Savā Riga FF programmas izlasē pamatā akcentēšu filmas, kas jau saņēmušas starptautiskas balvas un veido aktuālos pasaules kino procesus. Īpašs uzsvars – šāgada Kannu festivāla konkursa darbi.
Rudens sezona, kā jau tas ierasts un pierasts, Rīgā ienāk ar pamatīgu kino notikumu, festivālu un vērā ņemamu filmu koncentrāciju. Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas lepni pavilks svītru pirmajai desmitgadei, nesen publiskojis savu programmu, lai laicīgi ļautu ieplānot kultūrnotikumus un kino apmeklējumus laikā no 12.-22. oktobrim. Programmā ir lieliska dāvana amerikāņu apcerīgā klasiķa, Ņujorkas autora Džima Džārmuša cienītājiem – kompakta, bet jaudīga viņa filmu retrospektīva. Par Džārmušu der rakstīt īpaši un ar garšu, sevišķi par viņa filmu Spoku suns: samuraja ceļš / Ghost Dog: The Way of Samurai (1999). Šis niansētais, ironiski nospriegotais un eksistenciālu skumju piepildītais stāsts par pasūtījuma slepkavu, kurš dzīvo saskaņā ar īpašu ētisko kodu (lomā – Forests Vitakers), ir aktuālāks par aktuālu – gandrīz pirms gadsimta ceturkšņa uzņemto Džārmuša filmu atcerējos pat vairākkārt, kad septembra sākumā Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā tika piedāvātas vismaz trīs filmas par cēliem slepkavām ar izsmalcinātu garīgu pasauli (viena no šīm filmām ir Deivida Finčera jaundarbs Slepkava / The Killer ar Maiklu Fasbenderu galvenajā lomā, drīzumā būs skatāma platformā Netflix).
Neseno Venēcijas festivālu pieminu ne bez nolūka, jo gan Riga IFF, gan arī citi lokālas nozīmes filmu festivāli gribot negribot ir atkarīgi arī no trīs milžu – Kannu, Venēcijas un Berlīnes festivālu filmu piedāvājuma. Proti, no filmām, kas jau piedzīvojušas starptautiskas pirmizrādes galvenajos Eiropas festivālos un turpina ceļu pie skatītājiem, izmantojot citu festivālu platformas. Tas, ka nozīmīgu filmu atklājēju misija pamatā gulstas uz "Lielā trijnieka" pleciem, nav ne labi, ne slikti. Tā tas vienkārši ir, tā lielā mērā funkcionē pasaules kinofestivālu ekosistēma.
Protams, Rīgas festivālā ir filmas, kurām šis festivāls ir pirmais lielais notikums ceļā pie publikas – galvenokārt Baltijas filmu skatē, bet arī citās festivāla programmās. Tomēr šogad Riga IFF piedāvā arī apjomīgu filmu klāstu no Kannu festivāla programmas, pateicoties Lietuvas kompānijai A-One, kas Baltijas valstīs izplata lielu daļu no šīm filmām (uz šo sakarību festivāla mājaslapā norāda vairākās anotācijās atrodamais teikums „Filma tiek izrādīta festivāla programmā sadarbībā ar Lācis, lauva un zars”). Savā Riga IFF programmas izlasē akcentēšu tieši tās filmas, kas jau saņēmušas starptautiskas balvas un veido aktuālos pasaules kino procesus. Un jāsāk, protams, ar Kannu festivāla uzvarētāju, Zelta palmas zara ieguvēju – franču režisores Žistīnes Trijē filmu Kritiena anatomija / Anatomie d'une chute. Galu galā Kannu festivāls, gribam vai negribam, turpina diktēt pasaules autorkino tendences, ar tā izlasi un uzvarētājiem nevar nerēķināties.
