KINO Raksti

„Latvijas kods”. Par mūsu kolektīvo nākotni

09.12.2021
„Latvijas kods”. Par mūsu kolektīvo nākotni
Kadrs no filmas "Vējture" (režisors Kārlis Lesiņš)

Cikla “Latvijas kods” jaunākā laidiena filmās var pamanīt kopīgu tendenci atrauties no Rīgas kā Latvijas aktuālo notikumu epicentra un perifērijā saskatīt mūsu kolektīvās nākotnes virzienus, kuros, cerams, būs atrodams vairāk prāta, talanta un cerību.

Vienā no filmām vārds “renesanse” ir pat nosaukumā, pārējās par atdzimšanas laikmetu izsakās ne tik tieši un, iespējams, neapzināti. Droši vien svarīga loma, radot šādu kopsaucēju, ir bijusi projektu atlases komisijai, tad paldies arī tai.

Nevienā filmā nav kāda nācijas likteni lemjoša personāža, konkrēta rīcības plāna vai pat utopiska solījuma, pagaidām tā vēl ir margināla un šaubu pilna taustīšanās tagadnē ar cerību atrast jaunus orientierus. Un šajā ziņā tie ir ļoti mūsdienīgi stāsti, tajos atbalsojas pasaulē aktuālais, jo

autori vairs neskatās uz sabiedrību nedz pārāk ironiski un apokaliptiski, nedz pārāk jūsmīgi un komerciāli (kas raksturoja postmoderno laikmetu), bet mēģina uztaustīt trešo ceļu.

Proti, autori saka – godīgi apzinoties savu aprobežotību, neaizmirstot no tās izrietējušo pieredzi, kopā un nesteidzoties cilvēkiem ir iespējams no jauna definēt sevi un dot planētai nākotni. Protams, filmu autori nerunā par visu cilvēci un planētu, stāsti ir tikai par Latviju, taču patīkami redzēt, ka filmās nemaz vairs nav jaušama padomju gados uzkrātā atrautība no globālajām tendencēm, un Latvijas kods nu ir attiecināms arī uz lielāku ģeogrāfisku mērogu.

Runājot konkrētāk, šīs piecas filmas var sadalīt vairākās nosacītās grupās, kas tās sašķiro pēc uzbūves, tēmu vai vizuālo tēlu līdzībām un potenciāli ir savirknējamas vienotā dramaturģiskā ķēdē. Iespējams, darbu pie šīs kopbildes jau ir veikuši televīzijas profesionāļi un apskatā to varēs ieraudzīt, tāpēc pieturēšos pie secības, kādā filmas saprogrammētas izrādīšanai uz ekrāniem.

Kadrs no filmas "Vējture" (režisors Kārlis Lesiņš)

Kārļa Lesiņa filma Vējture (Studija Lokomotīve) ir portretfilma par pilsētnieci Katrīnu, kura lielu tiesu savas jaunības laika velta divu zirgu uzturēšanai un kopšanai. Konflikts, kas spēj aktivizēt skatītāju un liek sekot varones izvēlēm, ir tēma par jāšanā gūtu galvas traumu. Zirgi kā prieka avots un vienlaikus apdraudējums rada emocionālu un intelektuālu saikni ar varoni, kas padara turpmākās Katrīnas izvēles par autentiskām un piešķir tām augstu likmi. Turklāt Katrīnas tēva pozīcija šo konfliktu vēl paspilgtina – viņš argumentē, ka meitai reproduktīvais vecums tuvojas beigām un vajadzētu atrast citu dzīvu radību, kam veltīt mūža laiku. Mazliet žēl, ka scenārists un režisors šo līniju nav padarījis par filmas asi un pilnībā atklājis tās potenciālu, tāpēc vēstījums brīžiem izšķīst nekurienē.

Filmas pieteikumā par tās dramaturģisko centru ir pasludināta cīņa starp izglītoto profesionāli un bezatbildīgo bērnu, kas it kā veido galvenās varones raksturu, taču mēs to neredzam, jo profesionālā puse nav pietiekami iekrāsota. Ir pieteikts arī pilsētas un lauku pretnostatījums, varones vēlme aizmukt no urbānās vides, taču tā ir pārāk deklaratīva. Tāpēc ilgu laiku filma liek Katrīnas finansiāli dārgo nodarbošanos ar zirgiem uztvert kā kaitinošu kaprīzi, tomēr epizode, kad viņa vaļsirdīgi un varbūt pat nejauši atzīstas, ka pati īsti nesaprot, „kāpēc grib tos zirgus”, pēkšņi un paradoksālā kārtā padara viņu saprotamu. Šajā neziņā ir nojaušama nedroša ticība, ka pasaule varētu būt citāda un varbūt zirgi mums kaut ko māca, jo tie nav cilvēki, kuru, kā viņa saka, jau pietiek uz planētas. Viņa, iespējams, daļēji un slepus jau eksistē citā dimensijā. Skaistā beigu aina, kurā Katrīna, beidzot lepni sēžot sava zirga mugurā, pārvietojas pa pilnīgi tukšu Rīgu, to apstiprina un pārvērš šo visai vienkāršo stāstu pārlaicīgā pasakā par lepnu princesi, kas dodas pretī jauniem apvāršņiem.


Kadrs no filmas "No manis nav jābaidās" (režisore Zane Gargažina)

Zanes Gargažinas filmu ar nosaukumu No manis nav jābaidās (studija Po Productions) ar iepriekšminēto filmu Vējture pirmkārt vieno traumas tēma. Šis gan ir daudz skaudrāks stāsts – filmas galvenais varonis Dagnis pirms 30 gadiem cita cilvēka dēļ iekļuva smagā negadījumā un neatgriezenisko seku rezultātā ir kļuvis par sabiedrības atstumto. Lai gan iemesls filmai ir varoņa traumatiskā pieredze, tomēr Dagnis un viņa māte filmas minūtes padara par ļoti vieglu un gaišu laika nogriezni. Arī šajā filmā mums ir dota privilēģija ieskatīties attiecībās starp bērnu un vienu no viņa vecākiem, taču tajās nav nekā sensacionāla, ja vien par tādu neuzskata beznosacījumu mīlestību.

Par drosmi un uzticēšanos jāuzteic arī filmas autori un viņu izvēlētā filmēšanas metode – daļa režijas un operatora darba atklāti tiek deleģēta Dagnim, tāpēc skatītājs pamīšus redz gan viņu šajā pasaulē, gan pasauli Dagņa acīm. Kontrasts starp to, kā daļa sabiedrības mēdz uztvert šādu atšķirīgo un kā uz dzīvi un notikumiem skatās viņš pats, rosina nopietnas pārdomas. Zanei Gargažinai ar komandu ir izdevies no šī savdabīgā rakstura izveidot spēcīgu tēlu un to aktivizēt tā, ka šī filma beigās pastāsta ne tik daudz par pašu Dagni, cik par visu sabiedrību kopumā. Zināmā mērā var saprast dažos līdzcilvēkos mītošās iracionālās bailes no nelaimes iezīmētajiem, taču saprast, ka starp mums ir gana daudz no aizspriedumiem brīvu, pret māņticību imūnu un iejūtīgu cilvēku, ir pulka priecīgāk – un filma to ļauj.


Kadrs no filmas "Palaist" (režisors Pauls Dombrovskis)

Arī Paula Dombrovska filmas Palaist (studija Kultfilma) centrā ir māte un dēls – Valentīna un Ruslans –, tikai galvenais varonis šoreiz ir māte. Viss Valentīnas dzīvē grozās ap dēlu, jo viņš ir īpašs – Latvijas mazpilsētas tipveida ēkas pirmā stāva dzīvoklī kopā ar vecākiem mīt vietējais muzikālais brīnumbērns. Loģiski, ka viņš aizņem diezgan daudz ekrāna laika, jo tieši tāda ir arī Valentīnas ikdiena. Mīlošas mātes dabiskā vēlme pasargāt acuraugu no visa liekā un bīstamā pret prāta diktēto vajadzību beidzot pārgriezt nabassaiti un palaist dēlu brīvībā, ir tas konflikts, ar ko viņai filmas gaitā jātiek galā. Mazliet komisks ir tēva tēls, kurš lielākoties paliek aizkadrā, jo dēla dzīvē praktiski nepiedalās.

Stāsta kulminācija ir iestājeksāmeni Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā Rīgā – pēc tiem vai nu viss mainīsies, vai paliks pa vecam. Atmiņu arhīva un nezināmās nākotnes pretnostatījums izdara savu, un skatītājam ar Valentīnas problēmu identificēties nav grūti – puika taču ir viņas vēlais un vienīgais bērns. Filmas autori pārāk nespiež uz emocijām, notikumi nav nedz dramatiski, nedz smieklīgi, tomēr ar lakoniskiem režijas līdzekļiem ir radīta zināma intriga, un tās intensitāte dīvainā kārtā ir ļoti atbilstoša Valentīnas temperamentam. Dzīvokļa logi, ar kuriem sākās filma, ir arī filmas noslēgums, tikai tagad aiz tiem dzīve jau rit citādi.


Kadrs no filmas "Renesanses laika cilvēks" (režisors Emīls Alps)

Režisora Emīla Alpa filmas Renesanses laika cilvēks (studija Jersika Records) galveno varoni Kasparu Putriņu ar Ruslanu no iepriekšējās filmas pagaidām vieno tikai bāzes lietas – talants un mūzika. Šīs filmas varonim gan gadu un talantu sakrājies vairāk, ne velti filmai tāds nosaukums, un renesanses motīvi ir jaušami pat varoņa izskatā – sejas profilā, garajos matos un gaišajās kā nākotne acīs. Viņš konstruē un būvē klavicimbalu jeb viduslaiku klavesīnu – t. i., nodarbojas ar kaut ko tādu, ko lielākā tiesa pragmatisko darboņu nosauktu par dārgā laika tērēšanu, taču uz meistara hipnotizējoši precīzajām kustībām tāpat skatītos bezgalīgi, pat ja nesaprastu, ko redz.

Vārds bezgalība Kasparam piestāv – ne velti viņš bērnībā gribēja kļūt par kosmosa kuģu konstruktoru, ne velti viņš muzicē eksperimentālā grupā ar psihedēlisku ievirzi

un ne velti viņa prasmes pārņem jauna mācekle, tātad pastāv cerība, ka šī “laika tērēšana” turpināsies arī nākotnē.
Jāsaka gan, ka arī mācekles personība bija pelnījusi mazliet vairāk režisora uzmanības, kaut vai tādēļ, lai palīdzētu skatītājam labāk iepazīt Kaspara raksturu. Labi, ka sarunā ar “trokšņotāju” Dambi mēs dzirdam, ka Kaspars pats sevi nosauc par anarhistu, bet būtu interesanti uzzināt, ko tas viņam nozīmē – kādu kundzību viņš neatzīst? Tāpat izteikums, ka tieši skaņā viņš saredz visvairāk, – ko viņš tur redz? Ķeroties pie filmas, režisors bijis meistara un viņa neparastā instrumenta suģestēts, uzsvars ir likts uz instrumenta uzbūvi, taču žēl, ka citas šīs universālā cilvēka šķautnes ir izgaismotas garāmejot, viņa iekšējie orientieri paliek aizkadrā un līdz renesanses tēlam varonis īsti neizaug. Saprotams, ka šī cikla filmu hronometrāža ir strikti ierobežota un tomēr – filmu māksla piedāvā daudz paņēmienu, kā apmānīt laiku. Katrā ziņā tas, ka gribas par filmas varoni zināt vairāk un redzēt dziļāk, ir labs rādītājs filmai.


Kadrs no filmas "Mierjemā" (režisors Lauris Ābele)

Brāļu Laura un Mārča Ābeļu filma Mierjemā (Tritone Studio) ir atšķirīga no pārējām ar to, ka vienīgā nav portretfilma, taču mātes tēls figurē arī te – filmas nosaukums lībiešu valodā nozīmē "jūrasmāte”. Par ko ir filma, nav jāmēģina atšifrēt, jo tēmu un savu vēstījumu autori tiešā tekstā mums uzraksta titros. Īsais kopsavilkums ir šāds: „Baltijas jūra mirst, to var glābt tikai tās krastos dzīvojošie cilvēki”. Līdz šim informatīvajam iestarpinājumam skatītājam pie ekrāna ir jāpavada 23 minūtes, un tas ir ilgs laiks, ņemot vērā, ka filmai nav lineāra stāsta, nav varoņa, kam sekot, nav konkrētas dramatiskās situācijas, kas iezīmē konfliktu un tālāko darbību. Tomēr (īpaši, ja acu priekšā ir pietiekami liels un kvalitatīvs ekrāns, nevis pavecs televizors) šīs minūtes paiet ātri. Ir jāpaslavē brāļi (operators Mārcis Ābele) par apņēmību un pacietību, kādā viņi atlasījuši un fiksējuši realitātes mirkļus, lai radītu šo kustīgo un skaisto gleznu. Kino zinātāji var vilkt paralēles ar šī žanra šedevriem, piemēram, Mihaela Glavogera Strādnieka nāve / Workingman’s Death (2005), Nikolausa Geirhaltera Homo Sapiens (2016) un, protams, Godfrija Redžio Koyaanisqatsi (1982). Pēdējā no minētajām parasti asociējas arī ar tajā dzirdamo Filipa Glāsa mūziku, un arī Mierjemā var lepoties ar gaumīgu skaņu celiņu – mūziku rakstījis Toms Auniņš.

Brāļu Ābeļu filma ir tipisks poētiskajā manierē veidots mākslas darbs, kas sastāv no brīvu asociāciju ķēdes, kur katrs kadrs ir kā simbols; iedziļināšanās sociālajos notikumos vai psiholoģiskajās problēmās te nav vajadzīga, pavēlnieks ir tēma, bet dramaturģiju veido kontrasti. Montāža mums šos kontrastus, stāstot par cilvēka un jūras līdzāspastāvēšanu, piedāvā bagātīgā klāstā, tur ir teju viss iedomājamais amplitūdā no dzīvības rašanās līdz nāvei, un filma atstāj pabeigta darba iespaidu. Iespējams, ka filmas vēstījums būtu nolasāms arī no attēla vien, varbūt vārdi ir lieki, taču tad tā droši vien nebūtu televīzijas filma un ne tik īsa.

Cikla Latvijas kods filmas skatāmas no 30. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv.

Kadrs no filmas "Palaist" (režisors Pauls Dombrovskis)

Filmu kadri - no Latvijas Televīzijas publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan