Jauno Dž.Dž.Džilindžera filmu “Ekstāze”, kas tiek pieteikta kā erotiska drāma, pirmo reizi uz kinoekrāna vēroju pirmspirmizrādes seansā. Un sapratu, ka varu identificēties ar kaimiņieni, kura filmā neparādās, tiek tikai pieminēta.
Tā izpalīdzīgā kaimiņiene, kas mākslinieka Eliasa lauku mājā iekurina pirti, aizdedz kamīnu, sagatavo vakariņas, lai atbraukušie mīlnieki var bez rūpēm nodoties seksam, kā jau tūkstots filmās redzēts – uz zvērādas uguns tuvumā. Iztēlojos kaimiņieni viņu seksa laikā klusu ieliekam kamīnā pagalītes, lai uguns nenoplok. Un nopūšamies, ka Eliasiņš nākamreiz varētu būt radošāks un paņemt dāmu uz virtuves galda. Tas gan tāds nestabils. Bet kaimiņiene pieturēs, ja būs vajadzība.
Protams, var jautāt – kāpēc tev ar kaut ko jāidentificējas? Skaties, atslābinies, baudi un nepiesienies! Bet nevar! Filmai jābūt kā labam seksam. Tevi ievilina stāstā, iekārdina, iemīlina varoņos tā, ka gribi, lai viņiem viss ir labi un interesanti. Bet Dž.Dž.Dzilindžera režisētā Ekstāze mani atstāja bez orgasma.
Skatītājiem tiek solīta erotiska drāma, kas tapusi pēc skandaloza romāna; tās centrā ir buduāra fotogrāfe Efeja un viņas vīrieši. Kaut kāda erotika tur ir, bet skandāla nepavisam nav. Reklāmas materiālos tika solīta Latvijai nebijusi atklātība seksa ainās. Aha. Būtu labāk paskatījušies to latviešu kino, pirms kaut ko sola. Seksa mūsdienu filmās netrūkst. Viena no atklātākajām seksa ainām bija redzama nesen iznākušajā Staņislava Tokalova filmā Mīlulis (2022), seksīga filma ir Lienes Lindes Septiņas neveikla seksa reizes (2016). Seriāla Pazudušās jaunajā sezonā ir aina ar pliku vīrieti, kurš piesiets pie gultas ar rokudzelžiem, un viņam tā dzelžu atslēdziņa ir iesprausta dibenā. Varat pārspēt šito? Nav visai seksīgi, bet vismaz jautri.
Filmas Ekstāze saturu īsumā varētu atstāstīt šādi – sekss ar vīru Efejai pieriebies, sekss ar mākslinieku no augšstāva ir lielisks, bet tad kretīni izrādās gan vīrs, gan kaimiņš, tāpēc dikti jācieš un jābrauc atkopties pie jūras, kur sekss ar kaitotāju treneri it kā ir lielisks, bet tomēr nav TAS. Tāpēc jāmaina profesija un jāpamet valsts.
Kāpēc es kā skatītāja nespēju pieslēgties un noticēt stāstam? Vai filmas pamatā liktais romāns un viņa autore pie visa vainīga? Vai Dž.Dž. Džilindžers kā režisors un scenārists filmā varēja ko glābt?
Filma uzņemta pēc Karīnas Račko (tagad Gleitneres) tāda paša nosaukuma romāna.
Izlasīju romānu. Tur skaistas, veiksmīgas sievietes staigā pa saviem smalkajiem apartamentiem smalkās kurpītēs un smalku zīmolu tērpos. Tur ir muskuļaini vīrieši ar iespaidīgiem locekļiem. Visi vienmēr gatavi seksam. Lasot grāmatu, paliek žēl galveno varoni, kura tik ļoti grib seksu, grib kaislību; mīlestības spēku viņa mēra savā spējā „tapt miklai” un sekundes desmitdaļā būt gatavai seksam, bet, kad pie tā visa tiek, dēvē sevi par padauzu un ļauj sevi tā apsaukāt arī vīriešiem. Nabaga Efeja! Paskatos kalendārā, ir 2023. gads. Man bija cerība, ka mūsdienās sieviete drīkst gribēt seksu un nejusties tāpēc nosodīta.
Atšķirībā no filmas, romānā fotogrāfe tiešām strādā un ir atmaksājusi vīram naudu par studiju. Filmā viņa tipina pa smalko studiju ar prosecco glāzi rokā, kājām pinoties plīvojošās biksēs līdz zemei. Un vīrs ir tas, kurš par visu maksājis, visu sagādājis. Dēmoniskais mākslinieks Eliass romānā glezno un abi ar Efeju gudri runā par mākslu.
Izsaka dažādas filozofiskas atziņas. Tādas, kuras lauku kaimiņiene var izšūt uz dvieļa un piekārt pie sienas!
Vai esmu sajūsmā par romānu? Nepavisam. Bet saprotu, ka ir tāds žanrs un tam ir piekritējas. Uz priekšu, dāmas! Baudiet visu, kas patīk, un nejūtieties vainīgas par to!
Bet Dž.Dž.Džilindžers nolēma filmai rakstītajā scenārijā veikt izmaiņas, kuras stāstam nepavisam nenāk par labu. Galvenās varones Efejas vīrs, Riharda Lepera atveidotais Georgs tiek padarīts par ļoti nepatīkamu tipu. Arī romānā viņš nav nekāds dūdieviņš, bet filmā pataisīts par tādu pretekli, ka gribas kliegt – pamet viņu, Efeja, pēc iespējas ātrāk!
Ja viņš tāds nebūtu, Efejas drāma būtu patiesi ticama. Būtu jāizvēlas – lāga vīrs vai tikko iepazītais mākslinieks. Un skatītājas varētu aizdomāties – vai es pamestu savu vīru mirkļa kaislības dēļ? Bet nē. Pasapņot, iepazīt, iemīlēt varoņus, tam laiks nav atvēlēts. Priekšspēle mums ir nolaupīta, dāmas! Atliek māksliniekam pienākt no aizmugures Efejai, un – "viņa slapja, viņam ciets, abiem sākas mīlas prieks"!
Filmā sākuma daļā ir vairāki it kā sīkumi, kas traucē noticēt un līdzpārdzīvot notiekošajam.
Kā lai iemīl galveno varoni Efeju, kura nakts laikā skrien uz citu dzīvokli pie nepazīstamiem cilvēkiem rāties par skaļu mūziku, ģērbta tikai īsā pidžamiņā?! Tu ko, sieviete?! Būtu vismaz paladziņā ietinusies! Bet nē, stāv tāda pusplika ballītes vidū un brīnās. Starp citu, ballītes viesi nejūtas traucēti. Viņiem laikam katru reizi kāda pusplika kaimiņiene ieskrien pabrīnīties. Un vīrietis – mākslinieks Eliass, kuru mēs te redzam pirmo reizi un kurš mums būtu jāiekāro, – sēcošā balsī dveš: “Es likšu viņām būt klusākām.” Kam?! Skaļa ir mūzika, nevis tās divas sievietes, kas netālu skūpstās! Liec sievietēm mieru!
Lai filmā vēl vairāk norautu erotisko kaifu, ainā, kur Efeja gatava intīmi pieskarties sev vīrieša skatiena pavadībā, Džilindžers Eliasa mutē ieliek tekstu: “Parādi, kāda sučka tu esi!”
Ko?! Kā, lūdzu? Pats tāds! Un vispār tajā filmā varēja mazāk runāt, vairāk ar to solīto erotiku nodarboties. Ir daži dialogi, no kuriem ausis asiņo.
Kā rāda Račko romānu pārdošanas rezultāti, auditorija šādam stāstam ir. Tad uzdāviniet sievietēm kaislīgu filmu! Lai ir tuvošanās, seksīgi skatieni, it kā nejauši pieskārieni… Ļaujiet pasapņot! Tad varētu izmest visus tos ziepju operas sižeta pagriezienus, par kuriem publika smējās abos seansos, kuros skatījos filmu. Nevis drāma, bet komēdija sanākusi.
Ekstāze nav pirmā erotiskā latviešu filma, bet tā noteikti ir pirmā filma Latvijā, kurā visu laiku dzer. Pēc seansa ar blakussēdētājiem smējāmies, ka augstie alkohola patēriņa rādītāji Latvijā ir tieši šīs filmas dēļ. Tādā dzeršanas maratonā komisks kļūst Efejas ciešanu skats. Ja pirms tam dzēra pudeli dienā, tad tagad ciešanas nozīmē – izdzēra divas?
Stāstam filmās ir daudz lielāka nozīme, nekā seksa ainām – tās var internetā atrast katrs pēc savas gaumes un vajadzības. Veicu mazu aptauju vietnē X – kādas ainas no latviešu kino ir palikušas atmiņā kā seksīgas? Rezultātā izrādījās, ka Ērikonkuļa lēkāšana pa dobēm no Limuzīna Jāņu nakts krāsā ir seksīgāka par visām drāšanās ainām Ekstāzē. Sanāk, ka gribēšana ir seksīgāka par dabūšanu.
Filmas centrā ir horeogrāfes, režijas studentes, Dž.Dž.Džilindzera bijušās asistentes Lindas Kalniņas tēlotā Efeja. Centrā viņa ir ne tikai stāsta dēļ, bet arī tāpēc, ka jūtams – jā, viņa ļoti patīk režisoram un arī operatoram Jānim Eglītim. Seksa ainas lielākoties tiek veidotas tā, lai vīrietis pienāktu no mugurpuses un būtu vairāk iespēju parādīt aktrises kailo ķermeni no priekšpuses. Jā, tas ir skaists. Bet filmas potenciālā auditorija pārsvarā ir sievietes. Tad kāpēc jūs slēpjat vīriešus fonā?
To, ka Eliass – aktieris Eduards Johansons ir pievilcīgs vīrietis, biju pamanījusi Valmieras teātra izrādēs. Filmā viņš padarīts par statīvu, ap kuru locīties Efejai. Žēl. Jāiet uz viņu atkal paskatīties teātrī.
Filmā, protams, ir arī kas pozitīvs. Jaukas ainas ir tās, kur buduāra fotogrāfei pozē klientes. Vismaz dzīvas un ticamas sievietes. Signes Dancītes atveidotā draudzene Madlēna ir filmas saprāta balss. Un profesionāls aktrises darbs. Un jā – Linda Kalniņa filmā ir ļoti skaisti saģērbta. Īpašs paldies par auskaru kolekciju.
Filmas veidotāji varētu kritikai iebilst, ka visu trūkstošo būs salikuši šī paša stāsta seriāla formātā. Bet kas tā par slimību ar filmu un seriālu veidošanu no viena materiāla?! Nav tādas filmas – Troņu spēles. Seriāls un filma ir dažādi kino formāti, veidoti pēc dažādiem noteikumiem. Nav dzirdēts, ka Latvijā cilvēki būtu plēsušies par biļetēm uz filmu Uzticības persona (2022) un pēc tam būtu uzsprāguši šāda paša nosaukuma seriāla reitingi.
Eh… Tā nu kaimiņiene kurina atkal Eliasa mājas pirti, gaida, kad viņš atvedīs kārtējo seksa partneri. Un cer, ka šoreiz viss notiks seksīgāk. Viņa paskatīsies pa lodziņu. Jo tādu – pusmūža sievieti ar platām gūžām un lielām krūtīm – kino pasaulē nelaiž. Vienīgais, ko viņa var atļauties no filmas Ekstāze, – nopirkt prosecco tuvējā veikalā. Vēlams, ar atlaidi.
P. S.
Starp citu, atgādinājums filmas veidotājiem – sazāļošana un negaidīts sekss ballītes laikā nav erotika, bet vardarbība. Var aizbildināties, ka romānu autorei patīk skarba apiešanās seksā, bet ne visas fantāzijas ir jāuzliek uz ekrāna.