Kritiena anatomija / Anatomy of a Fall / Anatomie d'une chute
(Justine Triet, 2023)
Kritiena anatomijas uzvara Kannās pirmajā brīdī daudziem, arī man, bija pārsteigums – likās, kopējā filmu konkursa piedāvājumā varētu atrast arī kādu īpašāku, nozīmīgāku darbu. Sievietes režisores filmas uzvara netieši tika skaidrota gan ar aktuālo dzimumu līdztiesību politiku, gan ar faktu, ka Kannu festivāla programmā šogad bija daudz sieviešu režisoru filmas – septiņas, un tās gana pārliecinoši iezīmējās konkursa filmu divdesmitniekā. Tomēr atšķirībā no daudzām redzētām filmām, tai skaitā lielu festivālu konkursantēm, Kritiena anatomija ieķeras atmiņā un sajūtās. Tā neizbalo, nepazūd, pie tās laiku pa laikam joprojām atgriežos joprojām. Jā, kopš maija pirmizrādes Kannās Kritiena anatomijas atstātais emocionālais spriegums nav izdzisis un laiku pa laikam atmiņās uzplaiksnī izcilās vācu aktrises Sandras Hilleres iekšējās nervozitātes piepildītā varone rakstniece un griezīgā, šizīgā mūzika – filmas vadmotīvs.
Neprātīgais, satraucošais muzikālais motīvs ieskanas jau pašā filmas sākumā, iztraucējot un liekot pārtraukt intervijas gaitu – pie pazīstamas rakstnieces izpētes nolūkos ir ieradusies studente pētniece, bet rakstnieces vīrs kaut kur augšstāvā atskaņo mūziku uzkrītošā skaļumā. Interviju nav iespējams ierakstīt, abas sievietes atvadās, lai pēcāk tiktos jau pilnīgi citos apstākļos – tiesas zālē. Rakstniece Sandra tiek apsūdzēta sava vīra slepkavībā – drīz pēc neveiksmīgās intervijas atrasts viņa līķis. Iespējams, nokritis no balkona, iespējams, nogalināts.
Liela filmas daļa veidota kā “tiesu drāma” – tās darbība notiek tiesas zālē. Neprecizitātes Sandras un viņas vājredzīgā dēla liecībās situāciju nepadara vienkāršāku, tikai iekvēlina prokurora mizogīno agresiju pret apsūdzēto. Filmas režisore Žistīne Trijē (viņa arī arī dramaturģe kopā ar Arturu Harari) pārliecinoši būvējusi filmas spriedzi, demonstrējot ne tikai prasmi strādāt ar sarežģītu žanru elementiem (tiesas drāma, spriedzes filma), bet arī akcentējot diskusiju par sievietes spēku un vājumu vīriešu pasaulē.
Filmas seanss piektdien, 20. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 20:30
Himera / La Chimera
(Alice Rohrwacher, 2023)
Itāļu režisore Alise Rorvahere ir viena no savdabīgākajām mūsdienu kino autorēm; viņas filmas, arī Himeru, skatīties ir vienkārši bauda – tik raiti un vijīgi plūst sižets, kura vizualizācijā režisore laiku pa laikam pārsteidz ar Itālijas kino klasiķa Federiko Fellīni cienīgām atraktīvām, cirka un balagāna tradīcijās balstītām epizodēm un ekstravagantiem varoņiem. Viss tas ir arī filmā Himera, kas stāsta par britu arheologu (lomā britu aktieris Džošs O’Konors), kurš iesaistījies arheoloģisko izrakumu kontrabandas shēmā – kopā ar vietējiem racējiem viņš atrod un izlaupa senus etrusku apbedījumus. Britam, kurš labi ierakstās Itālijas vidē, piemīt rets talants – ar latvju rīkstnieku instrumentu, klūgu rīksti, viņš citu pēc citas uziet vairākus tūkstošus gadu senas kapenes.
Ja skatoties filmu, jums tās galvenais varonis (precīzāk – aktieris) liksies kaut kur redzēts un pazīstams, tie nebūs maldi. Džošs O’Konors ir viens no populārā Netflix seriāla Kronis / The Crown aktieru komandas – viņa atveidā princis Čārlzs, tagadējais Lielbritānijas karalis, ieguva patiesi traģiskas personības mērogu. Himērā Džošam O’Konoram ir cita veida loma – jauns cilvēks, kurš itin labi apguvis itāļu valodu, dēkainis pēc dabas, bet viņa sevis un arī dārgumu meklējumi Itālijā ir pietiekami bīstami. Filmā demences skartu sirmgalvi, dziedāšanas pasniedzēju, spēlē izcilā aktrise Izabella Rosselīni; tradicionāli režisore un arī savas filmas scenāriste Alise Rorvahere filmē arī savu māsu Albu Rorvaheri.
Ja draud uzmākties nogurums no autorkino klasiķu (Vendersa, Kaurismeki un citu) stila, Rorvaheres autorkino šķitīs svaigs, pārsteidzošs un pārliecinošs. Filma Kannās balvu gan nesaņēma, bet tas nekādi neietekmē filmas nozīmi un autores prasmi balansēt uz ne-vieglās robežšķirtnes “autorkino, kas draudzīgs skatītājam”. (Rorvaheres kontā ir balva par labāko scenāriju 2018. gada Kannu festivālā par filmu Laimīgs kā Lācars / Happy as Lazzaro).
Filmas seanss ceturtdien, 19. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 18:30
Club Zero
(Jessica Hausner, 2023)
Klubs Zero arī ir viena no jau minētās Kannu konkursa programmas filmām, ko veidojusi režisore sieviete. Lai gan filma, atšķirībā no Kritiena anatomijas, Kannās nesaņēma neko, tās tēma ir ārkārtīgi aktuāla, tās stils – iedarbīgs un konceptuāls. Darbība norisinās elitārā privātskolā, kur strādāt uzaicināta jauna skolotāja (lomā – amerikāņu aktrise Mia Vašikovska), viņa ir arī populāra veselīga dzīvesstila vēstniece, un viņas tēma ir – apzināta ēšana. Skolotājas aizrautība ir iedarbīga, jaunieši viņas ietekmē sāk atteikties no ēdiena, lai sasniegtu gan gara, gan miesas ideālu un pievienotos Nulles klubam – Club Zero. Šī kluba biedri konceptuāli nepiedalās patēriņa (tātad planētas iznīcināšanas) rituālos; tikmēr bērnu vecāki pat nenojauš par notikumiem, kas risinās elitārajā skolā.
Austriešu režisorei Džesikai Hausnerei ir precīzi izdevies būtībā jau anoreksijas tēmu padarīt par vizuāli krāšņas un jēdzieniski baisas filmas saturu. Vizuālais stils attāli sasaucas gan ar austriešu klasiķa Ulriha Seidla, gan amerikāņu režisora Vesa Andersona filmu stilistiku, kadru kompozīcijās iezīmējas statika un nereti arī simetrija, kas rada nosacītas atsvešinātības sajūtu. Kopumā šo filmu ir vērts redzēt kā iedarbīgu ironiju par patērētājsabiedrības tikumiem un likumiem, arī par garīgu prakšu popularizētājiem un bērniem, kas kļūst par šīs sabiedrības upuriem. Jēdzieniski radikālais un nenoliedzami aktuālais darbs nostiprina austrietes Džesikas Hausneres pozīcijas Eiropas autorkino pasaulē. (Jāatgādina, ka Latvijā īsu brīdi izrādīta arī šīs režisores iepriekšējā filma – eksperiments fantastikas žanrā Mazais Džo / Little Džo (2019); gan šī filma, gan Club Zero uzņemtas angļu valodā, iesaistot starptautiski pazīstamus aktierus.)
Filmas seanss pirmdien, 16. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 19:00
Kritušās lapas / Kuolleet lehdet
(Aki Kaurismeki, 2023)
Eiropas autorkino klasiķa, somu režisora Aki Kaurismeki vārds Eiropas festivālu universā komentārus neprasa. Viņa garajā karjerā ir bijuši krīzes un vājuma brīži, bet tas nav traucējis režisoram radīt un šogad pirmizrādīt vienu no savām pēdējo gadu veiksmīgākajām filmām Kritušās lapas – smalku, niansētu filmu par vientulību, vājībām un tuvības meklējumiem pasaulē, kur tepat līdzās notiek karš Ukrainā.
Kaurismeki filmu stils ar tā rezignētajiem varoņiem, neveiksminiekiem, “mazajiem cilvēkiem”; viņa filmu statiskās kadra kompozīcijas, pat interjeri un vide, kurā dzīvo šie varoņi, nav īpaši mainījušies visā režisora karjeras laikā jau kopš 20. gadsimta 80. gadiem. Kaurismeki vienmēr stāstījis stāstus par neveiksminiekiem ar zelta sirdi. Tādi ir arī Kritušo lapu varoņi – pārdevēja, kuru atlaiž no darba, un mehāniķis ar alkohola problēmām. Varoņu tik cilvēciskās vientulības un arī ekonomiskās izdzīvošanas problēmas kontekstualizē filmā vairākās epizodēs skanošais radio – ziņas par traģiskām norisēm Ukrainā.
Kritušās lapas jēdzieniski turpina arī Kaurismeki tā dēvēto “proletariāta triloģiju” – režisora karjeras sākumā viņš veidoja vairākus stāstus par mazajiem cilvēkiem skarbajā kapitālisma pasaulē (Ēnas paradīzē / Shadows in Paradise (1986), Ariels / Ariel (1988), Meitene no sērkociņu fabrikas / The Match Factory Girl (1990)). Jaunajā filmā, kas saņēma arī vienu no Kannu festivāla galvenajām balvām – žūrijas balvu, Kaurismeki aizrautīgi citē sev tuvu pasaules filmu klasiku; tas bija viens no iemesliem filmas hiperjūsmīgajai uzņemšanai Kannās – spēja “izlasīt kodus” un atpazīt citātus taču ir zīme, ka piederat īpašam sinefilu klubiņam. Kritušās lapas ir Somijas pieteikums šāgada Amerikas Kinoakadēmijas Oskara balvai.
Filmas seanss svētdien, 15. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 20:30
Jaukās dienas/ Perfect Days
(Wim Wenders, 2023)
Vācu klasiķa Vima Vendersa Japānā uzņemtā spēlfilma Jaukās dienas noteikti ir pārsteidzoša faktūru un vides ziņā – tā filmēta Japānā, ar japāņu aktieriem, arī finansējums gūts Japānā. Filmas galvenās lomas tēlotājs Koji Jakušo (Koji Yakusho) Kannu festivāla konkursā saņēma balvu kā labākais aktieris. (Otru Kannās rādīto Vendersa filmu – dokumentālo darbu par mākslinieku Anselmu Kīferu – piedāvās Baltijas pērle, rakstīju par filmu ŠEIT.)
Vendersa filma veidota kā nesteidzīgs vērojums, filmas galvenais varonis ir Tokijas tualešu uzkopējs, kas savam darbam atdod sirdi un dvēseli – rūpība un aizrautība, ar kādu viņš tīra pisuārus, ir neviltota. Pārsteidzoši, bet vērot šo procesu ir interesanti, tāpat kā sekot varoņa darba gaitām, apkopjot Tokijas tualetes, kuru dizains atgādina elegantus kosmosa kuģus. Arī pats filmas varonis tērpies nevainojamā kombinezonā, strādā ar gandrīz vai ķirurga precizitāti un dzīvo šķietamā harmonijā – ir darbs, kuru viņš mīl, ir hobijs, fotografējot ēnu radītas faktūras uz analogās filmiņas un pēcāk kraujot kastēs attīstītās un sakopētās mākslinieciskās bildes. Filmā ir samērā maz teksta, tās galvenais varonis ir skops un atturīgs valodā – vairāk klusē, nekā runā, bet, ja runā, tad ieklausīties ir vērts. Viņš klausās mūziku no kasetēm, labvēlīgi cenšas komunicēt ar jauniešiem un nezina, kas ir Spotify.
Tomēr pamazām un atturīgi šajā šķietami līdzsvarotajā pasaulē Venderss ienes arī kādu trauksmes un diskomforta elementu – ieskicē filmas varoņa nefunkcionējošās attiecības ar paša ģimeni, ar kādu restorāna īpašnieci. Savukārt aktieris Koji Jakušo sava varoņa jaukās dienas – trauslo harmoniju, kuru pamazām satricina vientulības krīzes, – patiešām nospēlē Kannu balvas cienīgi.
Filmas seanss piektdien, 13. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 21:00
Maijs decembrī / May December
(Todd Haynes, 2023)
Un vēl viens kinodarbs no Kannu festivāla konkursa programmas – amerikāņu autora Toda Heinsa Maijs decembrī, filma ar skaļiem vārdiem, divām amerikāņu zvaigznēm (Džulianu Mūru un Natāliju Portmani), bet bez Kannu balvām.
Tods Heinss ir viens no būtiskākajiem mūsdienu amerikāņu kino autoriem, viņa darbi regulāri tiek demonstrēti nozīmīgākajos pasaules kinofestivālos. Režisoru saista melodrāmas žanrs un tā sakāpinātās izpausmes gan varoņu attiecībās, gan filmu stilistikā. Tālab Toda Heinsa filmas nereti sasaucas (un tiek uzstājīgi salīdzinātas) ar izcilā melodrāmu meistara Daglasa Sērka (Douglas Sirk) filmu stilu. (Starp Heinsa līdzšinējiem darbiem ir gan veltījums Daglasam Sērkam Tālu no debesīm / Far from Heaven (2002), gan sieviešu mīlestību glorificējošā Kerola / Carol (2015) u. c.)
Režisora jaunākais darbs Maijs decembrī ir ironijas piestrāvots – Heinss ironizē gan par Amerikas sabiedrību, gan medijiem, gan slavenību kultu un arī par kinoindustriju. Filmas galvenās varones ir aktrise Elizabete (lomā Natālija Portmane) un provinces mājsaimniece Greisa, par kuras dzīvi gatavojas uzņemt filmu (lomā Džuliana Mūra). Greisa ir skandalozi slavena – pirms daudziem gadiem iemīlējusies 13 gadus vecā zēnā, izcietusi cietumsodu un apprecējusies ar savulaik nepilngadīgo Džo; nu jau viņiem abiem ir gandrīz pieauguši bērni. Filmas Maijs decembrī stāstu pamatā veido aktrises Elizabetes viesošanās Greisas un Džo mājās, viņas mēģinājumi “iedzīvoties”, pat brutāli iejaukties ģimenē un izprast Greisu, lai iegūtu materiālu savai lomai. Filmas vizuālā un jēdzieniskā kulminācija ir aina pie spoguļa, kurā abas izcilās aktrises Mūra un Portmane stāv blakus un pamazām it kā izšķīst viena otrā. Nenoliedzami, šī epizode ir veidota kā atsauce uz Ingmara Bergmana filmu Persona (1966), kuras pamatā arī bija divu sieviešu attiecību dinamika. Uz abām aktrisēm – Džulianu Mūru un Natāliju Portmani – ir bauda skatīties, pat ja filmas sižets un varoņu rīcība ne vienmēr šķiet psiholoģiski motivēta (īpaši tas attiecas uz skandalozo pagātnes notikumu – nepilngadīgā Džo pavešanu).
Filmā ir iekļauta ironiska epizode no filmas uzņemšanas laukuma, kur Elizabete spēlē Greisu; aina apzināti veidota tik vulgāri un nejēdzīgi, ka uzskatāma par ironisku Toda Heinsa skatījumu uz “biogrāfisko filmu žanru” kopumā. Arī tas ir aktuāli, jo biogrāfiskās filmas (gluži tāpat kā raksta sākumā minētās filmas par garīgi izsmalcinātiem slepkavām) šobrīd ir modē – tās pārpludināja arī 80. Venēcijas festivāla programmu, bet tas jau ir cits stāsts.
Filmas seanss piektdien, 20. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 18:00
Riga IFF programmā ir arī citas filmas no Kannu festivāla konkursa programmas – minēšu vēl britu sociālās drāmas klasiķa Kena Louča filmu Vecais ozols / The Old Oak un radikālā turku autorkino klasiķa Nuri Bilges Džeilana Par sausu zāli / Kuru otlar üstüne, kuras galvenās lomas tēlotāja Merve Dizdara saņēma Kannu festivāla balvu kā labākā aktrise. Filmas klātbūtne Kannās, turklāt vēl konkursa programmā, turklāt vēl ar festivāla balvu finālā, – tas ir iemesls, lai skatītos. Arī Rīgā.
