KINO Raksti

"ArtDocFest / Riga" un dokumentālistu pēcpusdienas snauda

10.05.2021

Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "ArtDocFest / Riga" pasludinājis vēlēšanos atjaunot kādreiz slavenos dokumentālistu simpozijus kā iespēju analizēt un vērtēt aktuālās filmas un tendences. Pirmo pārskatu par nesenām un spilgtām Latvijas dokumentālajām filmām sagatavoja kinozinātnieks Agris Redovičs, novērtējot kopējo ainu kā snaudu un nevēlēšanos īpaši piepūlēties, tomēr izceļot trīs "praviešus", kam ir īpašas attiecības ar Patiesību. Ļoti piemērots izaicinājums sarunas turpināšanai ar citiem viedokļiem...

Klusi, bez lieka trokšņa, maija sākumā Rīgā noslēdzās ikgadējais dokumentālo filmu festivāls ArtDocFest / Riga (no 28. aprīļa līdz 3. maijam), pirmoreiz kā patstāvīgs starptautisks notikums. Jau kopš 2014. gada, kad festivāla prezidents Vitālijs Manskis pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, šis pasākums bagātinājis galvaspilsētas kultūras dzīvi; tajos laikos, kad vēl bija iespējama kinofilmu publiska izrādīšana šim nolūkam radītajos namos, ArtDocFest skatītājiem Rīgā bija iespēja redzēt augsta līmeņa dokumentālo kino.

Pērnruden paredzētais festivāls nenotika sērgas ierobežojumu dēļ, bet šogad to pašu iemeslu dēļ ieņēma visai ekscentrisku formu – dažas filmas izrādīšanai tika vestas uz dažādiem „burbuļos” strādājošiem objektiem (lopu fermu, filmu studiju, sieviešu cietumu u.tml.), šo akciju nosaucot „kino ar piegādi mājās”. Nu jā, filmas taču nav sliktākas par picu! Ierobežojumi spiež rīkotājus gudrot jaunas pieejas. Vai tās kompensēs zaudēto? Neteikšu, kā mēdza teikt sešdesmito gadu dokumentālajās filmās: „To rādīs laiks…” Ticu, ka pieredzēsim drīzu covidiotisma galu.

Filmu programmas kopumā uz Splendid Palace lielā ekrāna redzēja tikai žūrija,

kuru vadīja Eiropas vecākā kinožurnāla Iskusstvo kino galvenais redaktors Antons Doļins, tajā vēl ietilpa Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma un muzikologs, rokmūzikas eksperts Artēmijs Troickis. Galvenā balva tika piešķirta filmai Klusā balss / Silent Voice (2020), kuras autors pieņēmis pseidonīmu Reka Valeriks. Filmas galvenā varoņa, talantīga čečenu cīkstoņa homoseksualitāte, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Sanktpēterburgā aprīlī aizliedza ArtDocFest norisi.
Par labāko režiju apbalvoja filmu Gunda (2020) un Viktoru Kosakovski, kurš bija ieradies Rīgā un balvu saņēma personīgi. Gunda ir sivēnmāte, kuras aprūpētos sivēnus neredzami ļaudis paņem un aizved, bet mēs varam tikai skumt kopā ar Gundu, raugoties uz dubļaino ceļu, pa kuru aizbraucis ķēmīgais tehniskais nezvērs.

Šogad pirmo reizi ArtDocFest ietvaros ir sadaļa Baltijas fokuss, kur žūrijā strādāja pieredzējušais Tue Stēns Millers (Dānija), kinorežisore Alīna Rudņicka (Krievija) un kinokritiķis Massimo Tria (Itālija). Viņi kuratores Kristīnes Briedes atlasīto programmu skatījās virtuāli. Patīkami, ka galveno balvu HERZ saņēma Gruzijā dzīvojošā Latvijas režisore Elīna Lange-Jonatamišvili par filmu Nemierīgās atmiņas (2020). Delikāts un jūtīgs stāsts par meiteni un zēnu, kas aug Gruzijas-Krievijas kara (2008) bēgļu nometnē. Kara laikā bērni bija mazi un neko daudz neatceras, bet kara ēna, bēgšanas izjūtu atbalsis dvēselēs gruzd. Balvu par labāko režiju saņēma Kino Rakstu lasītājiem jau pazīstamās filmas Lēciens režisore Giedre Žickīte.      

Foto: "ArtDocFest / Riga"

Droši vien es būtu tikpat vienaldzīgs pret ArtDocFest norisēm, kā vairums Latvijas sabiedrības – kāda jēga man zināt, kādas filmas šogad piedalās konkursā un kuras atzītas par labākajām, ja tās nav iespējams redzēt. Tomēr notika tā, ka mani uzrunāja ArtDocFest eksperimentālā simpozija kuratore, kinorežisore Kristīne Briede: „Vai tu nevarētu sagatavot referātu par mūsu dokumentālo kino? Ierobežojies ar pēdējiem pieciem gadiem un ņem tikai ar Kristapiem apbalvotās un nominētās filmas…” Tā sapinos ar ArtDocFest.
Tālāk sekos daļēji pārstrādāts referāta teksts – pārveidots tāpēc, ka: 1) runātā frāze ne vienmēr tikpat labi izskatās rakstveidā; 2) domu apmaiņā pēc mana ziņojuma konstatēju, ka steigā esmu šo to būtisku palaidis garām.    


 

Sveicināti, cienījamie latvju dokumentālā kino veidotāji un cienītāji, festivāla viesi un rīkotāji!
Vispirms gribu īpaši pateikties festivāla prezidentam Vitālijam Manskim par ideju – atjaunot kādreiz tradicionālos Eiropas dokumentālā kino simpozijus sava dokumentālistu foruma ietvaros. 1977. gadā Rakstnieku jaunrades namā Dubultos ar devīzi Īstenības atspoguļojums dokumentālajā kino notika pirmais simpozijs. Kā biennāle, ikreiz mainot devīzi, tātad pārvirzot uzmanības fokusu, tas pastāvēja trīs gadu desmitus, pārdzīvoja arī laikmetu nomaiņu, bet tad 2007. gadā izlaida garu – kā daudz kas, kam neradās jauni, laika garam atbilstoši virzītāji.

Šie simpoziji, neraksturīgi stagnācijas laikā pieņemtajam bezpersoniskajam muldēšanas stilam, atšķīrās ar dzīvu, ieinteresētu domu apmaiņu, iesaistoties intelektuāli bagātam dalībnieku spektram. Austrumeiropā tas bija viens no savam laikam progresīvās, antidogmatiskās domāšanas centriem. Simpozijam ir paliekoša vieta ne tikai Latvijas, bet visas plašās postpadomju teritorijas kino dokumentālistikas vēsturē. Laimīgā kārtā vēl joprojām šai saulē ir galvenie simpozija rīkotāji – Ivars Seleckis, Ābrams Kleckins, Mihails Savisko un vienmēr čaklā Baiba Urbāne. Ja viņi mani dzird, bet arī tad, ja nedzird, – pateicība un aplausi viņiem par neatlaidīgo darbu gadu desmitu garumā.

Režisors Vitālijs Manskis (no labās) jau 2020. gada jūnijā aicināja kādreizējā simpozija rīkotājus un dalībniekus nosvinēt idejas atdzimšanu jaunā kvalitātē, No kreisās - Ābrams Kleckins, Laima Žurgina, Baiba Urbāne, Ivars Seleckis.

Tā sanācis, ka esmu piedalījies visos notikušajos simpozijos, vairāk gan kā bikls, bet zinātkārs klausītājs. Tāpēc jūtos īpaši pagodināts par man uzticēto iespēju ievadīt šodienas diskusiju. Nepretendēju savā ziņojumā uz tik teorētiski dziļi pamatotu, strukturāli teicami organizētu tekstu, kādu bija sagatavojis Ābrams Kleckins 1977. gada februārī. Pat šodien pārlasot, tas dod skaidru priekšstatu par Latvijas dokumentālajā kino notikušo estētiskās un sociālās paradigmas maiņu. Nav novecojusi referāta rezumējošā atziņa: „Ja mēs mēģinātu pretstatīt mākslinieciski tēlaino kino publicistiskajam vai hronikālajam kino – tā būtu milzīga kļūda. Manuprāt, ir svarīgi saprast, ka dokumentālā kino nākotne ir abu virzienu attīstībā, bet nevis klibošanā ar vienu kāju. Nav svarīgi, ar labo vai kreiso – manuprāt, skaisti nav ne tā, ne šitā.”[1]

Būtībā šī referāta teorētiskā uzstādījuma līmenis arī noteica visu turpmāko simpozija attīstību intelektuālās intensifikācijas virzienā.

Man atliek tikai cerēt, ka arī šodienas diskusija, neraugoties uz ekscentrisko formātu, kļūs par atspēriena punktu formāta pilnveidei

un autoritatīvu dokumentālā kino zinātāju, sociālfilozofiski uzlādētu prātu piesaistei nākamajos ArtDocFest forumos, kad, cerams, atjaunosies dabiska satiksme starp cilvēkiem. Jau vakardienas domu apmaiņa viesnīcas Gutenbergs terases saulainajā aizvējā, neraugoties uz tehniskas dabas traucējumiem un palēno diskusijas iesildīšanos, pieskārās vairākiem dokumentālā kino pastāvēšanas jēgas aspektiem mūsdienu sociālajā realitātē.[2]

1977. gadā Rīgas dokumentālisti kā spēcīga, radoši aktīva kopa bija labi pamanāma visā plašajā Padomju Savienībā un pat aiz impērijas robežām. Franks, Seleckis, Brauns bija kino pasaulē respektējami vārdi. Tagad stāvoklis ir citāds. Protams, Latvijā joprojām strādā talantīgi cilvēki un labas filmas nekur nav pazudušas, tomēr par kopu vai vienotu kopumu runāt nevaram, jo tāda gluži vienkārši nav. Iespējams, šis festivāls varētu kļūt par centrālo vietu, kur mūsu dokumentālistu darbi regulāri tiktu skatīti un izvērtēti kompetentu cilvēku sabiedrībā. (Jā, mums ir Lielais Kristaps, bet, tāpat kā Oskara ceremonija, tas neizraisa domu viļņošanos. Tiek sadalīti godi, un šķiramies līdz nākamajai reizei.)

Festivāla teorētiskās diskusijas norise, no kreisās - Vitālijs Manskis, Elita Kļaviņa, Ivars Zviedris, Agris Redovičs, Kristīne Briede, Ieva Ozoliņa.

Tagad par galveno – par dokumentālistu snaudu. Kas ar to domāts, man jautāja Kristīne Briede, – kino meistari taču čakli strādā, ir atzīti pasaules festivālos… To nenoliegšu. Bet mēs katrs zinām, cik salda ir pēcpusdienas snauda, kad daļa darba ir padarīta, azaids ieturēts, un tik saldi velk uz dusu, ka, nudien, vērt acis vaļā negribas. Jo skaidrs taču – tad dzīve atklāsies ar visām brūcēm, sāpju vaidiem, nelaimīgo elsām, tad sabiedrība pretī nāks ar blēžu bandu, muldētāju kori, viltus ceļvežiem un purva bridējiem. Nē, negribam pa staignāju mēs laipot. Var klupt, un akacis tik tuvu… Vislabāk dzīvi baudīt tai pussnaudas maigajā brīdī, kad apvārsnis vēries jau plaši, bet kontrastus izlīdzinošā dūmaka tin visu rozīgā mijkrēslī.

Maz sāpju, maz rūpju pilnu skatienu, maz sociālas spriedzes. Var teikt – labi, ka tā visa nav. Nav kara, nav revolūcijas, nav okupācijas. Vitālijs Manskis vakar teica, ka jūt atslābumu dokumentālā kino vērsumā uz āru, tas kļuvis mērens, gremdējas sevī un pasaules estētiskajā sakārtotībā. Bet joprojām visapkārt ir taču korupcija, maucība un nelietība, tiek svētums apgānīts un vilks par jēru saukts. Tas viss ir mūsu ikdienībā. Pie visa pierod.

Bet dokumentālists nedrīkst uzlikt kameru, lai griežas, un snaust, kamēr skaisti kadrā iekomponēts bērniņš slīkst vai māja daiļi nodeg.

Viktors Kosakovskis visai emocionāli vakar sauca – kamēr šajā samaitātajā pasaulē valda pērkamība, es labāk filmēju sivēnmāti Gundu! Tā ir dokumentālista ētika. Ir viegli tās baušļus pārkāpt, tāpat kā desmit Dieva baušļus. Mēs redzam valsts brīžam blēdīgo seju, redzam baņķierus, kas, valdības sargāti, ar savu lielo naudu taisa vēl lielāku naudu, redzam kā 19. gadsimta Mērnieku laikos, ka “mazos zagļus liek cietumā, bet lielos ceļ amatos”. Spriežam – nu, par to gan vajadzētu kādu filmu uztaisīt, lai visi redz, kas īstenībā notiek… Bet radošie ļaudis, tāpat kā padomju laikos, iet uz kompromisiem, jo ir taču jāstrādā, ir jādzīvo, kurš cits to latvju kultūru cels. Tik paši savām rociņām, paši ar savām stabulītēm tās pīlītes pūtīsim.

Pārskatot pēdējo gadu kino produkciju, nāk prātā tik viena filma, kurā mēģināts analizēt vēstures dubulto spēli – tiek būvēts politiskais dekors, bet aiz tā aši vien uz galviņām tiek sadalīts satvertais, sagrābtais, kūtro ļaužu nesavāktais. Tā bija ilgi un grūti tapusī Antras Cilinskas un scenārista Jāņa Dombura 4. maija republika (2014), kas sākotnēji bija iecerēta kā stāsts par Bankas Baltija skandalozo krahu. Droši vien tikai paši autori zina, ar kādām grūtībām bija jāsaduras, vācot nepieciešamo dokumentālo liecību komplektu. Nav latviešiem uzradies savs Maikls Mūrs, kas spētu cauri mūriem iet taisnības vārdā.

"4. maija republika" (2014)

Tomēr nav jau tā, ka dokumentālistika būtu novērsusies no mūsdienu aktualitātēm. Dzīve jau nav tikai kurnēšana par sadzīves grūtībām, par ierēdņu pērkamību un valdības aklumu. Pasaulē ir arī mīlestība, godaprāts un ikdienas darbs, kopjot ģimenes pavardu, audzinot bērnus, rodot savu vietu šajā prieka un bēdu ielejā. Konkrēts indivīds, subjekts, dzīves ierindnieks – kopā tā ir tauta, kuras daļa esam.

Savdabīgu vietu mūsu dokumentālajā kino ieņem Dzintra Geka. Viņa regulāri uzņem filmas par izsūtījumu vietām Krievijā, šo filmu ir daudz, tās regulāri rāda televīzija; kinokritika tās parasti ignorē, un dažkārt šie vēstījumi tiešām izslīd no mākslas ietvariem. Taču pērn pirmizrādi piedzīvoja pavisam cita veida filma, ko arī veidojusi Dzintra Geka, –demonstrēšanai neērtā formātā uzņemtā, sešas stundas garā četrdaļīgā lielfilma Katra diena simtgadē. Gadalaiki (2020). Publikai tika piedāvāts grandiozs emocionālu kadru montējums, veidojot spēcīgu Latvijas tēlu valsts simtajā gadā. Augsta līmeņa operatoru darbs (Viktors Gribermans, Aivars Lubānietis), muzikāli sastīgota montāža, panorāmisks redzējums – lai kā mēs attiektos pret režisori un viņas centieniem, filma pelna ievērību kā entuziasmēts kinomākslas notikums, kas apliecina profesionālo meistarību un spēju sajust sociālo viļņojumu. Estētiski jaudīgais atvēziens atsauc atmiņā Ulda Brauna kinematogrāfiskās sintēzes piepildītos darbus. Bet – vai kinokritika filmu pamanīja, vai mēs bildām kaut pušplēstu vārdu? Taču nē. Tā mēs dzīvojam. Selektīvi.

Gribu atzīmēt vēl divus šodienas tematikai veltītus iezīmīgus darbus – Lielajā Kristapā par labāko debiju godalgotā Ievas Ozoliņas filma Mans tēvs baņķieris (2015), kurā autore prasmīgi pārvērš savu tuvinieku dzīvi spriedzes pilnā stāstā, un drosmīgo Elitas Kļaviņas dokumentālo darbu Zorjana Horobraja (2020), ar ko arī pati autore tikusi galā kā operatore. Visu cieņu. Pilsētas un lauku dzīves veida kontrasts, brīvā daba un dzīve daudzīvokļu namu krātiņos. Plusi un mīnusi, pietuvinājums personībai. Vēstījums savā skarbajā tiešumā atgādina Anda Miziša rūgtuma pilno Tārpu (2005).

"Tārps" (2005)

Pēc referāta kinozinātniece Elīna Reitere izteica izbrīnu, kāpēc neesmu pieminējis tik ļoti sociālajos tīklos rezonējušās filmas Klātbūtne (Liene Linde, Armands Začs, 2020, Lielais Kristaps par labāko režiju) un Divas strīpiņas (Alise Zariņa, 2020, Lielais Kristaps labākajai studentu filmai). Tagad savu kļūdu laboju. Abas filmas pievēršas sarežģītam procesam sievietes dzīvē – grūtniecībai un / vai tās mākslīgai pārtraukšanai. Protams, tie ir nozīmīgi jautājumi, kas skar daudzus. Tomēr, manuprāt, Klātbūtnes estētiskās kvalitātes tiek stipri pārspīlētas, rezonanse lielā mērā parāda producenta Gunta Trektera prasmi pasniegt filmu atbilstoši sava laika sociālpolitiskajai konjunktūrai. Divas strīpiņas balstās uz veiksmīgi izvēlētu paņēmienu – aktieri vīrieši lasa sieviešu sāpīgos stāstus par izvēli šķirties no sava bērna. Viss iet labi, līdz nez kādēļ fināla daļā filma tiek nogremdēta morāles staignājā.

Šodiena, mēs paši, mūsu laikabiedri, tuvinājums, līdz atklājas dvēseles dzīles – tas prasa lielu piepūli un prasmes. Tāpēc tik dabiska ir talantīgu mākslinieku izvēle nevis nodarboties ar aktuālās sociālās problemātikas uzvandīšanu, bet labāk veltīt radošo enerģiju pagātnes izpētei. Mums ir bagāts kinoarhīvs, vēl nepilnīgi apgūti ārzemju filmu arhīvu krājumi, fotomateriāli muzejos un, bez šaubām, ļaužu atmiņas. Tā visa ir liela bagātība, kas, šķiet, to vien tikai gaida, lai kāds to loģiski sakārtotu, iekļautu mākslinieciskā struktūrā.

Ievērojamu cilvēku, protams, netrūkst, kur nu vēl ievērojamu notikumu, vēstures lauzuma vietu.

Šādi temati parasti tiek finansiāli atbalstīti valsts projektu konkursos, filmas piesaista arī skatītāju interesi ar patriotisma stīgām, nacionālās pašapziņas uzjundīšanu, tautas pašizziņas dziņu.

Viens no interesantākajiem šāda rakstura darbiem pēdējos gados bijis Jāņa Putniņa Degošais (2015) – par bijušo rīdzinieku, tagad Izraēlā dzīvojošo izcilo matemātiķi Iļju Ripsu, kurš 20 gadu vecumā bija mēģinājis publiski sadedzināties Rīgas centrā, protestējot pret padomju okupāciju Čehoslovākijā 1968. gadā. Režisoram bija izdevies atrast samērīgu sabalsojumu starp mūžīgo un laicīgo, starp zūdīgo un nezūdīgo. Negaidīts un ļoti emocionāls vēstījums.

Pagātnes raksti neapšaubāmi valdzina, tie padara telpiskas un dzīvas mūsu atmiņas. Atšķirīgā izteiksmībā, to pretējībās risināta Kristas Burānes Pasaka par tukšo telpu (2017) par izcilo scenogrāfu Andri Freibergu, kur ļoti smalki ietilpinātas animācijas sekvences, un Andreja Verhoustinska minimālisma estētikā veidotā Lidija (2017) par ieslodzījumos un izsūtījumos nesalauzto Lidiju Lasmani-Doroņinu. Mākslinieka savaldība, spēja atturēties no estētiska afekta vienmēr izraisa cieņu.

"Pasaka par tukšo telpu" (2017)

Kinovēsturei svarīgs ir Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa kopdarbs Laika tilti (2018) par Baltijas dokumentālā kino lielmeistariem. Sapludinot bijušo ar tagadni, ļaujot laikam spoguļoties sevī, autoriem izdevies radīt jēdzieniski dziļu darbu, kas liek domāt par vēstures neapturamo gaitu un pēdām, kuras ieminam mūža telpā.

Pēcpadomju sabiedrībai svarīgus darbus uzņēmis Gints Grūbe – Simtgades dokumentālo filmu Lustrum (2018) un daļēji inscenēto Spiegs, kurš mans tēvs (2019, kopā ar Jāku Kilmi). Mūsu paaudzē visi esam izdzīvojuši stukaču laiku, cits citu turējuši aizdomās, tagad ar drudžainu interesi skatījuši cauri atvērtos čekas arhīvu sarakstus, laimīgi nopūšoties, sevi tur neatrazdami. Ja nu kāds tur nonācis vājuma, muļķības vai karjeras dēļ – tā viņa sirdsapziņas lieta. Korektā formā filma liek par to domāt.

Imanta Lešinska pārbēgšanas stāsts jau bija izlasāms grāmatā, tāpēc nekā īsti jauna šī dzīves vizualizācija neatklāj, vienīgi meitas problemātisko situāciju Amerikā. Neesmu pārliecināts arī par aktieru iesaistes nepieciešamību stāsta atveidojumā – tas dokumentālajā kino vienmēr ir visai pretrunīgi. Tāpēc šoreiz nepievērsīšos filmām, kur aktieru iesaiste ir galvenais mākslinieciskais paņēmiens, – Jānis. Elza. Mīlas grāmata (Linda Olte, 2016), Ievainotais jātnieks (Ilona Brūvere, 2017), Mērijas ceļojums (Kristīne Želve, 2018) un Baltu ciltis (brāļi Ābeles, 2018). Visi tie ir vērienīgi, saturā bagāti darbi; nav šaubu, ka tēlotāji veicina dzīvesstāstu uztveri, bet ne vienmēr tuvina dokumentālajai īstenībai. Tā ir īpaša estētiskā problemātika, kas prasa varbūt speciālu saietu, lai spriestu par šiem simbiotiskajiem veidojumiem.

Apzināti nepieminu arī nozīmīgos izcilā producenta Ulda Cekula kopdarbus ar citām valstīm – Ukraiņu šerifi (Romans Bondarčuks, 2015), Atbrīvošanas diena (Mortens Traviks, Uģis Olte, 2016), Lēciens (Giedre Žickīte, 2020) un citus, jo galveno uzmanību šoreiz esmu pievērsis darbiem, kuru saturs ir tieši saistīts ar Latvijas norisēm.

Kopš 2015. gada uz Latviju emigrējušais Vitālijs Manskis ar saviem vērienīgajiem darbiem, kas tālu pārsniedz Latvijas lokālo problemātiku, ir būtiski izmainījis mūsu dokumentālā kino kopainu; viņa ienākšana valsts kinodzīvē ir apmēram tikpat iespaidīgs notikums, kā tas liktos, ja uz kādu Latvijas basketbola klubu būtu pārcēlies Lebrons Džeimss. Tāds pasaules dokumentālisma smagsvars, cik var noprast, Latvijā jūtas pietiekami ērti un radoši brīvi; nav arī nekāds brīnums – Krievijas emigranti labvēlīgi ietekmēja mūsu kultūras dzīvi jau 20. gadsimta 20.-30. gados. Un ir jauki, ka festivālos cildinātajām Manska filmām ir arī Latvijas pieraksts, tomēr maldīgi būtu Manska filmu panākumus ieskaitīt nacionālās kultūras sasniegumos.

Pēdējo gadu Latvijas dokumentālajā kino sevišķi gribu izcelt trīs dokumentālā kino praviešus, kas dažādā veidā, bet visi pielūdz vienu dievu – Patiesību.

Pirmkārt, tas ir Ivars Zviedris. Jau pietiekami sen viņa darbi izceļas ar sociālo jūtīgumu, novērošanas un komunikācijas spēju, stilistisku elastību. Par māksliniecisko diapazonu pārliecinoši runā trīs filmas, un pirmā no tām ir Lielā Kristapa laureāte Valkātājs (2020), par kontrabandistiem Latvijas-Krievijas pierobežā. Abi ar operatoru Haraldu Ozolu uzrāda izturību un pacietību, kopā ar filmas varoņiem brienot patiesības dubļus. Likumpārkāpēji un robežsargi, nauda un sirdsapziņa – spilgts debesu atspulgs purva akacī. Otrkārt, Afigenna (2020) – apbrīnojami vienkārša, bet diezgan briesmīga aina. Mātes un piecgadīga puisēna strīds – muļķīgs, stulbs, morāli sagraujošs; epizode, kurā paveras skarbs mātes mūža nogrieznis un mazuļa bezizeja negudras sievietes rokās. Skarbi sakāpināts, tikai tehniski un jēdzieniski vienkāršots rimeiks Herca Franka filmai Vecāks par 10 minūtēm (1978), satriecošs savā tiešumā.

"Afigenna" (2020)

Un treškārt – Rezidenti (2017), kopdarbs ar Inesi Kļavu un operatoru Haraldu Ozolu, ļoti vienkāršs un uzsvērti tradicionāls stāsts par diviem ārstiem-rezidentiem, kas beigās apprecas. Filmu īpaši pievilcīgu padara padomju laika kinohroniku garā asprātīgi stilizētais diktora teksts, kas patētiskā priekā ziņo par nebeidzamajiem mūsu medicīnas trūkumiem. Humors ir pārāk reta parādība mūsu dokumentālistikā. Pēc Aivara Freimaņa jokiem, kas skanēja pirms vairākiem gadu desmitiem, Rezidenti ir pirmais darbs, kas izsauc smaidu. Kā kritiķis un filmu skatītājs es gribētu, lai smieties mēs varētu biežāk.

Otrs pravietis ir Ivars Seleckis. Viņa Turpinājums (2018) asredzīgi un pacietīgi vēsta par paaudžu tiltu sabiedrībā, paužot cerību, ka tauta turpināsies. Jāteic, ka sociālās etnogrāfijas ziņā gandrīz katra Selecka filma ir pamatīgs pētījums. Var tikai novēlēt spēku un izturību, meistaram strādājot pie kārtējās filmas par Latvijas laukiem, par mūsu zemniecības likteņiem. Līdzās jau uzņemtajai triloģijai Apcirkņi (1973), Nāc lejā, bālais mēnes! (1994), Zem ozola kuplajiem zariem (2007) jaunā filma var kļūt par vēl vienu nācijas pašapziņas balstu.

Latviešiem Ivara Selecka personā ir savs Žans Rušs[3] – kino un sabiedrības izpētes novators.

Trešais pravietis ir ne ar vienu nesajaucamā Laila Pakalniņa. Traks var palikt, skatoties viņas un Ginta Bērziņa vizuālās sekvences, sakārtotas loģiskās antidramaturģiskās rindās, kuras skaniski virtuozi piesātinājis rūdītais Anrijs Krenbergs. Pirmais tilts (2020) valdzina neatvairāmi – ar savu ekstrēmi tiešo realitātes klātbūtni. Es ļaujos statiskās vides hipnozei. Savukārt izcili dramatiska ir Karote (2019), satriecošs redzējums par bezpersonisku cauruļvadu, cisternu, sūkņu, tehnikas un tehnoloģiju pārņemtu pasauli, kurā cilvēks ir tikai mazs piedēklis. No naftas sūkņa līdz nieka plastmasas karotītei – mūsu civilizācijas bezjēdzības simbols. Apokaliptiskā vēriena ziņā Karoti var pielīdzināt Lailas Pakalniņas 2004. gada filmai Leiputrija, kas rādīja pasaules galam tuvu laimes sajūtu, dzimušu atkritumu izgāztuvē.

Spilgtākās pēdējo piecu gadu mūsu kino parādības esmu apskatījis. Piedodiet, ja kādu esmu aizvainojis nepieminot. Subjektīvi selektīva ir šī pasaule, un tur nekā nevar darīt. Pesimismam jau nav iemesla. Nāk arvien jauni ļaudis un gūst jaunus panākumus. Ja ne šodien, tad rīt. Mēs varam beigties, bet dokumentālais kino nekad nebeigsies. Dzīves īstenība vienmēr baros ekrānu.

Pēc referāta gaidīju aktīvākas debates, bet tūlītējai domu apmaiņai uzbudinājums bija nepietiekams. Varbūt šī publikācija rosinās kino cilvēkus apsvērt, kas mēs esam un kurp ejam. Gribas dzirdēt jaunu cilvēku balsis.

"Pirmais tilts" (2020)

Atsauces:

1. Kristīne Matīsa, Agris Redovičs, Dokumentāls logs uz Eiropu. Eiropas dokumentālā kino simpoziji 1977-2007,  Mansards, 2007, 126.lpp. 
2. Simpozija pirmās dienas tēma bija Ko šodien filmētu Juris Podnieks?. Klātienē piedalījās Vitālijs Manskis, Viktors Kosakovskis, Antons Doļins, Dāvis Sīmanis, Elīna Lange- Jonatamišvili, Kristīne Briede. Nelielas atbalsis skanēja arī zoom formātā – Ivars Seleckis, Uldis Cekuls un citi. 
3. Jean Rouch (1917-2004), https://en.wikipedia.org/wiki/Jean_Rouch 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija