Ir tikai daži profesionāļi, kas noskatījušies visas „Lielajam Kristapam” pieteiktās filmas un var spriest par vispārīgām tendencēm gan nomināciju sarakstā, gan ārpus tā, - tie ir Nacionālās kino balvas atlases komisijas eksperti, un starp tiem šogad bija arī kinozinātniece Zane Balčus.
Bija jau pagājuši vairāki gadi, kopš pēdējoreiz strādāju Lielā Kristapa atlases komisijā, skatoties visas nacionālajai kino balvai pieteiktās filmas (2022. gadā to bija 83), un šoreiz bija jūtamas dažas pārmaiņas. Kinosavienības sapulču telpa aizmigrējusi uz pirmo stāvu, savienības savējie teica – tas uz laiku, kamēr tiek remontētas telpas 3. stāvā. No Elizabetes ielas glītās koka ēkas aizgājusi Olimpiskā komiteja, tas vēl vairāk izceļ mājā valdošo pamestību un klusumu, ko gan varbūt vairoja arī tumšie rudens mēneši, kuros notika Lielā Kristapa komisijas sēdes.
Otra atšķirība bija paplašinātais atlases komisijas sastāvs, kas saistās ar to, ka vēl vairāku kinoprofesiju pārstāvji apvienojušies dalībai savas jomas profesionāļu apvienībās, un komisijā kopš 2021. gada klāt nākuši eksperti no Latvijas Scenāristu ģildes, Latvijas Kinorežisoru ģildes un Latvijas Filmu skaņu režisoru ģildes. Ir vērtīgi, ka komisija sastāv no dažādu profesiju pārstāvjiem, tomēr vai tas nepārbīda uzsvaru tieši uz spēlfilmu izvērtēšanu? Pie tā rakstā vēl atgriezīšos.
Nomināciju sarakstā iekļuvušās un varbūt arī neiekļuvušās spēlfilmas Kino Rakstos aprakstītas jau pietiekami, gribu tikai piebilst, ka to skaits šogad bija iespaidīgs un konkurence spēcīga. Pievienojušies arī debitanti, patīkami redzēt ambiciozus pieteikumus – Toma Harjo modernisma strāvojumus atbalsojošo Sēkli un Mārča Lāča eksperimentālo Revolūciju. Sēdēs apspriedām, vai debijas kategorija šoreiz nebūtu jāsašaurina kā “debija pilnmetrāžas spēlfilmā”, jo šogad īpaši sagadījies, ka vairāki spēcīgi režisori, kas jau labi pazīstami citos filmu veidos, bija uzņēmuši savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas. Tomēr manas domas sakrīt ar komisijas galīgo izvēli, saglabājot debijas kategoriju kā tādu, kurā tiek izvirzīti patiešām pirmie profesionālie darbi, tā izceļot kinojomas jaunpienācējus kopumā, nevis tikai kādā noteiktā filmu veidā. Priecājos, ka starp divām jau minētajām jauno autoru filmām kā trešais nominēts dokumentāls darbs – Elzas Gaujas Tikmēr Lucavsalā –, akcentējot to, ka spēlfilmas, lai arī jau tradicionāli atrodas uzmanības centrā, tomēr nav vienīgais filmu veids.
Tas, kas pa šiem gadiem nav mainījies, ir īsmetrāžas spēlfilmu mazskaitlīgums, ko varētu skaidrot arī ar to, ka atbalsta apjoms un iespējas tieši šī garuma filmām ir saglabājies kā iepriekš, bez īpašiem stimulu mehānismiem. Viens no argumentiem laika gaitā bijis kinoteātru izrādīšanai sarežģītais īsmetrāžas filmu garums, kas vienam veselam seansam ir par maz, taču digitālo platformu laikmetā tā, iespējams, varētu vairs nebūt tik liela problēma?
Pretēju tendenci varam vērot īsmetrāžas dokumentālo filmu kopumā, kur pastāv noteikts atbalsts īsfilmu formātam. Izvērtēšanai tika iesniegtas 15 īsmetrāžas dokumentālās filmas, un trešā daļa no tām bija LTV programmā Latvijas kods veidotie darbi (visas programmā 2021. gadā atbalstītās filmas), kurus uzņēmuši gan jau pieredzējušāki, gan arī jauni autori (jāpiebilst, ka debiju starp tām šoreiz nebija).
Trīs no Latvijas koda filmām saņēma arī nominācijas – brāļu Laura un Mārča Ābeļu Mierjemā (prognozēju, ka abu režisoru 2022. gada Latvijas kodam uzņemtais darbs Pilnmēness serenāde nomināciju saņems nākamajā Kristapā), Zanes Gargažinas No manis nav jābaidās un Emīla Alpa Renesanses laika cilvēks. Trīs savstarpēji atšķirīgie darbi reprezentē gan dažādas tēmas, gan arī pieejas dokumentālā kino materiālam – veidojot vizuālā attēlā balstītu darbu; izvēloties mijiedarbi ar varoni un dodot iespēju viņam kļūt par attēla radītāju un noteicēju, vai arī klasisks dokumentāls portrets. Fakts, ka Latvijas koda darbi nu jau regulāri gan sasniedz nomināciju sarakstu, gan arī tiek apbalvoti, liecina, ka programmā izdodas tapt filmām, kuras ir vajadzīgas un novērtētas, turklāt Latvijas kods bieži ļauj jauniem autoriem tikt pie savas pirmās filmas tieši īsmetrāžas dokumentālu filmu formātā.
Divi citi īsmetrāžas nominanti ir jau dokumentālajā kino ļoti pieredzējušais Andrejs Verhoustinskis, kura dokumentālajai filmai ar animācijas elementiem Nr. 105555 pirmizrāde Kristapa atklāšanas vakarā, un Jānis Ābele ar savu pielūgsmes vēstuli Latvijas kinoteātriem 81 metrs. Ļoti personiska, nostalģiska, emocionāla eseja, veidota no sinefīla pozīcijas, – tādai gribētos redzēt arī turpinājumu.
Nomināciju sarakstiem jau parasti pievēršam lielāko uzmanību, bet kas tad palicis aiz tā? Lakoniskais audiovizuālais piemineklis kinorežisoram Rolandam Kalniņam Vecāks par simts gadiem; vairāki televīzijas formātā veidoti darbi, gan arī jau labi zināmi vārdi dokumentālā kino vidē, gan arī tādi, kas piedalās ar saviem neatkarīgi veidotiem darbiem, parādot to, ka dokumentālais formāts ir tik daudzpusīgs – māksla, informācija, reklāma; virzieni var būt dažādi.
Līdzīgi vērtējamas arī pilnmetrāžas dokumentālās filmas – gan formas ziņā sarežģītāki darbi, gan klasiski notikumu un cilvēku vērojumi, arī specifiski televīzijai veidotas dokumentālas filmas (kopumā šajā kategorijā bija pieteikti 18 darbi). Unas Celmas 1960. gada meitenes, kurai marta sākumā gaidāma pirmizrāde festivālā ArtDocFest / Riga, ir atgriešanās pie varonēm, režisores klasesbiedrenēm, kas filmētas jau agrāk – 1995. gada filmā ar tādu pašu nosaukumu kā jaunajam darbam.
Līdzās Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam? (1986) un Ivara Selecka Šķērsielai (1988) Unas Celmas 1960. gada meitenes Latvijas kinovēsturē ieņem vietu kā viena no garengriezuma jeb longitudinālām dokumentālām filmām. Ar šo apzīmējumu raksturo pētījuma dizainu, kurā viena un tā pati izlase tiek aplūkota atkārtoti;
dokumentālā kino kontekstā – vieni un tie paši varoņi tiek filmēti vairākkārt pēc kāda laika
(dažos gadījumos šis laiks tiek ļoti apzināti kontrolēts, citkārt laikposmi ir atšķirīgi). Jāpiezīmē, ka Latvijā top vēl viens jauns šādas pieejas darbs – Ivara Selecka filma, kurā tiks fiksēti Simtgades filmas Turpinājums (2018) varoņi.
Celma 1960. gada meitenēs otro reizi atgriežas pie varonēm, savām bijušajām klasesbiedrenēm, pēc vairāk nekā 25 gadiem filmējot gan sievietes, ko redzējām pirmajā filmā, gan vēl citu klasesbiedreni, tomēr nepiekļūstot viņām īpaši tuvu.
Starp nominētajiem darbiem ir dokumentālā filma Svārstības ar jaunu un būtisku tēmu Latvijas kino – par sievietēm teoloģēm vienīgajā Eiropas valstī, kurā evaņģēliski luteriskā baznīca ir liegusi sieviešu ordināciju. Savijot triju varoņu stāstus, režisore Kristīne Briede rada smalku un iejūtīgu šo sieviešu portretu un iezīmē tēmas kontekstu plašākā laika griezumā.
Lai arī nominēta tikai vienā kategorijā, par labāko operatora darbu, tomēr Lielā Kristapa konkursa programmā ir iekļuvusi Lailas Pakalniņas filma Mājas – konceptuālākā dokumentālā filma no šāgada piedāvājuma. Filma rāda dokumentālā kino uzņemšanas procesu, ļaujot atkal un atkal skatīties uz to, kā filmas operators izkārto kadrā dažādu māju iemītniekus un filmē tos caur logu, māju iemītniekiem atrodoties ārpusē. Kad kadrs nofilmēts, nonākam atkal citās mājās, īsām ainām vijoties citai aiz citas un veidojot Latvijas cilvēku portretu galeriju, bet operatoram paliekot kā galvenajam tēlam.
Nav neierasti vai pārsteidzoši izvēlēto filmu tēmu lokā tikai pavisam reti ieraudzīt aktuālus sociālus tematus, politisku notikumu vērojumu vai analīzi. Aktuālākais laikmeta dokuments ir Ivara Zviedra Bahs pret Covid – mums arī ir vajadzīga sava Covid laika filma, un tieši Zviedra darbos regulāri parādās aktuālie notikumi Latvijā. Ja pēc vairākām desmitgadēm kāds festivāla programmētājs vai vienkārši interesents vēlēsies caur Latvijā tapušām dokumentālām filmām paskatīties uz aktuālajām norisēm sabiedrībā, tad noteikti varēsim ieteikt (ja paši vēl to spēsim!) uz 21. gadsimta pirmajām desmitgadēm skatīties tieši Zviedra filmās.
Kopumā Latvijas dokumentālajā kino varam novērot uz stāstniecību orientētu filmu dominanci, to apliecina arī Lielajam Kristapam nominēto filmu piecnieks, atgādināšu – Svārstības, Bahs pret Covid, Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas Hekabes jautājums, Ivara Selecka Zemnieki un Ievas Ozoliņas Mana māte valsts. Starp tām ir arī refleksīvāki un personiski skatījumi (Hekabes jautājums, Zemnieki), tomēr katra filma stāsta kādu stāstu – atšķirībā no Mājām, kas paver pārdomu lauku par dokumentālas filmas būtību un skatītāja līdzdalību filmas uztveres procesā. Jo uztveri kairinošākas būs dokumentālās filmas, jo plašākos un dažādākos veidos varēsim paskatīties uz pasauli sev apkārt un spēsim novērtēt tik plašo dokumentālā kino izteiksmes līdzekļu klāstu, kuru pārāk bieži atstājam neizmantotu.
Domājot par spēlfilmu dominējošo pozīciju, tā būtu apcerama arī balvas izvērtēšanas kontekstā – jau minētais paplašinātais komisijas sastāvs var radīt neproporcionāli lielu pārsvaru ekspertiem, kuri pamatā saistīti tieši ar spēlfilmu veidošanu.
Profesionālo organizāciju skaitam pieaugot, izskatās, ka trūkst vēl dokumentālistu asociācijas
vai zem kāda cita nosaukuma apvienotiem dokumentālistiem (tiesa, vai tas praktiski vajadzīgs, to drīzāk varētu izlemt paši dokumentālisti, jo tikai jauna formāla vienība noteikti nav nepieciešama). Lai iegūtu labāku līdzsvaru starp dažādu kino veidu pārstāvjiem vērtēšanas procesā, varbūt atlases komisijā nav jābūt 10 ekspertiem katru gadu, bet tie varētu mainīties? Arī atkarībā no tā, kādas filmas pieteiktas, kuri profesionāļi ir iesaistīti to veidošanā, lai pēc iespējas atbilstošāk notiktu izvērtēšanas process, cenšoties izvairīties no ekspertu tiešās saiknes ar vērtējamām filmām.
Nacionālā kino balva – skan svarīgi, būtiski, tomēr ir situācijas, kad producenti filmu izvērtēšanai nepiesaka. Ja mēs uzklausītu iemeslus, tie noteikti būtu pietiekami dažādi, bet svarīgākais šķiet, kā šādas situācijas mazināt, lai vērtēšanas procesā nonāktu visi iespējamie darbi, radot pēc iespējas precīzu pārskatu par aizvadīto kino gadu. Piemēram, šim Lielajam Kristapam bija pieteiktas tikai trīs animācijas filmas, lai gan ir zināms, ka pēdējā gada laikā iznākušas vēl vairākas, turklāt ar valsts atbalstu. Viens no paņēmieniem būtu pārskatīt pieteikšanas procesu, gan izskatot iespēju ar valsts finansējumu tapušas filmas automātiski iekļaut vērtējamo sarakstā, gan arī paplašinot organizatoru rīcībspēju, pēc pieteikuma termiņa beigām pārskatot esošos pieteikumus un uzaicinot iesniegt darbus, kas varētu tikt iekļauti vērtēšanā, bet kāda iemesla dēļ nav pieteikti.
26. februārī noskaidrosim 2022. gada Lielā Kristapa balvu ieguvējus. Līdz nākamajam vēl pietiekami daudz laika, lai pārdomātu, pārvērtētu un varbūt nonāktu pie jauniem secinājumiem.
