsēta pie upes, mums bija svarīgi atrast autoru, kas šo filmu varētu kontekstualizēt Viestura teātra un operas darbu kopainā. Laumu mums ieteica Silvija Radzobe, zinādama, ka Lauma savā doktora disertācijā pētījusi Viestura Kairiša iestudētās Nībelungu gredzena operas un režisora interesi par mītiskā varoņa tēlu. Tas izrādījās precīzs trāpījums – Laumas raksts kļuva par vienu no visvairāk lasītajām filmas Pilsēta pie upes recenzijām Kino Rakstos.

Pilsēta pie upes”. Varoņa deheroizācija
30.01.2020.

"Režisora Viestura Kairiša daudzpusīgās radošās darbības, arī teātra un operas iestudējumu kontekstā, uzskatāmi redzama interese par sociālkritisku varoņa tēla deheroizāciju, ko apliecina gan Vāgnera Zīgfrīds, gan Raiņa Lāčplēsis Kairiša interpretācijā. Daiļkrāsotājs Ansis ir pavisam jauns varoņa tips, kas demonstrē “atgriešanos pie saknēm” kā arhetipisks Sprīdītis."


Matīss Gricmanis

photo-on-29-12-2020-at-00-06-2.JPG

Domājot par Armanda Zača un Lienes Lindes dokumentālo filmu Klātbūtne, mēs ļoti burtiski uztvērām šīs filmas nosaukumu un recenzijai uzrunājām cilvēku, kuram liela daļa aizvadītā gada nozīmēja tieši to pašu – būt līdzās jauna bērniņa gaidīšanas periodā. Pēc Matīsa iesniegtā raksta izlasīšanas redakcija vispirms apraudājās.

Klātbūtne”. Tas nav par sievietēm
13.11.2020.

"Filma savā virstoņu līmenī nav par sievietēm. Vīrieša skatījums uz visu sieviešu pieredzēto ir šīs filmas centrālais notikums. Klātbūtne ir oriģināla caur lietišķības, inteliģences un poētisma mijiedarbību. Tā noteikti nav sociālpolitiska kritika par sievietes lomu sabiedrībā, bet vērojums – ko nozīmē būt klāt kādam, kurš piedzīvo tik straujas pārmaiņas ar savu ķermeni, psihi un dzīvi."


Liene Treimane

liene.JPGAizbraucot uz ekskluzīvo nišas festivālu Lesarkā, Francijā, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) direktore Liene Treimane pat nebija domājusi strādāt par Kino Rakstu korespondenti, vienkārši vēroja no malas un pārdomāja, kas festivālam piešķir neatkārtojamus vaibstus, savas pārdomas piefiksējot dienasgrāmatas tipa piezīmēs. Vēlāk izrādījās, ka šīs piezīmes ir viegli pārvēršamas par labu publikāciju Kino Rakstiem, un nu jau zinām, ka šis 25. janvārī publicētais raksts ir viens no pēdējiem, kas vēl aprakstīja festivālu dzīvi, kāda tā izskatījās pirms pandēmijas.

Festivāla asinsrite
25.01.2020.

"Runā, ka Franču Rivjēra Kannu kinofestivālam piešķir aristokrātisku šarmu, bet, iespējams, kāds to uzdrošinātos salīdzināt ar septiņdesmit gadus vecu, mazliet izlaidīgā vakarkleitā tērptu kinoaktrisi, kura eksaltēti pozē fotokamerām – ar sarkanas lūpukrāsas nospiedumiem uz mākslīgi baltiem zobiem, kurpēs, kas jau pirms pusgadsimta izgājušas no modes. Visticamāk, tas būtu ļoti subjektīvs skatpunkts, kas iegūts saskaņā ar konkrētajam indivīdam piešķirtās akreditācijas ierobežojumiem."


Jānis Ābele

img_6616.JPGSarunās ar kinošņikiem mēs vienmēr uzsveram – ja kādam ir ideja, par ko gribētu uzrakstīt Kino Rakstiem, katrs ir laipni gaidīts redakcijā savu priekšlikumu nopičot. Jānis pats atnāca ar šādu ideju – iepazīstināt plašāku publiku ar Nikolasa Vindinga Refna projektu, kas veltīts 60. gadu B klases filmu restaurācijai un pieejas nodrošināšanai. Arī šī filmu izlase joprojām ir viens no variantiem, ko lokdauna laikā var skatīties tiešsaistē.

Ekstrēmi naivi. 60. gadu B-klases filmas
11.04.2020.

"Alternatīvais kino ir tāda pati kultūras vēstures sastāvdaļa kā šedevri. Visvairāk gribu izcelt 1961. gada filmu Nakts paisums / Night Tide. Tai piemīt īstums, pieticīgā budžeta dēļ filma iztikusi bez savam laikmetam raksturīgās amerikāņu mainstream kino sterilitātes. Turklāt filmai ir īpaša saistība ar Latviju – tās operators ir Vilis Lapenieks, kura tēvs ir leģendārā 1939. gada Zvejnieka dēla režisors; Lapenieks juniors Holivudā kļuva par rūdītu B klases filmu operatoru."


Kārlis Streips

66066779_10219661514836267_3159932053848Labu draugu padoms ir nenovērtējams – par Kārļa nokļūšanu Kino Rakstos paldies jāsaka kino publicistei Zanei Dzenei, kura piedāvāja mums šāda ekskluzīva materiāla ideju. Un patiešām – neviens cits autors Latvijā nevarētu piedāvāt tik personisku, gandrīz vai aculiecinieka skatu uz notikumiem 70. gadu Amerikā, par ko stāsta Ģiedres Žickītes un studijas VFS Films dokumentālā filma Lēciens.

Lēciens”. Ar skatu no Amerikas
26.11.2020.

"Ja man ļauj izvēlēties starp spēlfilmu un dokumentālu filmu, allaž izvēlēšos pēdējo. Abos gadījumos tiek stāstīts stāsts, bet dokumentāla filma gandrīz vienmēr stāsta par kaut ko, kas ir patiešām noticis. Dokumentālās filmas Lēciens centrā, protams, ir pats Sims Kudirka, un nepārprotami ir lieliski, ka producenti ļauj viņam pašam runāt par savu pieredzi. Man bija mazliet sirreālistiski to skatīties, jo momentā atpazinu pilnīgi visus amerikāņu televīzijas žurnālistus un diktorus, kuri stāstīja par jūrnieka piedzīvojumiem. Noskatīties šo filmu arī citiem varu ieteikt ar abām paceltām rokām."


Autoru TOP 10

Ilmārs Šlāpins

ilmars2.JPGRedakcija klusībā ļoti lepojas ar to, ka Ilmārs Šlāpins savā Latvijas kultūrai svarīgo darbu aizņemtībā tomēr vienmēr prot izkombinēt laiku, lai atsauktos Kino Rakstu aicinājumiem recenzēt kādu filmu. Un vēl viņu redakcija mīl arī viena tīri tehniska iemesla dēļ – Ilmārs pats ir ilgus gadus bijis redaktors un zina, cik svarīgi ir apsolīto rakstu iesniegt tieši tajā dienā un pat diennakts laikā, kad solīts.

Piecdesmitgadnieku pankroks
30.04.2020.

"Šis ir viens no interesantākajiem filmas motīviem – kontrasts starp kādu vispārpieņemtu “veiksmes stāstu” vai pat normālību un to, kā patiesībā dzīvo Dambis, Skrips un Rudaks. Diezgan neapskaužami dzīvo, teiks vidējais mietpilsonis. Ne viņiem normāla darba, ne normālas ģimenes, viņu dzīvokļi atgādina “neteiksim, ko”. Piecdesmit gadu vecumu sasniegušam normālam vīrietim vajadzētu būt stabili pārtikušam, precētam un bērnu vai pat jau mazbērnu ieskautam kādā divstāvu privātmājā ar garāžu un latvisku guļbaļķu pirtiņu."

