Amerikas Kino akadēmijas balvu kontekstā lielākā uzmanība vienmēr tiek pievērsta spēlfilmu kategorijām, taču vislielākā intriga parasti saistās ar pilnmetrāžas dokumentālo filmu piecnieku. Kā raksturo nozares profesionāļi, tieši šo kategoriju varētu uzskatīt par „Oskaru” ceremonijas “melno zirdziņu” – lai kādas prognozes izskanētu, pārsteigumus visvairāk var sagaidīt tieši šajā, labāko dokumentālo filmu sarakstā.
Gadu gaitā, skatot Oskara balvai nominēto dokumentālo filmu sarakstus, bieži vien pārņēmusi neizpratne vai vilšanās – kāpēc nomināciju vidū trūkst patiesi izaicinošu, tematiski sarežģītu, sociāli asu un aktuālu darbu? Kāpēc novērtējumu nesaņem filmas, kuras gada laikā spējušas rast publikas, kritiķu un profesionāļu atzinību; kāpēc šajā, tomēr arī dokumentālajam kino tik svarīgajā balvā, tās aizstāj vieglākas izvēles? Balvu pasniegšanas ceremonijās un nomināciju sarakstos katram var būt savi favorīti un atšķirīgi viedokļi noteikti būs, bet Oskaru balvas kontekstā jautājumi un neizpratne par dokumentālo filmu nominācijām aug gadu no gada – un, kā redzēsim, arī dažādu grupu interpretācijā tiek saskatītas atšķirīgas problēmas.[1]
Šogad, 96. balvu pasniegšanas ceremonijā, uz Oskara balvu pretendē piecas dokumentālās filmas, kas pārstāv dažādas valstis un reflektē par atšķirīgām tēmām.
Lai gan Amerikas kinoakadēmijas balvas labākajām filmām pasniedz kopš 1927. gada, dokumentālās filmas pirmo reizi izceltas tikai 1941. gada ceremonijā, kad divām filmām tika piešķirtas īpašās balvas, un abas filmas vēstīja par nesen sāktā Otrā pasaules kara notikumiem – balvu saņēma amerikāņu filma par Ķīnas pretošanos Japānas iebrukumam un Britu informācijas ministrijas filma par Karalisko gaisa spēku varonību.[2]
Pārskatot balvai nominēto un apbalvoto filmu sarakstu turpmākajos gados, parādās gan politiski notikumi un vēsture, gan personības, aktuāli vides un sabiedrības jautājumi; filmu autori bijuši gan ASV, gan citu valstu pārstāvji – mainīgā intensitātē.
Kāds vispār ir ceļš, pa kuru dokumentālā filma var nonākt līdz iespējai kvalificēties Oskara balvu sacensībai?
Jāatbilst vismaz vienam no trim kritērijiem[3], un pirmais no tiem – filmas izrādīšana vismaz nedēļas garumā maksas seansos komerciālā kinoteātrī, ar publicitātes kampaņu un recenzijām vietējos medijos, vienā no sešiem ASV urbānajiem apgabaliem – Losandželosas, Ņujorkas, Sanfrancisko līča (Bay Area), Čikāgas, Maiami vai Atlantas apgabalā (norādot arī specifiskus tehniskos parametrus kinolentes vai digitālam formātam, ar piebildi, ka Blu-ray kopija neskaitās, kā arī to, ka seansiem jābūt vismaz trīs reizes dienā un vismaz vienam no tiem vakara periodā no 18–22). Otrā iespēja iekļūt Oskaru kvalifikācijas lokā – jāsaņem balva kādā no festivāliem, kuri norādīti Akadēmijas izstrādātajā sarakstā (tajā ietilpst gan Kannas, Berlīne, Gēteborga u. c., gan arī specifiski dokumentālā kino festivāli – IDFA, Hot Docs, Krakova, Šefīlda un citi)[4]. Trešais variants – ja filma ir izvirzīta no savas valsts kā pretendente labākās ārvalstu filmas kategorijai, tad tā kvalificējas arī konkurencei par labākās dokumentālās filmas balvu.
Iesniegšanas noteikumi ir tikai pirmais solis, kas tuvina filmu balvai, nākamais – balsošanas process. Balsojumā par iesniegtajām filmām piedalās Akadēmijas Dokumentālā kino profesionāļu atzara (branch) aktīvie un pastāvīgie (life members) biedri (šogad balsojumā varēja piedalīties 680 biedri[5]), kuriem bija jānoskatās noteikts skaits iesniegto filmu un jāizvēlas līdz 15 filmām, kuras iekļūs īsajā sarakstā. Par piecinieku atkal balso šī paša atzara biedri, bet var to darīt tikai tādā gadījumā, ja būs redzētas visas 15 filmas, no kurām jāizvēlas piecas. Savukārt par piecām nominētajām un attiecīgi balvas saņēmēju var izlemt ne vairs tikai dokumentālistu atzara pārstāvji, bet visi aktīvie un pastāvīgie akadēmijas biedri, kuri būs redzējuši visas piecas filmas, līdz ar to paverot plašāku vērtētāju loku.
Šobrīd akadēmijā ir 19 profesionāļu atzaru, jaunākais no tiem ir pagājušajā gadā izveidotais ražošanas un tehnoloģiju atzars (Production and Technology Branch), kurš apvieno profesionāļus no vadošajām tehniskajām pozīcijām visos filmas tapšanas posmos (no sagatavošanas līdz pēcapstrādei).[6] Savukārt šāgada februārī nolemts sadalīt Īsfilmu un pilnmetrāžas animācijas atzaru, katrs no tiem turpmāk darbosies atsevišķi.[7] Šādā veidā pakāpeniski atzaru skaits palielinājies gadu gaitā, no sākotnējiem pieciem līdz minētajiem 19, dokumentālistiem tāds izveidots tikai 2001. gadā – salīdzinoši nesen, bet būtībā arī likumsakarīgā laikā, kad atkal pieauga dokumentālo filmu popularitāte. Tomēr jāpiebilst, ka šāds lēmums bija arī rezultāts arvien pieaugošai profesionāļu neapmierinātībai ar līdzšinējo kārtību dokumentālo filmu vērtēšanā.
Par būtisku pārmaiņu izraisītāju tiek uzskatīts gadījums ar filmu Basketbola sapņi / Hoop Dreams (1994, ASV, režisors Stīvs Džeimss), kura saņēma pozitīvu novērtējumu no ietekmīgiem kritiķiem, bet ne Oskara nomināciju. Piecu gadu garumā filmētais darbs stāsta par diviem afroamerikāņu jauniešiem no Čikāgas nomales un viņu sapni par profesionālo basketbolu. Laikā, kad filma iznāca, dokumentālā kino atzara akadēmijā vēl nebija, toties pastāvēja dokumentālā kino profesionāļu grupa, kuru esot pārvaldījis šaurs cilvēku loks; reti kurš no grupas dalībniekiem bijis tiešām dokumentālists, jo Akadēmijas biedri varēja brīvprātīgi pieteikties darbam dokumentālo filmu nomināciju izvirzīšanas komisijā.
Situācija, kādu to aprakstījuši filmas veidotāji, izklausās pēc joka, ja vien tā nebūtu patiesība.
Filma esot pārtraukta pēc 15 minūtēm, jo kinoteātrī sanākušie akadēmijas biedri seansa laikā uz ekrāna spīdināja kabatas lukturīšus, tā signalizējot, ka ar šo filmu viss ir skaidrs un tālāk skatīties nav nepieciešams. Tomēr jāpievērš uzmanība faktam, ka seanss notika dienas vidū, kad uz to var atļauties ierasties ne jau aktīvi strādājošie nozares pārstāvji, turklāt skatītāju vidū bijuši arī, piemēram, frizieri, kas kino nebija strādājuši jau 25 gadus…).[8]
Pēc Dokumentālo filmu atzara izveidošanas Oskara balvu saņēmuši režisori, kuri līdz tam, neskatoties uz viņu veidoto filmu atpazīstamību un nozīmīgumu, pie apbalvojuma netika – piemēram, Maikls Mūrs (Oskars par filmu Boulings Kolumbainai / Bowling for Columbine, 2002, ASV) un Erols Moriss (Kara migla / The Fog of War, 2003, ASV). Interesanti, ka pat tādi klasiķi kā direct cinema autori D.A. Pennebeikers, brāļi Meisli, Fredriks Vaizmans nav saņēmuši Oskara balvas par savām filmām un arī reti kādu nomināciju (Pennebeikers un Vaizmans gan saņēmuši balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā).
Palasot medijos dažādu gadu reakciju uz nominācijām un balvu saņēmējiem, problēmstāstu un neizpratnes pilnu komentāru netrūkst arī pēc 2001. gada, kad atzars tika izveidots, jo augstāk aprakstītie kritēriji un balsošanas kārtība visus šos vairāk nekā 20 gadus nav bijuši nemainīgi. Dažos periodos balsošanā par labāko filmu varēja piedalīties arī tādi biedri, kas nav noskatījušies visas piecas nominētās filmas; rezultātā apbalvotas tika vienkārši populārākās filmas (piemēram, Searching for Sugar Man (2012) vai Amy (2015)).
Toties šobrīd vērojama pretēja tendence. Dokumentālā kino atzars pat vairāk nekā citi ir īstenojis akadēmijas izvirzīto uzstādījumu – biedru loku dažādot un padarīt starptautiskāku –, līdz ar to apmēram trešā daļa atzara biedru nāk no mazāk pārstāvētām sabiedrības grupām, tajā ir ļoti daudz citvalstu kinoveidotāju un sieviešu, tā sasniedzot dzimumu paritātes līdzsvaru. Starptautiskās pārstāvniecības aspekts un tā dominance balsojuma iznākumā savukārt satrauc amerikāņu autorus – 2024. gada nominācijās nav nevienas amerikāņu režisoru veidotas filmas. Iemesls tam meklējams ne tikai biedru sastāvā, bet faktā, ka
ir ievērojami palielinājies dokumentālo filmu skaits, kuras var pretendēt uz Oskara balvas nomināciju (piemēram, ap 2010. gadu tās bija 70–80 filmas, bet desmit gadus vēlāk – jau 238),
jo arvien vairāk filmu spēj izpildīt nepieciešamos kritērijus, pieaug arī finansējums gan filmu ražošanai, gan izplatīšanai un mārketingam (tāpēc ir izteikti priekšlikumi arī dokumentālajā kategorijā palielināt filmu skaitu, kā tas izdarīts labākās spēlfilmas kategorijā). Lielie tirgus spēlētāji Netflix, Max, Apple TV+ un citi spēj iepludināt filmu kampaņās ievērojamas naudas summas, tādā veidā sasniedzot arī plašāku iespējamo balsotāju skaitu, ar ko grūti konkurēt neatkarīgu producentu veidotām filmām. Protams, vērienīga kampaņa nav garantija nominācijai vai balvai, tomēr dod lielākas iespējas nonākt Akadēmijas biedru uzmanības lokā un palikt atmiņā vismaz līdz balsošanas brīdim.
Apcerot faktu, ka šāgada dokumentālā kino pretendentu sarakstā nav amerikāņu filmu, ASV industrijas eksperti norāda uz vēl citu problēmu – amerikāņu neatkarīgā dokumentālā kino sarežģīto situāciju, arvien sarūkošajiem filmu budžetiem un izplatīšanas iespējām[9], līdz ar to šīm filmām ir grūti konkurēt ar lielo budžetu un straumētāju filmām un viegli pazust starp citu valstu ražojumiem.
Šogad garajā 15 filmu sarakstā amerikāņu režisori pārstāvēja dažādus modeļus – tie nāca gan no lielām kompānijām (piemēram, Netflix producētā filma Amerikāņu simfonija / American Symphony par mūziķi Džonu Batistu, aktiera Maikla Dž. Foksa portrets Still: A Michael J. Fox Movie no Apple TV+), gan arī mazākām (Nensijas Buirski filma par klasiskās spēlfilmas Pusnakts kovbojs / Midnight Cowboy (1969) uzņemšanu un laikmetu – Izmisušās dvēseles, tumšā pilsēta un Pusnakts kovboja leģenda / Desperate Souls, Dark City and the Legend of Midnight Cowboy, tomēr līdz nominācijām netika ne vieni, ne otri.
Protams, Eiropas dokumentālā kino skatītāji varētu uzdot vēl dažādus jautājumus – piemēram, kāpēc vismaz līdz īsajam sarakstam netika igaunietes Annas Hints Melnās pirts māsība / Smoke Sauna Sisterhood, kāpēc nomināciju nesaņēma Leas Globas Apolonija, Apolonija / Apolonia, Apolonia vai Maceja Hamelas Atpakaļskata spogulī / In the Rearview… Tomēr šāgada nominantu piecinieks ir izvēlēts, un tajā pagaidām vienīgā filma, kas bijusi pieejama arī Latvijā (šobrīd skatāma platformā Go3), ir ukraiņu 20 dienas Mariupolē / 20 Days in Mariupol (2023, Ukraina, ASV), kuru veidojis Mstislavs Černovs, Associated Press žurnālists, kurš fiksējis Krievijas armijas uzbrukumus un pakāpenisko Mariupoles ieņemšanu. Filmā redzami traģiskie kara notikumi, kas nonāca pasaules medijos un kļuva par okupācijas šausmu liecībām, – dzemdību nama un bērnu slimnīcas bombardēšana, masu kapi, cilvēku ciešanas, apjukums. Černovs kopā ar dažiem citiem ukraiņu žurnālistiem no Associated Press bija vienīgie ārvalstu mediju pārstāvji, kas palika pilsētā, kad to pamazām ieņēma Krievijas karaspēks. Savā pirmajā pilnmetrāžas filmā Černovs vēstījumu veidojis pirmajā personā, no sava skatpunkta komentējot notikumus un tādā veidā radot ciešu saikni starp filmēto vidi, notikumiem un skatītājiem – šis autora “es” nojauc distanci un neļauj skatītājam ieņemt neitrāla vērotāja pozīciju. Filmas pirmizrāde notika Sandānsas festivālā 2023. gada janvārī, gada laikā tā saņēmusi jau vismaz 50 nominācijas dažādos festivālos un gandrīz 30 balvas (to skaitā ir BAFTA, Amerikas kinorežisoru ģildes balva, Amerikas kino producentu ģildes balva utt.).
Filma Nogalināt tīģeri / To Kill a Tiger (2022, Kanāda) vēsta par indiešu lauksaimnieku, kurš vēlas panākt taisnību savas 13 gadus vecās meitas izvarošanas lietā. Tāpat ģimenes saites un nedaudz arī seksuālās izmantošanas tēma skarta filmā Četras meitas / Four Daughters (2023, Francija, Tunisija, Vācija, Saudi Arābija, režisore Kaouther Ben Hania), kas saņēmusi dokumentālās filmas balvu Kannu kinofestivālā. Filma vēsta par tunisieti Olfu un viņas četrām meitām; divas vecākās ir aizgājušas no ģimenes un pievienojušās radikālam islāmistu grupējumam Lībijā. Šis notikums izskanēja medijos 2016. gadā, Olfai kritizējot varasiestādes par to, ka ļauts pusaudžu meitenēm doties projām no valsts. Savijot reālus personāžus ar aktieriem, tiek radītas ainas, kurās pie Olfas palikušās īstās meitas kopā ar aktrisēm izspēlē šos notikumus.
Filma Bobijs Vains: Tautas prezidents / Bobi Wine: The People’s President (2022, Lielbritānija, Uganda, ASV) ir darbs ar izteiktu galveno varoni. Bobijs Vains ir mūziķis, kurš kļuvis par politiskās opozīcijas līderi un aktīvistu Ugandā, lai mēģinātu cīnīties pret ilgstoši pie varas esošo režīmu un tā vadītāju. Klasiska dokumentāla filma ar intervijām, arhīvu materiāliem un šābrīža filmējumiem par tēmu, kura raksturo ne tikai šīs vienas valsts gadījumu un problēmas. Savukārt Mūžīgā atmiņa / The Eternal Memory (2023, Čīle, ASV) ir režisores Maites Alberdi veidots darbs par laulāto pāri, Augusto un Paulinu, kuri ir kopā jau 25 gadus, bet nu jau ilgāku laiku abi dzīvo, baidoties no neizbēgamā – Augusto cieš no Alcheimera slimības, un kādu dienu viņš sievu vairs nepazīs.
Pagājušajā gadā dokumentālistu Oskara statueti saņēma kanādiešu režisora Daniela Roera filma Navaļnijs / Navalny (2022), kuras producējošā valsts bija ASV (filmai bija ievērojams atbalsts no CNN Films, HBO Max, Warner Bros. Pictures). Arī šogad vairākām filmām ASV ir kopražotāja, lai arī autori nāk no citām valstīm. Vai melnā zirdziņa kategorija arī balvu pasniegšanas ceremonijā radīs pārsteigumu? Vai tomēr nē, un no piecinieka prognozēt iespējams precīzi? To redzēsim drīz.
