„Jebkura antropologa sapnis” – tā antropoloģe Anna Žabicka raksturo Ievas Ozoliņas jaunāko dokumentālo filmu “Mana māte – valsts”, analizējot, kā valsts caur savām institūcijām ietekmē radniecības formas un ciktāl tās konservatīvie priekšstati par ģimeni liek šķēršļus filmas varoņu dzīvēm.
Mums gribas zināt, kas mēs esam, un mums gribas piederēt. Tieši ar sevis izzināšanu un piederības sajūtu ir saistāma cilvēku vēlme zināt, no kurienes nākam un no kā esam cēlušies. Pārrāvumi, neaizpildīts tukšums un neatbildēti jautājumi veicina kāri atrast un iepazīt saknes un sākotni. Dažreiz mēs atrodam, ko esam meklējuši, dažreiz izdodas uzbūvēt zaudētās vai neesošās radniecības saites, un dažreiz mēs viļamies cilvēkos, ko satiekam, kad tik ilgi esam meklējuši un gribējuši saukt par ģimeni. Dažreiz saprotam, ka pagājušais laiks un nošķirtība nav salāpāma. Cilvēkiem gribas domāt par ģimeni un radniecību kā par kaut ko allaž vienojošu, drošu, siltu un piederību veidojošu, taču realitātē radniecība ir spuraina un brīžam asa, tā sastāv ne tikai no vilkmes un sapratnes, bet arī no vilšanās, dusmām, nolaidības, vardarbības un izrietošas atgrūšanās. Radniecība ir sarežģīta jau “saradoto” vai “atradoto” vidū vien, bet kļūst vēl sarežģītāka attiecībās ar valsti.
Ievas Ozoliņas dokumentālā filma Mana māte – valsts varētu būt jebkura antropologa sapnis. Ar izcili precīzo nosaukumu tā ļauj ne vien caur adopcijas procesu ielūkoties sarežģītās “bioloģiskās” un “sociālās” radniecības attiecībās, to mijiedarbībā un nošķīruma problemātikā (kaut kas, kam antropologi pētījumos veltījuši gana daudz laika), bet arī iekļaujas 20.gs. beigu un 21.gs. sākuma antropoloģijas tēmās, kas pastiprināti pievēršas valsts ciešajai saistībai ar radniecību. Tātad filmā faktiski tiek paralēli attīstītas divas, savstarpēji ļoti cieši saistītas līnijas: radniecība starp bioloģiskām māsām, kuras atguvušas viena otru pēc ilgiem šķirti pavadītiem gadiem, un valsts loma šo un citu radniecisko saišu regulēšanā, ierobežošanā, sekmēšanā, šķelšanā un (pār)veidošanā. Filmā caur gadījuma izpēti piedāvā ielūkoties, kā radniecības saites iedarinātas valsts pamatstruktūrās un pamatdarbībā[1].
Adopcijas gadījumā valsts piedalās radniecības veidošanā ar dažādām darbībām – bērnu atsavināšana bioloģiskajiem vecākiem, izvērtējums pirmsadopcijas laikā, adoptētāja minimālā vecuma un pieļaujamo adoptētāja un adoptējamā vecuma starpības noteikšana, nošķīrums no brāļiem, māsām un citiem bioloģiskajiem radiniekiem, arī vispārēja identitātes maiņa un jauniegūtās identitātes pasargāšana no nevēlamās pagātnes. Tieši šo pēdējo aspektu (cik ļoti valsts uzņemas aizbildņa vai mātes lomu) īpaši spilgti redzam filmā brīžos, kad Una saskaras ar datu aizsardzības likumu, kas atbildīgo instanču darbiniekiem ļauj izpaust informāciju pilngadīgam adoptētam cilvēkam tikai par viņu pašu, bet ne par citiem iepriekšējās dzīves radiniekiem, šajā gadījumā – māsām, ko Una meklē, jo likuma priekšā tās vairs nav māsas. Tātad valsts rada un pilnvaro līdzekļus, kā cilvēki kļūst savstarpēji saistīti vai šķirti, piemēram kļūst par vecākiem vai pēcnācējiem.
Taču daudz nemanāmāk un niansētāk mēs ieraugām to, kā caur šīm cilvēku radniecības saišu pārveidošanām veidojas, pastāv un mainās arī pati valsts, tās struktūra un sniegums, arī šeit dzīvojošo cilvēku politiskā piederība[2]. Pirmkārt, ņemot vērā, ka valsts nepastāv bez cilvēkiem, jebkura valsts iejaukšanās cilvēku radniecībā ir savstarpēja un atstarojoša darbība – “izveidotie” cilvēki veido valsti. Otrkārt, fakts, ka adopcijas kārtībā un ziņu saņemšanā par savu adopciju tiek izdarītas izmaiņas, ir pierādījums tam, kā izpratne par radniecību un cilvēka tiesībām uz savas identitātes noskaidrošanu atsevišķos veidos ietekmē un pārveido valsts struktūras.
Kopumā, minot vārdu “ģimene”, cilvēkiem ir tendence iztēloties tuvas, sirsnīgas attiecības, atbalstu un mīlestību – vārdu sakot, vidi, vietu, telpu un attiecības, kas sniedz stabilitāti, siltumu un drošību. Taču, parokoties izjūtās mazliet dziļāk, vairums atzīst, ka ģimene nav obligāts priekšnosacījums iepriekš minētajam. Mēs Latvijā esam konservatīvi ģimenes jēdziena lietošanā un sapratnē, esam arī konservatīvi tajā, ko dēvējam par radniecību un kā to interpretējam. Taču konservatīvismā ir redzamas pārmaiņas, jo radniecības formas spurojas un neļaujas politiķu vai citu sabiedrībā aktīvu grupu centieniem “savaldīt radniecības prakses un izpausmes, t.i., panākt, ka tās atbilst noteiktiem, iepriekš definētiem [ideoloģiskiem] kritērijiem”[3].
Kā lielākoties Eiropā, arī pie mums liels uzsvars aizvien tiek likts uz heteronormatīvu bioloģisko radniecību. Adopcija ir pārveidota un pietuvināta tā, lai iekļautos bioloģiskās radniecības normās, par ko liecina, piemēram, dzimšanas apliecības un tur ierakstīto bioloģisko vecāku vārdu maiņa. Tomēr brīdī, kad par adopciju uzzina vai kad tā tiek sašūpota, itin bieži urda vēlme izzināt, kas bijis pirms tam. Tas var adoptētājos radīt pamatotu satraukumu, kas notiks ar viņu būvēto un praktizēto radniecību brīdī, kad pieaugušais bērns sastapsies ar saviem bioloģiskajiem radiem, jo sevišķi māti. Taču, piemēram, antropoloģes Dženetas Karstenas (Janet Carsten) pētījums (2000) liecina, ka apdraudējuma sajūtai visbiežāk nav pamata. Lai arī vēlme uzzināt, “no kurienes nākam”, ir izteikti balstīta asinsradniecībā un nozīmībā, ko tai aizvien piešķiram, sastapšanās ar bioloģiskajiem radiniekiem ievieš korekcijas. Karstena savā pētījumā norāda – pēc tam, kad beigušās sajūsmas atklāsmes par bioloģisko radinieku līdzīgajām fiziskajām iezīmēm, daudzos gadījumos dzimšanas saišu simboliskā nozīme, kas izteikti pastiprinās radinieku meklēšanas procesā, tomēr tiek traucēta vai sabojāta, kad šos radiniekus galu galā satiek.[4]
Līdz ar to, iespējams, šī meklēšana daudz vairāk stāsta nevis par mūsos iedarināto asinsradniecības nozīmi, cik par pazaudētās biogrāfijas atgūšanu, kas ir nozīmīga personības veidošanā un kļūšanā par Sevi.
Jāatzīst gan, ka daudz vairāk pētījumu ir par satikšanos ar bioloģiskajiem vecākiem, mazāk – par (atkal)apvienošanos ar māsām un brāļiem. Māsu un brāļu attiecību dinamika ir citādāka – bieži šīs saites nostiprinās vēlāk dzīvē vai, gluži pretēji, sākotnēji tuvās attiecības ar laiku attālinās, taču atšķirībā no vecāku un bērnu attiecībām tām ir dots cits, ilgāks kopā būšanas laiks. Arī piederība citcitam māsām un brāļiem veidojas atšķirīgi – caur citiem (iespējams, jau mirušiem) radiniekiem un atmiņām par viņiem, caur kopīgiem notikumiem, caur savu paaudzi un laikmetu. Šo iemeslu dēļ režisore Ieva Ozoliņa ir pavērusi jo sevišķi interesantas durvis uz mūsu sapratni par radniecību.
Filma Mana māte – valsts piedāvā skatītājiem ielūkoties sevis meklējumos, kas saistās ar sišanos cauri gariem un sarežģītiem birokrātiskiem procesiem (un norāda uz šo procesu nepilnību, piemēram, nedokumentējot pat anonīmi tik ļoti svarīgas ziņas kā bioloģisko radu medicīniskās vēstures). Brīžiem rodas sajūta, ka meklēšanas process kļūst par virsmērķi – nepadoties, neapstāties, turpināt, lai kas arī sagaida. Filmas beigās mums, skatītājiem, tā arī neatklāj, kas ar atgūtajām (vai jauniegūtajām?) māsām notiek vēlāk, netiek piedāvāts ielūkoties radniecības turpinājumā jeb reālajā radniecības laikā, ar to saprotot nepārtrauktu ikdienas praktisko radniecības pieredžu, tai skaitā rūpju un rituālu uzkrāšanos[5]. Varbūt tas darīts ētisku apsvērumu dēļ – lai dotu tik ļoti vajadzīgo privātumu pēc visiem šiem meklējumiem, kurus, ja saprotu pareizi, filmēšanas grupa ir ne vien dokumentējusi, bet arī sekmējusi. Es ļoti cienu šo izvēli.
Bet varbūt lēmumu par to, ka filma dokumentē tikai meklēšanas un satikšanās ceļu, noteica sākotnēji iecerētais fokuss uz “trauslā indivīda un aukstās sistēmas sadursmi”[6] valsts arhīvos un citās instancēs, cenšoties iegūt datus, kas it kā attiecas uz personu, kas pēc tiem taujā. Lai nu kā, reālā radniecības laika vietā mēs ielūkojamies radniecības laika pārrāvumos un plīsumos, ko māsas, viena otru satiekot, mēģina lāpīt, atjaunot un kompensēt. Piemēram, kādā no epizodēm viena māsa otrai pasniedz trīsdesmit piecas dāvaniņas par visām dzimšanas dienām, kurās viņas bijušas šķirtas un nav varējušas veikt šos dāvināšanas rituālus, kas pasaka “tu man esi svarīgs” un arī rada attiecību pēctecību.
Atvērtais filmas fināls, kad Una pie sienas karina visu četru māsu lielizmēra fotogrāfiju, gribot negribot rada jautājumu – vai viņa atguva māsas vai ieguva? Vai varbūt ne viens, ne otrs?