Citi autora raksti lasāmi te


Sonora Broka

Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmu direktore Sonora ir ļoti daudz redzējusi un visu laiku turpina ļoti daudz skatīties – filmas, seriālus, visdažādākos formātus. Varbūt tāpēc viņa vienmēr ir gatava ielaisties Kino Rakstu piedāvātajās sinefilajās avantūrās à la „…mēs par to vēl neko nezinām, bet tevi tas varbūt arī interesē?“ Šogad īpašs paldies par Latvijas jaunāko seriālu ražas vētīšanu un ieskatu tajā kinovēstures daļā, kas saistās ar tumšādaino režisoru veidotajām filmām!

Trīs Latvijas seriāli vienā orientēšanās spēlē ar kompasu
13.12.2020.

"Ja tomēr seriāla Projekts: Šķiršanās maigie vasaras mijkrēšļi ar vīna glāzi uz terases ir radījuši pārlieku saldu sajūtu, piektdienas vakarus LTV programmas veidotāji ir saplānojuši satriecoši. Uzreiz pēc tam seko mazs, sašķiebies pipargurķītis – seriāls Nopietni?, kuru var uztvert arī kā Pusnakts šova septiņos ar Jāni Skuteli ārlaulības bērniņu, folk-kupidonu, kurš kā radīts tam, lai testētu, vai latviešiem ir mēra sajūta un humora izjūta."

Citi autores raksti lasāmi te


Agnese Lipska

al.JPGNākamgad, kad uz ekrāniem iznāks seriāls "Emīlija. Latvijas preses karaliene", par Gunu Zariņu runās visi. Taču šogad publicētais Agneses pamatīgais pētījums par Gunas kinolomām apliecina, cik analītiski rūpīgi pētnieks var analizēt aktrises darbu neatkarīgi no pirmizrāžu publicitātes kampaņām un pat neskaitot kinolomai atvēlētā ekrāna laika minūtes.

Citādās, sarežģītās un brīvās. Gunas Zariņas kinolomas
6.04.2020.

"Zariņas talants un rūpīgā darba metode, kas nepieļauj kompromisus, suģestē saviļņojošu viņas tēloto varoņu iekšējo pasauli arī gadījumos, kad scenārijs trīsdimensionālas sievietes tēlu neparedz. Aktrise pievelk skatītāja uzmanību, un nereti viņas lomas izrādās būtiski atslēgpunkti filmas naratīvā."

Citi autores raksti lasāmi te


Agris Redovičs

20201222_095028.JPGKino Rakstu autoru spektrā Agris var piedāvāt visgarāko paša piedzīvotās kinovēstures nogriezni. Un kino recenzēšana, tāpat kā pats kino, ir laika māksla. Tāpēc Agri aicinām analizēt tās filmas, kuru aplūkošanai nepieciešams aizsniegties līdz vistālākajiem kino pieredzes slāņiem, – Pilsēta pie upes, Mans mīļākais karš, Ko zina Klusā Gerda…

Pilsēta pie upes”. Un debesis pār to
17.01.2020.

"Viestura Kairiša Piļsāta pī upis ir kā muzikāls skaņdarbs. Gan līgani plūstoši tautiski motīvi, gan Austrumeiropas žīdu meldiju enerģiskie šķēlieni, gan beigu crescendo, saglabājot pamatmelodijas nepārtrauktību. To neapšaubāmi spilgtina un enerģetizē dažādo valodu mikslis – latgaliešu, vācu, krievu, latviešu, jidišs. Tā bija pasaule, kādu pēc Otrā pasaules kara šaušalīgajām brāzmām Latvijā vairs neatrast."

Citi autora raksti lasāmi te


Ieva Viese

Pilnīgi pamatoti uzskatām Ievu Viesi par Latvijā spēcīgāko animācijas teorētiķi un ar katru jaunu recenziju par to pārliecināmies – viņai galvā ir vesela animācijas pasaule ar virszemi, zemzemi un vēl citām telpām, kur atveras durvis uz paralēlām kino un dažādu mākslu teritorijām, tāpēc Ieva atrod kontekstus gan klasiskai animācijai, gan starpžanru darbiem, gan trakiem eksperimentiem .

Mans mīļākais karš. Un patiesība
5.07.2020.

"Ilzes Burkovskas-Jakobsenas balss un ceļa trokšņi paspilgtina saistību starp atstāstu un realitāti šodien, piešķirot animētajam materiālam “akustisku indeksikalitāti”, kas “sajūdz dokumentālo animāciju ar realitāti”. Salīdzinot šo filmu ar Signes Baumanes animāciju Akmeņi manās kabatās, kuru arī pavada režisores stāstījums par personisko un dzimtas vēsturi, varam ievērot, ka šeit dokumentalitātes elementi izmantoti daudz plašāk un mērķtiecīgāk."

Citi autores raksti lasāmi te


Daniela Zacmane

daniela.JPGDaniela šāgada laikā Kino Rakstos ir piedzīvojusi transformāciju – no klasiska sinefila statusa vēl janvārī, kad tapa jubilejas raksts par Federiko Fellīni (un selfijs La strada noskaņās apliecina, ka sinefilija nekur nav zudusi), uz specializāciju melodrāmas teorijā, kuras gaismā Daniela rudens pusē aplūkoja gan Pilsētu pie upes, gan Riga IFF repertuāru. Tagad mēs droši zinām, ka uzņemt melodrāmu nav kauns, tas ir tikai nepelnīts stereotips.

Ceļā ar Federiko Fellīni
20.01.2020.

"Vismaz kaut kādu iespaidu Federiko Fellīni ir atstājis uz mums visiem. Ceļš / La strada (1954) , 8 1/2 (1963), Saldā dzīve / La dolce vita (1960), Roma (1972), arī citas (un nav pat izšķiroši, redzētas tās, vai nē) – pasaule bez šīm filmām noteikti būtu citāda. Laikā, kad, tā vien liekas, pat sinefiliem filmu repertuāru diktē Netflix piedāvājums, Fellīni 100 gadu jubileja nav slikts iemesls, lai no jauna noskatītos kādu režisora filmu. Starp citu, platformā MUBI arī no Latvijas šobrīd pieejami vairāki Federiko Fellīni darbi un ar viņa personību saistītas filmas."

Citi autores raksti lasāmi te


Vilis Lācītis

sdc11925.JPG

Vilis Lācītis ir kā Brūss Villiss – mēs viņam piešķiram viscietākos riekstus, un viņš mums pēc dažām stundām atsūta visperfektāko rakstudarbu, Kino Rakstu spektrā kopjot tik nepieciešamo veselīgās ironijas un pat dauzonības šķautni. Un lasītājiem arī patīk, pat ja aiz šķietami vieglās joku dzīšanas slēpjas nopietnas pārdomas par Klases salidojumu funkciju kino ekosistēmā.

Kāds labums no “Klases salidojumiem”?
28.02.2020.

"Izteikšu minējumu, ka cilvēki no "zemās kultūras aprindām" recenzijas parasti neraksta (izņemot mani), kamēr augstās kultūras aprindām ir ieaudzināts teikt par filmām labu vai neko. Tāpēc viņi šobrīd diskrēti izliekas, ka slauka lūpas zīda nēzdogā, kas izvilkts no žaketes ārkabatas, un tātad nevar parunāt.
Klases salidojumi ir kā gadījums iz mācību grāmatas, ko latviešu kinoindustrijas darbiniekiem vajadzētu studēt, cītīgi izdarot piezīmes savos blociņos. Humora pētījumi pēdējo gadu desmitu laikā lieliski pierāda, ka – jā, humoru, tāpat kā šausmas, spriedzi un mīlestību, ir jāprot pasniegt. Jo humors nav licence būt stulbam, humors ir smalka būšana. Lai sasniegtu pilnu jaudu, bez priekšspēles neiztikt."

Citi autora raksti lasāmi te


Ieva Augstkalna


Jau tikai recenzijas par filmām Klejotāji un Jaungada taksometrs 2 apliecina, ka jaunākās paaudzes kinokritiķu vidū Ieva ir viena no visspilgtākajām balsīm, kas vienmēr atnāk ar ļoti stingru viedokli. Turklāt viņai ir arī misijas apziņa vai vismaz nopietna interese domāt par konceptuāliem jautājumiem – piemēram, ko darīt kinokritiķim, ja muļķīgu seriālu šķietamais sociālais lietderīgums tiecas ignorēt mākslinieciskas kvalitātes?

Klejotāji”. Par tiem, kas meklē savu vietu
6.03.2020.

Režisors Matīss Kaža jauno dokumentālo filmu Klejotāji apzīmē kā stāstu par savu paaudzi, un filmā patiešām saskatāmas paralēles ar dažādiem kinovēsturē zināmiem „paaudžu portretiem”, īpaši ar Jura Podnieka hrestomātisko filmu Vai viegli būt jaunam? (1986).
Vairāku gadu darbs Kažam rezultējies ar ļoti kompresētu, intīmu, pietuvinātu, īpaši smalku un izjustu varoņu dokumentāciju. Dažkārt šī tuvināšanās kļūst pat mazliet biedējoša, jo neviļus liek jautāt: vai es gribu to redzēt?

Citi autores raksti lasāmi te





Elīna Reitere

Elīnai kā Kino Rakstu līdzredaktorei ir tā priekšrocība izvēlēties, par kurām filmām viņa patiešām grib rakstīt, un tad arī recenzijā viņa iegulda visu sirdi, visas savas plašās zināšanas un arī ievērojamas investīcijas, katrreiz nopērkot atkal vismaz vienu konkrētajam rakstam pilnīgi nepieciešamu kinoteorijas grāmatu. Rezultātā katra Elīnas analizētā filma izrādās sīkām saitītēm ieausta kinopasaules Visumā, ieņemot tur savu loģisko, bet reizēm negaidīto vietu.

Pilsēta pie upes”. Maģiskie arhipelāgi
22.01.2020.

"Filma Piļsāta pi upis, kaut runā par reāliem vēstures notikumiem, turpina attīstīt Kairišam kā kinorežisoram raksturīgo maģisko reālismu. Daudzveidīgajā emocionālajā tonalitātē, kur jo īpaši pirmajā stundā virtuozi tiek kontrastētas skumjas ainas ar komiskām, ironija ar traģiku, galu galā uzvar melodramatiskās modalitātes pamatnots – nostaļģija par pagātni. Kairiša darbs ir ar daudznozīmīgumu uzlādēts universs, turklāt mākslinieciski ļoti daudzveidīgs un ārkārtīgi bagātīgs teksts."

Citi autores raksti lasāmi te


Inga Pērkone

img_20201224_090004.JPGUn visbeidzot – šogad populārākais raksts! Pavasarī nāca klajā kinozinātnieces Ingas Pērkones piektā grāmata – pētījums par aktiermākslu Latvijas kino –, tāpēc ne mirkli nebija jāšaubās, kam lūgt rakstīt recenziju par Latvijas kino un teātra vidē unikālo notikumu, Alvja Hermaņa vadībā veidoto JRT komandas seriālu Aģentūra. Piecas dienas pēc publicēšanas Ingas recenzija kļuva par 2020. gada lasītāko rakstu portālā, pārspējot pat tādu gada griezumā apstiprinājušos magnētu lasītāju tūkstošiem, kā filma Pilsēta pie upes.

Aģentūra”, Hermanis un desmit baušļi
6.12.2020.

"Uz Jaunā Rīgas teātra seriālu Aģentūra varam skatīties kā uz varoņdarbu – tā ir sociāla aktivitāte, kas sniegusi reālu palīdzību lielai grupai cilvēku, ļaujot strādāt piespiedu bezdarba apstākļos. Aģentūra kopumā ir stāstījums par strupceļu, tomēr Alvis Hermanis seriālā cenšas sniegt mierinājumu vismaz vienai grupai – baltajiem vīriešiem, iekļaujot „īstas, garšīgas un pilnasinīgas dzīves elementus”, kas vienlaikus, pēc autora ieceres, ietriec dunci politkorektuma mugurā."

Citi autores raksti lasāmi te

Paldies visiem autoriem un visiem lasītājiem par tik daudzveidīgu Kino Rakstu kopējo tēlu!

Attēli - autoru pašportreti

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan