Smalkas zīmes, rūpīgi meklētas saiknes, savietojot dažādus materiālus un laikus, lai tie veidotu viengabalainu un pamatotu tematisko struktūru un zīmējumu – ar šādiem paņēmieniem veidota filma par izcilo dokumentālistu Juri Podnieku (1950–1992).
Nākamajā gadā varēsim svinēt Jura Podnieka 75 gadu jubileju – jācer, ka tas būs „Podnieka gads”, ar plašu programmu gan šeit, gan arī ārpus Latvijas. Annas Vidulejas un Antras Cilinskas filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks iznāk tagad, un tai būtu jākļūst par būtisku sastāvdaļu šajā notikumā, jo filma ir kā prizma, caur kuru vērot Podnieka biogrāfijas līkločus, raksturu, viņa radošo darbību, sabiedrisko nozīmi Latvijai tik būtiskā pārmaiņu periodā. Tajā pašā laikā filma liek arī nojaust par sarežģījumiem un sarežģītību – kā mākslas darbā atklāt mākslinieku un turklāt tādu, kāds bijis Podnieks. Varbūt par sarežģītību, bet varbūt par darba apjomu, kas nepieciešams tik milzīga materiāla aptveršanai, liecina arī transformācijas filmas veidotāju titros – sākotnēji filmas režisore bija Anna Viduleja un producente Antra Cilinska, bet filmu pabeidza abas jau kā līdzrežisores.
Divas stundas garā filma ir ārkārtīgi blīva – gan tekstuālais slānis, gan vizuālais materiāls ar kustīgiem un nekustīgiem attēliem, kuri piekļaujas filmas pamattekstam, veidotam no Jura Podnieka rakstītajām dienasgrāmatām un sniegtajām intervijām. Ir paveikts ārkārtīgi liels darbs – pārskatot, pārdomājot, atlasot materiālus filmai un pieņemot lēmumu tekstu balstīt Podnieka paša sacītajā vai rakstītajā (pieejamā materiāla noteikti pietiktu vēl vairākām filmām un cita formāta saturam par Podnieku). Filmā ir daudz brīnišķīgu arhīvu materiālu; īpaši izceļas tie, kas līdz šim nav tikuši publiskoti vai arī redzēti (un dzirdēti) reti. Tas attiecas gan uz privātajiem arhīviem (piemēram, mājas kino filmējumi no kāzām), gan arī publiskajiem (piemēram, videomateriāli no filmas Mēs / Hello, Do You Hear Us? / Soviets tapšanas laika).
Dienasgrāmata kā filmas vēstījumu organizējošā forma ļāvusi vēl ciešāk pietuvoties režisoram –
filmā dzirdamais teksts, kuru lasa aktieris Egons Dombrovskis, ir Jura Podnieka paša rakstīts, tas ir viņa domu, spriedumu, pārdzīvojumu pieraksts, kuru tagad sadzirdam izlasītu skaļi. Šis formāts precīzi reflektējas arī filmas nosaukumā – Podnieks pats vēsta par Podnieku, citiem informantiem daudz neiesaistoties. Līdz ar to skatītājiem ir iespēja sadzirdēt viņa paša balsi, uztvert ļoti atšķirīgas nianses gan no privātās dzīves, gan politiskā laikmeta, gan ļoti interesantām profesionālām detaļām.
Starp dienasgrāmatas rakstīšanu un dienasgrāmatas lasīšanu, kad to dara kāds cits, ir bezdibenis, kā norāda franču esejists, autobiogrāfijas un dienasgrāmatas žanra pētnieks Filips Ležēns. Īstā, autentiskā dienasgrāmatā ir pārtraukumi, izlaidumi, alūzijas, atkārtojumi, tā nav naratīva. Dienasgrāmata sākas tad, kad rakstītājs ir nolēmis sākt rakstīt un beidzas vai nu ārēju iemeslu dēļ (tostarp rakstītāja nāves gadījumā), vai arī ar lēmumu vairs nerakstīt. Kā raksta Ležēns, lielākā daļa dienasgrāmatu autoru dzīvo, un tā nav nāve, kura pieliek punktu un uzrakstīto padara par traģisku grāmatu.[1] Vai Juris Podnieks būtu turpinājis dienasgrāmatu rakstīt, ja nāve traģisko punktu nepieliktu, mēs nezinām. Ņemot vērā, ka viņš savas dzīves piezīmes rakstīja ar pārtraukumiem, tomēr regulāri, gribētos domāt, ka viņš turpinātu. Podnieka dienasgrāmatai punktu pielika ārēji apstākļi.
Dienasgrāmata kā koncentrētā un sevī vērstā procesā radīts teksts filmā kļuvis par pamatmateriālu autoru izveidotai interpretācijai kā šī teksta ilustrācijai, radot iespaidu, ka katram vārdam, frāzei, pieminētajam cilvēkam, notikumam noteikti jātiek parādītam. Tas rada ļoti blīvu filmas vizuālo rindu, kuru skatītāji uztvers dažādi – atkarībā no priekšzināšanu apjoma. Tāpat arī dienasgrāmatu tekstu var uztvert atšķirīgi, jo tajā sadzirdami gan novērojumi par tobrīd sabiedrībā un politikā notiekošo, gan kolēģiem un kino veidošanu, gan personisko dzīvi, ļaujot nolasīt to dažādos slāņos un (filmu vairākkārt skatoties) atrast arvien jaunas nianses.
No Podnieka minētajām pārdomām par kino veidošanu gribu izcelt domu, kas izskan pierakstos par īsfilmu Puikas, zirgos! (1979), kuru viņš pats izcēlis kā sev nozīmīgu darbu, tas arī šīs filmas kontekstā kopumā ir ļoti nozīmīgs. Īsfilma vēsta par pieccīņu, un Podnieks formulē – filma atklās viņa sajūtu par šo sporta veidu, “taču kauns runāt par šo “es” savā filmā…”[2] Šo dienasgrāmatas ierakstu var traktēt kā norādījumu uz to, kāda ir prakse tālaika dokumentālajā kino – autors sevi filmā tiešā veidā neizpauž. Tomēr jau pēc dažiem gadiem, filmas Strēlnieku zvaigznājs (1982) ievadā, Juris Podnieks uzdrošināsies runāt pats savā balsī un arī parādīties pats savā filmā (kā pēc tam darījis arī citos darbos – Vai viegli būt jaunam? (1986), Mēs (1989), Pēcvārds (1991)).
Filmas dramaturģijai pamatā ir hronoloģiska struktūra; tai ir vairākas atkāpes, kas savītas kopā ar dienasgrāmatu vai interviju tekstu, ziņu sižetu skaņu celiņu, tādā veidā radot sazobi starp tēmām un nodrošinot pārejas. Viena no šādām paralēlām dramaturģiskām līnijām un atkāpēm ir Podnieka nāves tēma, kas vairākkārt pārtrauc citādi secīgo stāsta struktūru. Šī līnija arī nosaka filmas toni, jo Jura pazušana, ienirstot Zvirgzdu ezerā, tiek minēta jau filmas sākumā. Pazušanai sekojošā meklēšana astoņu dienu garumā, kas izraisīja plašu uzmanību gan vietējā mērogā, gan arī starptautiski, integrēta filmas vēstījuma plūdumā vairākkārt. Kad Juris tiek atrasts un izskan ziņa par viņa nāvi, tas savijas ar Podnieka sacīto – mēs esam starpnieki starp dzīvi un nāvi (šis videofragments nāk no vēlāka laika un neatbilst konkrētai dienasgrāmatu hronoloģijai, kas veido pamatvēstījumu). Tās ir smalkas zīmes, rūpīgi meklētas saiknes, savietojot dažādos materiālus un laikus, lai tie veidotu viengabalainu un pamatotu tematisko struktūru un zīmējumu. Tieši nāves tēmas risinājums filmas kopējā vēstījumā šķiet apraujamies ļoti ātri, piepildot tālāko filmas daļu (vēl vairāk kā pusi filmas) ar zināmu nolemtību, it kā viss turpmākais pakāpeniski vestu uz bojāeju. Varbūt šāds risinājums iekļāvās tekstuālās informācijas plūsmas struktūrā, tomēr tajā pašā laikā tas pārāk ātri piedāvā notikumu atrisinājumu (neskatoties uz to, ka biogrāfijas fakts ir zināms).
Atkāpe veidota arī epizodē ar Jura Podnieka tēvu, diktoru Borisu Podnieku, citējot viņa rakstīto kā vēstuli dēlam. Šī epizode kopumā veidota ar paņēmienu, kas caurvij filmas dramaturģiju, – sasaistīt dienasgrāmatas tekstu, Podnieka uzņemto filmu tematiku, citu avotu materiālu un, izejot no tā, veidot jaunu tematisko virzienu vai bloku. Piemēram, stāstot par filmu Veļ Sīzifs akmeni (1985), kuras tapšanā par centrālo problēmu izvērtās cenzūras prasība izņemt bērnu no sievietes rokām filmas varoņa, tēlnieka Aivara Gulbja radītajā skulpturālajā ansamblī Uzvaras piemineklim, bērna tēls kalpo par ierosinājumu atskatam uz Juri kā puiku, kādu to redzēja viņa tēvs, uz grūtībām, kādas ģimenei sagādāja dumpīgais raksturs, atskatu uz attiecībām ar Jura māti.
Stāsta struktūru papildina arī vairāki stilistiski un vizuāli elementi, kas saistās ar Podnieka filmu estētiku. Kinozinātniece Inga Pērkone jau izcēlusi Podnieka filmām piemītošo fotogēniju, par kuras pamatu var uzskatīt kustību – tās ekspresija jūtama gan filmu kadru uzbūvē, gan arī režisora manipulācijā ar kustības ātrumu.[3] Tas uzsvērti izmantots arī filmā Podnieks par Podnieku, gan izmantojot viņa paša filmu fragmentus, kuros šis paņēmiens lietots, gan arī tempa maiņu kā papildus efektu lietojot citiem materiāliem. Jau pašā filmas sākumā redzams Juris Podnieks, kurš filmē skrējēju un pats skrien viņai blakus; tas tiek rādīts palēninātā kustībā, ļaujot pētīt viņa ķermenī un sejas izteiksmē uztveramo piepūli, kādu šo kadru filmēšana no viņa prasa. To varētu uztvert kā filmas moto – skatītājam būs dota iespēja lēni, dziļi un pamatīgi ieskatīties kādā personībā.
Par nozīmīgu vizuālu simbolu filmā veidots ūdens, kas saistās gan ar Podnieka traģisko nāvi, gan ar paša pieredzi kā pieccīņas sportistam, gan ar viņa filmu tēlu (Puikas, zirgos!, Brāļi Kokari (1978)). Ūdens pretestība un cilvēka pieliktais spēks šīs pretestības pārvarēšanai kļūst par metaforu Podnieka dzīves ceļam.
Filmas vizuālajā risinājumā izmantotā pieeja, balstot gandrīz visu vizuālo materiālu tieši dažāda veida arhīvos, ļauj skatīties uz filmu Podnieks par Podnieku kā aktuālu šī laikmeta kinovalodas zīmi – šobrīd top arvien vairāk filmu, kas radītas no dažāda veida arhīvu materiāliem. Amerikāņu teorētiķe Džeimija Barona norāda, ka ir nepieciešams pārformulēt, ko īsti nozīmē arhīva materiāls – tam vairs nav konkrētas piesaistes izcelsmei vai avotam, tas kļūst par recepcijas pieredzi – “arhīva efektu”.[4] Dažādos laikos tapušu materiālu savietošana bieži vien rada ne tikai arhīva efektu, bet arī “arhīva afektu”, jo, vērojot laika nospiedumu uz varoņiem vai vietām, veidojas emocionāls iespaids uz uztvērēju.[5] Filmā Podnieks par Podnieku šīs laika radītās pārmaiņas ir filmas dramaturģiskās konstrukcijas pamatā – uz ekrāna varam vērot Juri Podnieku dažādos vecuma posmos un pamanīt, kā mainās viņa izskats un vaibsti laika gaitā, dažādu notikumu un situāciju kontekstā. Vērot, kā no puiciska, pašpārliecināta zēna viņš pārtop dzīvi pieredzējušā, nobriedušā kinematogrāfistā, kuram nākas pieredzēt arī traģiskus notikumus, un nospiedumu, ko šie notikumi viņā atstājuši, iespējams uztvert intervijās. Arhīva efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka filmā netiek mēģināts papildus atšifrēt dažādos materiālus – vien tik, cik Podnieks pats piemin kādu filmas nosaukumu, kolēģa vārdu, notikumu dienasgrāmatā.
Filmas Podnieks par Podnieku skatīšanās pieredze ir intensīva, tā raisa interesi atkal pārskatīt režisora filmas un mudina cerēt, ka dienasgrāmatas reiz pilnā apjomā iznāks arī drukātā formātā, ar piezīmēm un paskaidrojumiem. Tiem, kam šī ir pirmā iepazīšanās ar Podnieka personību un filmām, varētu būt sarežģītāk uztvert blīvā materiāla apjomu un piesātinājumu, bet Podnieka filmogrāfijas un biogrāfijas pārzinātājiem filma ir emocionāli iedarbīgs atgādinājums par viņa personību, par kinematogrāfiski radošo vidi, kurā dzīvoja un strādāja Rīgas kinostudijas darbinieki, un par politisko pārmaiņu laikmetu, ar kuru pārāk cieši atkal sasaucas šodiena.
